Tempļa ordeņa mantojums

DIVDESMIT PIEKTĀ NODAĻA

RENNESLECHĀTEAU

SESTDIENA. DIVDESMIT CETURTAIS JŪNIJS

DEVIŅI UN TRĪSDESMIT MINŪTES NO RĪTA

Malons ielocīja savu garo augumu mazajā Peugeot. Stefānija jau sēdēja mašīnā.

Vai redzēji kādu? viņa jautāja.

Abi mūsu vakardienas draugi ir atgriezušies. Neatlai­dīgi gan, muļķi tādi.

Vai motocikla meitene nav manāma?

Malons bija pastāstījis Stefanijai par savām aizdomām.

Nedomāju, ka viņa tagad te rādīsies.

Kur ir tie abi atnigos?

Sēž tumšsarkanā Renault tur tālāk aiz ūdenstorņa. Neskaties! Neaizbiedēsim viņus.

Viņš pielāgoja sānskata spoguli tā, lai varētu redzēt Renault. Smilšainajā mašīnu stāvvietā jau atradās tūristu auto­busi un kāds desmits vieglo mašīnu. Šodien laiks vairs nebija skaidrs kā vakar, tagad debesīm pāri klājās svina pelēki vētras mākoņi. Drīz vien bija gaidāms pamatīgs lietus. Viņi brauca uz Aviņonu, kas atradās aptuveni deviņdesmit jūdžu attālumā, lai sameklētu Ruā Kleridonu. Malons jau bija iz­pētījis karti un izdomājis, kā vislabāk braukt, lai izvairītos no "astes".

Viņš iedarbināja mašīnu un izbrauca no ciemata. Kad viņi bija tikuši ārā pa pilsētas vārtiem un nokļuvuši uz līkumota ceļa, Malons pamanīja Renault, kas turējās labu gabalu aiz muguras.

Kā tu domā tikt no viņiem vaļā?

Pavisam vecmodīgā veidā. Malons smaidīja.

Tu vienmēr paredzi visu jau iepriekš, vai ne?

To man iemācīja kāds cilvēks, kuram es strādāju.

Viņi atrada D118 šoseju un brauca uz ziemeļiem. Kartē bija norādīts, ka pēc divdesmit jūdzēm var nokļūt uz A61 tā bija ātrgaitas šoseja dienvidos no Karkasonas, par kuras iz­mantošanu jāmaksā; braucot pa to uz ziemeļaustrumiem, va­rēja tikt līdz Aviņonai. Aptuveni sešas jūdzes tālāk pie Limū šoseja sazarojās. Viens atzarojums šķērsoja Odas upi, vedot uz Limū, bet otrs turpinājās tālāk uz ziemeļiem. Malons no­lēma, ka šī ir izdevība, kas jāizmanto.

Sāka līt. Vispirms tikai smidzināja, tad lietus kļuva arvien stiprāks.

Malons ieslēdza stiklu tīrītājus. Priekšā uz ceļa nebija ne­vienas mašīnas. Acīmredzot sestdienas rītā visi labprātāk sē­dēja mājās.

Renault ar ieslēgtiem miglas lukturiem sāka braukt arvien ātrāk. Malons atpakaļskata spogulī vēroja, kā Renault apdzen mašīnu aizmugurē un, iebraucot pretējā joslā, nonāk tieši blakus viņu mašīnai.

Renault loga stikls pasažiera pusē noslīdēja uz leju, un pa­rādījās pistoles stobrs.

Turies! Malons teica Stefanijai.

Viņš iespieda gāzes pedāli grīdā un iemeta mašīnu asā pa­griezienā. Renault zaudēja ātrumu un atpalika.

Šķiet, plāns mainījies. Mūsu "ēnas" kļuvušas agresīvas. Tu varētu paslēpties pieliecies labi tuvu grīdai!

Es esmu liela meitene. Brauc vien!

Malons vēlreiz asi iegriezās ceļa līkumā, bet Renault at­kal tuvojās. Noturēt mašīnu uz šosejas bija grūti. Segums bija slapjš, un tas ar katru brīdi kļuva slidenāks. Dzeltenās līni­jas, kas norobežoja ceļu, nebija saskatāmas, un asfalta malas daļēji apslēpa peļķes, tāpēc mašīna itin viegli varētu nolidot no ceļa.

Pret aizmugures stiklu atsitās lode.

Rūdītais stikls nesaplīsa, bet Malons šaubījās, vai tas iz­turēs vēl vienu triecienu. Viņš sāka braukt līkločiem, mēģi­not uzminēt, kur atrodas asfalta seguma malas. Tad viņš pa­manīja, ka pretējā joslā tuvojas kāda mašīna, un atgriezās savā braukšanas joslā.

Vai tu vari šaut? Malons jautāja, nenolaizdams skatie­nu no ceļa.

Kur ir pistole?

Zem sēdekļa. Es to vakar atņēmu tam džekam. Aptve­re ir pilna. Liec tiem puišiem trūkties! Man jāatraujas no vi­ņiem.

Stefānija atrada pistoli un nolaida savā pusē loga stiklu. Malons manīja, ka viņa nomērķē uz aizmuguri un piecas rei­zes izšauj.

Šāvieni radīja iespaidu. Renault nedaudz atpalika, tomēr neatstājās. Malons iemeta mašīnu vēl vienā pagriezienā, dar­bojoties ar bremzes un gāzes pedāļiem tā, kā bija mācījies pirms daudziem gadiem.

Pietiks bēgt kā lapsai.

Viņš asi iegrieza mašīnu pretējā joslā un bremzēja. Rie­pas iekaucās. Renault pašāvās garām. Malons atlaida brem­zes pedāli, ieslēdza otro ātrumu, tad piespieda gāzes pedāli līdz grīdai.

Riteņi savērpās, tad mašīna rāvās uz priekšu.

Malons pārslēdza ātrumus līdz piektajam.

Tagad Renault bija viņam priekšā. Viņš palielināja ātrumu. Sešdesmit jūdzes. Sešdesmit piecas. Septiņdesmit jūdzes stundā. Dīvaini, taču šī situācija viņu uzmundrināja. Malons krietnu laiku nebija šādi darbojies.

Viņš atkal iegrieza mašīnu pretējā joslā un nonāca bla­kus Renault.

Abas mašīnas tagad brāzās ar septiņdesmit piecu jūdžu ātrumu stundā pa samērā taisnu šoseju. Piepeši viņi uzbrau­ca uz kāda paugura; mašīna palēcās, tad riepas atkal smagi atsitās pret slapjo asfaltu. Malons sajuta spēju rāvienu uz priekšu, tūlīt atkal atpakaļ. Galva saļodzījās, bet drošības jos­ta viņu noturēja.

Tas tik bija joks! teica Stefānija.

Labajā un kreisajā pusē pletās zaļi lauki, kur auga lavanda un sparģeļi un viļņojās vīna dārzi. Renault rēkdams joņo­ja viņiem blakus labajā pusē. Malons zagšus paskatījās uz to. Viens no vīriešiem, ar īsi apgrieztajiem matiem, līda ārā pa logu pasažiera pusē un, turēdamies pie jumta, centās nostā­ties tā, lai varētu nomērķēt un šaut.

Šauj pa riepām! Malons teica Stefanijai.

Viņa jau grasījās to darīt, kad Malons priekšā ieraudzīja kādu lielu kravas mašīnu ar piekabi, kas aizņēma visu labās puses joslu. Viņš diezgan bieži bija braucis pa Eiropas šose­jām; te katrā kustības virzienā bija tikai pa vienai joslai, un Malons zināja, ka atšķirībā no Amerikas, kur kravas mašī­nas mēdz joņot neprātīgā ātrumā, šeit tās velkas gliemeža gaitā. Viņš bija cerējis, ka šāda izdevība radīsies nedaudz tu­vāk Limū, bet vajadzēja to izmantot tagad. Kravas mašīna atradās tikai pāris simtus jardu priekšā. Viņi to panāks pēc īsa brīža, un josla, pa kuru brauca Malons, bija brīva.

Pagaidi! viņš sacīja.

Malons nejāva Renault izkļūt no labās puses joslas. Tam šoferim bija vai nu jābremzē, vai jāietriecas kravas mašīnā, vai jānobrauc no ceļa tieši uz lauka. Viņš cerēja, ka kravas mašīna nemainīs joslu, citādi viņam pašam būs jāiebrauc laukā.

Otrs šoferis acīmredzot saprata savas trīs iespējas un strauji pagrieza mašīnu pa labi.

Malons pajoņoja garām kravas mašīnai. Pametis skatienu spoguli, viņš ieraudzīja, ka Renault iestidzis dzeltenbrūnos dubļos.

Malons atgriezās savā kustības joslā, mazliet nomierinā­jās, tomēr ātrumu nesamazināja un beigu beigās pie Limū nogriezās no galvenās šosejas, kā bija iecerējis.

Aviņonā viņi nonāca tūlīt pēc vienpadsmitiem. Lietus bi­ja mitējies jau pēc četrdesmitās jūdzes, un saule bārstīja zel­tu pār apkaimes mežiem un lēzenajiem zaļajiem pakalniem. Aina līdzinājās zīmējumam no sena manuskripta. Aviņonu, kas senos laikos bija kristīgās pasaules galvaspilsēta, ieskā­va viduslaiku mūris ar tornīšiem. Malons manevrēja ar ma­šīnu pa šauro ieliņu labirintu, līdz nokļuva pazemes stāv­vietā.

Viņi uzkāpa atkal virszemē, un Malons uzreiz ievēroja ro­māņu stila baznīcas, ko ietvēra saules nokveldēti nami ar brūngani dzelteniem jumtiem un sienām, radot Itālijai līdzī­gu iespaidu. Tā kā bija nedēļas nogale, tūristu te bija ka biezs; trokšņainajam pūlim, kas ieturēja lenču d'Orlo lauku­mā, paēnu sniedza krāsainās markīzes un platānu lapas.

Soļojot pa daudzajām ieliņām, viņi meklēja Larsa Nela die­nasgrāmatā minēto adresi. Malons domāja par četrpadsmito gadsimtu, kad pāvesti, nomainījuši Tibras upi Romā pret Fran­cijas Ronu, pārcēlās uz milzīgo pili pakalnā. Aviņona kļuva par patvērumu ķeceriem. Jūdi nopirka toleranci ar mēreniem no­dokļiem, noziedznieki dzīvoja cepuri kuldami, plauka spēļu nami un bordeļi. Policija skatījās caur pirkstiem, un pastaiga pēc tumsas iestāšanās varēja būt bīstama dzīvībai. Kā rakstīja Petrarka? "Bēdu mājoklī mitinās viss, kas dzīvs." Malons ce­rēja, ka sešos gadu simteņos situācija mainījusies.

Norādītajā Ruā Kleridona adresē atradās antikvariāts, kur pārdeva grāmatas un senlaicīgas mēbeles. Skatlogā va­rēja redzēt Žila Verna darbu sējumus no divdesmitā gadsimta sākuma. Malonam bija pazīstami krāsainie apvāki. Durvis bi­ja slēgtas, bet pie stikla piestiprinātā zīmīte vēstīja, ka šo­dien tirdzniecība pārcelta uz Žana Žorē bulvāri, kur notiek ikmēneša grāmatu tirgus.

Viņi noskaidroja, kā nokļūt līdz tirgum. Ar kokiem ap­stādītajā laukumā, rindojās saliekamie metāla stendi. Plast­masas kastēs bija saliktas grāmatas franču valodā, bija arī dažas angļu grāmatas, lielākoties filmu scenāriji. Grāmatu tirgus apmeklētāji atšķīrās no pārējā pūļa kārtīgi apgriezti mati vai bārda, brilles, kaklasaites, uzvalki… un neviena fo­toaparāta vai videokameras.

Garām aizlīgoja tūristu autobusi, kas brauca uz pāvesta pili. Motoru rēkšana pārspēja skaņas, kas plūda no bulvāra viņas puses tur uzstājās sitaminstrumentu grupa. Pa ietvi, skaļi grabot, aizripoja kokakolas skārdene un izbiedēja Ma­lonu. Viņš jutās uzvilkts kā stīga.

Vai kaut kas nav, kā vajag?

Pārāk daudz trokšņa.

Viņi lēni staigāja pa tirgu. Malons ar profesionālu intere­si aplūkoja preces. Visi vērtīgie izdevumi bija iesaiņoti plast­masas apvalkā. Katrai grāmatai bija pievienota kartīte ar norādi par tās izcelsmi un cenu; Malons ievēroja, ka cenas salīdzinājumā ar zemo kvalitāti ir augstas. No kāda pārde­vēja viņš uzzināja, kur atrodas Ruā Kleridona stends, un viņi to atrada laukuma tālākajā galā. Stendu apkalpoja maza au­guma, tukla sieviete ar gaišiem, krāsotiem matiem, kas bija sasieti mezglā. Viņa valkāja saulesbrilles, un jau tā nepievil­cīgo ārieni bojāja cigarete, kas turējās lūpu kaktiņā. Smēķē­šana Malonam allaž likās netīkama.

Viņi aplūkoja grāmatas, kas bija saliktas apbružātos plauk­tos. Grāmatas lielākoties bija audekla iesējumā un ļoti no­lietotas. Malons nobrīnījās, vai kādam vispār var ienākt prā­tā doma tās pirkt.

Viņš pateica savu un arī Stefānijas vārdu. Sieviete nestādījās priekšā, tikai turpināja smēķēt.

Mēs bijām aizgājuši uz jūsu veikalu, viņš teica fran­ciski.

Slēgts līdz dienas beigām. Strupais tonis lika noprast, ka sieviete negrib, lai viņu traucē.

No veikala mums neko nevajag, Malons paskaidroja.

Tad papriecājieties par šīm brīnišķīgajām grāmatām.

Vai ar biznesu neveicas?

Nekādā jēgā. Sieviete ievilka dūmu.

Kāpēc tad jūs esat šeit? Kāpēc neaizbraucat atpūsties uz laukiem?

Sieviete aizdomīgi nopētīja Malonu.

Man nepatīk jautājumi. Sevišķi tad, ja tos uzdod ameri­kāņi, kas slikti runā franciski.

Man likās, ka es runāju labi.

Nebūt ne.

Mēs meklējam Ruā Kleridonu. Malons nolēma runāt skaidru valodu.

Viņa pasmējās.

Kurš gan viņu nemeklē?

Varbūt pastāstīsiet, kas tie ir, kuri meklē viņu? Šī ra­gana Malonam jau bija apriebusies.

Viņa neatbildēja, bet palūkojās uz pāris cilvēkiem, kuri pētīja viņas grāmatas. Sitaminstrumentu grupa uz brīdi pie­klusa, tad ņēmās spēlēt citu gabalu. Sievietes potenciālie pir­cēji aizgāja.

Vienādiņ jāskatās uz nagiem, viņa murmināja. Tie var izzagt aci no pieres ārā.

Paklausieties, Malons ierunājās. Es nopirkšu visu kasti ar grāmatām, ja atbildēsiet uz vienu jautājumu.

Likās, priekšlikums viņu ieinteresēja.

Ko jūs gribat zināt?

Kur ir Ruā Kleridons?

Neesmu viņu redzējusi jau piecus gadus.

Tā nav atbilde.

Viņš ir aizbraucis.

Uz kurieni?

Tas ir viss, ko varu pateikt par vienas grāmatu kastes cenu.

Acīmredzot no viņas nebija iespējams uzzināt neko, un Malons nedomāja maksāt viņai vēl vairāk. Viņš nosvieda uz galda piecdesmit eiro naudaszīmi un paķēra kasti ar grāma­tām.

Atbilde nekur neder, bet es turēšu vārdu.

Malons aizgāja līdz atkritumu tvertnei un izgāza tajā vi­sas grāmatas no kastes. Tad nometa kasti atpakaļ.

Iesim! viņš teica Stefanijai. Viņi devās projām.

Ei, amerikāni!

Malons pagriezās.

Man tas patika. Sieviete piecēlās kājās.

Viņš gaidīja.

Ruā meklē daudzi kreditori, bet viņu ir viegli atrast. Aizbrauciet uz sanatoriju Villetieuvc-les-Avignon! Viņa pieli­ka pirkstu pie deniņiem un pagrozīja. Tas Ruā ir ķerts.