Tempļa ordeņa mantojums

TRĪSDESMIT CETURTA NODAĻA

AVINONA

PIECI L'N TRĪSDESMIT MINŪTES PĒCPUSDIENĀ

Malons, galvu atgāzis, raudzījās uz pāvestu pili, kuras tor­ņi slējās debesīs simt jardu attālumā. Viņš, Stefānija un Kle­ridons sēdēja'kādā āra kafejnīcā ļaužu pilnā laukumā pie galvenās ieejas. No Ronas pretējās puses pūta ziemeļrietu­mu vējš vietējie to sauca par mistrālu un nevaldāmi plo­sījās pilsētā. Malons atcerējās viduslaiku teicienu par pretī­go smaku, kas reiz bija pildījusi pilsētas ielas. Vēju pilsēta Aviņona ar nežēlīgo x>ēju, kas aizpūš indigo gaisu. Un kā šo vie­tu dēvēja Petrarka? Vissmirdīgākā vieta pasaidē.

Tūristu ceļvedī viņš bija izlasījis, ka arhitektūras masīvu, kas pavērās skatienam un vienlaikus bija pils, cietoksnis un svētnīca, īstenībā veido divas celtnes vecā pils, kas būvēta tūkstoš trīs simti trīsdesmit ceturtajā gadā pāvesta Benedikta Divpadsmitā laikā, un jaunā pils, kas celta Klernenta Sestā pārraudzībā un pabeigta tūkstoš trīs simti piecdesmit otrajā gadā. Gan viena, gan otra pils atspoguļoja katra pāvesta per­sonību. Vecā pils demonstrēja romāņu stila konservatīvismu, tās arhitektūrā izdomas bija maz, bet jaunā pils bija izrotāta atbilstoši gotiskajam stilam. Diemžēl abas celtnes bija izpos­tījis ugunsgrēks, Franču revolūcijas laikā tās bija izlaupītas, skulptūras iznīcinātas un visas freskas nobalsinātas. Tūkstoš astoņi simti desmitajā gadā pils bija pārvērsta par kazarmām. Pils pārvaldi Aviņonas pilsēta atguva tūkstoš deviņi simti ses­tajā gadā, bet atjaunošana kavējās līdz tūkstoš deviņi simti sešdesmitajam gadam. Abos spārnos tagad bija izveidotas telpas sanāksmēm, bet pils pārējā daļa kļuvusi par tūristu apskates objektu, kas sniedza tikai paviršu ieskatu par tās kādreizējo diženumu.

Laiks iet iekšā, Kleridons teica. Pēdējā apskate sā­kas pēc desmit minūtēm. Mums jāpievienojas tūristu grupai.

Malons piecēlās.

Ko mēs darīsim?

Kaut kur pavisam tuvu nogranda pērkons.

Abats Bigū, kuram Marī d'Hotpūla de Blanšfora izstās­tīja lielo ģimenes noslēpumu, laiku pa laikam mēdza apmeklēt pili un apbrīnot gleznas. Tas bija pirms revolūcijas, tāpēc gleznu pie sienām bija daudz. Larss noskaidroja, ka vienu gleznu abats bija iecienījis sevišķi. Kad Larss atrada kripto­grammu, viņš uzgāja arī atsauci uz gleznu.

Kādu atsauci? jautāja Malons.

Tajā dienā, kad abats Bigū atstāja Franciju, lai dotos uz Spāniju, viņš Rennes-le-Chateau baznīcas draudzes žurnālā at­stāja pēdējo ierakstu: Lisez Ies Rčgles du Caridad.

Malons klusi pārtulkoja. "Lasi žēlsirdības likumus."

Sonjērs atrada šo ierakstu un noslēpa to. Par laimi, draudzes žurnāls netika iznīcināts, un Larss galu galā to at­rada. Acīmredzot Sonjērs uzzināja, ka Bigū bieži apmeklējis Aviņonu. Sonjēra laikā deviņpadsmitā gadsimta beigās no pils bija palikusi vairs tikai tukša čaula. Taču Sonjērs no­teikti varēja zināt, ka Bigū laikā tur bijusi Huana de Valdesa Leala glezna Lisez Ies Regles du Caridad.

Vai glezna arvien vēl ir tur? jautāja Malons, pāri pla­šajam laukumam lūkodamies uz Chapeaux Čalo pils galve­najiem vārtiem.

Kleridons papurināja galvu.

Sen vairs nav. Gājusi bojā ugunsgrēkā pirms piecdes­mit gadiem.

Pērkons nogranda spēcīgāk.

Kāpēc tad mēs esam šeit? Stefānija jautāja.

Malons nosvieda uz galdiņa dažus eiro un aši uzmeta skatienu citai āra kafejnīcai, kas atradās turpat netālu. Ap­meklētāji, redzot, ka gaidāms negaiss, devās projām, bet kā­da sieviete sēdēja zem audekla nojumes un malkoja kafiju. Malons ar skatienu pakavējās pie viņas tikai isu mirkli, bet ar to bija diezgan, lai ievērotu smalkos vaibstus un lielās acis. Sievietei bija gaišbrūna āda, un, kad oficiants atnesa vi­ņai pasūtījumu, Malons pamanīja, cik graciozas ir viņas kus­tības. Viņš šo sievieti bija tur ieraudzījis jau pirms desmit mi­nūtēm, kad viņi apsēdās pie sava galdiņa, un viņam bija ra­dušās aizdomas.

Nu vajadzēja pārbaudīt.

Malons no galdiņa paņēma papīra salveti un to cieši sa­gumzīja dūrē.

Nepublicētajā manuskriptā, sacīja Kleridons, tajā, kur Noels Korbī rakstījis par Sonjēru un Rennu un kuru at­rada Larss, Korbī minējis arī gleznu. Viņš zinājis, ka Bigū uz to atsaucies draudzes žurnālā. Korbī turklāt piezīmējis, ka pils arhīvos arvien vēl atrodas gleznas litogrāfija. Viņš pats to redzējis. Nedēļu pirms nāves Larss beidzot uzzinā­ja, kur tieši tā arhīvos atrodama. Mēs grasījāmies iet to ap­lūkot, bet Larss uz Aviņonu vairs nekad neatbrauca.

Un viņš jums nepateica, kur to atrast? Malons jautāja.

Nē, monsieur.

Dienasgrāmatā par gleznu nekas nav rakstīts, teica Malons. Es to izlasīju no viena gala līdz otram. Ne vārda par Aviņonu.

Ja Larss jums nepateica, kur atrodas litogrāfija, kāpēc mēs iesim pilī iekšā? Stefānija jautāja. Jūs nezināt, kur meklēt.

Taču jūsu dēls zināja to viņš pateica dienu pirms nā­ves. Es ar viņu gribēju doties apskatīt litogrāfiju, kad viņš atgriezīsies no kalniem. Taču, madame, kā jau zināt…

Arī viņš neatgriezās.

Malons redzēja, ka Stefānija pūlas apvaldīt emocijas. Šoreiz viņai tas visai 'labi nepadevās.

Kāpēc jūs nedevāties uz pili?

Es domāju, ka svarīgāk palikt dzīvam, tāpēc patvēros psihiatriskajā slimnīcā.

Viņas dēls gāja bojā lavīnā, Malons paskaidroja. Viņu nenoslepkavoja.

To jūs nezināt. Īstenībā, Kleridons sacīja, jūs nezi­nāt neko. Viņš palūkojās visapkārt. Mums jāsteidzas. Pē­dējās apskates ilgumu viņi ievēro sevišķi precīzi. Vairākums darbinieku ir gados vecāki pilsētas iedzīvotāji. Daudzi strā­dā brīvprātīgi. Durvis viņi slēdz tieši septiņos. Pilī nav ne drošības sistēmu, ne trauksmes ierīču. Neko patiešām vēr­tīgu tur vairs apskatei neizliek, turklāt mūri paši par sevi ir vislielākā drošība. Mēs atpaliksim no grupas un nogaidīsim, līdz viss apklusīs.

Viņi sāka iet.

Malons sajuta uz sejas lietus pilienus. Nostājies ar mugu­ru pret sievieti, kurai arvien vēl vajadzētu sēdēt pie galdi­ņa, ieturot maltīti, Malons pavēra plaukstu un ļāva vējam aizpūst sagumzīto salveti. Viņš strauji pagriezās un izlikās ķeram papīriņu, kas lidoja pār bruģi. Dabūjis rokā šķietami pasprukušo papīru, viņš pameta skatienu uz kafejnīcas pusi.

Sievietes pie galdiņa vairs nebija.

Viņa gāja uz pils pusi.

De Rokfors nolaida binokli. Viņš stāvēja pie Rochcr des Doms katedrāles klints, visgleznainākajā Aviņonas vietā. Cilvēki te bija dzīvojuši kopš neolīta laikmeta. Pāvestu laikā lielā klints bija aizturējusi nejauko mistrālu. Tagad klints augšpusē, kas tieši piekļāvās pāvestu pilij, atradās brīnišķīgs parks ar ezeriem, strūklakām, statujām un grotām. Skats bija elpu aizraujošs. Kad de Rokfors vēl strādāja netālajā semi­nārā un nebija iestājies ordenī, viņš bieži bija nācis šurp.

Uz rietumiem un dienvidiem pletās pakalni un ielejas. Le­jā ceļu bija izlauzusi straujā Rona, tā plūda zem slavenā St. Bēnčzet tilta, kas reiz šķērsoja upi un no pāvestu pils veda uz karaļa pili upes pretējā pusē. Kad tūkstoš divi simti divdes­mit sestajā gadā albiģiešu krusta kara laikā Aviņona pievie­nojās Tulūzas grāfam pret Luiju Astoto, Francijas karalis tiltu izpostīja. Beigu beigās tiltu tomēr atjaunoja. De Rokfors iztē­lojās četrpadsmito gadsimtu, kad kardināli mūļu mugurās jā­ja pāri tiltam uz savu pili ViUeneuve-Ies-Avignon. Sešpadsmita­jā gadsimtā lietus un plūdi bija sagrāvuši atjaunotā tilta vienu galu, un to vairs tā arī neuzcēla no jauna. De Rokfors vien­mēr bija domājis, ka tā ir vēl viena Aviņonas vājuma izpaus­me. Aviņona bija vieta, kam, šķiet, nekad neveicās lidz galam.

Viņi dodas iekšā pilī, de Rokfors sacīja brālim, kas stā­vēja viņam blakus. Viņš paskatījās pulkstenī. Gandrīz seši. Septiņos pili slēdz.

Viņš atkal pacēla pie acīm binokli un raudzījās uz laukumu, kas atradās piecsimt jardu attālumā. De Rokfors no abatijas bija braucis uz ziemeļiem un šeit ieradies pirms četrdesmit minūtēm. Malona automašīnas elektroniskā uzraudzības sis­tēma joprojām darbojās, tā bija norādījusi, ka viņš braucis no Aviņonas uz Villeneuve-les-Avigtton, tad atgriezies. Acīm­redzot viņi bija braukuši pēc Kleridona.

De Rokfors no pāvestu pils bija šurp atnācis pa kokiem apstādītu taku un nolēmis gaidīt pašā klints virsotnē, no kurienes lieliski varēja novērot vecpilsētu. Viņam bija laimē­jies Stefānija Nela un abi viņas pavadoņi bija iznākuši no automašīnu stāvvietas tieši lejā un apsēdušies labi pārska­tāmā āra kafejnīcā.

De Rokfors -nolaida binokli.

Gar viņa augumu brāzās mistrāls, vējš gaudoja, šūpoja laivas piestātnē, sakūla putās upi un dzina negaisa mākoņus arvien tuvāk.

Acīmredzot viņi nodomājuši pēc slēgšanas palikt pilī. Tā reiz darīja arī Larss Nels un Kleridons. Vai mums vēl ir durvju atslēga?

Mūsu brālis te, pilsētā, ir to sagādājis.

Dabū atslēgu!

De Rokfors jau sen bija atradis ceļu, kā caur katedrāli ie­kļūt pilī pēc apskates laika beigām. Larss Nels bija interesē­jies par arhīviem, tāpēc tiem pievērsa uzmanību ari de Rok­fors. Divas reizes viņš bija sūtījis brāļus pārmeklēt arhīvus, mēģinādams noskaidrot, kas interesē Nelu. Taču materiālu bija neiedomājami daudz, un viņi neko nevarēja uzzināt. Var­būt šovakar de Rokfors noskaidros vairāk.

Viņš atkal ielūkojās binoklī. Malons nejauši izlaida no ro­kām kādu papīriņu, un de Rokfors vēroja, kā viņš dzenas tam pakaļ.

Tad visi trīs nozuda skatienam.