Tempļa ordeņa mantojums

ČETRDESMIT TREŠĀ NODAĻA

Ieejot kapsētā, de Rokfors paņēma līdzi vienu brāli, bet citus atstāja gaidām ārpusē. Marks Nels bija rīkojies gudri, izmantojot slepeno telpu, lai novērstu uzmanību. Viņi tur droši vien palika vienīgi tikmēr, līdz de Rokfora sūtītais brā­lis izgāja no baznīcas, tad paslēpās grēksūdzes kambarī un izkļuva no baznīcas, kamēr viņš bija sakristejā.

Kapsētā de Rokfors apstājās un mierīgi lūkojās uz visām pusēm, bet meklētos neredzēja. Pateicis brālim, lai iet izpē­tīt kapsētas kreiso pusi, viņš pats devās pa labi un nonāca pie Ernsta Skovila kapa.

Pirms četriem mēnešiem, uzzinājis, ka iepriekšējais mestrs interesējas par Skovilu, de Rokfors bija sūtījis kādu brāli pār­baudīt, ar ko beļģis nodarbojas. De Rokfora spiegs bija ierī­kojis Skovila tālrunī noklausīšanās ierīci un uzzinājis par Stefānijas Nelas ieceri apmeklēt Dāniju, tad Franciju, par viņas nodomu iegūt grāmatu. Taču, kad noskaidrojās, ka Skovilam nepatīk Larsa Nela atraitne, ka viņš to maldina un nodomā­jis kavēt viņas centienus, tad problēmu ar šo varbūtējo ka­vēkli atrisināja lielā ātrumā joņojoša mašīna uz stāva ceļa pie Rennas. Skovils nebija uzskatāms par dalībnieku turpmākajā spēlē. Taču Stefānija Nela grasījās iesaistīties spēlē, un tobrīd nekas nedrīkstēja kavēt viņas rīcību. De Rokfors pats bija no­kārtojis problēmu ar Skovilu, jo nevarēja atļauties kādam aba­tijā skaidrot, kāpēc nepieciešama slepkavība.

Brālis, kas atgriezās no kapsētas pretējās puses, pavēstīja:

Tur viņu nav.

Kur viņi palikuši?

De Rokfors raudzījās uz dzeltenīgi pelēko sienu, kas ie­skāva kapsētu. Viņš aizgāja līdz vietai, kur siena bija tikai krūšu augstumā. Renna atradās tieši uz kalna kores, un trīs pusēs to ietvēra stāvas, klinšainas kraujas. Tālu lejā ar krā­sām bagāto zemi klāja zilgana dūmaka, un ielejā viss pil­sētas, celi un upe izskatījās tik sīks kā liliputu pasaulē. Otr­pus sienai brāzmoja vējš, tas svilpa gar ausīm un sūrstināja acis. De Rokfors ar abām rokām atspiedās pret sienas augš­malu, pievilkās un paliecās uz priekšu. Viņš paskatījās pa labi. Klinšainā dzega bija tukša. Tad viņš pagrieza galvu pa kreisi un pamanīja Kotonu Malonu, kurš pagriezās uz sie­nas rietumu pusi.

De Rokfors nolaidās atpakaj lejā.

Viņi ir uz dzegas un iet uz Magdalēnas torņa pusi. Ap­turi viņus! Es iešu uz galeriju.

i

Stefānija un Žofrē bēga no mājas. Viņa gāja pa priekšu. Saules izdedzināts cejš gar mūri rietumu pusē veda ziemeļu virzienā uz mašīnu stāvvietu un tālāk uz Sonjēra īpašumu. Žofrē steidzās. Stefānija nodomāja ņemot vērā, ka viņam vēl nav trīsdesmit gadu, viņš ticis galā ar profesionālu izveicību.

šajā pilsētas daļā māju nebija daudz. Vietvietām slējās egļu un priežu puduri.

Kaut kas nodžinkstēja Stefanijai gar labo ausi un atlēca no mājas kaļķakmens sienas viņai tieši priekšā. Viņa strauji pa­grieza galvu un ieraudzīja, ka uz viņu mērķē kāds īsmatainais no piecdesmit jardu attāluma. Stefānija aizslēpās aiz ma­šīnas, kas bija novietota pie mājas. Žofrē metās zemē, apvēlās riņķī, paslējās uz augšu un raidīja divus šāvienus caur kājstar­pi. Troksni apslāpēja vēja kaucieni, Viena lode trāpīja mērķī, un vīrietis sāpēs iekliedzās, satvēra augšstilbu un pakrita.

Labs šāviens, Stefānija teica.

Es nedrīkstēju viņu nogalināt. Esmu solījies to nedarīt.

Viņi piecēlās un traucās uz priekšu.

Malons sekoja Markam. Klinšainā nogāze, ko klāja brūn­ganas zāles stiebri, kļuva šaurāka, un vējš, kas pirms tam gandrīz nebija manāms, tagad šaustīja viņus kā ar pātagām, un tā auri pārmāca visas citas skaņas.

Viņi atradās pilsētas rietumu pusē. Koku audzes, kas slē­jās ziemeļu nogāzē, šeit vairs nebija redzamas. Zem viņiem bija kaila krauja, kas vizēja spilgtajā pēcpusdienas saulē, un tikai vietām to rotāja sūnu un viršu laukumiņi.

Augšā divdesmit pēdu garumā pletās galerija, kur Ma­lons bija dzinies pakaļ Kasiopejai Vitai. Priekšā slējās Mag­dalēnas tornis, un viņš redzēja, ka ļaudis torņa skatu lau­kumiņā apbrīno ieleju. Malonu skats nepriecēja. Augstumā viņam reiba galva kā no vīna šo vājību viņš bija slēpis no valdības psihologiem, kuru pienākums bija laiku pa laikam novērtēt viņa veselību. Tomēr viņš riskēja palūkoties lejup. Vairākus simtus pēdu dziļumā šur tur auga zemi krūmiņi. Tad krauja kļuva vēl stāvāka.

Marks bija desmit pēdu priekšā. Malons redzēja, ka viņš apstājas, atskatās, pagriežas un paceļ pistoli, mērķējot uz viņa pusi.

Vai es kaut ko esmu pateicis? Malons sauca.

Vējš pagrūda Marka roku un sašūpoja ieroci. Marks sa­tvēra to ar abām rokām. Malons pamanīja, ka viņa acis iedzalkstās, un pagriezies ieraudzīja vienu no īsmatainajiem, kas nāca tieši uz viņu pusi.

Diezgan, brāli, Marks centās pārkliegt vēju.

Vīrietis turēja rokā pistoli Glock 17, aptuveni tādu pašu

kā Markam.

Tikko tu celsi to augšup, es šaušu uz tevi, Marks pa­ziņoja.

Malonam nepatika šī situācija, un viņš piespiedās pie mūra, lai divkaujai pietiktu vietas.

Šī nav tava cīņa, brāli. Es saprotu, ka tu tikai pildi mes­tra pavēli. Tomēr, ja es tevi sašaušu kaut vai tikai kājā, tu gāzīsies lejā. Vai ir vērts?

Man jāseko mestram.

Viņš ved tevi briesmās. Vai esi padomājis, ko tu dari?

Atbildība nav jāuzņemas man.

Tev jāglābj pašam sava dzīvība, Marks teica.

Vai tu patiešām šautu uz mani, senešal?

Nepamirkšķinot ne aci.

Vai tas, ko tu meklē, ir tik svarīgs, lai darītu ļaunu ot­ram kristietim?

Malons vēroja, kā Marks pārdomā jautājumu, un šaubī­jās, vai apņēmība, ko viņš bija manījis Marka skatienā, nozī­mē arī drosmi rīkoties. Arī Malons reizēm bija saskāries ar līdzīgu dilemmu. Šaut uz otru cilvēku nekad nav viegli. To­mēr reizēm tas gluži vienkārši ir jādara.

Nē, brāli, tas nav cilvēka dzīvības vērts. Marks no­laida ieroci.

Malons ar acs kaktiņu pamanīja tādu kā kustību. Pagrie­zis galvu, viņš ieraudzīja, ka Marka piekāpību izmanto kāds cits īsmatainais viņam aiz muguras tas cēla augšup Glock pistoli un satvēra ar otru roku, lai varētu noturēt stingrāk.

Tomēr viņš tā arī neizšāva.

Kreisajā pusē noskanēja vēja apslāpēts plīkšķis, un vīrie­tis krita atpakaļ, kad viņam krūtīs ietriecās lode. Varbūt viņš bija uzvilcis aizsārgvesti, tomēr tas nebija svarīgi, jo no tuva attāluma raidītais šāviens lika viņam zaudēt līdzsvaru. Viņš sāka grīļoties. Malons metās uz vīrieša pusi, gribēdams vi­ņu pieturēt, un sastapās ar viņa skatienu tas bija rimts un mierīgs, tāds pats kā toreiz "Sarkanajai jakai" Apaļajā tornī. Vēl divi soļi, un Malons būtu vīrieti saķēris, bet vēja brāz­ma nogrūda viņu no dzcgas, un viņš novēlās lejā kā baļķis.

No augšas atskanēja kliedzieni. Daži apmeklētāji galeri­jā bija pamanījuši kritienu. Malons noraudzījās, kā vīrietis turpina velties un beidzot paliek nekustīgi guļam uz kāda izciļņa tālu lejā.

Malons pagriezās pret Marku, kas joprojām turēja ieroci paceltu.

Vai viss kārtībā?

Marks nolaida pistoli.

Tā gluži nevar teikt. Tomēr mums jāiet.

Malons piekrita.

Viņi pagriezās un žigli devās tālāk pa akmeņaino taku.

De Rokfors skrēja augšup pa kāpnēm uz galeriju. Viņš dzirdēja sievieti iekliedzamies un redzēja, cik satraukti pie mūra pulcējas cilvēki. Piegājis tuvāk, viņš jautāja: Kas noticis?

No dzegas nokrita kāds vīrietis. Novēlās tālu lejā.

De Rokfors pastūma cilvēkus sānis un tika pie mūra. Tas bija gandrīz metru plats, tāpat kā kapsētā, un ārsienu nebija iespējams redzēt.

Kur viņš krita? de Rokfors jautāja.

Tur! Ar pirkstu norādīja kāds skatītājs.

De Rokfors skatījās turp un ieraudzīja tālu lejā uz kailās nogāzes nekustīgi guļam figūru tumšā jakā un gaišās biksēs. Viņš zināja, kas ir nokritušais. Nolādēts! Atspiedies ar plauk­stām pret akmens mūri, viņš pavilkās augšup, tad paliecās uz priekšu un ieraudzīja, ka Marks Nels un Kotons Malons dodas uz nelielo slīpumu, kas ved uz mašīnu stāvvietu.

De Rokfors atkal nostājās uz kājām un aizgāja līdz kāp­nēm.

Piespiedis raidītāja pogu, viņš iečukstēja pie žaketes at­loka piestiprinātajā mikrofonā:

Viņi tuvojas jums no mūra puses. Aizturiet viņus!

$

Stefānija dzirdēja šāvienu. Plīkšķis, šķiet, atskanēja no mūra pretējās puses. Taču tas nebija saprotami. Kāpēc lai tur kāds būtu? Viņa un Žofrē bija simt pēdu attālumā no autostāv­vietas, kas bija pilna ar mašīnām. Netālu no ūdenstorņa stā­vēja arī četri autobusi.

Viņi sāka iet lēnāk. Žofrē paslēpa ieroci aiz gurna.

Lūk! Žofrē čukstēja.

Arī Stefānija ieraudzīja vīrieti. Viņš stāvēja tālākajā galā, aizšķērsojot ceļu uz baznīcu. Pagriezusies atpakaļ, viņa re­dzēja, ka no mugurpuses viņiem seko vēl kāds no īsmatainajiem.

Tad viņa pamanīja, ka mūra pretējā pusē skrien šurp Marks un Malons un pārlec tam pāri vietā, kur mūris ir ti­kai ceļgalu augstumā.

Viņa piesteidzās abiem klāt un jautāja:

Kur jūs bijāt?

Pastaigājāmies, Malons atbildēja.

Es dzirdēju šāvienu.

Tie nebijām mēs, Malons teica.

Mums ir kompānija. Viņa norādīja uz abiem vīriem. Marks novērtēja situāciju.

To visu izrīko de Rokfors. Laiks nozust. Tikai man nav mašīnas atslēgas.

Man ir mūsu mašīnas atslēga, Malons sacīja. Žofrē pasniedza Markam mugursomu.

Lieliski, Marks teica. Dodamies.

De Rokfors steidzās garām villai "Betānija", nelikdamies ne zinis par tūristiem, kas devās uz Magdalēnas torni, dār­zu un galeriju.

Pie baznīcas viņš nogriezās pa kreisi.

Viņi grib braukt projām, ausī ierunājās kāda balss.

Lai brauci de Rokfors atbildēja.

Malons atpakaļgaitā izbrauca no stāvvietas un, apbrau­cot pārējās mašīnas, virzījās uz galvenās ielas pusi. Viņš ievē­roja, ka īsmatainie necenšas viņus aizkavēt.

Tas viņu uztrauca.

Pretinieks mēģināja panākt, lai viņi brauc noteiktā vir­zienā.

Kāpēc?

Malons lēni brauca pa sānielu gar suvenīru kioskiem un nogriezās uz galveno ielu, ļaujot mašīnai ripot lejup pa slī­pumu uz pilsētas vārtu pusi.

Aiz restorāna ļaužu bija daudz mazāk, iela bija gandrīz tukša.

Priekšā Malons ievēroja Reimonu de Rokforu, kas stāvēja vārtos tieši ceļa vidū.

Viņš grib jūs izaicināt, Marks aizmugurējā sēdeklī ie­runājās.

Labi. Es lieliski protu spēli "kurš padosies pirmais".

Malons novietoja kāju virs gāzes pedāļa.

Līdz de Rokforam tikai pāris simtu pēdu.

Viņš stāvēja kā iemiets.

Ieroci Malons neredzēja. Laikam mestrs bija nolēmis, ka viņi apstāsies tāpat. Viņam aiz muguras ceļš šobrīd bija brīvs, bet tūlīt aiz vārtiem bija ass pagrieziens, un Malons cerēja, ka dažu turpmāko sekunžu laikā neviens aiz tā neparādīsies.

Viņš piespieda gāzes pedāli līdz grīdai.

Mašīna gandrīz palēcās un rāvās uz priekšu.

Simt pēdu.

Tu gribi viņu nogalināt, Stefānija ieteicās.

Ja vajadzēs.

Piecdesmit pēdu.

Malons stingri turēja stūri un skatījās tieši uz de Rokfo­ru, kura apveidi kļuva aizvien lielāki. Malons sagatavojās triecienam.

Pēkšņi no labās puses kāds izlēca un parāva de Rokforu nost.

Mašīna rēkdama izlidoja pa vārtiem.

De Rokfors nepriecājās par šādu iznākumu. Izaicinot pre­tinieku, viņš bija sagatavojies pašam ļaunākajam un jutās aiz­vainots par iejaukšanos.

Tad viņš ieraudzīja, kas ir glābējs.

Ruā Kleridons.

Tā mašīna būtu jūs nogalinājusi, viņš teica.

De Rokfors atgrūda Kleridonu un piecēlās.

To nevar zināt. Tad viņš jautāja par galveno: Vai jūs kaut ko uzzinājāt?

Viņi atklāja viltību, un es biju spiests saukt palīgā.

De Rokfors iekšēji vārījās aiz dusmām. Atkal nekas nebi­ja iznācis, kā gribēts. Tomēr kaut kas viņam ienāca prātā.

Mašīna, ar kuru viņi aizbrauca. Nomātā mašīna.

Tai arvien vēl bija elektroniskais monitors.

Vismaz viņš zinās, kurp viņi dodas.