Tempļa ordeņa mantojums

SEŠDESMIT SEPTĪTĀ NODAĻA

ABATIJA DES FONTAINES

TREŠDIENA. DIVDESMIT ASTOTAIS JŪNIJS

DIVPADSMIT UN ČETRDESMIT MINŪTES DIENA

Marks lūkojās uz apļveida zāli. Brāļi atkal bija ģērbušies oficiālajos tērpos un pulcējušies konklāvā, lai izvēlētu mes­tru. De Rokfors bija miris un iepriekšējā naktī novietots Tēvu zālē. Bēru ceremonijas laikā kapelāns bija iebildis pret de Rokfora piemiņas saglabāšanu, un visi vienbalsīgi lēma, ka viņš nav pelnījis iekļaušanu hronikās. Klausoties kapelāna ru­nā, Marks bija sapratis, ka visi pēdējo dienu notikumi bijuši nepieciešami. Diemžēl viņš bija nonāvējis divus brāļus vie­nu ar nožēlu, bet otru bez žēlastības. Marks lūdza Dievam piedošanu par pirmā brāļa nāvi, bet par de Rokfora bojāeju izjuta vienīgi atvieglojumu.

Tagad kapelāns uzrunāja konklāvu.

Klausieties, brāļi! Liktenis nav lēmis tā, kā cerēja mūsu pēdējais mestrs. Viņš gāja pa maldu ceļu. Pateicoties seneša­lam, esam atguvuši mūsu Lielo mantojumu. Viņš bija iepriek­šējā mestra izraudzītais pēctecis. Viņš bija tas, kuru vecais mestrs sūtīja meklējumos. Viņš stājās pretī ienaidniekam, tu­rot mūsu kopīgo labumu augstāk par savējo, un piepildīja to, ko mestri bija centušies panākt gadsimtiem ilgi.

Marks redzēja, ka brāļi piekrītot māj ar galvu. Vēl nekad viņš nebija izraisījis cilvēkos tik dziļu aizkustinājumu. Aka­dēmijā viņš bija turējies nomaļus no citiem, nedēļu nogalēs klejojis kopā ar tēvu, tad atkal bijis vientuļš, un dažu pēdē­jo dienu piedzīvojums bija pats pirmais viņa dzīvē.

Vakar no rīta Lielo mantojumu, nevienam nemanot, izcē­la augšzemē un pārveda uz abatiju. Marks un Malons bija izcēluši osuāriju un grāmatu ar liecību. Atradumu viņš pa­rādīja kapelānam, un viņi vienojās, ka jaunais mestrs izlems, kā ar to rīkoties.

Tagad pienācis laiks izlemt.

Šoreiz Marks nestāvēja kopā ar ordeņa virsniekiem. Viņš bija tikai viens no brāļiem, tāpēc atradās viņu pulkā. Viņš netika ievēlēts konklāvā, tāpēc kopā ar pārējiem nopietni vēroja, kā divpadsmit konklāva locekļi veiks savu uzde­vumu.

Man nav šaubu, kā jārīkojas, sacīja viens no konklāva. Iepriekšējam senešalam jākļūst par mestru. Lai notiek tā.

Telpā iestājās klusums.

Markam gribējās iebilst. Taču to liedza statūti, un viņš tos bija pārkāpis jau diezgan.

Piekritu, teica otrs.

Pārējie desmit piekrītoši pamāja.

Tad lai tā notiek, runātājs sacīja. Tas, kurš bija mūsu senešals, tagad būs mūsu mestrs.

Vairāk nekā četrsimt brāļu izteica piekrišanu, un atska­nēja skaļi aplausi.

Visi sāka skandēt vārdu beauseant.

Viņš vairs nebija Marks Nels.

Nu viņš bija mestrs.

Visi raudzījās uz viņu. Pagājies uz priekšu, viņš iegāja aplī, ko izveidoja konklāva locekļi. Viņš lūkojās uz vīriem, kurus apbrīnoja. Ordenim viņš bija pievienojies gluži vienkārši tā­dēļ, lai īstenotu sava tēva sapni un izvairītos no mātes. Viņš bija šeit palicis, jo iemīlēja gan ordeni, gan mestru.

Prātā ienāca vārdi no Jāņa evaņģēlija.

Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs. Caur viņu viss ir radies. Viņā bija dzīvība, un dzīvība bija cilvēku gaisma. Gaisma spīd tumsībā, bet tumsība to neuzņēma. Viņš bija pasaulē, un pasaule caur viņu radusies, bet pasaule viņu ne­pazina. Viņš nāca pie savējiem, bet tie viņu neuzņē­ma. Bet tiem, kas viņu uzņēma, kas tic viņa vārdam, viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem.

Sīmanis Pēteris viņu pazina un uzņēma, tāpat kā visi, kuri nāca pēc Sīmaņa, un viņu tumsība kļuva par gaismu. Var būt, ka viņi visi tagad ir Dieva bērni, pateicoties Sīmaņa ne­parastajai atklāsmei.

Skaļie saucieni aprima.

Viņš gaidīja, līdz zālē iestājās klusums.

Biju domājis, ka man pienācis laiks atstāt šo vietu, viņš klusi teica. Dažu pēdējo dienu laikā vajadzēja pieņemt dau­dzus grūtus lēmumus. Manis izdarītās izvēles dēļ domāju, ka vairs nebūšu brāļu pulkā. Esmu nogalinājis vienu no mums un nožēloju to. Tomēr tobrīd man nebija citas iespē­jas. Esmu nogalinājis mestru, bet par to neizjūtu nožēlu. Viņš sāka runāt skaļāk. Viņš apstrīdēja visu, kam mēs ti­cam. Viņa alkatība un pārsteidzība novestu mūsu ordeni līdz bojāejai. Viņam rūpēja viņa vajadzības un viņa vēlmes, ne­vis mūsējās. Viņš it kā dzirdēja sava skolotāja balsi un sa­juta spēka pieplūdumu. Atceries visu, ko tev mācīju. Būdams jūsu vadītājs, es izvēlēšos jaunu virzienu. Mēs iznāksim at­klātībā, taču nevis tādēļ, lai atriebtos, bet lai pasludinātu šai pasaulei, ka esam Kristus un Zālamana tempļa nabadzīgie bruņinieki. Tie mēs esam un būsim. Mūs gaida lieli uzdevu­mi. Nabadzīgajiem un apspiestajiem vajadzīgs aizstāvis. Mēs varam kļūt par viņu atpestītājiem.

Viņam ienāca prātā Sīmaņa rakstītie vārdi. "Mēs visi esam Dievam līdzīgi, visi tik vērti, lai taptu mīlēti, visi spējam augt garā kopā ar Dievu." Viņš nu bija pirmais mestrs pēc sep­tiņsimt gadiem, ko vadīs šie vārdi.

Viņš cieši bija nolēmis rīkoties saskaņā ar tiem.

Tagad, krietnie brāļi, laiks atvadīties no Žofrē, kura upuris ļāva pienākt šai dienai.

Uz Malonu abatija atstāja dziļu iespaidu. Viņš, Stefānija, Henriks un Kasiopeja bija aicināti un ieradušies jau iepriekš, un viņiem tika izrādīta visa abatija. Šāds gods vēl nebija pa­rādīts nevienam cilvēkam, kas nepiederēja pie ordeņa. Viņus pavadīja kapelāns, parādīja ikvienu stūrīti abatijā un sīki pa­stāstīja tās vēsturi. Tad viņš aizgāja, teikdams, ka drīz sāk­sies konklāvs. Pirms dažām minūtēm viņš bija atgriezies un ievedis viņus kapelā. Viņi bija nākuši piedalīties Zofrē bēru ceremonijā, ņemot vērā to, cik svarīga bijusi viņu loma Lie­lā mantojuma atrašanā.

Viņi sēdēja pirmajā solu rindā tieši pie altāra. Krāšņā ka­pela pati par sevi jau bija katedrāle, vieta, kur gadsimtu gaitā pulcējušies Tempļa ordeņa bruņinieki. Malons spēja nojaust viņu klātbūtni.

Stefānija sēdēja viņam blakus, bet otrpus viņai Henriks un Kasiopeja. Kad dziedāšana apklusa un Marks no altāra viņas puses ienāca kapelā, Malons dzirdēja, ka viņai aizrau­jas elpa. Pārējie brāļi bija ģērbušies rūsganās sutanās ar ap­segtām galvām, bet Marks bija tērpies mestra baltajā apmet­nī. Malons saņēma viņas trīcošo roku. Stefānija to cieši satvēra un uzsmaidīja viņam.

Marks piegāja pie Žofrē vienkāršā zārka.

Šis brālis atdeva dzīvību mūsu dēļ. Viņš izpildīja to, ko bija zvērējis. Tāpēc viņš tiks pagodināts, apglabājot viņu Tēvu zālē. Līdz šim tur bijuši tikai mestri. Tagad viņiem pie­vienosies šis varonis.

Neviens neteica ne vārda.

Turklāt tiek anulēts iebildums, ko izteicis brālis de Rok­fors pret mūsu iepriekšējo mestru. Viņš tiks godināts, iekļau­jot viņa vardu hronikās. Tagad atvadīsimies no brāļa Žofrē. Ar viņu mēs esam augšāmcēlušies.

Dievkalpojums ilga stundu, un Malons kopā ar pārējiem sekoja brāļiem uz Tēvu zāli. Tur zārku novietoja locolus bla­kus vecā mestra zārkam.

Tad viņi devās ārā no abatijas uz savām mašīnām.

Malons pamanīja Marka iekšējo mieru un redzēja, ka viņa attieksme pret māti kļuvusi siltāka.

Ko tagad darīsiet jūs, Malon? jautāja Kasiopeja.

Turpināšu grāmatu tirdzniecību. Drīz atbrauks mans dēls, lai vienu mēnesi pavadītu kopā ar mani.

Dēls? Cik viņam gadu?

Četrpadsmit, bet tiklab varētu būt trīsdesmit. Viņam ir pašam sava galvā.

Kasiopeja pasmaidīja.

Tad jau ļoti līdzīgs tēvam.

Vairāk gan mātei.

Malons pēdējo dienu laikā daudz bija domājis par Gēriju. Vēroiot, kā ķildojas Stefānija un Marks, Malonam nāca atmiņā doma, ka viņš cietis neveiksmi kā tēvs. Tomēr Gērija izturēšanās to neliecināja. Marks bija jurtes dziļi aizvainots, bet Gērijam lieliski veicās gan mācībās, gan sportā, un viņš nekad nebija iebildis, ka Malons pārceļas uz Kopenhāgenu. Gluži otrādi, Gērijs bija mudinājis Malonu tā darīt, sapraz­dams, ka arī tēvam dzīvē jājūtas laimīgam. Malonu mocīja vainas izjūta par šo lēmumu, taču viņš ļoti gaidīja tikšanos ar dēlu. Pagājušajā vasarā viņi pirmo reizi bija Eiropā abi ko­pā. Šogad viņi bija iecerējuši apceļot Zviedriju, Norvēģiju un Angliju. Gērijam patika ceļot arī tas abiem bija kopīgs.

Mēs labi pavadīsim laiku, Malons teica.

Viņš, Stefānija un Henriks grasījās braukt uz Tulūzu un no turienes lidot uz Parīzi. Stefānija tālāk lidotu uz Atlantu. Malons un Henriks atpakaļ uz Kopenhāgenu. Kasiopeja Ijrnd Rover devās uz savu chateau.

Viņa stāvēja pie mašīnas, kad Malons piegāja klāt.

No visām pusēm ap viņiem bija kalni. Pēc pāris mēnešiem ziema tos ietīs sniega segā. Mūžīgais ritums gan dabā, gan dzīvē. Gaišās dienas mijās ar tumšajām. Malons atcerējās, ko atvaļinoties teicis Stefanijai ka viņam tās blēņas ir līdz kak­lam. Viņa bija pasmaidījusi par naivo frāzi un teikusi, ka uz zemes mierīgas vielas nebūs nekad, kamēr vien tā pastāvēs. Spēle visur bija viena un tā pati. Mainījās tikai spēlētāji.

Tas bija labi. Pagājušās nedēļas notikumi Malonam bija rā­dījuši, ka viņš ir un vienmēr būs spēlētājs. Taču, ja kāds jautātu, viņš teiktu, ka ir grāmattirgotājs.

Sargājiet sevi, Malon! teica Kasiopeja. Es vairs nepiesegšu jums aizmuguri.

Man šķiet, ka mēs viens otru atkal sameklēsim.

Nekad jau nevar zināt. Varbūt. Kasiopeja pasmaidīja.

Viņš devās atpakaļ uz savu mašīnu.

Un kas noticis ar Kleridonu? Malons jautāja Markam.

Viņš lūdza piedošanu.

Un jūs žēlīgi piedevāt.

Marks smaidīja.

Viņš teica, ka de Rokfors grasījies cepināt viņam pēdas, un pāris brāļu to apstiprināja. Viņš grib pievienoties mums.

Malons īsi iesmējās.

Vai esat gatavi viņu pieņemt?

Mūsu pulkā bijuši daudz ļaunākas dabas vīri. Mēs iztu­rēsim. Es viņu uztveru kā personisku sodu.

Stefānija un Marks kādu bridi klusi parunājās. Viņi jau bija atvadījušies iepriekš, būdami divatā. Stefānija šķita mierīga un atbrīvota. Acīmredzot viņi bija salabuši. Malons par to priecājās.

Kas notiks ar osuāriju un liecību? Malons jautāja Mar­kam. Tuvumā nebija neviena brāļa, tāpēc viņam šķita, ka var droši jautāt.

Tie paliks noslēpumā. Pasaule ir apmierināta ar to, kam tic. Es nedomāju celt jukas.

Malons piekrita.

Šķiet, ta ir laba doma.

Taču ordenis atdzims pasaulei.

Tas ir pareizi, sacīja Kasiopeja. Es jau runāju ar Mar­ku par ordeņa iesaistīšanos manis vadītajā labdarības orga­nizācijā. Starptautiskai AIDS apkarošanai un nabadzības no­vēršanai derēs kapitāla ieguldījums, un ordenim tagad ir daudz, ko dot.

Ari Henriks ir ļoti pūlējies, lai mēs iesaistītos viņa iece­rētajos pasākumos, Marks teica. Un mēs bijām ar mieru palīdzēt. Tādējādi Tempļa ordenim būs daudz darāmā. Mēs varēsim likt lietā savas zināšanas un prasmi.

Viņš sniedza roku, un Malons to satvēra.

Ticu, ka templieši ir labās rokās. Vēlu jums veiksmi!

Ari jums, Koton. Es arvien vēl gribu zināt, kā esat ticis pie šā vārda.

Piezvaniet man kādreiz, un es izstāstīšu.

Viņi iekāpa Malona nomātajā mašīnā. Iekārtojoties sēdek­ļos un sprādzējot ciet drošības jostas, Stefānija ieteicās:

Esmu tev parādā.

Malons paskatījās uz viņu.

Tā ir pirmā reize.

Ceru, ka tā būs ari pēdējā. Viņš smaidīja.

Esi saprātīgs!

Klausos!

Un viņš iedarbināja mašīnu.