Tempļa ordeņa mantojums

PIECDESMIT ASTOTA NODAĻA

Malons spīdināja luktura gaismu uz baznīcas sienām, meklējot vēl kādu norādi. Viņi bija izkrāvuši no mašīnas visu Kasiopejas paņemto aprīkojumu un ienesuši abatijas drupās. Stefānija un Kasiopeja ārpusē sagatavoja apmetni. Henriks bija pieteicies pameklēt, kur atrodami zari ugunskuram. Ma­lons un Marks atgriezās baznīcā, lai pārbaudītu, vai nav kaut ko palaiduši garām nepamanītu.

Šī baznīca jau sen stāv tukša, sacīja Marks. Trīssimt gadu. Tā teica priesteris ciematā.

Savulaik tā droši vien bijusi visai ievērojama.

Šāda konstrukcija nav tik neparasta. Visā Langdokā var atrast baznīcas, kas ierīkotas klintīs. Netālu no Karkasonas, Valsā ir viena no pašām slavenākajām. Tā ir labi saglabāju­sies, arvien vēl redzamas sienu un griestu freskas. Sajā ap­vidū apgleznotas visu šo baznīcu sienas. Tā tolaik bija pie­ņemts. Diemžēl revolūcijas laikā lielākā daja mākslas darbu ir nopostīti.

Te, augšā, dzīve droši vien bijusi sūra.

Mūki dzīvoja ļoti vienkārši. Viņiem nebija avīžu, radio, televīzijas, mūzikas vai teātra uzvedumu. Tikai dažas grā­matas un freskas baznīcās.

Malons pētīja sienas pustumsā, kas atgādināja aptumšotu teātra skatuvi. Krēslaino telpu tikai vietumis pāršķēla blā­vas gaismas strēles, šur tur izceļot kādu detaļu.

Jādomā, ka kriptogramma maršala ziņojumā ir auten­tiska, Marks teica. Nav iemesla šaubīties.

Jā, taču drīz pēc ziņojuma nodošanas maršals nozuda.

Es allaž esmu domājis, ka tas maršals bija tikpat apsēsts kā de Rokfors. Manuprāt, viņš meklēja dārgumus. Viņam no­teikti bija zināms stāsts par de Blanšforu ģimenes noslēpu­mu. Šis fakts, kā ari tas, ka abatam Bigū noslēpums, šķiet, bijis zināms, jau sen iekļauts mūsu hronikās. Maršals varbūt domāja, ka abas kriptogrammas atstājis Bigū un ka tās ļauj atrast Lielo mantojumu. Būdams godkārīgs, maršals gribēja to iegūt.

Kāpēc tad viņš uzzīmēja kriptogrammu?

Vai tas vairs bija svarīgi? Viņam bija risinājums, ko pa­teica abats Želī. Nevienam citam nebija ne jausmas, ko nozī­mē kriptogramma. Kāpēc gan neiesniegt ziņojumu, šādi ap­liecinot mestram, ka viņš centies?

Ja domājam šādi, ir iespējams, ka maršals nogalināja Želī, atgriezās un uzrakstīja ziņojumu pēc tam, lai slēptu pēdas.

Ļoti var būt.

Malons piegāja tuvāk vārdiem PRIER EN VENIR -, kas bija iegravēti klintī.

Nekas cits te nav saglabājies, viņš nomurmināja.

Tiesa gan. Tīrais kauns. Šeit ir daudz nišu, un tajās dro­ši vien bijušas statujas. Kad te bija freskas, baznīcas iekšpuse noteikti izskatījās skaista.

Kā gadījies, ka saglabājušies šie vārdi?

Arī tie jau gandrīz izdzisuši.

Tomēr vēl salasāmi, Malons teica, iedomājies, ka var­būt abats Bigū par to parūpējies.

Viņš atkal atcerējās Marī de Blanšforas kapakmeni. Bultu un PRCE-CUM. Lūdz, lai ieietu. Viņš lūkojās uz grīdu un ak­mens plākšņu izkārtojumu septiņi, deviņi.

Agrāk te noteikti bijuši baznīcas soli, vai ne?

Protams. Gari koka soli.

Ja Sonjērs no Želī uzzināja kriptogrammas risinājumu vai atrisināja to pats…

Maršala ziņojumā teikts, ka Želī nav uzticējies Sonjēram.

Malons papurināja galvu.

Varbūt maršals tā tikai rakstījis, lai maldinātu. Sonjērs noteikti bija secinājis ko tādu, ko maršals nezināja. Tāpēc uz• skatīsim, ka Sonjērs bija atradis Lielo mantojumu. Cik mums zināms, Sonjērs daudzkārt kaut kur braucis. Rennā jūs stās­tījāt, ka Sonjērs un viņa mīļākā izbraukuši no pilsētas un at­griezušies ar pilnu vezumu akmeņu grotas būvei. Varbūt viņš brauca šurp, lai izņemtu no savas "bankas" daļu dārgumu.

Sonjēra laikā šo ceļojumu būtu vieglāk veikt vilcienā.

Viņam vajadzēja tikt klāt paslēptajai naudai, taču patu­rēt noslēpumā, kur tā atrodas.

Malons atkal raudzījās uz burtiem. PR1ER EN VENIR. Lūdz, lai ieietu.

Tad viņš nometās ceļos.

Šķiet, tam ir sava jēga. Kas jums tads redzams no tās vietas, ko es no šejienes neredzu? Marks jautāja.

Maloris pārlaida skatienu baznīcai. Iekšā nebija nekā cita vienīgi altāris, kas atradās divdesmit pēdu attālumā no viņa. Akmens plāksne uz altāra virsmas bija apmēram trīs collas bie­za, to balstīja taisnstūraini granīta kluči. Malons saskaitīja klu­čus horizontālā virzienā. Deviņi. Tad viņš tos skaitīja verti­kāli. Septiņi. Viņš pavērsa luktura gaismas staru uz ķērpju apaugušajiem akmeņiem. Vēl varēja saskatīt javu vietās, kur akmeņi bija sastiprināti. Viņš nopētīja vairākas šuves, tad pa ­vērsa gaismas kūli pret granīta plāksnes apakšējo daļu.

Un ieraudzīja.

Nu viņš saprata.

Un pasmaidīja.

Lūdz, lai ieietu.

Gudri.

De Rokfors neklausījās, ko runā abatijas mantzinis. Kaut ko par budžetu un pārpalikumiem. Abatijas fondā kopumā bija vairāki miljoni eiro. Šī nauda bija iegūta jau sen un tika rūpīgi glabāta, lai ordenim nekad nebūtu jācieš finansiālas grūtības. Īstenībā abatija varēja uzturēt pati sevi. Tai piede­rošie lauku īpašumi, fermas un maizes ceptuves ražoja tik daudz, ka apmierināja gandrīz visas vajadzības. Vīna darī­tavas un piena fermas gādāja dzērienus. Ūdens bija tādā pārpilnībā, ka to pa caurulēm novadīja uz ieleju, kur pildīja pudelēs un pārdeva visā Francijā. Protams, vajadzēja pirkt daudz ko tādu, kas papildināja maltītes un nodrošināja pā­rējās vajadzības. Taču ienākumi no vīna darītavām un ūdens kopā ar ieejas maksu ekskursijām bija tik lieli, ka pietika atliku likām. Kāpēc tad vēl jārunā par pārpalikumiem?

Vai mums trūkst naudas? viņš jautāja, pārtraucot mant­zini.

Nebūt ne, mestr.

Kāpēc tad tu mani traucē?

Mestram jāpārzina visi lēmumi, kas saistās ar naudu.

Tam stulbenim bija taisnība. De Rokfors negribēja, ka viņi

traucē. Tomēr mantzinis varēja būt noderīgs.

Vai esi pētījis mūsu finansiālo vēsturi?

Jautājums viņu, šķiet, pārsteidza.

Protams, mestr. Tas jādara ikvienam, kas kļūst par mantzini. Pašreiz es mācu tos, kas pēc amata zemāki par mani.

Cik lielas bija mūsu bagātības tīrīšanas laikā?

Neskaitāmi lielas. Ordenim piederēja vairāk nekā de­viņi tūkstoši zemes īpašumu, un nav iespējams aprēķināt, cik tur kopā bijis akru zemes.

Un likvīdie līdzekļi? Nauda?

Atkal grūti teikt. Bijuši gan zelta dināri, gan Bizantijas monētas, zelta florīni, drahmas, markas, kā arī tīrs sudrabs un zelts. Tūkstoš trīs simti sestajā gadā de Molē ieradās Francijā, un viņam bija līdzi divpadsmit nastu zirgi, apkrau­ti ar tīru sudrabu, kura vērtība nekad nav aprēķināta. Tad vēl tas, ko mēs glabājām seifos.

De Rokfors zināja, par ko mantzinis runā. Ordenis pir­mais bija ieviesis seifus, kur glabāja bagātnieku testamentus un vērtīgus dokumentus, kā arī dārglietas un citus vērtīgus priekšmetus. Ordeņa reputācija bija nevainojama, tam uzti­cējās, tāpēc ordeņa pakalpojumus izmantoja visa kristīgā pa­saule protams, par maksu.

Tās mantas gāja zudībā tīrīšanas laikā, sacīja mantzi­nis. Inventāra saraksti pazuda kopā ar mūsu arhīviem. Tā­pēc nav iespējams aprēķināt, kas tur bijis. Tomēr droši var teikt, ka kopsumma mūsdienu valūtā būtu rēķināma dau­dzos miljardos eiro.

De Rokfors zināja par siena vezumiem, ko uz dienvidiem veduši īpaši izvēlēti brāļi un viņu vadītājs Žilbērs de Blanšfors, kuram pavēlēts, pirmkārt, nevienam neatklāt, kur viņi paslēpj bagātības, un, otrkārt, raudzīties, lai savas zināša­nas viņš atbilstīgiī veidā nodod pēcnācējiem. De Blanšfors šo

uzdevumu bija pildījis labi. Pagājuši septiņi gadsimti, bet jo­projām neviens nezināja, kur atrodas slēptuve.

Kas tur bija tik vērtīgs, ka Žaks de Molē tik rūpīgi no­drošinājis paslēptuvi?

De Rokfors. trīsdesmit gadus bija lauzījis par to galvu.

Sutanas kabatā ieliktais tālrunis sāka vibrēt, iztrūcinot

vinu. /

Beidzot.

Kas tas ir, mestr? jautāja mantzinis.

De Rokfors savaldījās.

Atstāj mani vienu!

Brālis piecēlās, paklanījās, tad izgāja no istabas. De Rok­fors atvāza tālruni un teica:

Ceru, ka mans laiks netiks izšķiests veltīgi.

Kā patiesība var šķiest laiku veltīgi?

De Rokfors uzreiz pazina balsi.

Žofrē.

Kāpēc lai es ticētu jel vienam vārdam? viņš jautāja.

Tāpēc, ka jūs esat mans mestrs.

Tu biji uzticams manam priekštecim.

Kamēr viņš elpoja. Taču pēc viņa nāves brālībai dotais zvērests liek, lai esmu uzticams tam, kas valkā balto sutanu…

Pat tad, ja tev šis cilvēks nerūp.

Jūs daudzus gadus darījāt tieši tāpat.

Vai uzbrukums mestram nozīmē, ka esi uzticams? De Rokfors nebija aizmirsis sitienu pa galvu ar pistoles rokturi, pirms Žofrē un Marks Nels izbēga no abatijas.

Vajadzēja to demonstrēt senešalam.

Kur tu ņēmi šo tālruni?

To iedeva iepriekšējais mestrs, lai es tālruni izmantotu ārpus abatijas mūriem. Tomēr es nolēmu to likt lietā citādi.

Tu un mestrs esat rūpīgi plānojuši.

Viņam bija svarīgi, lai mēs gūtu panākumus. Tāpēc viņš sūtīja dienasgrāmatu Stefanijai Nelai. Lai iesaistītu viņu.

Tā dienasgrāmata ir nevērtīga.

Tā man pateica. Taču to es uzzināju tikai vakar.

De Rokfors jautāja to, ko gribēja zināt.

Vai viņi atrisinājuši kriptogrammu? To, kura redzama maršala ziņojumā?

Jā, atrisinājuši.

Pastāsti, brāli! Kur tu esi?

Pie St. AguJous. Netālu no abatijas drupām ciemata zie­meļu pusē. Netālu no jums.

Vai Lielais mantojums ir tur?

Visas norādes ved uz šejieni. Viņi pašreiz darbojas, mek­lējot pašu slēptuvi. Mani sūtīja uz Elnu pēc pārtikas.

De Rokfors sāka ticēt Žofrē, tikai nezināja, vai viņš šim cilvēkam tic izmisīgas vēlmes vai skaidra sprieduma dēļ.

Brāli, ja tu melo, es tevi nogalināšu.

Par to es nešaubos. Jūs esat nogalinājis ari agrāk.

Ko es esmu nogalinājis? De Rokfors Paprata, ka neva­jag jautāt, tomēr nevarēja atturēties.

Jūs noteikti esat nonāvējis Ernstu Skovilu. Varbūt Lar­su Nelu? Par to ir grūti spriest, vismaz no tā, ko man stāstī­jis iepriekšējais mestrs.

De Rokfors gribēja prašņāt vēl, bet saprata, ka turpmā­kie jautājumi nozīmētu tikai atzīšanos, tāpēc sacīja:

Tu esi fantazētājs, brāli.

Esmu dzirdējis daudz sliktākus apzīmējumus.

Kādi ir tavi motīvi?

Gribu kļūt par bruņinieku. To varat izlemt vienīgi jūs. Pirms dažām dienām kapelā, kad apcietinājāt senešalu, jūs teicāt, ka tas nekad nenotiks. Tad es nolēmu iet pa citu ceļu pa ceļu, ko iepriekšējais mestrs nebūtu atzinis par labu. Tā­dēļ devos tālāk, uzzināju, ko vien varēju, un gaidīju, līdz va­rēšu jums piedāvāt to, ko vēlaties. Savukārt es jums lūdzu tikai piedošanu.

Ja tas, ko saki, ir patiesība, tu to saņemsi.

Es drīz vien atgriezīšos drupās. Viņi tur grib palikt pa nakti. Jūs jau esat redzējis, cik lielas ir viņu iespējas. Lai gan es nekādā ziņā nedomāju, ka varu spriest jūsu vietā, tomēr ieteiktu rīkoties enerģiski.

Varu galvot, brāli, ka rikošos ārkārtīgi enerģiski.