Tempļa ordeņa mantojums

TRĪSDESMIT PIEKTĀ NODAĻA

DeVIņI VAKARĀ

Soļojot pa nemīlīgajām telpām, Malonu pārņēma rēgainas izjūtas. Kad pils apskate bija pusē, viņi aizlavījās no pārē­jiem, un Kleridons viņus aizveda uz augšstāvu. Tur viņi tornī aiz slēgtām durvīm gaidīja līdz pusdeviņiem, kad tika iz­dzēsts gandrīz viss iekštelpu apgaismojums, un iestājās pil­nīgs klusums. Kleridonam šī kārtība bija pazīstama, un viņš jutās apmierināts, ka piecu gadu laikā personāls to nav mai­nījis.

Labirintu, ko veidoja lielās zāles, garie gaiteņi un tukšie kambari, tagad apgaismoja tikai reti izvietotas, nespodras lampas. Malons varēja tikai iztēloties, kā te izskatījies agrāk izsmalcinātās mēbeles, sienu spilgtās freskas un krāšņās ta­petes, ļaudis, kuri te vai nu kalpoja, vai pulcējās, lai vērstos pie baznīcas augstākās varas. Šurp bija nākuši vēstnieki no hana, no Konstantinopoles imperatora, pat dzejnieks Petrarka un Sjēnas svētā Katrīna, sieviete, kas beigu beigās pārlie­cināja pēdējo Aviņonas pāvestu atgriezties Romā. Vēsturei te bija dziļas saknes, bet tagad redzamas vienīgi atliekas.

Jau bija sācies negaiss, lietus nikni kapāja jumtu, bet pēr­kona dārdi drebināja loga stiklu.

Šī pils reiz bija tikpat dižena kā Vatikāns, Kleridons čukstēja. Nu viss gājis zudībā. To iznīcinājusi aprobežotība un alkatība.

Malons nepiekrita.

Daži teiktu, ka tieši aprobežotības un alkatības dēļ tā tika uzcelta.

Ā, mister Malon, vai jūs studējat vēsturi?

Esmu par to lasījis.

Tad atļaujiet jums kaut ko parādīt.

Kleridons pa vaļējiem portāliem veda viņus uz telpām, kas izskatījās vairāk nolaistas. Pie katras telpas bija piestip­rināts uzraksts. Viņi apstājās kādā plašā, taisnstūrainā telpā. Uzraksts vēstīja, ka tās nosaukums ir Grand Tinel. Zāles vel­vētos griestus klāja koka paneļi.

Šī bija pāvesta banketu zāle, te pietika vietas vairākiem simtiem cilvēku, Kleridons teica, atskanot dobjai atbalsij no sienām un griestiem. Klements Sestais griestus lika tap­sēt ar tumšzilu, zeltītām zvaigznēm nobārstītu audumu, lai radītu debess velves iespaidu. Sienas kādreiz greznoja ko­šas freskas. Visu iznīcināja ugunsgrēks tūkstoš četri simti trīspadsmitajā gadā.

Un nekas netika atjaunots? jautāja Stefānija.

Pāvesti noAviņonas jau bija pārcēlušies uz Romu, tā­pēc šai pilij vairs nebija īpašas nozīmes. Kleridons ar roku norādīja uz tālāko galu. Pāvests maltītes ieturēja viens pats, viņš sēdēja tronī, kas atradās uz podesta zem kupola, kuru veidoja tumšsarkans samts un sermuļādas. Viesi sēdēja uz koka soliem gar sienām kardināli austrumu pusē, pārējie rietumu pusē. Galdi bija salikti uz steķiem burta U veidā, un ēdienus pasniedza, sākot ar centru. Viss norisinājās stīvi un ceremoniāli.

Tas šķiet raksturīgi visai pilij, Malons sacīja. It kā mēs ietu pa sagrautu pilsētu, kurai iznīcināta dvēsele. Pa­saule, kas iegrimusi pati sevī.

Tieši tā jau bija domāts. Francijas karaļi vēlējās, lai pā­vesti būtu pēc iespējas tālāk no visiem. Vienīgi karaļi notei­ca, ko pāvests domā un dara, tāpēc nebija vajadzīgs, lai pā­vesta rezidence būtu vieta, kas pieejama ļaudīm. Neviens no šiem pāvestiem nekad neapmeklēja Romu, jo itālieši viņus tūlīt būtu nogalinājuši. Tāpēc tie septiņi pāvesti, kuri kalpo­ja šeit, uzbūvēja savu cietoksni un neizteica iebildumus pret Francijas troni. Par savu pastāvēšanu viņiem bija jāpateicas karalim, un viņi jutās apmierināti šajā patvērumā Aviņo­nas gūstā, kā dēvē laikposmu, kad pāvesti dzīvoja šeit.

Nākamā telpa nebija tik plaša. Chambre du Parement bija kam­baris, kur pāvests un kardināli pulcējās slepenās konsistorijās.

Šeit parasti tika pasniegta "Zelta roze", teica Kleri­dons. Tas bija sevišķi augstprātīgs Aviņonas pāvestu žests.

Gavēņa ceturtajā svētdienā pāvests pagodināja kādu perso­nu, parasti vietējo monarhu, pasniedzot viņam zelta rozi.

Jūs neatzīstat par labu šo žestu? jautāja Stefānija.

Kristum zelta rozes nebija vajadzīgas. Kāpēc lai tās va­jadzētu pāvestiem? Šī vieta saistās ar svētuma zaimošanu. Klements Sestais pilsētu nopirka no Neapoles karalienes Joannas. Daļēji tas bija darījums, lai viņa saņemtu grēku atlai­di par līdzdalību sava vīra slepkavībā. Gadsimtiem ilgi šeit no taisnas tiesas varēja izvairīties noziedznieki, avantūristi, krāpnieki un kontrabandisti, ja vien viņi izrādīja pienācīgu cieņu pāvestam.

Viņi izgāja cauri vēl kādam kambarim un nonāca telpā, ko sauca Stag Room "Briežu istaba". Kleridons ieslēdza spuldzītes, kas maigi apgaismoja telpu. Malons vēl brīdi pa­kavējās durvīs, lai caur iepriekšējo telpu pamestu skatienu atpakaļ uz Grand Tinel. Pār sienu pazibēja ēna, un viņš sa­prata, ka viņi šeit nav vieni. Malons zināja, kas tur ir. Tā slai­dā, pievilcīgā un spēcīgā sieviete tumšādainā, kā bija teicis Kleridons, kas reizē ar viņiem bija devusies uz pili.

… Šeit savienojas vecā pils ar jauno, Kleridons stāstī­ja. Vecā ir aiz mums, bet jaunajā var nokļūt caur otru por­tālu. Šī bija Klementa Sestā darbistaba.

Malons suvenīru bukletā bija lasījis par Klementu, pāves­tu, kuram patika gleznas un dzeja, melodiska mūzika, reti dzīvnieki un izsmalcināta mīlestība. Viņš teicis: "Mani priekš­teči nezināja, ko nozīmē būt pāvestam," tāpēc veco Bene­dikta cietoksni pārveidojis par greznu pili. Lielisku paraugu Klementa mantiskajām vēlmēm sniedza gleznojumi uz sie­nām, kurās logu nebija. Lauki, mežu biezokņi un straujas upes zem zilām debesīm. Vīri ar tīkliem pie zaļa zivju dīķa, kurā peld līdakas. Bretaņas spanieli. Jauns augstmanis ar me­dību vanagu. Bērns koka zaros. Mauriņi, putni, peldētāji. Do­minēja zaļā un brūnā krāsa, bet spilgtus akcentus veidoja oranžs tērps, kāda zila zivs un koši augļi kokos.

Šīs freskas Klements lika gleznot tūkstoš trīs simti četr­desmit ceturtajā gadā. Tās atrada zem balsinājuma kārtas, ko uzlika kareivji deviņpadsmitajā gadsimtā, kad pilī iekār­toja kazarmas. Šī telpa labi parāda, kādi bijuši Aviņonas pā­vesti, īpaši Klements Sestais. Daži viņu sauca par Klementu

Lielisko. Viņam trūka aicinājuma dzīvot saskaņā ar reliģiju. Par naudu bija iespējams viss viņš atlaida grēkus, uzņēma atpakaļ baznīcā cilvēkus, kuri bija no tās izslēgti, pat saīsi­nāja šķīstītavā pavadāmos gadus kā mirušajiem, tā vēl dzī­vajiem. Vai varat ievērot, ka te kaut kā trūkst?

Malons vēlreiz aplūkoja freskas. Medību ainās skaidri bija redzama vairīšanās no realitātes cilvēki tur tikai priecājās, taču nekas īpašs nebija manāms.

Piepeši viņš saprata.

Kur ir Dievs?

Vērīga acs, monsieur. Kleridons paplēta rokas. Šajā Klementa Sestā mājoklī itin nekur nav neviena reliģiska sim­bola. Šis trūkums ir daiļrunīgs. Tā ir karaļa, nevis pāvesta guļamistaba, un Aviņonas pāvesti patiešām sevi uzskatīja par laicīgiem valdniekiem. Tie bija cilvēki, kuri iznīcināja templiešus. Tūkstoš trīs simti septītajā gadā to uzsāka Klements Piektais, kas bija sazvērestībā ar Filipu Skaisto, un līdz pat Gregoram Vienpadsmitajam tūkstoš trīs simti septiņdesmit astotajā gadā šie korumpētie cilvēki sagrāva ordeni. Larss uzskatīja, ka šī istaba pierāda, kas viņiem likās vērtīgs, un es Larsam piekrītu.

Vai jūs domājat, ka templieši tomēr ir vēl mūsdienās? jautāja Stefānija.

Omi. Viņi ir tepat līdzās. Esmu viņus redzējis. Nezinu gan, kādi viņi tagad ir. Tomēr templieši eksistē.

Malons īsti nesaprata, vai šis apgalvojums ir fakts vai arī tikai pieņēmums, ko izteicis cilvēks, kas saskata sazvērestī­bas tur, kur to nav. Viņš tikai zināja, ka viņus izseko sievie­te, kas spēj iešaut lodi koka stumbrā viņam virs galvas no piecdesmit jardu attāluma, turklāt naktī un spēcīgā vējā. Var­būt tieši viņa izglāba Malonu Kopenhāgenā. Un šī sieviete nebija iztēles auglis.

Iesim tālāk! aicināja Malons.

Kleridons izslēdza gaismu.

Sekojiet!

Viņi gāja caur veco pili uz ziemeļu spārnu un sanāksmju centru. Piestiprinātā plāksne vēstīja, ka tos nesen atjaunoju­si pilsēta, lai gūtu līdzekļus turpmākai restaurācijai. Kādrei­zējā konklāvā zālē, mantziņa kambarī un lielajā pagrabā bija iekārtoti koka soli, skatuves paaugstinājums un audiovizuā­lās sistēmas. Viņi devās pa gaiteņiem tālāk, paejot garām vēl vairāku Aviņonas pāvestu apbedījuma vietām ar kapakme­ņiem skulptūru veidā.

Kleridons beidzot apstājās pie stiprām koka durvīm un atdarīja vaļā slēdzeni.

Labi. Viņi joprojām neslēdz to uz nakti ciet.

Kāpēc ne? Malons jautāja.

Te nav nekā vērtīga, vienīgi informācija, un zagļus tā neinteresē.

Vini iegāja melnā tumsā.

Šeit kādreiz bija Benedikta Divpadsmitā kapela. Tas bija pāvests, kurš iecerēja un uzcēla lielāko vecās pils daļu. De­viņpadsmitā gadsimta beigās šajā telpā un vēl vienā virs šīs iekārtoja departamenta arhīvus. Te atrodas arī pils gadagrā­matas.

Gaismā, kas plūda no zāles, varēja saskatīt, ka telpu ar augstajiem griestiem pilda plauktu rindas. Tās atradās arī gar sienām, bet starp plauktu rindām izlocījās šauras ejas. Aiz plauktiem varēja redzēt arkveida logus. Pa tumšajām logu rūtīm lāsoja lietus.

Plauktu kopīgais garums ir četri kilometri, sacīja Kle­ridons. Milzums informācijas.

Vai jūs zināt, kur meklēt? jautāja Malons.

Es ceru.

Kleridons devās uz priekšu pa centrālo eju. Malons un Stefānija nogaidīja, līdz piecdesmit pēdu attālumā iedegās spuldze.

Šurp! sauca Kleridons.

Malons aizvēra zāles durvis un nodomāja kā gan tā sie­viete cer šeit iekļūt nepamanīta. Viņi gāja uz to pusi, kur spīdē­ja gaisma, un ieraudzīja Kleridonu, kas stāvēja pie lasītavas galda.

Vēsturei laimējies, viņš teica, ka visus pils mākslas darbus inventarizēja jau astoņpadsmitā gadsimta sākumā. Deviņpadsmitā gadsimta beigās fotografēja un zīmēja to, kas bija palicis pāri pēc revolūcijas. Mēs ar Larsu izpētījām, kā sakārtota informācija.

Un pēc Marka nāves jūs nenācāt šurp, jo domājāt, ka templiešu bruņinieki jūs nogalinās? jautāja Malons.

Es saprotu, monsieur, ka jūs daudz kam neticat. Tomēr varu apgalvot, ka rīkojos pareizi. Šie dokumenti šeit glabā­jušies gadsimtiem ilgi, tāpēc es domāju, ka tie var vēl pa­gaidīt. Šķita svarīgāk palikt dzīvam.

Kāpēc tad jūs tagad esat te? jautāja Stefānija.

Pagājis ilgs laiks. Kleridons paspēra pāris soļu tālāk no galda. Šajos plauktos atrodas pils inventāra saraksti. Man dažas minūtes jāpameklē. Jūs varētu pasēdēt un ļaut, lai es palūkoju, ko varu atrast. Kleridons izņēma kabatas lukturīti. To es paņēmu slimnīcā. Domāju, ka noderēs.

Malons un Stefānija paņēma krēslus. Kleridons nozuda tumsā. Varēja dzirdēt, kā viņš pārcilā sējumus. Pa velvēta­jiem griestiem dejoja gaismas stars no kabatas lukturīša.

Lūk, ar ko. nodarbojās mans vīrs, Stefānija čukstēja.

Ložņāja pa kaut kādu pusaizmirstu pili, meklēdams nezin ko.

Malons dzirdēja, cik saspringti skan viņas čuksti.

Līdz izjuka mūsu laulība. Es tikmēr strādāju divdesmit stundas dienā. Un viņš niekojās šeit.

Telpā atbalsojās pērkona dārdi, un viņi nodrebēja.

Viņam tas bija svarīgi, Malons tikpat klusi atbildēja.

Var jau būt, ka te patiešām slēpjas kaut kas nozīmīgs.

Kas tad, Koton? Dārgumi? Nu jā, Sonjērs kapenēs atrada tos dārgakmeņus. Tāda veiksme gadās tikai reizi mūžā un arī ne katram. Taču vairāk te nekā nav. Bigū, Sonjērs, Larss, Marks, Kleridons. Viņi visi ir sapņotāji.

Sapņotāji daudzkārt pārvērtuši pasauli.

Viņi tiecas atrast ko tādu, kas īstenībā neeksistē.

No tumsas iznira Kleridons un nometa uz galda appelējušus aktu vākus ar traipiem, ko bija atstājis ūdens. Vākos atradās melnbalto fotogrāfiju un zīmējumu kaudzīte.

Dažu pēdu attālumā no tās vietas, par kuru runāja Marks. Paldies Dievam, ka vecie vīri, kuri uzrauga šīs tel­pas, gandrīz neko nav pārkārtojuši.

Kā to atrada Marks? jautāja Stefānija.

Viņš nedēļas nogalēs meklēja norādes. Viņš nebija tik ļoti aizrāvies ar šo lietu kā tēvs, bet bieži brauca uz māju Rennā, un mēs ar viņu turpinājām meklējumus. Tulūzas uni­versitātē Marks bija uzgājis informāciju par Aviņonas arhī­viem. Viņš apkopoja visas norādes, un te ir atbilde.

Malons izklāja visus attēlus uz galda.

Ko mēs gribam atrast?

Es nekad neesmu redzējis to gleznu. Varam vienīgi ce­rēt, ka litogrāfija te ir.

Viņi sāka pārskatīt attēlus.

Lūk! satrauktā balsī sacīja Kleridons.

Malons pievērsās vienai litogrāfijai tas bija melnbalts, laikazoba apdeldēts zīmējums ar apdriskātām malām. Augš­pusē ar roku bija uzrakstīts nosaukums: DONS MIGELS DE MANJARA, LASOT CARIDAD LIKUMUS.

Attēlā vecs vīrs garīdznieka tērpā ar šķidru bārdiņu un plānām ūsām sēdēja pie galda. Pie vienas piedurknes no el­koņa līdz plecam bija piešūta sarežģīta emblēma. Ar kreiso roku viņš pieturēja grāmatu, bet labo roku ar plaukstu uz augšu pāri galdam, ko klāja izšūta galddrāna, bija pastiepis pret maza auguma vīrieti mūka tērpā, kas, apsēdies uz ze­ma ķeblīša, turēja pirkstu pie lūpām kā klusēšanas zīmi. Ma­zais mūks klēpī turēja atvērtu grāmatu. Grīdas flīzes bija iz­kārtotas kā šaha galdiņa kvadrāti, un uz ķebļa, kur sēdēja mūks, varēja saskatīt uzrakstu.

ACABOCE A° DE 1687

Ārkārtīgi savādi, Kleridons murmināja. Paskatieties šeit!

Malons paraudzījās uz attēla augšējo daļu kreisajā pusē, kur ēnā aiz mazā auguma mūka atradās galds un plaukts. Uz tā bija novietots cilvēka galvaskauss.

Ko tas nozīmē? Malons jautāja Kleridonam.

Caridad nozīmē "žēlsirdība", bet tā var būt arī mīlestī­ba. Sēdošā vīrieša melnais tērps apzīmē piederību pie Kalatrabas bruņinieku ordeņa tā bija Jēzum Kristum uzticīga reliģiska apvienība Spānijā. To var noteikt pēc emblēmas uz piedurknes. Acaboce ir "pabeigtība". A° varētu saprast kā at­sauci uz alfu un omegu, grieķu alfabēta pirmo un pēdējo bur­tu sākumu un beigām. Galvaskauss? Nav ne jausmas.

Malons atcerējās, ko Bigū tieši pirms bēgšanas uz Spāniju bija ierakstījis Rennas draudzes žurnālā. "Lasi Caridad likumus."

Kas tie ir par likumiem, kuri mums jālasa?

Kleridons vājajā gaismā pētīja zīmējumu.

Palūkojieties uz mazo mūku! Skatieties uz viņa kājām! Viņš nolicis kājas uz grīdas melnajiem kvadrātiem pa diago­nāli.

Grīda līdzinās šaha galdiņam, teica Stefānija.

Un laidnis virzās pa diagonāli, kā norāda mūka kājas.

Franču šaha variantā, Malons teica, laidnis noteiktā stāvoklī var aizstāt karali.

Vai esat studējis šo spēli? Kleridons jautāja.

Esmu kādreiz spēlējis.

Kleridons pielika pirkstu mazajam mūkam uz ķebļa.

Tas ir kā mēdza teikt viduslaikos "gudrais muļķis", kuram acīmredzot zināms noslēpums, kas saistās ar alfu un omegu.

Malons saprata.

Tā tajos laikos dažreiz sauca Kristu.

Oui. Un, ja pievieno vārdu acaboce, iznāk "alfas un ome­gas pabeigtība". Kristus pabeigtība.

Ko tas nozīmē? Stefānija iejautājās.

Madame, vai drīkstu paskatīties Štibleina grāmatā?

Stefānija sameklēja grāmatu un iedeva to Kleridonam.

Vēlreiz aplūkosim kapakmeni. Tam ir saistība ar glez­nu. Atcerieties, tieši Bigū atstājis abas šīs norādes. Viņš nolika grāmatu uz galda.

Lai saprastu kapakmeni, jāzina vēsture. D'Hotpūlu dzimtas izcelsme meklējama divpadsmitā gadsimta Franci­jā. Marī apprecējās ar Fransuā d'Hotpūlu pēdējo lordu tūkstoš septiņi simti trīsdesmit otrajā gadā. Tūkstoš seši simti četrdesmit ceturtajā gadā kāds no d'Hotpūlu senčiem uzrakstīja testamentu, ko kārtīgi reģistrēja un atstāja pie no­tāra Esperazā. Tomēr, kad šis sencis nomira, testaments ne­bija atrodams, bet vairāk nekā pēc simt gadiem tas pēkšņi atradās. Kad Fransuā d'Hotpūls devās pie notāra to paņemt, tas viņam pateica: "Nebūtu saprātīgi šķirties no tik nozīmī­ga dokumenta." Fransuā nomira tūkstoš septiņi simti piec­desmit trešajā gadā, un tūkstoš septiņi simti astoņdesmitajā gadā testamentu beidzot atdeva viņa atraitnei Marī. Kāpēc? To neviens nezina. Varbūt tāpēc, ka tad viņa bija vienīgā no

d'Hotpūlu dzimtas, kas vēl palikusi dzīvajos. Taču pēc gada ari viņa nomira, un stāsta, ka viņa atdevusi testamentu aba­tam Bigū un kā lielu dzimtas noslēpumu izstāstījusi viņam visu, kas ar to saistīts.

Vai to Sonjērs atrada kapenēs? Kopā ar zelta monētām un dārgakmeņiem?

Kleridons pamāja.

Taču kapenes bija noslēptas. Tāpēc Larss uzskatīja, ka patiesā norāde atrodas Marī neīstajā kapā kapsētā. Bigū noteikti nojautis, ka viņam uzticētais noslēpums ir pārāk no­zīmīgs, lai to paturētu pie sevis. Viņš bēga no valsts, lai vairs neatgrieztos, tāpēc atstāja mīklainu norādījumu. Kad jūs ma­šīnā parādījāt kapakmens zīmējumu, man daudz kas ienāca prātā. Kleridons paņēma tīru lapu un pildspalvu, kas atra­dās uz galda. Tagad saprotu, ka šajā gravējumā ietverts milzum daudz informācijas.

Malons pētīja burtus un simbolus uz kapakmeņiem.

CT OIT HOBU M AKU DI NCOR* DARLES DAMS DHAUPOUL T>» BLANCKEFORT ACEE DG »01X ANTE ЈE,T AUS DECBDEE LE XVII MNV1ER MDCOLXXXl RE9UICS CATIK PACE

Akmens, kas redzams labajā pusē, plakaniski uzlikts uz Marī kapa, un uzraksts atšķiras no parastajiem kapakmeņu uzrakstiem. Kreisajā pusē ir latīņu burti. Kleridons uzrak­

stīja uz papīra lapas ET JN PAX. Tas tulkojams kā and in peace[4] , bet kaut kas nesaskan. Pax ir vārda "miers" nomina­tīvs, un pēc in nav gramatiski pareizi lietot nominatīvu. La­bās puses stabiņā ir grieķu burti, un teksts šķiet gluži ap­lams. Tomēr es domāju un beigu beigās sapratu. Īstenībā tas ir latīņu teksts, uzrakstīts ar grieķu burtiem. Pārtulkojot at­bilstoši romāņu alfabētam, E, T, I, N un A saskan. Taču P ir R, X kļūst par K, un…

Kleridons vilka burtus uz papīra, tad apakšā uzrakstīja pilnu tulkojumu.

And in Arcadia I,[5] malons teica, pārtulkojot latīņu vārdus. Tas ir bezjēdzīgi.

Tieši tā, Kleridons piekrita. Tāpēc jāsecina, ka vārdi slēpj kaut ko citu.

Vai anagramma? Malons saprata.

Bigū laikā tās izmantoja ļoti bieži. Galu galā grūti ie­domāties, ka Bigū būtu atstājis vēstījumu, ko viegli atšifrēt.

Un ko nozīmē vārdi centrā?

Kleridons uzrakstīja tos uz papīra.

REDDIS RĒGIS CĒLLIS ARCIS

Reddis nozīmē atgūt kaut ko, kas paņemts. Taču tas ir arī latīņu ekvivalents vārdam Renna. Rēgis atvasināts no rex, kas nozīmē karali. Čella apzīmē noliktavu. Arcis atvasināts no arx cietoksnis,, citadele. Katru vārdu var saprast, bet kopā tiem nav nekādas jēgas. Vēl tur ir bulta, kas augšējos p-s savieno ar proe-cum. Ko nozīmē p-s, es nesaprotu. Prcecum tulkojams kā "lūdz, lai ieietu".

Un tas, simbols pašā apakšā? Stefānija jautāja. Izska­tās pēc astoņkāja.

Kleridons papurināja galvu.

Pēc zirnekļa, madame. Tomēr nezinu, ko tas nozīmē.

Un ko jūs sakāt par otru akmeni? prasīja Malons.

Tas, kurš zīmējumā ir kreisajā pusē, atradies stāvus un bijis labi saskatāms. Atcerieties, ka Bigū kalpojis Marī d'Hotpūlai ilgus gadus. Viņš bijis ārkārtīgi uzticams grāfienei, un pagājuši divi gadi, līdz viņš uzslējis šo kapakmeni, tomēr kļū­das ir gandrīz katrā rindiņā. Tajos laikos akmeņkaļi mēdza kļūdīties, bet tik daudz? Abats nekādā ziņā nebūtu pieļā­vis, ka tās paliek.

Tātad kļūdas pieder pie vēstījuma? Malons atkal jau­tāja.

Tā šķiet. Skatieties! Viņas vārds uzrakstīts nepareizi. Grāfienes vārds nebija Marie de Negre d'Aries datne d'Haupoul, bet Marie de Negri d'Ables d'Hautpoul. Turklāt daudzi vārdi ir uzrakstīti nepilnīgi. Burti bez kāda iemesla novietoti te aug­stāk, te zemāk. Un paskatieties uz gadskaitli!

Malons pētīja romiešu ciparus.

MDCOLXXXI

Šķiet, tam jābūt viņas miršanas gadam. 0 jāatmet nost, jo romiešu ciparu sistēmā nulles nav, un burts "O" tur ne­var nozīmēt neko. Tomēr Marī nomira tūkstoš septiņi sim­ti, nevis tūkstoš seši simti astoņdesmit pirmajā gadā. Vai nul­le tur iegravēta tādēļ, lai skaidri parādītu, ka Bigū zinājis šis gadskaitlis nav pareizs? Ari viņas vecums ir nepareizs. Kad Marī nomira, viņa bija sešdesmit astoņus, nevis sešdes­mit septiņus gadus veca.

Malons norādīja uz akmens zīmējumu lapas labajā pusē un romiešu cipariem apakšējā stūrī. ĻIXLIXL.

Piecdesmit. Deviņi. Piecdesmit. Deviņi. Piecdesmit.

Ārkārtīgi dīvaini, sacīja Kleridons.

Malons atkal palūkojās uz litogrāfiju.

Nesaprotu, kur šeit iederas tā glezna.

Tas ir rēbuss, monsieur. Tāds, kuru nav viegli atrisināt.

Taču atbildi es labprāt gribētu zināt, tumsā kāds ie­runājās dobjā balsī.