Tempļa ordeņa mantojums

PIECDESMIT PIRMĀ NODAĻA

ABATIJA OES FONTA/NES

PIRMDIENA, DIVDESMIT SESTAIS JŪNIJS

DIVPADSMIT UN ČETRDESMIT MINŪTES DIENĀ

De Rokfors, tērpies oficiālajā, baltajā sutanā, sēdēja pie altāra galvenajā kapelā. Solos sēdēja brāļi, skandējot lūgsnas vārdus, kas nebija mainījušies kopš pašas sākotnes. Kleridons bija arhīvos un pētīja dokumentus. De Rokfors bija norādī­jis arhivāram, lai ļauj aprobežotajam muļķim ieskatīties vi­sur, kur vien viņš grib, bet lai nenolaiž no viņa acis. Brāļi, kuri novēroja Živoru viens no priekšpuses, otrs no aizmu­gures -, ziņoja, ka pilī, šķiet, visi devušies pie miera. Tā kā pašreiz nekas cits vairs nebija uzsākams, de Rokfors nolē­ma pildīt savus pienākumus.

Ordenī bija jāuzņem jauns brālis.

Pirms septiņiem simtiem gadu ikvienam jauniesvētāmajam vajadzēja būt dzimušam likumīgā laulībā, fiziski spēcī­gam, lai varētu cīnīties karā, un viņam nedrīkstēja būt parā­du. Lielākā daļa jauno ievēroja celibātu, bet precētiem vīriem piešķīra goda locekļa statusu. Ordenī drīkstēja uzņemt no­ziedzniekus, kā arī cilvēkus, kuri izslēgti no baznīcas. Gan vieniem, gan otriem ļāva izpirkt grēkus. Ikviena mestra pie­nākums bija raudzīties, lai brāļu pulks kļūtu lielāks. Statū­tos skaidri bija teikts: "Ja kāds laicīgs bruņinieks vai cits vīrs vēlas pamest ceļu, kas ved uz pazušanu, un aiziet no šā gad­simta, neliedziet viņam nākt šurp." Taču mūsdienīgo iesvē­tīšanas standartu noteica Svētā Pāvila vārdi. "Pieņemiet to garu, ja tas nāk no Dieva." Un tas, ka kandidāts metās ce­ļos mestra priekšā, simbolizēja pirmo mēģinājumu īstenot šo prasību. De Rokforam nebija patīkami, ka tik svinīgai cere­monijai jānotiek nakts tumsā aiz slēgtiem vārtiem. Taču' tā ordenī bija pieņemts. De Rokfors gribēja šo kārtību mainīt, lai arī pēc viņa nāves hronikās varētu lasīt, ka viņa laikā no­tikusi atgriešanās pie gaismas.

Skandēšana apklusa.

De Rokfors piecēlās no ozola krēsla, kur jau kopš sākot­nes bija sēdējuši ordeņa mestri.

Krietnais brāli, viņš teica kandidātam, kas tupēja vi­ņa priekšā ceļos, rokas uzlicis uz Bībeles. Tas, ko tu vē­lies, prasīs no tevis ļoti daudz. Tu mūsu ordeni pazīsti tikai no ārienes. Mēs dzīvojam šajā skaistajā abatijā, labi ēdam un dzeram. Mums ir apģērbs, medikamenti, mēs sagādājam iz­glītību un garīgu piepildījumu. Taču mēs dzīvojam saskaņā ar stingriem priekšrakstiem. Ir grūti pilnīgi pakļaut savu gri­bu otra gribai. Ja tu vēlēsies gulēt, tevi varbūt modinās. Ja būsi nomodā, tev, iespējams, pavēlēs gulēt. Tu varbūt negri­bēsi iet turp, kur liek, bet tev tas būs jādara. Tu gandrīz neko nevarēsi darīt pēc savas gribas. Vai spēsi mierīgi pa­ciest visas šīs grūtības?

Vīrietis, kas bija nepilnus trīsdesmit gadus vecs, īsi apgrieztiem matiem un gludi noskūtu seju, pacēla galvu un teica:

Es pacietīšu visu, kas ir tīkams Dievam.

De Rokfors zināja, ka šis ir tipisks kandidāts. Viņu pirms dažiem gadiem bija sameklējuši universitātē, un viens no or­deņa brāļiem bija uzraudzījis, kā šis kandidāts progresē, un izpētījis arī viņa radurakstus un dzīves gājumu. Jo vientulī­gāks kandidāts, jo labāk, un, par laimi, nomaldījušos dvēse­ļu pasaulē netrūka. Beigu beigās ar viņu nodibināja tiešu kontaktu. Jauniesvētāmais bija apveltīts ar asu prātu. Viņu pamazām iepazīstināja ar statūtiem un uzdeva viņam jautā­jumus, kas kandidātiem tika uzdoti jau gadsimtiem ilgi. Vai viņš ir precējies? Vai saderinājies? Vai kādreiz devis zvēres­tu citai reliģiskai apvienībai, vai lūdzis uzņemt viņu tajā? Vai viņam ir parādi, ko viņš nespēj nomaksāt? Vai ir kāda slēp­ta kaite? Varbūt viņš ir pateicību parādā kādam vīrietim vai sievietei?

Krietnais brāli, de Rokfors teica kandidātam, šeit tu nedrīksti tiekties pēc bagātības, slavas vai miesīgiem prie­kiem. Tev jācenšas pēc trim lietām. Pirmkārt, atsakies no šīs pasaules grēkiem un noraidi tos! Otrkārt, kalpo mūsu Kun­gam! Treškārt, esi nabadzīgs un nožēlo grēkus! Vai tu apso­li Dievam un Dievmātei Marijai, ka visu mūžu diendienā pa­klausīsi šā Tempļa ordeņa mestram? Ka dzīvosi šķīstībā un bez sava īpašuma? Ka pakļausies kārtībai, kas valda šajā na­mā? Ka nekad nepametīsi ordeni ne veselībā, ne slimībā, ne labos, ne sliktos laikos?

Šos vārdus katram jauniesvētāmajam uzdeva jau kopš sā­kotnes, un de Rokforam ienāca prātā laiks, kad pirms trīs­desmit gadiem to pašu jautāja arī viņam. Viņš aizvien vēl iz­juta uguni, kas toreiz iedegās viņa sirdī, uguni, kas tagad dega ar neprātīgu spēku. Būt templietim bija tik svarīgi. Tam bija dziļa nozīme. Un de Rokfors apņēmās raudzīties, lai ik­viens kandidāts, kas viņa valdīšanas laikā uzvelk sutanu, sa­prastu, ka ziedojas Dievam.

Viņš ielūkojās jauniesvētāmajam sejā.

Ko tu teiksi, brāli?

De par dicu. Dieva vārdā es to darīšu.

Vai saproti, ka tev varbūt vajadzēs ziedot dzīvību? Pēc dažu pēdējo dienu notikumiem šis jautājums šķita vēl jo svarīgāks.

Bez šaubīšanās.

Kāpēc tu būsi gatavs ziedot dzīvību?

Tāpēc, ka to pavēlējis mans mestrs.

Pareiza atbilde.

Un tu to darīsi bez ierunām?

Ceļot ierunas, es pārkāptu statūtus. Mans pienākums ir paklausīt.

De Rokfors pamāja audējam, un tas no koka lādes izņē­ma garu sarža audeklu.

Piecelies! viņš sacīja kandidātam.

Jaunais vīrietis piecēlās kājās. Viņš bija ģērbies melnā vil­nas tērpā, kas apņēma viņa kalsno augumu no galvas līdz kailajām kāju pēdām.

Noņem savu ietērpu! de Rokfors teica, un vīrietis pār galvu novilka melno apģērbu. Zem tā bija balts krekls un melnas bikses.

Audējs, turot audeklu, pienāca tuvāk un nostājās kandi­dātam vienā pusē.

Tu esi nometis materiālās pasaules apvalku, de Rok­fors paskaidroja. Tagad mēs tev apņemsim apkārt audek­lu, kas simbolizē mūsu brālību, un godināsim tavu atdzim­šanu kā mūsu ordeņa brālim.

Viņš pamāja ar roku, audējs aptina ap kandidātu audek­lu. De Rokfors bija redzējis, ka šajā brīdī daudzi pieauguši vīrieši sāk raudāt. Viņam pašam bija vajadzējis apvaldīt izjū­tas, kad viņu apņēma ar šo pašu audeklu. Neviens nezināja, cik vecs ir šis audekls, taču bija viens audekls, kas ar bijību tika glabāts iniciācijas lādē kopš pašas sākotnes. De Rokfo­ram labi bija zināms stāsts par to. Tajā bijis ietīts mestrs Žaks de Molē pēc tam, kad karājies pienaglots pie Parīzes tempļa durvīm. De Molē šajā audeklā bija gulējis divas dienas, bū­dams savainots, un nespēdams pat pacelties sēdus, tik vārgs viņš bijis. Pa to laiku baktērijas un viņa auguma izdalījumi bija notraipījuši audumu un radījuši uz tā tēlu, ko piecdes­mit gadus vēlāk lētticīgie kristieši sākuši godāt kā Kristus auguma nospiedumu.

De Rokfors allaž bija domājis, ka šī doma ir ļoti iederīga.

Tempļa bruņinieku mestrs, šķietami ķecerīgā ordeņa vadītājs, kļuvis par matrici, pēc kuras visi vēlākie mākslinieki modelējuši Kristus seju.

Viņš palūkojās uz brāļiem.

Jūsu priekšā ir pats jaunākais brālis. Viņš tērpts audek­lā, kas simbolizē atdzimšanu. Mēs visi esam pārdzīvojuši šo brīdi, kas mūs piepulcējis brālībai. Kad mani izvēlēja par jū­su mestru, es apsolīju, ka iestāsies jauni laiki, ordenis do­sies jaunā virzienā. Teicu, ka nebūs vairs tā, ka daži zina daudz vairāk par visiem pārējiem. Es teicu, ka atradīšu mūsu Lielo mantojumu.

Viņš spēra soli uz priekšu.

Pašreiz mūsu arhīvos atrodas cilvēks, kuram ir mums nepieciešamās zināšanas. Diemžēl laikā, kad mūsu iepriek­šējais mestrs nedarīja neko, citi, ka's nepieder pie mūsu orde­ņa, veica meklējumus. Esmu sekojis viņu pūliņiem, vērojis viņu darbošanos un gaidījis brīdi, kad arī mēs iesaistīsimies meklējumos. Viņš uz mirkli apklusa. Šis brīdis ir pienā­cis. Tieši tagad daži brāļi ārpus abatijas mūriem nodarbojas ar meklēšanu, un turp dosies vēl citi brāļi.

Runājot de Rokfors pievērsa skatienu kapelānam, kas sē­dēja baznīcas viņā galā. Tas bija itālietis ar nopietniem vaib­stiem, galvenais prelāts, visaugstākā ranga garīdznieks or­denī. Kapelāns vadīja priesterus aptuveni trešo daļu no brāļiem, tie bija cilvēki, kuri izvēlējušies veltīt dzīvi vienīgi Kristum. Kapelāna vārdiem bija liela nozīme, it īpaši tāpēc, ka šis cilvēks nemēdza runāt daudz. Iepriekšējā koncila lai­kā kapelāns bija izteicis bažas par vairākiem pēdējā laika nā­ves gadījumiem.

Jūs esat pārāk steidzīgs, sacīja kapelāns.

Es daru to, ko vēlas ordenis.

Jūs darāt to, ko vēlaties jūs.

Vai tas nav viens un tas pats?

Jūs runājat tāpat kā iepriekšējais mestrs.

Šajā ziņā viņam bija taisnība. Lai gan daudzkārt nebiju vienisprātis ar viņu, es viņam paklausīju.

De Rokforu aizvainoja gados jaunākā vīrieša tiešums, se­višķi tāpēc, ka to dzirdēja pārējie brāļi, bet viņš zināja, ka daudzi jūt lielu cieņu pret kapelānu.

Ko man vajadzētu darīt?

Saudzēt brāļu dzīvības.

Brāļi zina, ka viņi var saņemt aicinājumu upurēt dzī­vību.

Tagad nav viduslaiki. Mēs nepiedalāmies krusta karā. Šie cilvēki ir uzticīgi Dievam un, to apliecinot, solījušies pa­klausīt jums. Jums nav tiesību atņemt viņiem dzīvību.

Esmu nolēmis atrast Lielo mantojumu.

Kādēļ? Esam dzīvojuši bez tā septiņsimt gadu. Tas nav svarīgs.

De Rokfors jutās satriekts.

Kā jūs varat tā runāt? Tas ir mūsu mantojums.

Kāda tam būtu nozīme mūsdienās?

Tas mūs atpestītu.

Mēs jau esam atpestīti. Visiem šiem brāļiem ir tīras dvē­seles.

Ordenis nav pelnījis dzīvot izraidījumā.

Mēs paši esam to izvēlējušies un jūtamies apmierināti.

Es neesmu apmierināts.

Tad tā ir jūsu, nevis mūsu cīņa.

De Rokforam krūtīs brieda dusmas.

Nepieļaušu, ka mani apstrīd.

Mestr, pietiktu ar vienu nedēļu, un visi jau būtu jūs aiz­mirsuši.

Cieši raudzīdamies uz kapelānu, de Rokfors centās kaut ko izlasīt mierīgajos vaibstos. Mestrs bija pateicis, ko domā­jis, viņš negrasījās uzklausīt iebildumus. Lielais mantojums bija jāatrod. Un atbildes varēja sniegt Ruā Kleridons un tie ļaudis, kuri pašreiz atradās Kasiopejas Vitas chateau.

Tāpēc de Rokfors nelikās ne zinis par kapelāna skatienu un pievērsās brāļiem, kuri sēdēja solos.

Mani brāļi, lūgsim par veiksmi!