Tempļa ordeņa mantojums

DIVDESMIT CETURTA NODAĻA

ABATIJA DeS FONTAIneS

DESMIT VAKARĀ

Senešals atrada Žofrē. Savu palīgu viņš meklēja jau kopš brīža, kad izklīda konklāvs, un beidzot noskaidroja, ka jau­nais cilvēks devies uz vienu no mazākajām kapelām zieme­ļu spārnā aiz bibliotēkas tā bija viena no daudzajām vie­tām abatijā, kur brāļi varēja baudīt klusumu un atpūsties.

Senešals iegāja telpā, ko apgaismoja tikai sveces, un ie­raudzīja, ka Žofrē guļ uz grīdas. Brāļi bieži vien mēdza no­gulties Dieva altāra priekšā. Iniciācijas laikā tas simbolizēja pazemību, savu niecīgumu debesu priekšā, un turpmāk šī poza to allaž atgādināja.

Mums jārunā, senešals klusi teica.

Viņa jaunais biedrs vēl kādu mirkli palika guļam, tad lēni notupās uz ceļiem, pārmeta krustu un piecēlās.

Sīki izstāsti, ko jūs ar mestru runājāt! Senešals nebija tādā noskaņojumā, lai runātu aplinkus, turklāt Žofrē, par lai­mi, likās mierīgāks nekā Tēvu zālē.

Viņš cieši piekodināja, lai nododu pastā tos divus sūtī­jumus.

Vai viņš teica, kāpēc tas vajadzīgs?

Kāpēc lai viņš to darītu? Viņš bija mestrs. Es tikai viens no jaunākajiem brāļiem.

Acīmredzot viņš tev tā uzticējās, ka lūdza tavu palī­dzību.

Viņš teica, ka jūs jutīšoties aizvainots.

Es neesmu tik sīkumains. Senešals nojauta, ka brālis zina vēl kaut ko. Saki visu!

Nedrīkstu teikt.

Kāpēc ne?

Mestrs pamācīja, lai atbildu uz jautājumu par pasta sū­tījumiem. Taču es nedrīkstot teikt neko vairāk… kamēr kaut kas notiks.

Žofrē, kam tad vēl jānotiek? Ordeņa vadībā ir de Rok­fors. Tu un es būtībā esam palikuši vieni. Brāļi pieslejas de Rokforam. Kas vēl var notikt?

Par to man nav teikšanas.

De Rokfors nevar gūt panākumus bez Lielā mantoju­ma. Tu dzirdēji, kāda bija brāļu reakcija konklāvā. Brāļi viņu pametīs, ja viņam neizdosies to atrast. Vai par to jūs ar mes­tru slepenībā runājāt? Vai mestrs zināja vairāk, nekā teica man?

Žofrē brīdi klusēja, un senešals pēkšņi apjauta to, ko ag­rāk nebija manījis, sava palīga prāta briedumu.

Es kaunos, bet jāteic, ka mestrs man sacīja konklāvā maršals pārspēšot jūs.

Ko vēl viņš sacīja?

Šobrīd es neko vairāk nedrīkstu atklāt.

Žofrē izvairība bija kaitinoša.

Mūsu mestrs bija izcila prāta cilvēks. Kā tu jau teici, viņš paredzēja to, kas notika. Acīmredzot viņš domāja uz priek­šu diezgan tālu, lai tevi izvēlētos par savu orākulu. Pasaki kas man jādara? Senešals nespēja apslēpt balss lūdzošo toni.

Mestrs teica, lai uz šo jautājumu atbildu ar Jēzus vār­diem: "Ja kāds neienīst savu tēvu un māti tāpat kā mani, tas nevar būt mans māceklis."

Tie bija vārdi no svētā Toma evaņģēlija. Taču ko tie no­zīmēja šajā kontekstā? Senešals domāja par to, ko vēl bija rakstījis svētais Toms. "Ja kāds nemīl savu tēvu un māti tā­pat kā mani, tas nevar būt mans māceklis."

Viņš arī gribēja, lai es atgādinu, ko teicis Jēzus: "Lai tas, kurš meklē, nepārstāj meklēt, līdz atrod…"

"Tas, kurš atrod, izjutīs saviļņojumu. To, kurš izjutīs sa­viļņojumu, pārņems apbrīna, un viņš valdīs pār visu," se­nešals ātri izteica tālāk. Vai viņš visu sacīja tikai līdzībās?

Žofrē neatbildēja. Jaunais vīrietis bija daudz zemākā pa­kāpē nekā senešals, viņa ceļš uz zināšanām tikai sākās. Orde­nī brāļi pastāvīgi mācījās, lai pilnīgi apgūtu gnosticismu, tas bija ceļš, kuram parasti nepieciešami trīs gadi. Žofrē aba­tijā bija ieradies tikai pirms astoņpadsmit mēnešiem no kā­da jezuītu klostera Normandijā. Vecāki viņu bija pametuši pavisam mazu, un mūki bija uzaudzinājuši. Mestrs viņu ļoti drīz bija ievērojis un pieprasījis, lai jauno cilvēku iekļauj aba­tijas pārvaldes aprindās. Senešals bija brīnījies par šo, likās, sasteigto lēmumu, bet vecais vīrs pasmaidījis un teicis: "Ar tevi es darīju tāpat."

Senešals uzlika roku palīgam uz pleca.

Ja mestrs aicināja tevi palīdzēt, viņš noteikti bija aug­stās domās par tavām spējām.

Un es viņu nepievilšu. Bālajā sejā parādījās apņēmīga izteiksme.

Ordeņa brāļi gāja dažādus ceļus. Daži tiecās darboties pārvaldē. Citi kļuva par smalku amatu meistariem. Daudzi nodrošināja abatijas pastāvēšanu, strādājot roku darbu vai kopjot sējumus un lopus. Daži veltīja sevi tikai reliģijai. Ti­kai trešajai daļai bija lemts kļūt par bruņiniekiem. Žofrē bija izvēlēts kļūt par bruņinieku aptuveni piecu turpmāko gadu laikā. Viņš jau bija nokalpojis mācekļa laiku un pabeidzis ne­pieciešamo pamata apmācību. Vēl kādu gadu vajadzēja stu­dēt Svētos rakstus, un tikai pēc tam viņš varētū dot pirmo uzticības zvērestu. Tīrais kauns, senešals domāja, ka jaunais cilvēks var zaudēt visu, kā dēļ bija pūlējies.

Senešal, ko jūs domājat par Lielo mantojumu? Vai to va­rēs atrast, kā sacīja maršals?

Vienīgi tas varētu mūs glābt. Dc Rokforam tā nav, bet viņš droši vien domā, ka mēs zinām, kur tas ir Vai mēs to zinām?

Mestrs runāja par to. Vārdi izspruka tik žigli, it kā nemaz nebūtu izteikti.

Senešals gaidīja vēl kaut ko.

Viņš man teica, ka vistuvāk atminējumam nonācis kāds cilvēks Larss Nels. Viņš teica, ka Nels bijis uz pareizā ceļa. Žofrē bālā seja satraukumā raustījās.

Senešals un mestrs daudzkārt bija sprieduši par Lielo mantojumu. Dārgumi bija iegūti laikposmā pirms tūkstoš tris simti septītā gada, bet pēc tīrīšanas paslēpti, lai neļautu Fili­pam Ceturtajam iegūt templiešu mantojumu un zināšanas.

Dažus mēnešus pirms trīspadsmitā oktobra Žaks de Molē bija noslēpis visu, ko ordenis turēja dārgu. Diemžēl nekur nebija atrodama neviena rakstiska liecība par slēptuves at­rašanos, un "melnā nāve" beigu beigās paņēma visus, kas to varbūt zināja. Vienīgā norāde bija ieraksts hronikās tūk­stoš trīs simti septītā gada ceturtajā jūnijā. Kur vislabāk var paslēpt oli? Turpmākie ordeņa mestri bija pūlējušies rast at­bildi un meklējuši, līdz nolēma, ka pūliņi ir bezjēdzīgi. Tikai deviņpadsmitajā gadsimtā kļuva zināmas jaunas norādes nevis no ordeņa, bet no diviem Rennes-le-Chāteau draudzes priesteriem. No abatiem Antuāna Bigū un Beranžē Sonjēra. Senešals zināja, ka Larss Nels no jauna cēlis gaismā šo ap­brīnojamo notikumu, tūkstoš deviņi simti septiņdesmitajā gadā uzrakstot grāmatu, kas pasaulei pavēstīja par mazo Francijas ciematu un tā seno noslēpumu. Tagad frāzes viņš nonācis vistuvāk, viņš bijis uz pareizā ceļa senešalam šķita gan­drīz vai sirreālistiskas.

Viņš jau gribēja taujāt tālāk, kad izdzirdēja soļus. Pagrie­zies senešals ieraudzīja, ka stingrā solī ienāk četri brāļi bru­ņinieki viņš pazina šos cilvēkus. Kopā ar viņiem nāca de Rokfors, nu jau ietērpies mestra baltajā sutanā.

Vai sazvērestība, senešal? de Rokfors jautāja, pazibsnīdams ar acīm.

Vairs ne. Senešalu izbrīnīja tas, ka de Rokfors tik kla­ji demonstrē spēku. Tev vajadzīgi pavadoņi?

Viņi ieradušies tevis dēļ. Lai gan ceru, ka to var nokār­tot civilizētā veidā. Tu esi apcietināts.

Par ko mani apsūdz? senešals jautāja, neizrādot ne ma­zāko satraukumu.

Par zvēresta pārkāpšanu.

Vai paskaidrosi sīkāk?

To es darīšu tiesā. Šie brāļi pavadīs tevi līdz tavām istabām, kur pavadīsi nakti. Rīt atradīšu tev piemērotāku pajumti. Tavas istabas būs vajadzīgas tam, kas stāsies tavā vietā.

Tas ir laipni.

Arī es tā domāju. Vari priecāties. Tavai mājvietai jau sen vajadzēja būt grēku nožēlas cellei.

Senešals zināja par šīm cellēm. Tās bija tādas kā dzelzs kastes, pārāk mazas, lai tajās varētu stāvēt vai gulēt. Cie­tumniekam bija jāsaraujas un jātup, un ciešanas bija vēl lie­lākas tāpēc, ka viņš nesaņēma ne ēdienu, ne ūdeni.

Vai tu gribi atkal izmantot celles?

Senešals redzēja, ka de Rokforam nepatīk izaicinošais jau­tājums, taču francūzis tikai savilka lūpas smaidā. Šis izdzim­tenis nekad nemēdza smaidīt plati un atklāti.

Mani piekritēji atšķirībā no tavējiem ir uzticīgi zvēres­tam. Tāpēc tas nav vajadzīgs.

Gandrīz vai šķiet, ka tu pats tam tici.

Tieši šīs nekaunības dēj es nostājos pret tevi. Tie, kuri mācījušies dievbijīgu disciplīnu, nekad ar otru nerunātu tik necienīgā veidā. Taču tādi cilvēki kā jūs, kas nākat no laicī­gās pasaules, uzskatāt, ka augstprātība ir piedienīga.

Vai tu domā, ka, liedzot mūsu mestram pienācīgo godu, esi izturējies ar cieņu?

Tā bija atmaksa par viņa augstprātību.

Viņš tika uzaudzināts tāpat kā tu.

Tas parāda, ka arī mēs spējam kļūdīties.

Senešals bija noguris klausīties de Rokfora vārdos, tāpēc savaldījās un teica:

Saskaņā ar savām tiesībām es pieprasu tribunālu.

To tu dabūsi. Līdz tam tiksi ieslodzīts.

De Rokfors pamāja ar roku. Četri brāļi pagājās uz senešala pusi, un viņš nolēma pakļauties ar cieņu, lai gan bija no­bijies.

Viņš izgāja no kapelas, apsargu pavadīts, bet pie durvīm mirkli pavilcinājās un pameta skatienu atpakaļ uz Žofrē. Ka­mēr senešals strīdējās ar de Rokforu, jauneklis klusēja. Jau­nais mestrs, protams, nelikās ne zinis par brāli, kas bija tik jauns. Vajadzētu paiet daudziem gadiem, līdz Žofrē varētu kļūt par draudu mestram. Tomēr senešals nobrīnījās.

Žofrē sejā nebija ne miņas no bailēm, kauna vai bažām.

Viņa skatiens bija stingrs un apņēmīgs.