Tempļa ordeņa mantojums

TRĪSDESMIT PIRMĀ NODAĻA

ABATIJA DES FONTAINES

DIVI UN PIECAS MINŪTES DIENĀ

De Rokfors atvēra acis. Vienā galvas pusē sāpes dauzīja kā ar āmuru, un viņš nozvērējās, ka brālis Žofrē samaksās par uzbrukumu. Viņš pieslējās kājās un centās atjēgties. Otr­pus durvīm bija dzirdama satraukta kliegšana. De Rokfors ar piedurkni pieskārās deniņiem, un baltais audums notraipījās ar asinīm. Viņš iegāja vannasistabā un, samērcējis lupa­tu ūdenī, tīrīja brūci.

De Rokfors saņēmās. Vajadzēja parādīt, ka viņš ir situā­cijas noteicējs. Lēni piegājis pie durvīm, viņš tās atvēra.

Mestr, vai ar jums viss kārtībā? jautāja viņa jaunais maršals.

Nāc iekšā! de Rokfors teica.

Četri pārējie brāļi palika gaidām gaitenī. Viņi saprata, ka nedrīkst iet mestra istabā bez atļaujas.

Aizver durvis!

Maršals paklausīja.

Es biju zaudējis samaņu. Cik sen jau viņi ir projām?

Šeit, iekšā, viss bija kluss jau kādas divdesmit minūtes. Tāpēc mēs sākām baidīties.

Ko tu ar to gribi teikt?

Maršala vaibstos parādījās apjukums.

Es klusēju. Neko.

Kurp aizgāja senešals un brālis Žofrē?

Mestr, viņi bija te, iekšā, kopā ar jums. Mēs bijām ār­pusē.

Paskaties visapkārt! Viņi ir projām. Kad viņi aizgāja?

Viņi nav nākuši ārā. Vēl lielāks apjukums.

Tu saki, ka viņi nav izgājuši pa tām durvīm?

Ja viņi nāktu, mčs būtu viņus nošāvuši, kā pavēlējāt.

Dc Rokfors juta, ka galva atkal sāk sāpēt. Viņš pielika tai

klāt mitro lupatu un viegli berzēja pulsējošo vietu, domā­dams, ka nav varējis saprast, kāpēc Zofrē nācis tieši šurp.

Mums ir ziņas no Rennes-le-Chāteau, teica maršals.

De Rokfors saausījās.

Divi mūsu brāļi ļāvušies, lai viņus pamana, un Malons, kā jūs jau paredzējāt, uz ātrgaitas šosejas aizbēdzis no vi­ņiem.

De Rokfors pareizi bija secinājis, ka Stefāniju Nelu un Kotonu Malonu vislabāk varēs izsekot, ja ļaus viņiem domāt, ka vajātāji pazaudējuši pēdas.

Un tas šāvējs vakarnakt baznīcā?

Tas_aizbēga ar motociklu. Mūsu vīri redzēja, ka Malons centies viņu notvert. Šis gadījums noteikti ir saistīts ar uz­brukumu mūsu brāļiem Kopenhāgenā.

De Rokfors piekrita.

Vai tu zini, kas to varēja izdarīt?

Vēl ne.

Dc Rokfors negribēja to dzirdēt.

Un šodien? Kurp devās Malons un Nela?

Elektroniskā novērošanas ierīce, ko piestiprinājām pie Malona mašīnas, darbojas lieliski. Viņi brauca tieši uz Aviņonu. Tikko aizbrauca no sanatorijas, kur atrodas Ruā Kle­ridons.

De Rokforam Kleridons bija labi pazīstams, un viņš nevie­nu mirkli nebija ticējis, ka Kleridons ir psihiski slims, tāpēc Rokfors centās iegūt kādu ziņu no sanatorijas. Pirms mēneša, kad mestrs sūtīja Žofrē uz Aviņonu, lai viņš pastā nodod Ste­fanijai Nelai adresēto sainīti, de Rokfors cerēja, ka viņa no­doms izdosies. Tomēr jaunais cilvēks uz psihiatrisko slimnīcu nebija gājis. De Rokforam bija aizdomas, ka tieši otrajā paci­ņā, kura tika nosūtīta Erastam Skovilam uz Rennu, tajā pa­ciņā, par kuru viņš gandrīz neko nezināja, atrodas norāde, kas aizvedusi Stefāniju Nelu un Malonu pie Kleridona. Viens bija skaidrs. Kleridons un Larss Nels bija darbojušies kopā, un, kad pēc Larsa Nela nāves meklējumos iesaistījās Nela dēls, Kleridons palīdzēja arī viņam. Mestrs noteikti to bija zinājis. Un nu Larsa Nela atraitne devusies tieši pie Kleridona.

Laiks tikt ar šo sarežģījumu galā.

Pēc pusstundas es dodos uz Aviņonu. Lai četri brāļi ir gatavībā! Turpiniet elektronisko novērošanu un sakiet, lai mūsu cilvēki neļauj, ka to pamana! Ierīcei ir plašs darbības diapazons, izmantojiet to mūsu labā. Taču de Rokforam vēl kaut kas bija darāms. Tagad ej!

Maršals paklanījās un izgāja no istabas.

De Rokfors stāvēja, vēl nejuzdamies pilnīgi atžirdzis, un aplūkoja gareno telpu. Divas sienas bija no akmens, divas pārējās no simetriski novietotiem kļavas koka paneļiem. Pie vienas no tām dekoratīvi bija novietoti ieroči, bet pie pā­rējām atradās kumode, liela koka lāde, galds un krēsli. Ta­ču de Rokfora skatiens kavējās pie kamīna. Tur varbūtība bija vislielākā. Viņš zināja, ka senos laikos nevienai telpai ne­bija tikai viena ieeja un izeja. Šajā istabā mestri bija dzīvoju­ši kopš sešpadsmitā gadsimta, un, ja vien viņš atcerējās pa­reizi, kamīns bija uzbūvēts septiņpadsmitajā gadsimtā vecā akmens pavarda vietā. Tagad to lietoja reti, jo visu abatiju apsildīja ar centrālapkures sistēmu.

De Rokfors piegāja pie kamīna un pētīja koka apmali, tad pārbaudīja grīdu ap kamīnu un ievēroja tievas baltas svīt­ras, kas perpendikulārā virzienā stiepās uz sienas pusi.

Viņš pieliecās un ielūkojās tumšajā kamīna iekšpusē. Sa­liecis roku, viņš aptaustīja dūmvadu.

Un atrada.

Apaļu stikla rokturi.

De Rokfors mēģināja to pagriezt, bet tas nekustējās. Viņš centās pagrūst to augšup, tad lejup. Nekā. Tad viņš rokturi parāva, un tas padevās. Rokturis izvirzījās uz āru nedaudz, varbūt puscollu, un viņš izdzirdēja mehānisku klikšķi. De Rokfors palaida rokturi vaļā un sajuta, ka pirksti ir glumi. Eļļa. Kāds bija gatavojies.

Viņš lūkojās kamīnā.

Dibensiena nokrakšķēja. De Rokfors pagrūda, un akmens panelis atvērās uz sienas pusi. Ieeja bija liela diezgan, un de Rokfors ierāpās tajā. Aiz ieejas atradās gaitenis cilvēka augumā.

Viņš piecēlās kājās.

Šaurajā gaitenī dažu pēdu attāluma bija redzamas akmens kāpnes, kas spirālveidā veda lejup nez uz kurieni. Neap šaubāmi visā abatijā bija daudz citu ieeju un izeju. De Rok­fors bija maršals divdesmit divus gadus, tomēr neko nebija zinājis par slepenajām ejām.

Taču mestrs bija to zinājis, tāpēc zināja ari Žofrē.

De Rokfors ar dūri dauzīja pa akmens sienu, izgāžot dus­mas. Viņam noteikti bija jāatrod Lielais mantojums. No tā bija atkarīga viņa spēja vadīt ordeni. Mestrs bija glabājis Lar­sa Nela dienasgrāmatu, to de Rokfors zināja daudzus ga­dus, bet nebija varējis iegūt. Viņš domāja, ka sagaidīs savu iespēju, kad vecais vīrs būs šķīries no dzīves, bet mestrs to paredzēja un aizsūtīja dienasgrāmatu projām. Tagad Larsa Nela atraitne un viņas kādreizējais darbinieks labi apmā­cīts valdības aģents sazinājās ar Ruā Kleridonu. Tas neko labu nesolīja. <

De Rokfors piespiedās nomierināties.

Gadiem ilgi viņš bija pūlējies, būdams mestra ēnā. Tagad viņš bija mestrs. Un negrasījās ļaut, lai rēgs kļūst noteicējs viņa ceļam.

Dažas reizes dziļi ievilcis plaušās drēgno gaisu, de Rok­fors atcerējās sākotni. /ļmnoJDomini tūkstoš simt astoņpadsmi­to gadu. Svētā zeme beidzot bija atbrīvota no saracēņiem un nodibinātas kristīgās karaļvalstis, bet briesmas arvien vēl bija lielas. Tāpēc deviņi bruņinieki apvienojās un apsolīja jauna­jam Jeruzālemes kristīgajam karalim, ka svētceļnieki varēs ceļot uz Svēto zemi un atgriezties no tās droši. Taču kā gan deviņi vidēju gadu vīri, kuri bija devuši nabadzības solījumu, varēja aizsargāt garo ceļu no Jafas līdz Jeruzālemei, ja ceļam uzglūnēja simtiem laupītāju? Vēl jo mulsinošāk tas bija tāpēc, ka pirmajos desmit ordeņa pastāvēšanas gados tajā netika pie­ņemts neviens jauns bruņinieks, un ordeņa hronikās nebija mi­nēts, ka brāļi būtu palīdzējuši svētceļniekiem. Pirmie deviņi bruņinieki nodarbojās ar daudz nopietnāku uzdevumu. Viņu mītne atradās zem vecā tempļa, kur reiz bijuši ķēniņa Zāla­mana staļļi tā bija telpa ar nepārskatāmi daudzām velvēm un ejām, tik liela, ka tur pieticis vietas diviem tūkstošiem zir­gu. Tur viņi bija atraduši pazemes ejas, izcirstas klintī pirms gadu simteņiem, un daudzās ejās glabājās Svēto rakstu tīs­tokļi, apcerējumi, raksti par mākslu un zinātni un daudz lie­cību par jūdu un ēģiptiešu mantojumu.

Un pats svarīgākais atradums.

Tie deviņi bruņinieki sevi pilnīgi veltīja izrakumiem. Tūk­stoš simt divdesmit septītajā gadā viņi piekrāva kuģus ar dārgo guvumu un burāja uz Franciju. Tas, ko bruņinieki bija atraduši, sagādāja viņiem slavu, bagātību un varenus atbal­stītājus. Daudzi vēlējās pievienoties viņiem, un tūkstoš simt divdesmit astotajā gadā, tikai desmit gadus pēc dibināšanas, pāvests templiešiem piešķīra tādu juridisku autonomiju, ku­rai nebija līdzīgas Rietumu pasaulē.

Visu to viņi ieguva vienīgi zināšanu dēļ, kuras viņiem pie­derēja.

Tomēr šīs zināšanas viņi glabāja ļoti rūpīgi. Tām drīkstē­ja piekļūt vienīgi tie, kuri tika līdz augstākajam līmenim. Pirms daudziem gadu simteņiem mestra pienākums bija pirms nāves nodot zināšanas nākamajam mestram. Taču tas bija pirms tīrīšanas. Pēc tam mestri meklēja tās, bet veltīgi.

De Rokfors atkal ar dūri belza pa akmeni.

Pirmie templieši fanātiskā dedzībā bija kaldinājuši savu likteni pamestajās alās. Viņš darīs tāpat. Lielais mantojums bija tepat līdzās. De Rokfors bija ticis tam tuvu. Viņš to zi­nāja.

Un atbildes atradās Aviņonā.