Tempļa ordeņa mantojums

ČETRDESMIT PIEKTĀ NODAĻA

De Rokfors sēdēja pasažiera sēdeklī un cieši raudzījās uz GPS ekrānu. Retranslators, kas bija piestiprināts pie Malona automašīnas, darbojās precīzi, pārraidot spēcīgu signālu. Viens no brāļiem vadīja mašīnu, bet otrs un Kleridons sēdē­ja aizmugurē. De Rokfors joprojām bija aizkaitināts par Kle­ridona iejaukšanos Rennā. Viņš nebija domājis mirt un būtu atlēcis nost pēdējā mirklī, bet viņš tiešām bija gribējis redzēt, vai Kotonam Malonam pietiks apņēmības braukt viņam virsū.

Brālis, kas pēc šāviena krūtīs krita lejup no klints, bija mi­ris. Bruņuveste viņu pasargāja, bet krītot viņš bija lauzis kak­la skriemeļus. Par laimi, nevienam no brāļiem nebija klāt nekādu personas dokumentu, taču problēmu varēja radīt Kevlar veste. Tā varēja izraisīt ievērību, lai gan nekas nelie­cināja, ka mirušais saistīts ar abatiju. Statūtus zināja visi brāļi. Ja kādu nonāvēja ārpus abatijas, tad līķis netika identificēts. Tāpat kā brālis, kurš nolēca no Apaļā torņa, arī šis nokļūs Rennas morgā, un viņa mirstīgās atliekas galu galā tiks ap­bedītas nabagu kapā. Taču pirms tam mestra pienākums bi­ja sūtīt ziņojumu garīdzniekam, kas pasludinātu, ka mirstī­gās atliekas pieder baznīcai, un apsolītu kristīgu apbedīšanu, par kuru laicīgajai varai nav jāmaksā. Garīdznieki nekad ne­bija atteikušies to darīt.

De Rokfors nebija steidzies aizbraukt no Rennas. Vispirms viņš bija pārmeklējis Larsa Nela un Ernsta Skovila mājas, bet neko nebija atradis. Viņa vīri ziņoja, ka Žofrē nesis mugur­somu, ko automašīnu stāvvietā atdevis Markam Nelam. Tajā noteikti atradās abas nozagtās grāmatas.

Vai ir zināms, kurp viņi devušies? aizmugurējā sēdeklī iejautājās Kleridons.

De Rokfors norādīja uz ekrānu.

Drīz vien zināsim.

Izjautājot ievainoto brāli, kurš bija noklausījies Klerido­na sarunu Larsa Nela mājā, de Rokfors uzzināja, ka Žofrē gandrīz neko nav sacījis. Acīmredzot viņam Kleridons licies aizdomīgs. Sūtot Kleridonu turp, de Rokfors bija pieļāvis kļūdu.

Jūs apgalvojāt, ka varat atrast tās grāmatas.

Kāpēc mums tās vajadzīgas? Mums ir dienasgrāmata. Jāpievēršas tai un jāmēģina atšifrēt tas, kas tur ir.

Var jau būt, bet dc Rokforu uztrauca, ka Marks Nels no visa milzīgā arhīva izvēlējies tieši tās divas grāmatas.

Ja nu informācija tajās atšķiras no tās, kas ir dienasgrā­matā?

Vai jūs zināt, ar cik daudzām vienas un tās pašas infor­mācijas versijām esmu sastapies? Visa Rennas vēsture ir vie­nas vienīgas pretrunas, kas klājušās cita pār citu. Ļaujiet man papētīt jūsu arhīvus! Pasakiet, ko zināt jūs, un redzēsim, kas iznāks mums abiem kopā.

Laba doma, diemžēl pretēji iespaidam, ko de Rokfors radīja ordeņa brāļiem, viņš zināja ļoti maz. Viņš bija rēķi­nājies ar to, ka mestrs savam pēctecim būs atstājis vēstīju­mu, kurā ordeņa līderis allaž nodeva visu vajadzīgo infor­māciju nākamajam līderim, kā bija parasts, sākot no de Molē laikiem.

jums došu šādu iespēju. Tomēr vispirms jānokārto šī lieta.

De Rokfors atkal domāja par abiem mirušajiem brāļiem. Viņu nāvi visi brāļi uzskatīs par ļaunu zīmi. Būdams reliģis­ka apvienība, kurā valda stingra disciplīna, ordenis tomēr bija apbrīnojami māņticīgs. Turklāt vardarbīga nāve bija re­ta parādība un nu pāris dienu laikā šādā nāvē bija miruši jau divi brāļi. Iespējams, kopiena sāks apšaubīt viņa spēju to vadīt. Pārāk daudz, pārāk strauji, viņi sauks. Un de Rok­fors būs spiests noklausīties visus pārmetumus, jo viņš at­klāti bija uzstājies pret iepriekšējā mestra novēlējumu, pa da­ļai to darīdams tāpēc, ka mestrs bija ignorējis brāļu vēlmes.

De Rokfors uzaicināja, lai mašīnas vadītājs paskaidro, ko nozīmē rādījumi uz ekrāna.

Cik tālu ir līdz viņu mašīnai?

Divpadsmit kilometri.

De Rokfors skatījās pa logu uz Francijas lauku ainavu. Reiz vajadzēja tikai pacelt acis, un pie apvāršņa varēja redzēt kā­du torni. Līdz divpadsmitajam gadsimtam templiešiem šajā apvidū piederēja vairāk nekā trešā daļa no visiem viņu īpa­šumiem. Par templiešu valsti būtu vajadzējis kļūt visai Langdokai. De Rokfors hronikās bija lasījis par šiem plāniem. Cie­tokšņi, robežposteņi, krājumu noliktavas, fermas un klosteri bija izvietoti stratēģiskā kārtībā, un tos savienoja labi uzturē­ti ceļi. Divus gadu simtus tika rūpīgi sargāta ordeņa varenī­ba, un, kad viņiem neizdevās nosargāt īpašumus Svētajā ze­mē un beigu beigās bija jāatdod Jeruzaleme musulmaņiem, viņu mērķis bija gūt panākumus Langdokā. Viss veicās labi, līdz ordenim nāvējošu triecienu deva Filips Ceturtais. Intere­santi, ka hronikās nekad nebija pieminēta Rennes-le-Chāteau. Templiešu vēsturē pilsētai nekad nav bijusi nozīmīga loma. Templiešu nocietinājumi atradās citās vietās Odas ielejā, bet ne Redā, kā tolaik sauca kalna virsotni. Tagad nelielais cie­mats šķita kļuvis par notikumu centru un vienīgi godkārī­gā priestera un zinātkārā amerikāņu zinātnieka dēļ.

Mēs tuvojamies mašīnai, sacīja šoferis.

De Rokfors jau bija veicis piesardzības pasākumus. Trīs pārējie brāļi, kurus viņš bija atvedis uz Rennu, atgriezās aba­tijā, vienam bija brūce augšstilba mīkstajos audos no Žofrē raidītās lodes. Tātad kopumā trīs vīri bija ievainoti, divi mi­ruši. De Rokfors nosūtīja ziņu, ka pēc atgriešanās abatijā gri­bēs apspriesties ar saviem virsniekiem, lai apspiestu neap­mierinātību, bet vispirms vajadzēja noskaidrot, kur palicis viņa medījums.

Augšup, sacīja šoferis. Piecdesmit metri.

De Rokfors lūkojās pa logu un brīnījās par vietu, ko Ma­lons un viņa sabiedrotie izvēlējušies paslēptuvei. Dīvaini, ka viņi braukuši šurp.

Šoferis apturēja mašīnu, un viņi izkāpa.

Netālu bija novietotas citas automašīnas.

Paņem pārnēsājamo uztvērēju!

Viņi gāja uz priekšu, un divdesmit metrus tālāk brālis, kas nesa uztvērēju, apstājās.

Šeit!

De Rokfors cieši skatījās uz mašīnu.

Tā nav mašīna, kurā viņi izbrauca no Rennas.

Signāls ir spēcīgs.

De Rokfors pamāja. Cits brālis pārmeklēja mašīnas apakš­daļu un atrada magnētisko retranslatoru.

De Rokfors papurināja galvu un raudzījās uz Karkasonas mūriem, kas desmit metru attālumā slējās pret debesīm. Zā­lainajā laukumā kādreiz bijis pilsētas aizsarggrāvis. Tagad te bija stāvvieta tūkstošiem apmeklētāju, kuri ieradās katru die­nu, lai aplūkotu vienu no pēdējām viduslaiku pilsētām, ko vēl ieskāva mūri. Gadu simteņos nobrūnējušie akmeņi te atradās kopš laikiem, kad apkārtnē klejoja templieši. Mūri bija redzējuši albiģiešu krusta karus un vēl daudzas kaujas vēlā­kajos laikos. Un tie nekad nebija sagrauti, tie turējās kā īsts piemineklis izturībai.

Tomēr tie liecināja ari par gudrību.

De Rokfors zināja vietējo nostāstu no laikiem, kad asto­tajā gadsimtā pilsētā neilgi valdīja musulmaņi. Beigu beigās no ziemeļiem ieradās franki, lai atgūtu cietoksni, un sākās aplenkums. Uzbrukuma laikā tika nogalinats mauru karalis, un pilsētas mūrus vajadzēja sargāt viņa meitai. Viņa bija gud­ra un, nosūtot dažus viņas rīcībā esošos karapulkus pārskriet no viena sargtorņa uz citu, kā arī piebāžot ar salmiem mi­rušo kareivju apģērbu, radīja mānīgu iespaidu,, ka viņai ka­rotāju ir vairāk nekā īstenībā. Galu galā pārtikas un ūdens sāka trūkt abām pusēm. Tad karaļa meita pavēlēja noķert pēdējo vepri un izbarot tam pēdējo graudu bušeli un pār­meta cūku pāri mūrim. Tā atsitās pret zemi, un no pārplīsu­šā kuņģa izbira graudi. Franki jutās satriekti. Neticīgajiem arī pēc tik ilga aplenkuma, šķiet, bija diezgan pārtikas, lai barotu ar graudiem cūkas. Tāpēc franki atkāpās.

De Rokfors nešaubījās, ka tas ir tikai mīts, tomēr intere­sants stāsts par atjautību.

Arī Kotons Malons bija parādījis atjautību, piestiprinot elektronisko ierīci citai mašīnai.

Kas noticis? jautāja Kleridons.

Mēs esam maldināti.

Vai tā nav viņu mašīna?

Nē, monsieur. De Rokfors pagriezās un devās atpakaļ uz savu mašīnu. Kurp viņi devušies? Tad viņam prātā ienā­ca kāda doma. Viņš apstājās. Vai Marks Nels zina par Ka­siopeju Vitu?

Oui, teica Kleridons. Viņš runāja par Kasiopeju ar tēvu.

Vai būtu iespējams, ka viņi braukuši turp? Vita pēdējās dienās bija iejaukusies trīs reizes un vienmēr bijusi Malona pusē. Varbūt viņš bija nojautis, ka viņa būs sabiedrotā.

Nāciet! Viņš gāja uz mašīnu.

Ko mēs tagad darīsim? Kleridons gribēja zināt.

Skaitīsim lūgšanu.

Kleridons nekustējās.

Par ko?

Par to, lai mana nojauta izrādītos pareiza.