Tempļa ordeņa mantojums

TRĪSDESMIT ASTOTA NODAĻA

SVĒTDIENA. DIVDESMIT PIEKTAIS JŪNIJS

ABATIJA DkS FONTA INES

PIECI LJN DIVDESMIT PIECAS MINŪTES NO RlTA

De Rokfors aizcirta durvis. Tērauda mēlīte atsitās pret metālu tik spēcīgi, ka telpā atskanēja it kā šāviena atbalss, un durvis bija slēgtas.

Vai viss sagatavots? viņš jautāja vienam no palīgiem.

Tā, kā jūs teicāt.

Labi. Laiks parādīt savu varu. Viņš devās uz priekšu pa gaiteni, kas atradās pazemē, trīs stāvus dziļāk par pirmo stā­vu, tajā abatijas daļā, kur pirms tūkstoš gadiem apmetās pir­mie mūki. Nebeidzamo pārbūvju dēļ šīs telpas bija pārvēr­tušās par aizmirstu kambaru labirintu. Tagad pastāvīgā aukstuma dēļ šīs telpas izmantoja lielākoties kā noliktavas.

De Rokfors abatijā bija atgriezies pirms trim stundām. Vi­ņam bija izdevies iegūt Larsa Nela dienasgrāmatu un sagūs­tīt Kleridonu. De Rokforu nomāca doma, ka viņš zaudējis grāmatu no izsoles Pierres Gravees du Languedoc. Varēja vie­nīgi cerēt, ka ar dienasgrāmatu un Kleridonu pietiks, lai aiz­pildītu robus viņa zināšanās.

Un raizes viņam darīja tumšādainā sieviete.

De Rokfors bija dzīvojis tikai vīriešu pasaulē. Ar sievie­tēm viņam nebija gandrīz nekādas pieredzes. Viņš zināja, ka sievietes ir citas sugas radījumi, bet tā sieviete, kuru viņš bija vajājis uz St. Bezēnet tilta, šķita tikpat kā no citas pasau­les. Viņa ne brīdi nebija izrādījusi bailes un bija tikusi galā ar situāciju tik veikli un viltīgi kā lauvene. Aizvilinājusi viņu uz tiltu, skaidri zinot, kā izbēgs. Viņa vienīgi bija kļūdīju­sies, pazaudējot dienasgrāmatu. Vajadzēja noskaidrot, kas viņa ir.

Taču pašreiz kaut kas cits bija svarīgāks.

De Rokfors iegāja kambarī, kura griestus balstīja priežkoka sijas. Tās bija atlikušas vēl no Napoleona laikiem. Tel­pas vidū atradās garš galds, uz tā gulēja Ruā Kleridons. Viņa rokas un kājas bija piesietas pie tērauda smailēm.

Monsieur Kleridon, man nav daudz laika, bet jāuzzina no jums ļoti daudz. Ja būsiet pretimnākošs, viss būs daudz vienkāršāk.

Ko jūs gribat no manis? Balsī bija dzirdams izmisums.

Tikai patiesību.

Es zinu ļoti maz.

Nesāksim nu ar meliem.

Es nezinu neko.

De Rokfors paraustīja plecus.

Dzirdēju, ko jūs teicāt arhīvā. Jums ir zināms ārkārtīgi daudz.

Viss, ko sacīju Aviņonā, man tikai tur ienāca prātā.

De Rokfors pamāja brālim, kas stāvēja kambara pretējā pusē. Tas panāca tuvāk un uzlika uz galda vaļēju skārda kār­bu. Pastiepis pirkstus, viņš no tās izņēma lipīgu, baltu kun­kuli.

De Rokfors novilka Kleridonam kurpes un zeķes.

Ko jūs darāt? Kas tas ir? Kleridons pacēla galvu.

Cepamie tauki.

Brālis ierīvēja ar tiem Kleridona kailās pēdas.

Ko jūs darāt?

-Jūs noteikti zināt mūsu vēsturi. Kad templiešus tūkstoš trīs simti septītajā gadā apcietināja, tika izmantoti dažādi lī­dzekļi, lai piespiestu viņus atzīties. Izrāva zobus un tukša­jos dobumos lēja verdošu svinu. Zem nagiem dzina naglas. Dedzināšanu lietoja visādos radošos veidos, piemēram, ie­taukoja pēdas, tad tās cepināja uz vaļējas liesmas. Āda lēni izcepās un atdalījās kā no cepeša. Daudzi brāļi neizturēja šā­das ciešanas un nomira. Tie, kuri palika dzīvi, atzinās. Pat Žaks de Molē.

Brālis beidza ietaukot pēdas un izgāja no telpas. • Mūsu hronikās ir ieraksts par kādu templieti, kas pēc *pēdu cepināšanas un atzīšanās atnests uz inkvizīcijas kam­bari kopā ar maisu, kur iekšā bijuši viņa pārogļotie pēdu

kauli. Viņam tos jāvuši paturēt kā piemiņu par ciešanām. Vai inkvizitors nebija laipns?

De Rokfors piegāja pie ogju pannas, kas atradās vienā stū­ri. Viņš pirms stundas bija pavēlējis to sagatavot, un tagad ogles bija nokaitušas līdz baltkvēlei.

Šķiet, jus domājāt, ka uguns te ir tādēļ, lai sasildītu tel­pu. Te kalnos pazemē ir auksts. Tomēr šis kvēlošās ogles esmu paredzējis tieši jums.

De Rokfors piestūma ratiņus ar ogļu pannu kādu trīs pēdu attālumā no Kleridona kailajām kājām.

Man stāstīja, ka kvēlei jābūt pastāvīgai. Ne pārāk stip­rai, citādi tauki ātri iztvaikotu. Tieši tāpat, kā cepot gaļu, lēna uguns ir vispiemērotākā.

Kleridonam iepletās acis.

Kad četrpadsmitajā gadsimtā spīdzināja manus brāļus, uzskatīja, ka nevainīgajiem Dievs dos spēku paciest sāpes, tāpēc atzīsies tikai tie, kuri ir vainīgi. Turklāt atzīšanās, kas iegūta spīdzinot, tika uzskatīta par neatsaucamu. Varu pie­bilst man tas šķiet ļoti atbilstīgi. Ja cilvēks bija atzinies, ar to viss beidzās.

De Rokfors piebīdīja ogļu pannu tuvāk, līdz tā atradās divdesmit collu attālumā no pēdām.

Kleridons iekliedzās.

Tik drīz, monsieur? Vēl jau nekas nav noticis. Vai jūs esat tik gļēvs?

Ko jūs gribat?

Ļoti daudz. Taču sākumā pastāstiet, ko nozīmē glezna "Dons Migels de Manjara, lasot Caridad likumus".

Tajā ir norāde, kas saistās ar abatu Bigū un Marī d'Hotpūlas de Blanšforas kapakmeni. Larss Nels atrada kripto­grammu. Viņš uzskatīja, ka atslēga tās atrisināšanai rodama gleznā, Kleridons ātri runāja.

To visu es dzirdēju arhīvā. Gribu zināt, ko jūs nepaspējāt pateikt.

Es neko vairāk nezinu. Lūdzu! Man deg pēdas.

Tieši tā tas ir domāts. De Rokfors no sutanas apakšas izņēma Larsa Nela dienasgrāmatu.

Tā ir pie jums? Kleridons izbrīnījies jautāja.

Kāpēc jūs tā brīnāties?

Dienasgrāmata bija viņa atraitnei.

Tagad tā ir manās rokās. Atpakaļceļā no Aviņonas de Rokfors lielāko daļu bija izlasījis. Viņš šķirstīja lapas, līdz at­rada kriptogrammu un turēja tā, lai varētu redzēt Kleridons. Vai to atrada Larss Nels?

Oui. Oui.

Kas tajā teikts?

Es nezinu. Patiešām nezinu. Vai jūs varētu pavilkt tālāk uguni? Lūdzu! Man briesmīgi sāp.

De Rokfors nolēma, ka līdzjūtības izpausme varētu atrai­sīt gūstekņa mēli ātrāk. Viņš paripināja ratiņus tālāk.

Paldies! Paldies! Kleridons elpoja ātri un saraustīti.

Turpiniet runāt!

Larss Nels kriptogrammu atrada manuskriptā, ko seš­desmitajos gados uzrakstīja Noels Korbī.

To manuskriptu neviens nekad nav atradis. •

Larss atrada. Tas bija pie priestera, kuram Korbī to uz­ticēja pirms savas nāves tūkstoš deviņi simti sešdesmit as­totajā gadā.

De Rokfors zināja par Korbī no ierakstiem, ko bija atstā­jis kāds no viņa priekšgājējiem, arī tas maršals meklēja Lie­lo mantojumu.

Stāstiet vēl par kriptogrammu!

Atsauci uz gleznu minējis abats Bigū draudzes žurnālā neilgi pirms bēgšanas uz Spāniju, tāpēc Larss domāja, ka ta­jā rodama atslēga kriptogrammas atšifrēšanai. Taču viņš no­mira, nepaspējis atšifrēt.

De Rokfors nebija dabūjis gleznas litogrāfiju. To kopā ar grāmatu no izsoles bija paņēmusi sieviete. Taču diezin vai tā bija vienīgā gleznas litogrāfija. Tagad, kad de Rokfors zi­nāja, kas meklējams, droši vien varēs atrast vēl kādu.

Ko zināja dēls?; Marks Nels. Cik daudz bija zināms viņam?

Nekas īpašs. Viņš bija skolotājs Tulūzā. Meklējumi bija tikai viņa vaļasprieks nedēļas nogalēs. Taču viņš meklēja Son­jēra slēptuvi kalnos un tur gāja bojā lavīnā.

Viņš tur negāja bojā.

* Viņš ir miris, kā gan citādi. Pirms pieciem gadiem. , De Rokfors pagājās tuvāk Kleridojiam.

Marks Nels tos piecus gadus dzīvoja šeit abatijā. Viņu izglāba no lavīnas un atnesa šurp. Mūsu mestrs pieņēma vi­ņu un padarīja par mūsu senešalu, turklāt gribēja, lai viņš kļūst par nākamo mestru. Viņam tas neizdevās pateicoties man. Vakar pēcpusdienā Marks Nels no šejienes aizbēga. Pie­cus pēdējos gadus viņš rūpīgi pētījis mūsu arhīvus, meklē­dams norādes, kamēr jūs slēpāties trako mājā kā tarakāns, kas baidās no gaismas.

Tās ir blēņas.

Tā ir patiesība. Viņš bija šeit, bet jūs baidījāties un slē­pāties.

Es baidījos no jums un jūsu brāļiem. No jums baidījās ari Larss.

Viņam bija iemesls baidīties. Viņš vairākas reizes man meloja, un es nicinu viltību. Viņam tika dota iespēja to no­žēlot un laboties, bet viņš iestiga viļ) lielākos melos.

Jūs viņu pakārāt pie tā tilta, vai ne? Es jau pašā sākumā to zināju.

Viņš bija neticīgais, ateists. Jūs, šķiet, saprotat, ka es da­rīšu visu, kas nepieciešams, lai sasniegtu savu mērķi. Es val­kāju baltu sutanu. Esmu šīs abatijas mestrs. Manas pavēles gaida gandrīz pieci simti brāļu. Mūsu statūtos skaidri pa­teikts mestra pavēle ir tikpat kā Kristus pavēle, jo tie bija Kristus vārdi, ko izteica Dāvids: Ob auditu auris obedivit mihi. "Viņš paklausīja, tiklīdz izdzirdēja mani runājam." Arī šiem vārdiem jāsēj bailes jūsu sirdī. De Rokfors pavēcināja die­nasgrāmatu. Tagad sakiet, ko vēsta šī kriptogramma.

Larss domāja, ka tā atklāj, kur paslēpts Sonjēra atra­dums, lai kāds arī tas būtu.

De Rokfors pastiepa roku uz ogļu pannas pusi.

Zvēru, ka no jūsu kājām atliks tikai apdeguši stumbe­ņi, ja neatbildēsiet uz manu jautājumu.

Kleridons šausmās izbolīja acis.

Kas man jādara, lai pierādītu, ka runāju patiesību? Man ir zināmas tikai dažas detaļas. Larss bija noslēgts cilvēks. Viņš man daudz nestāstīja. Jums ir viņa dienasgrāmata.

Izmisīgais tonis ļāva noprast, ka vārdi ir patiesi.

Es joprojām klausos.

Zinu, ka Sonjērs kriptogrammu atrada Rennas baznīcā, kad rekonstruēja altāri. Viņš atrada ar! kapenes un atklāja, ka Marī d'Hotpūla de Blanšfora nav apglabāta kapsētā pie baznīcas, bet zem baznīcas grīdas.

De Rokfors to bija lasījis dienasgrāmatā, bet gribēja zi­nāt kaut ko citu.

Kā Larss Nels to noskaidroja?

Informācija par kapenēm bija vecās grāmatās, ko viņš atrada Simona de Monfora lēņu muižā Monforlamorī. Tur sīki bija aprakstīta Rennas baznīca. Vēl viņš atrada atsauces Korbī manuskriptā.

De Rokforam riebās dzirdēt Simona de Monfora vārdu tas bija vēl kāds no trīspadsmitā gadsimta oportūnistiem, kas komandēja /albiģiešus krusta karā, kad Baznīcas vārdā tika nopostīta Langdoka. Ja nebijis viņa, templieši būtu ie­guvuši patstāvību, kas noteikti novērstu viņu ordeņa sagrā­vi. Viens no ordeņa sākotnes trūkumiem bija atkarība no lai­cīgās varas likumiem. De Rokfors nekad nebija īsti sapratis, kāpēc daži pirmie ordeņa mestri jutās spiesti tik cieši bied­roties ar karaļiem.

Sonjērs uzzināja, ka Marī d'Hotpūlas de Blanšforas kap­akmeni uzstādījis viņa priekšgājējs abats Bigū. Sonjērs do­māja, ka uzraksts uz tā un atsauce par gleznu, ko abats Bigū atstājis draudzes žurnālā, droši vien slēpj kriptogrammas at­slēgu.

Tas ir smieklīgi, ka viņi bijuši tik aizdomīgi.

Astoņpadsmitajā gadsimtā tas nemaz nebija smieklīgi, teica Kleridons. Toreiz vairums cilvēku bija analfabēti. Tā­pēc noderīgi varēja būt pat visvienkāršākie kodi. Un tā ari bijis, jo noslēpums nav atklāts līdz pat šim laikam.

De Rokforam ienāca prātā frāze no ierakstiem arhīvos pēc tīrīšanas. Vienīgā norāde uz Lielā mantojuma atrašanās vie­tu. Kur vislabāk var paslēpt oli? Piepeši atbilde kļuva skaidra.

Starp oļiem, viņš nomurmināja.

Ko jūs teicāt?

De Rokfors atjēdzās.

yai atceraties, ko redzējāt gleznas litogrāfijā?

Kleridons sparīgi māja ar galvu.

@ui, monsieur. Katru detaļu. *

Tas muļķis varēja noderēt.

Un pie manis ir zīmējums, Kleridons sacīja.

Vai de Rokfors bija sadzirdējis pareizi?

Kapakmens zīmējums?

Piezīmes, ko es rakstīju arhīvā. Kad izdzisa gaisma, es paķēru papīru no galda.

De Rokfors jutās iepriecināts, to dzirdot.

Kur tas ir?

Manā kabatā.

Viņš nolēma slēgt darījumu.

Kā būtu ar sadarbību? Mums katram ir kaut kas zināms. Mēs varētu apvienot pūles.

Un kāds man no tā būtu labums?

Jūsu kājas paliktu neskartas.

Ļoti labi, monsieur. Man tas ir pa prātam.

De Rokfors iedomājās, ka nenāktu par ļaunu apsolīt vēl kaut ko.

Lielo mantojumu mēs meklējam citu iemeslu dēļ nekā jūs. Ja to atradīsim, esmu pārliecināts, ka noteikta naudas summa noderēs kā atlīdzinājums par nepatīkamajiem brī­žiem, ko esat pieredzējis. Tad viņš pateica visu līdz ga­lam: Turklāt es nelaidīšu jūs projām no šejienes. Ja jums izdosies bēgt, es jūs atradīšu.

Šķiet, man nav izvēles.

Jūs taču zināt, ka viņi pameta jūs.

Kleridons neteica neko.

Malons un Stefānija Nela. Viņi pat necentās jūs glābt, bet glāba paši savu ādu. Es dzirdēju,, ka arhīvā jūs lūdzāties, lai palīdz. Taču viņi nedarīja neko. De Rokfors ļāva, lai Kle­ridons brītiņu pārdomā dzirdēto, cerot, ka šis cilvēks ar vājo raksturu pakļausies. Monsieur Kleridon, kopā mums varē­tu paveikties. Man ir Larsa Nela dienasgrāmata, un es varu piekļūt arhīvam, kas jums pat sapņos nav rādījies. Jums ir informācija par kapakmeni, un jūs zināt to, ko nezinu es. Mēs abi vēlamies vienu un to pašu, tāpēc centīsimies to atrast.

De Rokfors paņēma nazi, kas atradās starp Kleridona pie­sietajām kājām, un atsvabināja viņu no saitēm.

Nāciet, mums darāms darbs.