Tempļa ordeņa mantojums

PIECDESMIT SESTĀ NODAĻA

DESMIT NO RITA

Malons apbrīnoja Pirenejus, kuru majestātiskās aprises tik ļoti līdzinājās Alpiem. Kalnu kores, kas šķīra Franciju no Spā­nijas, šķita stiepjamies bezgalīgās tālēs. Stāvās virsotnes ro­tāja mirdzoši balts sniegs, bet zemāk pletās zaļas nogāzes un purpursarkanas klintis. Virsotnes citu no citas šķīra sau­les izkveldētas, dzijas un noslēpumainas ielejas, kur, šķita, vēl mājoja Kārļa Lielā, franku, vestgotu un mauru gari.

Viņi brauca divās mašīnās Malona nomātajā un Kasiopejas Land Rover, ko viņa bija atstājusi būvlaukumā. No pils viņi bija izkļuvuši atjautīgi viltība acīmredzot izdevās, jo sekotājus nemanīja, un, kad viņi bija pabraukuši nedaudz tā­lāk, Malons pārbaudīja abas mašīnas, vai nav piestiprinātas elektroniskās izsekošanas ierīces. Kasiopejas izdoma bija pel­nījusi atzinību.

Pirms stundas, kad viņi grasījās braukt tālāk kalnos, viņi apstājās un nopirka apģērbu tirgus laukumā netālu no Aksletermas, plaukstoša spa kūrorta, kas apkalpoja kalnu tūris­tus un slēpotājus. Ar viduslaiku tērpiem viņi bija sev pievēr­suši vienu otru izbrīna pilnu skatienu, bet nu visi, ģērbušies džinsos, kreklos, zābakos un vilnas jakās, bija gatavi tam, kas viņus gaidīja turpmāk.

Uz St. Agulous veda šaurs ceļš, kas vijās kalnup pa mā­koņos ieskautu pāreju, un ciemats atradās uz kraujas, kurai apkārt slējās terasveida pakalni. Ciemats nebija lielāks par Rennes-le-Chdteau, to veidoja laika gaitā nomelnējuša kaļķak­mens ēkas, kas šķita saplūstam ar klintīm.

Netālu no ciemata Malons pa šauru, netīru taku iegrieza mašīnu koku pudurī un apturēja. Kasiopeja sekoja. Viņi iz­kāpa un ieelpoja dzeldīgo kalnu gaisu.

Nedomāju, ka bija prātīgi visiem braukt šurp, viņš teica. Tūristi šeit, šķiet, nemēdz bieži iegriezties.

Viņam taisnība, sacīja Marks. Tētis vienmēr bija ļoti piesardzīgs šādās vietās. Ļaujiet to paveikt man un Žofrē! Pāris puišu, kas apceļo kalnus, tas vasarā nav nekas nepa­rasts.

Vai jūs domājat, ka es neradīšu labu iespaidu? jautāja Kasiopeja.

Radīt iespaidu nav grūti, Malons smaidot sacīja. Taču jāpanāk, lai ļaudīm iespaids nerodas vai arī lai viņi to drīz vien aizmirst.

Kas jūs iecēlis par noteicēju? Kasiopeja prasīja.

Es, pavēstīja Torvaldsens. Marks pazīst šos kalnus. Viņš ainā šejieniešu valodā. Lai viņš un brālis iet!

Protams, Kasiopeja sacīja. Tādā gadījumā ejiet.

Marks gāja pa priekšu. Abi ar Žofrē lēni soļoja caur gal­venajiem vārtiem un nonāca šaurā laukumā, ko apēnoja ko­ki. Žofrē joprojām nesa mugursomu ar abām grāmatām, tā­pēc viņi izskatījās pēc tūristiem, kas izgājuši pastaigā. Virs melnajiem šīfera jumtiem riņķoja baloži, cīnīdamies ar brāz­maino vēju, kas ielauzās caur klinšu spraugām un dzina mā­koņus pāri kalniem uz ziemeļu pusi. Laukuma centrā no zaļ­gani apsūbējušas strūklakas lāsoja ūdens. Neviens cilvēks nebija redzams.

Bruģētā iela, kas veda tālāk, bija tīra. Saules stari, izlauz­damies caur koku lapotni, bija izraibinājuši bruģi. leklaudzējās nagi, un parādījās kaza ar garu, pinkainu spalvu, tad no­zuda ielas pretējā pusē. Marks pasmaidīja. Seit, tāpat kā daudzos citos apvidus ciematos, ļaudis nesteidzās un neraudzījās pulkstenī.

Par kādreizējo slavu liecināja baznīca, kas slējās laukuma viņā pusē. Platas kāpnes veda uz romāņu stila durvīm, to­mēr pati baznīca bija celta drīzāk gotiskajā stilā. Tās zvanu tornis un savādais astoņstūra veidols uzreiz piesaistīja Mar­ka uzmanību. Viņš neatcerējās, ka šajā apvidū būtu redzējis kaut ko līdzīgu. Milzīgā un diženā baznīca vēstīja par agrā­ko, tagad zudušo varu un labklājību.

Interesanti, ka tik mazam ciematam ir tik liela baznīca, ieminējās Žofrē.

Citos apvidos esmu redzējis tik lielas baznīcas. Pirms pieciem simtiem gadu te bijis plaukstošs tirdzniecības centrs, tāpēc baznīca bija nepieciešama.

Parādījās jauna sieviete ar vasarraibumainu seju tā at­gādināja lauku meiteni. Viņa pasmaidīja un iegāja mazā vei­kalā. Tam blakus atradās pasta nodaļa. Marks brīnījās par dīvaino likteņa untumu, kas St. Agulous ciematu acīmredzot bija pasargājis no saracēņiem, spāņu, franču un albiģiešu krusta karotājiem.

Sāksim te, viņš teica, norādot uz baznīcu. Varbūt mums varēs palīdzēt vietējais priesteris.

Viņi iegāja jomā ar augstiem, spilgti ziliem griestiem, ko rotāja zvaigznes. Pie vienkāršajām akmens sienām nebija ne­vienas statujas. Virs altāra bija piestiprināts koka krusts. Grī­das seguma nodeldētie dēļi bija vismaz divas pēdas plati, jādomā, pirms vairākiem gadsimtiem izgatavoti no apkār­tējo neskarto mežu kokiem, un tie čīkstēja pie katra soļa. Rennas baznīcā skatienu piesaistīja dažādas dīvainas deta­ļas, bet šeit valdīja pārdabisks miers.

Marks pamanīja, ka Žofrē ieinteresējuši griesti. Viņš sa­prata, ko jaunākais biedrs domā. Dzīves pēdējās dienās mestrs tērpās zilā sulanā ar zeltītu zvaigžņu rotājumu.

Vai tā būtu sakritība? Žofrē jautāja.

šaubos.

No ēnas pie altāra iznira gados vecs vīrs. Vaļīgā brūnā sutana nevarēja apslēpt sakumpušos plecus. Viņš soļoja raustīgā gaitā, kustības atgādināja marioneti.

Vai jūs esat abats? Marks franciski jautāja.

Oui, monsieur.

Kā sauc šo baznīcu?

Svētā Agulousa kapela.

Marks noskatījās, kā Žofrē iet tālāk līdz pirmajam solam pie altāra.

Šī ir klusa vieta.

Tie, kuri te dzīvo, pieder vienīgi sev. Šī patiesi ir miera vieta.

Cik sen jūs esat šīs vietas abats?

Ak, ilgus gadus, šķiet, neviens cits negrib te kalpot. Bet man te patīk.

Marks atcerējās, ko zināja no vēstures.

Šajā apvidū reiz slēpās spāņu laupītāji, vai ne? Viņi sle­pus ielavījās Spānijā, terorizēja vietējos iedzīvotājus, aplau­pīja fermas, tad atkal nozuda kalnos Francijā un jutās te dro­šībā.

Priesteris pamāja.

Lai laupītu Spānijā, viņiem bija jādzīvo Francijā. Un viņi nekad nebija aizskāruši nevienu francūzi. Taču tas bija sen.

Marks pētīja baznīcas askētisko iekšpusi. Nekas nelika do­māt, ka celtne devusi patvērumu kādam lielam noslēpumam.

Abat, viņš ierunājās. Vai esat kādreiz dzirdējis vār­du Beranžē Sonjērs?

Vecais vīrs bridi domāja, tad papurināja galvu.

Vai kāds ciemata iedzīvotājs nav pieminējis šo vārdu?

Neesmu radis noklausīties savu draudzes locekļu saru­nas.

Tā es nebiju domājis gribu tikai zināt, vai neatcera­ties dzirdējis tādu vārdu.

Abats atkal papurināja galvu.

Kad celta šī baznīca?

. Tūkstoš septiņi simti trīsdesmit otrajā gadā. Taču pir­mā celtne te uzbūvēta trīspadsmitajā gadsimtā, daudzas,ci­tas vēlāk. Diemžēl no senajām ēkām nekas nav palicis pāri.

Vecais vīrs paraudzījās uz Žofrē, kas arvien vēl staigāja ap altāri.

Vai viņš jums traucē? jautāja Marks.

Ko viņš meklē?

Labs jautājums, nodomāja Marks.

Varbūt viņš skaita lūgsnu un grib būt tuvāk altārim.

Abats ielūkojās viņam sejā.

Jūs neprotat melot.

Marks saprata, ka vecais vīrs ir daudz atjautīgāks, nekā izrāda.

Jūs varētu man pateikt to, ko gribu zināt.

Jūs izskatāties tik līdzīgs viņam.

Marks pūlējās apslēpt pārsteigumu.

Vai jūs pazināt manu tēti?

Viņš daudzkārt brauca uz šejieni. Mēs bieži sarunājā­mies.

Vai viņš jums kaut ko pastāstīja?

Priesteris papurināja galvu.

Jums pašam tas zināms labāk.

Vai jūs nojaušat, ko es grasos darīt?

Jūsu tēvs teica ja jūs tikšot līdz šejienei, tad jau zinā­šot, kas jums darāms.

Vai zināt, ka viņš ir miris?

Protams. Man stāstīja. Viņš izdarīja pašnāvību.

Tas vēl nav skaidrs.

Tā ir fantāzija. Jūsu tēvs jutās nelaimīgs. Viņš brauca šurp un meklēja, bet diemžēl neko neatrada. Tas viņu sa­trieca. Kad dzirdēju, ka viņš nonāvējies, nebiju pārsteigts. Viņam šajā saulē nebija miera.

Vai viņš jums stāstīja par saviem meklējumiem?

Daudz reižu.

Kāpēc jūs man melojāt, ka nekad neesat dzirdējis Be­ranžē Sonjēra vārdu?

Es nemeloju. Patiešām šo vārdu nekad neesmu dzirdē­jis.

Vai tēvs to nepieminēja?

Nekad.

Atkal jauna mīkla, un Marku tā kaitināja tikpat stipri kā Žofrē, kurš tagad nāca atpakaļ. Baznīcā acīmredzot nebija rodams risinājums, tāpēc Marks iejautājās:

Ko jūs varat teikt par Hildemara abatiju, pili, ko Hil­demars desmitajā gadsimtā pārveidoja par Agulousa abati­ju? Vai tā vēl pastāv?

Jā gan. Drupas vēl ir turpat. Kalnos. Tas nav tālu.

Vai tur vairs nav abatijas?

Augstā debess, nē. Tur neviens nemīt jau trīs gadu sim­teņus.

Vai tēvs nekad nepieminēja šo vietu?

Viņš to apmeklēja daudzas reizes, bet neko neatrada, tāpēc jutās vēl jo vairāk vīlies.

Viņiem bija jāiet. Taču Marks vēl gribēja zināt.

Kam pieder abatijas drupas?

Tās pirms daudziem gadiem nopirka kāds dānis. Hen­riks Torvaldsens.