Tempļa ordeņa mantojums

PIECDESMITA NODAĻA

ASTOŅI NO RlTA

Stefānija vairs neatcerējās, kad viņa un Marks pēdējo rei­zi sēdējuši un runājušies. Varbūt tad, kad viņš vēl bija pus­audzis. Tik dziļš bija bezdibenis, kas šķira dēlu un māti.

Tagad viņi atradās kādā no torņu augšējām istabām. Tik­ko Marks tajā iegāja, tūlīt pat atvēra visus četrus logus, ļau­jot ieplūst spirgtajam vakara gaisam.

Varbūt tu neticēsi, bet es katru dienu domāju par tevi un tavu tēvu. Es mīlēju tēvu. Taču, kad viņš tika uz pēdām tam Rennas nostāstam, viņš kļuva citāds. Gluži vai apsēsts. Un toreiz es par to jutos aizvainota.

Es to varu saprast. Patiešām. Nesaprotu tikai to, kāpēc liki viņam izvēlēties vai nu tu, vai darbs, kas viņam bija ļoti nozīmīgs.

Marka skarbais tonis aizkaitināja Stefāniju, bet viņa apvaldījās.

Tajā dienā, kad viņu apglabāja, es sapratu, kā esmu maldījusies. Tomēr viņu atsaukt vairs nevarēja.

Todien es tevi ienīdu.

Zinu.

Tu aizlidoji uz mājām un mani atstāji Francijā.

Domāju, ka tu to vēlies.

Vēlējos. Taču pēdējos piecos gados man bijis daudz lai­ka pārdomāt. Mestrs tevi aizstāvēja, lai gan es tikai tagad saprotu, ko viņš domājis ar daudziem saviem izteicieniem. Toma evaņģēlijā Jēzus saka: "Tas, kurš neienīst savu tēvu un māti tāpat kā es, nevar būt mans māceklis." Tad Viņš saka: "Tas, kurš nemīl savu tēvu un māti tāpat kā es, nevar būt mans māceklis." Es sāku saprast šos pretrunīgos apgalvoju­mus. Es tevi ienīdu, māt.

Taču tu arī mīli mani, vai ne?

Iestājās nomācošs klusums, kas plosīja Stefānijas sirdi. Beidzot Marks teica:

Tu esi mana māte.

Tā nav atbilde.

Vairāk neko tu nedzirdēsi.

Marka vaibsti, kas tik ļoti atgādināja Larsu, bija pretru­nīgu emociju paraugs. Stefānija vairs neuzstāja. Iespēja kaut ko pieprasīt jau sen bija pagātnē.

Vai tu aizvien vēl vadi Magelāna nodaļu? Marks vai­cāja.

Stefānija prata novērtēt temata maiņu.

Līdz šim vadīju, bet mana rīcība dažās pēdējās dienās droši vien apdraudējusi manu posteni. Mēs ar Kotonu ne­esam bijuši piesardzīgi.

Šķiet, viņš ir krietns cilvēks.

Pats labākais. Negribēju viņu iesaistīt, bet viņš uzstāja. Viņš ilgu laiku strādāja pie manis.

Labi, ja ir tādi draugi.

Arī tev ir uzticams draugs.

Žofrē? Viņš ir drīzāk mans orākuls, nevis draugs. Mestrs licis viņam zvērēt, ka būs man uzticīgs. Kāpēc? Ne­zinu.

Viņš tevis dēļ atdotu dzīvību. Tas ir skaidri redzams.

Neesmu radis, ka manis dēļ cilvēki atdod dzīvību. Stefānija atcerējās mestra vārdus no vēstules, ka Markam

trūkst apņēmības, lai izcīnītu cīņas līdz galam. Viņa to at­kārtoja dēlam vārds vārdā. Viņš klausījās klusēdams.

Ko tu būtu darījis, ja kļūtu par mestru? viņa jautāja.

Pa daļai jūtos priecīgs, ka zaudēju.

Kāpēc? Stefānija brīnījās.

Esmu koledžas docētājs, nevis līderis.

Tu esi cilvēks, kas atrodas nozīmīga konflikta centrā. Citi gaida, lai tu to atrisini.

Mestram bija taisnība, raksturojot mani. Stefānija skatījās uz Marku ar neslēptu nepatiku.

Tavs tēvs kaunētos, ja dzirdētu tevi tā runājam. Viņa gaidīja, ka Marks sadusmosies, bet viņš sēdēja un klusēja, un Stefānija klausījās, kā ārā san kukaiņu spārni.

Šodien es droši vien nogalināju cilvēku, Marks čuk­stus pateica. Ko tētis domātu par to?

Stefānija jau bija gaidījusi, ka Marks par to ieminēsies. Kopš viņi izbrauca no Rennas, viņš par notikušo nebija tei­cis ne vārda.

Kotons man pastāstīja. Tev nebija citas iespējas. Tam cil­vēkam bija izvēle, un viņš tevi izaicināja.

Es noskatījos, kā viņš ripoja lejā. Savāda izjūta zināt, ka tikko esi atņēmis dzīvību.

Stefānija gaidīja, ka Marks paskaidros.

Es priecājos, ka nospiedu mēlīti, jo paliku dzīvs. Taču kaut kas manī pamira, jo bojā aizgāja tas otrs cilvēks.

Dzīvot nozīmē izdarīt izvēli. Viņa izvēle bija nepareiza.

Tu tā rīkojiēs pastāvīgi, vai ne? Izdari šāda veida izvē­li, vai ne?

Tas jādara katru dienu.

Man nav tik salta sirds, lai to darītu.

Vai mana sirds ir salta? Stefāniju aizvainoja netiešā norāde.

Pasaki to pati!

Es daru savu darbu, Mark. Tas vīrietis pats izvēlējās savu likteni, to neizlēmi tu.

Nē. To izlēma de Rokfors. Viņš sūtīja to brāli uz krau­ju, zinot, ka notiks sadursme. Izvēli izdarīja de Rokfors.

Tieši tā ir jūsu ordeņa problēma, Mark. Bezierunu pa­klausība nekur neder. Dzīvotspējīgs nav bijis neviens līde­ris, neviena valsts vai armija, kur prasīta tik muļķīga pakļā­vība. Mani aģenti izvēli izdara paši.

Iestājās saspringta klusuma pilns brīdis.

Tev taisnība, Marks beidzot nomurmināja. Tētis būtu kaunējies par mani.

Stefānija nolēma riskēt.

Mark, tēvs ir aizgājis. Viņš jau sen miris. Es piecus ga­dus arī tevi uzskatīju par mirušu. Taču tagad tu esi šeit. Vai patiešām tu nespēj piedot? Stefānija cerīgi lūdza. .

Marks piecēlās.

Nē, māt. Nespēju.

Un viņš izgāja no istabas.

Malons bija patveries ārpus pils kādā ar vīteņiem apau­gušā lapenē. Mieru traucēja vienīgi kukaiņi. Malons norau­dzījās, kā krēslā lidinās sikspārņi. Pirms brīža Stefānija bija pasaukusi viņu sānis, lai pateiktu, ka zvanījusi uz Atlantu un pieprasījusi pilnīgas ziņas par Kasiopeju Vitu. Izrādījies, ka viņas vārds neparādās nevienā ASV valdības izveidotajā te­roristu sarakstā. Viņas dosjē nebija nekā ievērības cienīga, lai gan viņa bija pa pusei musulmaniete, un šajā laikā tas li­ka vismaz saglabāt piesardzību. Vitai piederēja starpkontinentu konglomerāts ar centru Parīzē, kurš ietvēra plaša spektra uzņēmumus vairāku miljardu eiro vērtībā. Biznesu bija uzsācis viņas tēvs un Kasiopeja to mantojusi, lai gan tā ikdienas vadībā bija iesaistīta visai maz. Viņa bija arī priekš­sēdētāja kādā Holandes fondā, kas cieši sadarbojās ar Ap­vienoto Nāciju komitejām AIDS un bada starptautiskā ap­karošanā, īpaši Āfrikas valstīs. Nevienā ārvalstī viņa netika uzskatīta par draudu.

Tomēr Malons nebija pārliecināts.

Jauni draudi mēdza parādīties katru dienu, turklāt no pa­šām neticamākajām pusēm.

Tik dziļi iegrimis domās.

Malons pacēla galvu un ieraudzīja aiz lapenes stāvam Ka­siopeju. Viņa bija ģērbusies cieši pieguļošā jātnieces tērpā, kurā ļoti labi izskatījās.

Es domāju par jums.

Jūtos glaimota.

Tie nav glaimi. Malons norādīja uz viņas tērpu. Brī­nījos, kur jūs pazudāt.

Cenšos izjāt katru vakaru. Tas palīdz domāt.

Kasiopeja ienāca lapenē.

Liku to izveidot pirms vairākiem gadiem aiz cieņas pret māti. Viņai patika uzturēties ārā.

Kasiopeja apsēdās solā pretī Malonam. Viņš saprata, ka sieviete nākusi šurp ar noteiktu nolūku.

Pirmīt sapratu, ka jūs par to visu šaubāties. Vai tāpēc, ka negribat apstrīdēt to, kas teikts kristiešu Bībelē?

Malons īstenībā nevēlējās runāt par to, bet viņa neatlai­dās.

Tā nepavisam nav. Drīzāk gan tāpēc, ka jūs apstrīdat Bībeli. Šķiet, ikvienam, kas iesaistīts šajos meklējumos, ir cits viedoklis. Jums, de Rokforam, Markam, Sonjēram, Larsam, Stefanijai. Pat Žofrē, kas, saudzīgi izsakoties, šķiet nedaudz atšķirīgs, ir pašam savi uzskati.

Ļaujiet jums šo to pastāstīt, tad varbūt sapratīsiet, ka tur vismaz no manas puses nav nekā personiska.

Malons par to šaubījās, bet gribēja dzirdēt, ko viņa teiks.

Vai zināt, ka visās rakstītajās vēstures liecībās ir ziņas, ka Svētajā zemē atrasts tikai viens krustā sista cilvēka ske­lets?

Malons to nezināja.

Jūdi nevienu nesita krustā. Lai kādu sodītu ar nāvi, vi­ņi to nomētāja ar akmeņiem, sadedzināja, nocirta galvu vai nožņaudza. Saskaņā ar Mozus likumiem kokā pakārt drīk­stēja tikai jau sodītu noziedznieku. Tas bija papildu sods.

"Jo uz pakārtā ir Dieva lāsts," Malons teica, citējot piekto Mozus grāmatu.

Jūs pazīstat Veco Derību.

' Kristietībai ir senas saknes.

Kasiopeja smaidīja.

Taču Romā parasti sodīja ar nāvi, sitot krustā. Ceturta­jā gadā pirms Kristus Romas impērijā tika sisti krustā vai­rāk nekā divi tūkstoši. Sešdesmit sestajā gadā Romas impe­rators Floriāns šādi nogalināja gandrīz četrus tūkstošus. Septiņdesmitajā gadā Tits ik dienu nonāvēja piecus simtus. Tomēr līdz šim atrasts tikai viens krustā sista cilvēka ske­lets tas noticis tūkstoš deviņi simti sešdesmit astotajā ga­dā ziemeļos no Jeruzālemes. Kaulu radiogrāfiskajā pārbau­dē konstatēts, ka to vecums atbilst pirmajam gadu simtam pēc Kristus, tāpēc šis atradums radīja lielu satraukumu. Ta­ču mirušais nebija Jēzus. Viņa vārds bijis Jehohanans, viņš bijis aptuveni piecarpus pēdu garš un divdesmit četrus līdz divdesmit astoņus gadus vecs. Viņa vārds un vecums bijis uzrakstīts uz osuārija. Turklāt viņš pie krusta bijis piesiets, nevis pienaglots, un kājas viņam nav bijušas pārlauztas. Vai saprotat, ko tas nozīmē?

Malons saprata.

Viņš pie krusta nosmacis. Galvai nokrītot uz krūtīm, aizžņaugušies elpceļi un radies skābekļa bads.

Krustā sišana nozīmēja publisku pazemojumu. Upurim nebija paredzēta ātra nāve. Lai nāves iestāšanos aizkavētu, pakarinātajam aiz muguras pie staba piestiprināja dēlīti, uz kura viņš varēja apsēsties, vai koka gabalu piesita zem kā­jām, lai viņš varētu atbalstīties ar pēdām. Tādējādi upuris varēja elpot. Ja pēc dažām dienām viņam spēki vēl nebija izsīkuši, kareivji pārlauza kāju kaulus. Upurim vairs nebija atbalsta, un drīz vien iestājās nāve.

Malons atcerējās evaņģēlijus.

Krustā sistais nedrīkstēja apgānīt sabatu. Jūdi gribēja līdz rietam noņemt no krusta Jēzu un divus noziedzniekus, kas bija sodīti kopā ar viņu. Tāpēc Pilāts pavēlēja, lai abiem noziedzniekiem salauž kāju kaulus.

Kasiopeja pamāja.

"Bet, nonākot līdz Jēzum un redzot, ka viņš ir jau mi­ris, tie viņa lielus nesatrieca." Tas ir no Jāņa evaņģēlija. Vai esat kādreiz pārdomājis, kāpēc Jēzus nomira tik ātri? Viņš bija karājies tikai dažas stundas. Parasti krustā sistie dzīvo­ja vēl dažas dienas. Un kāpēc romiešu kareivji nesalauza vi­ņa kāju kaulus, lai pārliecinātos, ka viņš patiešām ir miris? Jāņa evaņģēlijā teikts, ka viņi iedūra viņam sānos šķēpu un iztecēja asinis un ūdens. Taču Mateja, Marka un Lūkas evaņ­ģēlijos tas nav pieminēts.

Ko jūs par to domājat?

No visiem pie krusta mirušajiem atrasts viens vienīgs skelets. Iemesls ir vienkāršs. Jēzus laikā apbedīšanu uzska­tīja par pagodinājumu. Nevarēja būt lielāku šausmu kā at­stāt līķi dzīvniekiem. Visiem nāvessodu veidiem Romā vai nu sodītais tika sadedzināts, iemests pie zvēriem saplosīšanai, vai miris pie krusta bija viena kopīga iezīme, proti, nekādas apglabāšanas. Tos, kuri mira pie krusta, atstāja ka­rājamies, līdz putni noknābāja miesu līdz kauliem, tad atli­kušo sameta kopīgā bedrē. Tomēr visi četri evaņģēliji ir vienisprātis, ka Jēzus miris devītajā stundā trijos pēc pus­dienas, tad noņemts no krusta un apglabāts.

Romieši to nebūtu darījuši. Malons sāka saprast.

Lūk, šeit sākas neskaidrības. Jēzu notiesāja uz nāvi lai­kā, kad līdz sabatam bija atlikušas tikai dažas stundas. To­mēr viņam piesprieda nāvi pie krusta, kur sodītais parasti vilka dzīvību dažas dienas. Kā gan varēja domāt, ka viņš būs miris jau pirms krēslas stundas? Marka evaņģēlijā teikts, ka pat Pilātu apmulsinājusi tik drīza nāve un viņš jautājis centurionam, vai viss kārtībā.

Varbūt Jēzus bija izmocīts jau pirms nāves?

Jēzus bija stiprs cilvēks. Viņš bija radis tveicē staigāt tā­lus ceļus. Jā gan, viņu pēra ar pletni. Saskaņā ar likumu va­jadzēja saņemt trīsdesmit deviņus cirtienus. Tikai evaņģēli­jos nekur nav teikts, vai viņš tos visus saņēma. Turklāt pēc mocībām viņš acīmredzot vēl bija spēcīgs diezgan, lai skaļā balsī vērstos pr,et mocītājiem. Tātad nekas neliecina, ka viņš būtu novārdzis. Tomēr Jēzus mirst jau pēc trim stundām, kā­jas viņam nav pārlauztas, un viņam sānos it kā tiek iedurts šķēps.

Pravietojums no otrās Mozus grāmatas. Jānis par to runā savā evaņģēlijā, sakot, ka viss noticis, lai raksti tiktu piepil­dīti.

Otrajā Mozus grāmatā runāts par neraudzētās maizes svētku ierobežojumiem gaļu nedrīkst nest no mājas ārā. Tā jāēd vienā namā, un upurim kaulus nedrīkst lauzt. Tam nav nekāda sakara ar Jēzu. Jāņa atsauce ir vārgs mēģinājums sa­glabāt nepārtrauktību ar Veco Derību. Kā jau teicu, trīs pā­rējos evaņģēlijos šķēps vispār nav pieminēts.

Tātad jūs uzskatāt, ka evaņģēlijos nav teikta taisnība.

Informācijai, kas tajos iekļauta, trūkst jēgas. Tie ir pret­runā ne vien cits ar citu, bet arī ar vēsturi, loģiku un saprā­tu. Mums liek ticēt, ka krustā sists cilvēks, kuram nav pār­lauzti kāju kauli, mirst trīs stundu laikā, bet pēc tam viņš tiek pagodināts apbedījot. Protams, no reliģijas viedokļa tam ir noteikta jēga. Agrīnie teologi centās pievilināt sekotājus. Viņiem vajadzēja Jēzu paaugstināt no cilvēka līdz Dievam Kristum. Evaņģēlijus rakstīja grieķu valodā, tātad rakstītāji noteikti zināja hellēņu vēsturi. Ozīriss, grieķu dievietes Izī­das vīrs, miris no sātana rokas piektdienā, bet pēc trim die­nām augšāmcēlies. Kāpēc lai tā nenotiktu arī ar Kristu? Pro­tams, lai Kristus būtu augšāmcēlies no mirušajiem, bija vajadzīgs viņa līķis. Nederēja kauli, kam miesu noknābājuši putni un kas iemesti kopīgā bedrē. Tāpēc runāts par apbe­dīšanu.

Vai to gribēja pierādīt Larss Nels? Ka Kristus nav aug­šāmcēlies?

Kasiopeja papurināja galvu.

Man nav ne jausmas. Zinu vienīgi to, ka templiešiem kaut kas ir zināms. Kaut kas svarīgs. Tik svarīgs, ka no pul­ciņa nevienam nepazīstamu bruņinieku tas ordeni pārvērtis par starptautiski atzītu spēku. Šo pārvērtību rosinājušas zi­nāšanas. Zināšanas, kuras no jauna atklājis Sonjērs. Es gribu iegūt šīs zināšanas.

Vai ir pierādījumi, kas varētu kaut ko noteiktu aplieci­nāt?

Pierādījumiem jābūt, jūs redzējāt Sonjēra baznīcu. Viņš atstājis daudz zīmju, un visas norāda vienā virzienā. Kaut kam jābūt, un tas ir tik nozīmīgs, ka templieši nepārtrauc meklējumus.

Tas ir sapnis.

Patiešām?

Malons pamanīja, ka krēsla pārvērtusies par tumsu. Ap­kārtējie pakalni un mežs iezīmējās pret debesīm kā melni ma­sīvi.

Mēs neesam vieni, Kasiopeja nočukstēja.

Malons gaidīja, līdz viņa paskaidros.

Es biju aizjājusi līdz kādai augstienei un pamanīju di­vus vīrus. Viens dienvidu, otrs ziemeļu pusē. Viņi vēroja. De Rokfors ātri jūs atradis.

Nemaz nedomāju, ka viltība ar retranslatoru viņu aiz­kavēs ilgi. Viņš noteikti uzminēja, ka mēs dodamies uz še­jieni. Un Kleridons parādīja ceļu. Vai viņi jūs redzēja?

Diezin vai. Es biju piesardzīga.

Tas var kļūt bīstami.

De Rokfors ir neapdomīgs. Viņam trūkst pacietības, īpa­ši jau tad, ja viņš jūtas apvests ap stūri.

Vai jūs domājat par dienasgrāmatu?

Kasiopeja pamāja.

Kleridons sapratīs, ka tā ir pilna ar kļūdām.

De Rokfors mūs tomēr atradis.

Viņš noteikti tikpat kā neko nezina. Vai citādi viņš tā pūlētos? Viņš gluži vienkārši izmantotu savas iespējas un meklētu pats. Nē, mēs viņam esam vajadzīgi.

Gan šie, gan iepriekšējie Kasiopejas vārdi izklausījās pa­matoti.

Jūs devāties izjādē, paredzot, ka viņi parādīsies, vai ne?

Domāju, ka mēs tiekam novēroti.

Vai jūs vienmēr esat tik aizdomīga?

Kasiopeja palūkojās uz Malonu.

Tikai tad, kad cilvēki nodomājuši darīt man ļaunu.

Šķiet, jus jau esat apdomajusi, kā rīkoties.

Ak jā. Man ir plāns.