Tempļa ordeņa mantojums

TRĪSPADSMITĀ NODAĻA

VIENPADSMIT UN PIECDESMIT MINŪTES VAKARĀ

Malons atstāja baznīcu pa aizmugures durvīm aiz sakristejas. Viņš nevarēja raizēties par abiem vīriem, kuri gulēja nesamaņā. Šobrīd vajadzēja doties pie Stefānijas, lai cik no­raidoša būtu viņas attieksme. Bez šaubām, tam vīrietim no katedrāles, kurš nogalināja Pēteru Hansenu, bija pašam sa­vas problēmas. Kāds bija novācis abus viņa līdzdalībniekus. Malonam nebija ne jausmas, kas un kāpēc to izdarījis, taču viņš par to bija pateicīgs, citādi izkļūt no tām kapenēm būtu ļoti grūti. Viņš atkal lādēja pats sevi, ka iesaistījies šajā lietā, bet nu bija par vēlu atkāpties. Viņš bija iesaistīts, vai nu pa­šam tas patika, vai ne.

Pa apkārtceļu viņš tika projām no Stmget un devās uz Kongens Nytory, parastu pilsētas laukumu, ko ietvēra lepni nami. Malons gāja ļoti piesardzīgi un saspringti ausījās, vai viņam neseko, taču neko nemanīja. Vēlajā stundā mašīnu ie­lās ap laukumu bija maz. Tieši aiz laukuma austrumu pusē Nļ/havn krastmalā rindojās koši krāsotas mājas ar divslīpju jumtiem, un tur pie āra galdiņiem vēl sēdēja restorānu vie­si, ieturēdami maltīti un klausīdamies mūziku.

Malons steidzās pa ietvi uz Hotet d'Angleterre. Spilgti ap­gaismotās septiņstāvu ēkaš fasāde bija pavērsta pret jūru un aizņēma veselu kvartālu. Elegantā viesnīca bija celta astoņ­padsmitajā gadsimtā. Malons zināja, ka tā uzņēmusi kara­ļus, imperatorus un prezidentus.

Viņš iegāja vestibilā un pagāja garām reģistrācijas galdam. No atpūtas istabas plūda maiga mūzika. Tur varēja manīt da­žus viesus, kuri, šķiet, vēl negribēja doties pie miera. Uz marmora letes atradās vairāki tālruņi, un Malons zvanīja uz Stefānijas Nelas numuru. Viņa atbildēja pēc trešā signāla.

Mosties! viņš teica.

Tu laikam nedzirdēji, ko es teicu, Koton, vai ne? Balss tonis bija tikpat nevērīgs kā Roskildē.

Pēters Hansens ir miris. Klusuma brīdis.

Esmu seši simti desmitajā numurā.

Viņš iegāja numurā. Stefanijai mugurā bija viesnīcas rītatērps. Malons izstāstīja viņai visu, kas bija noticis. Stefānija klausījās klusēdama, tāpat kā agrākajos laikos, kad viņš zi­ņoja par paveikto uzdevumu. Taču tagad Stefānijas noguru­šās sejas izteiksme liecināja, ka viņa jūtas pieveikta, un Ma­lons cerēja, ka Stefānija mainīs attieksmi pret viņu.

Vai tagad ļausi, lai palīdzu tev? viņš jautāja.

Stefānija pētīja Malonu. Viņš jau agrāk bija manījis, ka vi­ņas acis maina nokrāsu atkarībā no garastāvokļa. Savā ziņā Stefānija viņam atgādināja māti, lai gan viņa bija tikai kādus desmit vai divpadsmit gadus vecāka par Malonu. Pirmītējās dusmas viņai bija raksturīgas. Viņai nepatika kļūdīties, un viņa necieta, ja aizrādīja uz viņas neveiksmēm. Stefānijas stip­rā puse bija nevis informācijas ievākšana, bet tās analīze un vērtēšana viņa bija lieliska organizatore, kas vērpa rūpīgi pārdomātus, slepenus plānus ar leoparda cienīgu viltību. Ma­lons bieži bija redzējis, kā viņa nevilcinoties pieņem grūtus lēmumus uz viņas vēso prātu bija paļāvušies gan ģenerāl­prokurori, gan prezidenti tāpēc viņš brīnījās par Stefānijas pašreizējo apmulsumu un tā dīvaino iespaidu un viņas parasti tik saprātīgajiem spriedumiem.

Es viņus uzvedināju uz Hansenu, Stefānija murmināja. Katedrālē es neiebildu, kad viņš norādīja, ka Larsa die­nasgrāmata varētu būt pie Hansena. Viņa izstāstīja Malo­nam par sarunu.

Pastāsti, kāds viņš izskatās! Kad Stefānija vīrieti rak­sturoja, Malons teica: Tas pats, kurš katedrālē sāka šaut un vēlāk nogalināja Hansenu.

Puisis, kas nolēca no Apaļā torņa, strādāja viņam. Viņš nozaga manu somu tāpēc, ka tajā bija Larsa dienasgrāmata.

Tad tas vīrietis devās uz izsoli, zinādams, ka tu tur būsi. Kas zināja, ka tu brauksi uz Roskildi?

Tikai Hansens. Birojā zināms vienīgi tas, ka esmu atva­ļinājumā. Esmu paņēmusi līdzi starptautisko zvanu tālruni, bet brīdināju, lai mani netraucē, ja vien nenotiek kas ārkār­tējs.

Kā tu uzzināji par izsoli?

Pirms trim nedēļām saņēmu sūtījumu no Aviņonas, Francijā. Sainī bija zīmīte un Larsa dienasgrāmata. Viņa bridi klusēja. Nebiju redzējusi to dienasgrāmatu ilgus ga­dus.

Malons saprata, ka citā situācijā saruna par šo tematu ne­notiktu. Larss Nels pirms vienpadsmit gadiem bija izdarījis pašnāvību. Viņu atrada pakārušos uz kāda tilta Dienvidfrancijā, un zīmītē viņa kabatā bija rakstīts vienīgi: ARDIEVU, STEFĀNIJA! Šķita teju vai aizvainojoši, ka akadēmiķis, kas sa­rakstījis veselu virkni grāmatu, atstājis tik vienkāršu atvadu vēstuli. Lai gan savulaik Stefānija ar vīru bija pašķīrusies, to­mēr smagi pārdzīvoja zaudējumu, un Malons atcerējās, cik grūti viņai bija mēneši pēc vīra nāves. Runājuši viņi par to netika nekad, un tas, ka Stefānija tagad kaut vai aplinkus ieminējās par to, bija kaut kas ārkārtējs.

Par ko bija tā dienasgrāmata? viņš jautāja.

Larsu valdzināja Rennes-le-Chāteau noslēpumi…

Zinu. Esmu lasījis viņa grāmatas.

Tu nekad to neesi teicis.

Tu neesi jautājusi.

Stefānija, likās, nojauta, ka Malons ir aizkaitināts. Noti­kumu pašreiz bija tik daudz, ka tērzēt nevarēja atļauties.

Larss izstrādāja reālistiskas teorijas: tās izskaidro, kas varētu vai nevarētu būt paslēpts Rennes-le-Chāteau un tās apkārtnē, viņa teica. Taču viņam bija daudz viedokļu, ko viņš izklāstīja dienasgrāmatā, kura allaž bija pie viņa. Pēc viņa nāves tā, šķiet, bija pie Marka.

Vēl viens grūts temats. Marks Nels bija viduslaiku vēs­tures speciālists, studējis Oksfordā un mācīja savu priekš­metu Tulūzas universitātē Dienvidfrancijā. Pirms pieciem gadiem viņš pazuda Pirenejos. Iekļuva lavīnā. Viņa līķi ne­atrada. Malons zināja, ka traģēdiju vēl jo smagāku darīja tas, ka Stefānija un viņas dēls nebija izjutuši savstarpēju tuvību. Liktenis nebija Nelu ģimenei labvēlīgs, taču tas uz Malonu neattiecās.

Tā nolādētā dienasgrāmata atgriezusies kā rēgs, lai va­jātu mani, viņa sacīja. Tas bija Larsa rokraksts. Zīmīte pavēstīja par izsoli un grāmatu, kas izsolē būšot dabūjama. Atcerējos, ka Larss runāja par to grāmatu, turklāt atsauces uz to bija dienasgrāmatā, tāpēc atbraucu, lai to nopirktu.

Vai tev ausīs neieskanējās briesmu zvans?

Kādēļ gan? Vīrs nebija saistīts ar manu darbu. Viņa pē­tījumi bija gluži nekaitīgi viņš meklēja ko tādu, kas nemaz nepastāv. Kā es būtu varējusi zināt, ka te iesaistīti cilvēki, kuri nogalina?

Kad tas vīrietis nolēca no Apaļā torņa, kļuva skaidrs diezgan, ka notiek kaut kas bīstams. Tev vajadzēja nākt pie manis.

Man tas bija jāpaveic vienai.

-Kas?

Nezinu, Koton.

Kāpēc tā grāmata ir tik nozīmīga? Izsolē uzzināju, ka tas ir necils un ikdienišķs ceļojuma apraksts. Viņi bija ļoti pārsteigti, ka to pārdeva par tik milzīgu summu.

Nav ne jausmas. Stefānijas tonī atkal ieskanējās aiz­kaitinājums. Patiešām nezinu. Pirms divām nedēļām apsē­dos, lai palasītu Larsa dienasgrāmatu, un atzīstos, tā mani savaldzināja. Ar kaunu jāteic, ka līdz tam nebiju izlasījusi nevienu viņa grāmatu. Kad sāku lasīt, jutos drausmīgi, ka es­mu tā izturējusies pret viņu. Vienpadsmit aizritējušie gadi ļauj paraudzīties plašākā perspektīvā.

Ko tad tu domā darīt?

Viņa papurināja galvu.

Nezinu. Gribu tikai nopirkt to grāmatu. Izlasīt un pa­lūkoties, kas no tā iznāk. Kamēr vēl esmu šeit, gribēju aiz­braukt uz Franciju un pavadīt dažas dienas Larsa mājā. Ne­esmu tur bijusi labu laiku.

Stefānija acīmredzot centās izlīdzināt nepatīkamo situā­ciju, taču vajadzēja ņemt vērā realitāti.

Tev vajadzīga palīdzība, Stefānija. Te notiek kaut kas nopietns, un man patiešām ir pieredze, kas vajadzīga, lai at­risinātu šādus jautājumus.

Vai tad tev nav jāvada veikals?

Uz dažām dienām varu to uzticēt saviem darbiniekiem.

Viņa minstinājās, šķita, pārdomājot Malona piedāvājumu.

Tu esi pats labākais aģents, kāds man jebkad bijis. Es arvien vēl dusmojos, ka aizgāji.

Man bija jādara, kas jādara.

Stefānija papurināja galvu.

Un Henriks Torvaldsens tevi aizvilināja. Vēl jo ļaunāk.

Pagājušajā gadā, kad Malons atvaļinājās un pateica, ka do­mā pārcelties uz Kopenhāgenu, Stefānija priecājās par viņu, līdz uzzināja, ka tam ir sakars ar Torvaldsenu. Kā jau para­dusi, viņa neko nepaskaidroja, un Malons zināja, ka labāk nejautāt.

Man ir vēl kāda slikta ziņa, viņš sacīja. Vai zini, kurš pārsolīja tevi? Pa tālruni? Henriks.

Stefānija nievājoši paskatījās uz viņu.

Henriks darbojās kopā ar Pēteru Hansenu, Malons teica.

Kāpēc tu tā domā?

Viņš pastāstīja, ko uzzinājis izsolē un ko viņam pateicis tas vīrietis pa rāciju. Es nicinu tos, kas mani krāpj. Acīmre­dzot Hansens gribēja apmuļķot abus, bet zaudēja.

Pagaidi ārpusē! viņa teica.

Tieši tādēļ es nācu. Tev jārunā ar Henriku. Tikai mums jāiet projām no viesnīcas ļoti piesardzīgi. Var gadīties, ka tie vīri joprojām ir tur.

Es apģērbšos.

Malons devās uz durvīm.

Kur ir Larsa dienasgrāmata?

Viņa norādīja uz seifu.

Ņem to līdzi!

Vai tas būs prātīgi?

Policija atradīs Hansena līķi. Nepaies ilgs laiks, kad viņi būs atraduši sakarības. Mums jābūt gataviem doties projām.

Ar policiju es varu tikt galā.

Malons pagriezās pret viņu.

Vašingtona tevi Roskildē izpestīja tāpēc, ka nezina, ar ko tu nodarbojies. Esmu pārliecināts, ka tieši pašreiz Ties­lietu ministrijā kāds to mēģina noskaidrot. Tu neciet izjau­tāšanu, un tu ari nevari pasūtīt uz elli ģenerālprokuroru, ja viņš tev zvanīs. Man joprojām nav īsti skaidrs, ko tu dari, bet vienu gan es zinu tu par to negribi runāt. Tāpēc kravā mantas!

Nejūtu, ka man pietrūktu tavas augstprātīgās attiek­smes.

Toties mana dzīve nav pilnīga bez tavas saulainās per­sonības klātbūtnes. Vai tu kaut reizi vari darīt to, ko es lie­ku? Grūtību pilnīgi pietiek arī bez muļķībām.

Man tas nav jāatgādina.

Ir gan.

Malons izgāja no numura.