Tempļa ordeņa mantojums

ČETRDESMIT SEPTĪTĀ NODAĻA

Izdzirdējis Stefānijas paziņojumu, Malons saviebās. Viņš jau bija paredzējis, ka viņai galu galā beigsies pacietība.

To tu nedrīksti darīt, Marks teica mātei. Valdības iesaistīšanās būtu pēdējais, kas mums vajadzīgs.

Kāpēc gan ne? Stefānija jautāja. Abatija jāpārmeklē. Lai ko viņi tur dara, tas nekādā ziņā nesaistās ar reliģiju.

Gluži otrādi, Žofrē ierunājās drebošā balsi. Tur val­da dzija svētbijība. Brāji ziedojas mūsu Kungam. Viņu dzī­ve ir kalpošana Dievam.

Un līdztekus jūs apgūstat zināšanas par sprāgstvielām, tuvcīņas mākslu un prasmi šaut kā snaiperi. Vai jums tas ne­šķiet pretrunīgi?

Nebūt ne, iebilda Torvaldsens. Paši pirmie templie­ši ziedoja dzīvi Dievam un bija prasmīgi karotāji.

Stefāniju teiktais neiespaidoja.

Tagad nav trīspadsmitais gadsimts. De Rokforam ir savs plāns un arī vara, lai šo plānu uzspiestu citiem. Mūs­dienās tādus cilvēkus sauc par teroristiem.

Tu esi tāda pati kā agrāk, Marks dusmīgi izgrūda.

Jā, esmu. Es joprojām uzskatu, ka slepenas organizāci­jas, kurām pieder nauda, ieroči un modernas noklausīšanās ierīces, ir aizdomīgas un var sagādāt nepatikšanas. Mans darbs ir tikt ar tādām galā.

Šis jautājums uz tevi neattiecas.

Kāpēc tad tavs mestrs mani iesaistīja?

Labs jautājums, nodomāja Malons.

Tu to nesaprati, kad bija dzīvs tētis, un nesaproti arī tagad.

Kāpēc tad tu neizskaidro?

Mister Malon, laipni ieteicās Kasiopeja. Vai jūs ne­vēlētos apskatīt pils restaurācijas projektu?

Acīmredzot namamāte vēlējās runāt ar viņu zem četrām acīm. Jauki arī Malons gribēja viņai šo to jautāt.

Labprāt.

Kasiopeja atstūma krēslu un piecēlās.

Ļaujiet, es jums parādīšu. Pārējie varēs aprunāties acīmredzot tas ir nepieciešams. Lūdzu, jūtieties kā mājās! Mēs ar misteru Malonu drīz atgriezīsimies. .

Malons kopā ar Kasiopeju izgāja no mājas spilgtajā pēc­pusdienas saulē.

Kad pili pabeigs, Kasiopeja teica, tā būs tieši tāda kā trīspadsmitajā gadsimtā.

Tas ir vērienīgs pasākums.

Man sagādā prieku tādi pasākumi.

Viņi iegāja būvlaukumā pa platiem koka vārtiem un de­vās iekšā tādā kā šķūnī ar smilšakmens sienām izrādījās, ka tur atrodas moderns viesu uzņemšanas centrs. Viņpus va­rēja redzēt strādājam vismaz simt cilvēkus, no turienes plū­da putekju un zirgu smārds.

Ielikti visi pamati, un tiek būvēts rietumu aizsargmū­ris, Kasiopeja teica un norādīja turp. Grasāmies celt stū­ru torņus un ēkas. Taču vajadzīgs laiks. Jāgatavo ķieģeļi un java, jāapstrādā akmens un kokmateriāli tieši tā, kā pirms septiņiem simtiem gadu, izmantojot tieši tādas pašas meto­des un rīkus, pat ģērbjoties tādās pašās drēbēs.

Vai viņi arī ēd tāpat kā toreiz?

Esam piemērojušies mūsdienām. Viņa pasmaidīja.

Kasiopeja veda Malonu pa būvlaukumu, tad pa stāva kal­na nogāzi uzveda nelielā pakalnā, no kurienes visu varēja skaidri redzēt.

Es bieži nāku šurp. Simt divdesmit vīri un sievas tur lejā strādā pilnu darbadienu.

Tas tik ir algu saraksts!

Tā nav liela maksa par to, lai varētu skatīt vēsturi at­dzīvojamies.

Jums ir iesauka Ingenieur. Vai tā jūs sauc viņi? Inže­niere?

Tā mani iedēvēja personāls. Esmu studējusi viduslaiku celtniecības tehniku. Pati esmu visu projektējusi.

Vai zināt, no vienas puses, jūs esat visai iedomīga un nejauka. No otras puses interesants cilvēks.

Es saprotu, ka mana piezīme par to, kas notika ar Henrika dēlu, bija nevietā. Kāpēc jūs nedevāt pretī?

Kāda jēga? Jūs nemaz nezinājāt, par ko runājat.

Centīšos turpmāk neizsacīt pārsteidzīgus spriedumus.

Malons iesmējās.

Šaubos, vai tas jums izdosies'. Taču es neesmu jūtelīgs. Man jau sen uzaugusi bieza āda. Tādā darbā kā manā tas ir vajadzīgs.

Jūs taču esat atvaļinājies.

No tā nav iespējams aiziet pavisam. Es tikai retāk nokļūstu ugunslīnijā.

Tātad Stefanijai Nelai jūs palīdzat gluži vienkārši kā draugs?

Tas šķiet dīvaini, vai ne?

Nepavisam. Būtībā tas pilnīgi atbilst jūsu personībai.

Malonu tas ieinteresēja.

Ko jūs zināt par manu personību?

Kad Henriks mani lūdza iesaistīties šajā lietā, es daudz ko uzzināju par jums. Man ir draugi, kuri strādā turpat, kur iepriekš jūs. Viņi ir ļoti augstās domās par jums.

Priecājos dzirdēt, ka mani atceras.

Cik daudz jūs zināt par mani? Kasiopeja jautāja.

Pavisam nedaudz.

Man piemīt daudz dīvainību.

Tad jūs labi saprotaties ar Henriku.

Redzu, jūs viņu labi pazīstat. Kasiopeja pasmaidīja.

Cik sen viņu pazīstat jūs?

Kopš bērnības. Viņš pazina manus vecākus. Pirms dau­dziem gadiem viņš man pastāstīja par Larsu Nelu. Mani sa­valdzināja Larsa darbs. Tāpēc kļuvu par Larsa sargeņģeli, lai gan viņš mani uzskatīja par īstu sātanu brunčos. Diemžēl nevarēju Larsam palīdzēt viņa dzīves pēdējā dienā.

Vai jūs tur bijāt?

Kasiopeja papurināja galvu.

Viņš bija aizceļojis uz kalniem dienvidos. Es biju te, kad Henriks piezvanīja un pateica, ka atrasts viņa līķis.

Vai viņš izdarīja pašnāvību?

Larsam, protams, bija nosliece uz skumjām. Turklāt viņš jutās vīlies, viņu vajāja neveiksmes. Tik daudz bija amatie­ru, kuri izmantoja viņa darbu un sagrozīja to līdz nepazīša­nai. Lai kā viņš centās, viņam neizdevās atrisināt noslēpumu. Tāpēc domāju, ka tā varēja būt pašnāvība.

No kā jūs viņu sargājāt?

Daudzi centās bāzt degunu viņa pētījumos. Lielākoties tie bija godkārīgi dārgumu mednieki, bet tad parādījās Reimona de Rokfora vīri. Par laimi, man allaž izdevās palikt nepamanītai.

Tagad de Rokfors ir mestrs.

Kasiopeja sarauca uzacis.

Tāpēc viņš vēl jo cītīgāk turpinās meklējumus. Tagad viņa pārziņā ir visi templiešu īpašumi.

Kasiopeja acīmredzot neko nezināja par Marku Nelu un par to, kur viņš pavadījis piecus pēdējos gadus, tāpēc Ma­lons viņai to pastāstīja, tad sacīja:

Marks zaudēja de Rokforam jaunā mestra vēlēšanās.

Tātad viņu attiecības ir naidīgas?

Daļēji. Tomēr tas neizskaidro visu, Malons domāja, raudzīdamies lejup uz zirga pajūgu, kas pa sauso zemi vir­zījās uz mūra pusi.

šodien darbs domāts apskatei, viņa teica, ievērojusi, kurp skatās Malons. Tā ir daļa no izrādes. Nopietnu celt­niecību sāksim atkal rīt.

Uzraksts viņā pusē vēsta, ka būs vajadzīgi trīsdesmit gadi, lai pili pabeigtu.

Protams.

Kasiopejai taisnība. Viņai patiešām piemita dīvainības.

Es tīši pametu Larsa dienasgrāmatu Aviņonā, lai de Rok­fors to atrod.

Tāda vēsts ārkārtīgi izbrīnīja Malonu.

Kāpēc?

Henriks gribēja pats runāt ar Marku un viņa māti. Tā­pēc mēs atnācām uz šejieni. Turklāt viņš teica, ka jūs esat godavīrs. Es reti kuram ticu uz vārda, bet Henriks ir viens no šiem retajiem. Tāpēc es jums pastāstīšu to, ko nezina ne­viens cits.

Marks klausījās Henrika skaidrojumā. Tas, šķiet, intere­sēja arī viņa māti, bet Žofrē, gandrīz nemirkšķinādams, ti­kai skatījās vienā punktā kā transa stāvoklī.

Pienācis laiks, kad jums skaidri jāsaprot tas, kam Larss ticēja, Henriks teica Stefanijai. Varbūt jūs domājāt, ka viņš ir neprātis, kas dzenas pēc dārgumiem, bet tas nebija tiesa. Viņa meklējumiem bija nopietns pamats.

Nelikšos ne zinis par apvainojumu, jo gribu dzirdēt, kas jums sakāms.

Torvaldsena skatienā varēja jaust vieglu aizkaitinājumu.

Larsa teorija bija vienkārša, lai gan būtībā tā nebija ti­kai viņa teorija.. Lielāko daļu formulēja Ernsts Skovils. Šī teo­rija ietvēra jaunu viedokli par Jaunās Derības evaņģēlijiem un īpaši par to, kas tajos teikts par augšāmcelšanos. Kasio­peja par to jau ieminējās. ^ Sāksim ar Marka evaņģēliju. Tas bija pats pirmais, uzrak­stīts aptuveni septiņdesmitajā gadā, varbūt pat vienīgais evaņģēlijs, kas bija agrīno kristiešu rīcībā pēc Kristus nāves. Tajā iekļauti sešsimt sešdesmit pieci pa nti, tomēr tikai asto­ņos runāts par augšāmcelšanos. Pats ievērojamākais notP kums pieminēts tik īsi. Kāpēc? Atbilde ir vienkārša. Kad ti­ka rakstīts Marka evaņģēlijs, stāsts par augšāmcelšanos vēl nebija izveidots, un evaņģēlijs beidzas, nepieminot, ka mā­cekļi ticēja Jēzus ir augšāmcēlies. Toties tur teikts, ka^mā­cekļi aizbēga. Marka versijā par notikušo pie kapa atnāk ti­kai sievietes, un viņas neklausa rīkojumam pateikt mācekļiem, lai iet uz Galileju, jo tur viņi varēs tikties ar aug­šāmcēlušos Jēzu. Arī sievietes ir apjukušas un bēg, nevienam ļ nestāstot, ko redzējušas. Eņģeļu nav, tikai baltās drānās tēr­pies jauneklis, kas mierīgi pavēsta viņš ir augšāmcēlies. Nav sargu, nav sviedrauta, nav Kunga, kas augšāmcēlies.

Marks zināja, ka viss, ko runā Torvaldsens, ir patiesība. Viņš bija rūpīgi studējis evaņģēlijus.

Mateja liecība top desmit gadus vēlāk. Tad romieši jau bija izlaupījuši Jeruzālemi un iznīcinājuši templi. Daudzi jū­di aizbēga uz grieķu zemēm. Ortodoksālie ebreji, kuri pali­ka Svētajā zemē, jaunos kristiešus uzskatīja par tikpat lielu

apgrūtinājumu kā romiešus. Ortodoksālo ebreju un topošo ^ kristīgo ebreju attiecības bija naidīgas. Mateja evaņģēliju,, šķiet, rakstījis kāds nezināms ebreju kristietis. Marka evaņ­ģēlijā bija daudz nenoskaidrotu jautājumu, tāpēc Matejs mai-ļ nīja šo nostāstu atbilstoši viņa nemierīgajam laikposmam. \parNu par augšāmcelšanos pavēsta eņģelis. Viņš nāk reizē ) ar zemestrīci, viņa skats līdzinās zibenim. Sargi sastingst. Eņļ ģelis noveļ no kapa akmeni un apsēžas uz tā. Sievietes dreb ļ bailēs, kas ļoti drīz pārvēršas priekā. Pretstatā sievietēm Marka evaņģēlijā šeit viņas steidzas pastāstīt mācekļiem par notikušo un sastop augšāmcēlušos Kristu. Nu pirmo reizi tiek aprakstīts Kungs, kas augšāmcēlies. Un ko sievietes da­rīja?

Viņas apskāva Kristus kājas un pielūdza viņu, Marks klusi teica. Pēc tam Jēzus parādījās mācekļiem un pasludi­nāja, ka viņam dota visa vara debesīs un virs zemes. Viņš sacīja mācekļiem, ka būs ar viņiem līdz pasaules galam.

Kāda pārvērtība! teica Torvaldsens. Jūdu mesija, saukts par Jēzu, kļuvis par Kristu visas pasaules glābēju. Mateja evaņģēlijā viss attēlots daudz spilgtāk. Arī brīnumaināk. Tad ap deviņdesmito gadu parādās Lūkas evaņģēlijs. Tajā laikā ebreju TcristieSTvel vairāk bija attālinājušies no jūdaisma, tāpēc Lūka radikāli pārveidojis stāstu par augšām­celšanos, lai piemērotos savam laikam. Pie kapa atkal ir sie­vietes, bet šoreiz viņas atrod kapu tukšu un iet to pavēstīt mācekļiem. Atgriežas Pēteris un redz tikai nomestos līķau­tus. Tad Lūka pastāsta par notikumu, kas nekur citur Bībelē nav aprakstīts. Jēzus iet kopā ar mācekļiem, bet in maskējies^lai viņu nepazītu, ietur maltīti kopā ar viņiem, bet, tikko viņrjēziTļpāzist,"Viņš" nozūd. Pec tām~Jēzus velfeiz satie­kas ar visiem mācekļiem, tie šaubās par viņa fizisko realitāti, tāpēc Jēzus atkal ēd kopā ar viņiem, tad attālinās un pace­ļas debesīs tas stāstīts tikai Lūkas evaņģēlijā. Kas ir notij cis? Nu Kristus, kas augšāmcēlies, izraisa aizgrābtības jūtas. <

Marks templiešu arhīvos bija lasījis līdzīgus Svēto rakstu analīzes materiālus. Mācīti brāļi gadu simteņiem bija studē­juši Vārdu, ievērodami kļūdas, izvērtēdami pretrunas un iz­teikdami hipotēzes par pretrunīgajiem vārdiem, datumiem, vietām un notikumiem.

Tad ir Jāņa evaņģēlijs, teica Torvaldsens. Tas rak­stīts visvēlāk, ap simto gadu pēc Kristus. Šajā evaņģēlijā ir tik daudz atšķirību, ka gandrīz vai šķiet Jānis runā par glu­ži citu Kristu. Viņš nav dzimis Betlēmē, bet Nācaretē. Pārē­jos evaņģēlijos teikts, ka Jēzus sludinājis trīs gadus, Jāņa evaņģēlijā tikai vienu. Jāņa evaņģēlijā Pēdējās vakariņas no­tiek dienu pirms Lieldienām, un krustā sišana dienā, kad tiek upurēts Lieldienu jērs. Pārējos evaņģēlijos ir atšķirīgi. Tur­klāt tajos rakstīts, ka Jēzus izdzinis augļotājus no tempļa die­nu pēc iejāšanas Jeruzalemē, bet Jāņa evaņģēlijā tas notiek sludināšanas sākumā.

Jāņa evaņģēlijā Marija Magdalēna viena iet uz kapu un atrod to tukšu. Viņai pat prātā nenāk augšāmcelšanās, viņa domā, ka līķis nozagts. Tikai tad, kad viņa atgriežas ar Pē­teri un otru mācekli, viņa redz divus eņģeļus. Tad tie abi pār­vēršas par Jēzu.

Raugieties, kā pārvērtusies šī viena detaļa kas bijis ka­pā. Marka evaņģēlija jaunais, baltās drānās tērptais vīrietis Matejam kļūst par žilbinošu eņģeli, Lūkam jau ir divi eņģe­ļi, bet Jānim divi eņģeļi pārvēršas par Jēzu. Un vai Kungs, kas augšāmcēlies, dārzā parādās nedēļas pirmajā dienā, kā kristiešiem allaž teikts? Marks un Lūka to noliedz. Matejs raksta, ka tā patiešām bijis. Jāņa evaņģēlijā Marija Magdalē­na sākumā viņu tur neredz, bet pēc tam ierauga. Pilnīgi skaidrs, ka laika gaitā augšāmcelšanās padarīta arvien brī­numaināka, lai pielāgotos pasaulei.

Tātad jūs neturaties pie principa, ka Bībele ir nekļūdīga? jautāja Stefānija.

-*Bībelē nekas nav precīzs. Tā ir leģ enda, kas pilna ar pretrunām, un izskaidrot tās var vienīgi, ņemot palīgā ticī­bu. Tas varbūt derēja pirms tūkstoš gadiem vai pat pirms pieciem simtiem gadu, taču tagad šāds skaidrojums vairs ļ nav pieņemams. Mūsdienās cilvēka prāts apšauba. Jūsu vīrs ļ apšaubīja.

1 Ko tad Larss bija nodomājis darīt?

Neiespējamo, nomurmināja Marks.

Stefānija palūkojās uz dēlu ar savādu, izprotošu skatienu.

Tomēr tas viņu neatturēja. Viņas balss skanēja klusi un melodiski, it kā viņa nupat būtu sapratusi kādu ilgi slēp­tu patiesību. Pat ja viņš neko neatrada, viņš bija brīnišķīgs sapņotājs.

Taču viņa sapņiem bija reāls pamats, sacīja Marks. Templiešiem reiz bija zināms tas, ko tētis gribēja uzzināt. Arī tagad viņi lasa un studē Svētos rakstus, kuri nav iekļauti Jaunajā Derībā. Filipa evaņģēliju, Barabas vēstuli, Pētera ak­tus, apustuļu vēstules, Jāņa slepeno grāmatu, Marijas evaņ­ģēliju, Didache. Un Toma evaņģēliju, kas varbūt vispareizāk atstāsta to, ko Jēzus varēja runāt, jo nav neskaitāmi daudz reižu tulkots un labots. Daudzi tā saucamie ķecerīgie teksti atklāj pārsteidzošus jaunumus. Tieši tāpēc templieši ir īpaši. Tas ir patiesais viņu spēka avots. Nevis vara vai bagātība, bet zināšanas.

Malons stāvēja paēnā zem slaidām papelēm, kas auga pa­kalnā. Pūta svaigs vējš, mazinot saules svelmi. Viņš gaidīja, līdz Kasiopeja pastāstīs to, ko nezina neviens cits.

Kāpēc jūs ļāvāt de Rokforam paņemt Larsa Nela die­nasgrāmatu?

Tāpēc, ka tai nav nekādas vērtības. Viņas tumšajās acīs pazibēja jautra dzirkstelīte.

Man šķita, ka tur ir Larsa domas. Informācija, ko viņš nekad nepublicēja. Šifra atslēga noslēpumam.

Daļēji tas ir tiesa, bet nekādas atslēgas gan tur nav. Tas, ko Larss tur rakstīja, bija domāts tieši templiešiem.

Vai Kleridons to zina?

Droši vien ne. Larss bija noslēgts cilvēks. Visu viņš ne­stāstīja nevienam. Reiz viņš teica, ka tādu darbu kā viņējais var izturēt tikai paranoiķis.

Kā jūs zināt, ka tas bija paredzēts templiešiem?

To zināja Henriks. Sīkumus Larss nekad nestāstīja, bet pateica Henrikam, ka viņam bijuši kontakti ar templiešiem. Larss apgalvoja, ka vairākas reizes runājis ar ordeņa mestru. Beigu beigās parādījās de Rokfors viņš bija agresīvs un ne­iecietīgs. Tāpēc Larss uzrakstīja dienasgrāmatu, kurai uzma­nību varētu pievērst de Rokfors. Larss rīkojās gandrīz vai kā Sonjērs, kad savulaik novirzīja uzmanību no patiesības.

Vai templiešu mestrs to zināja? Kad Marku aizveda uz abatiju, dienasgrāmata viņam bija līdzi. Mestrs turēja to pa­slēptu un tikai pirms mēneša nosūtīja Stefanijai.

Grūti teikt. Tomēr, ja mestrs sūtīja dienasgrāmatu Ste­fanijai, viņš, iespējams, aprēķināja, ka de Rokfors to medīs. Acīmredzot mestrs gribēja, lai šajā lietā iesaistās Stefānija, un šis bija pats labākais veids, kā viņu ieinteresēt.

Malonam bija jāatzīst, ka gājiens bijis gudrs. Un tas izde­vies.

Mestrs noteikti domāja, ka Stefānija izmantos visus lī­dzekļus, kas viņas rīcībā, lai veicinātu meklējumus, Kasio­peja teica.

Viņš nepazina Stefāniju. Pārāk stūrgalvīga. Sākumā viņa mēģināja rīkoties viena.

Tomēr palīgos gadījāties jūs.

Man paveicās.

Nu, tas nemaz nav tik bēdīgi. Citādi mēs nebūtu iepa­zinušies.

Es jau teicu man paveicās.

Uzskatīšu to par komplimentu, lai nejustos sāpināta.

Domāju, ka jūs tik viegli nemaz nevar Sāpināt.

Jūs labi tikāt galā Kopenhāgenā, vina sacīja. Arī Roskildē.

Vai jūs bijāt katedrālē?

Vienu brīdi biju, bet aizgāju, kad sākās apšaude. Es ne­būtu varējusi palīdzēt, neatklājot savu klātbūtni, un Henriks gribēja, lai paturu to slepenībā.

Ja nu es nespētu tikt galā ar tiem vīriem?

Ko nu! Jūs netiktu galā? Viņa pasmaidīja. Pastās­tiet kā jūs jutāties, kad tas templietis nolēca no Apaļā torņa?

Tādus skatus katru dienu vis neredz.

Viņš pildīja zvērestu. Iekļuvis lamatās, viņš izvēlējās nāvi, bet neriskēja ar iespēju, ka tiks atklāta ordeņa pastā­vēšana.

Šķiet, jūs tur bijāt tāpēc, ka es ieminējos Henrikam par Stefānijas braucienu.

Daļēji tāpēc. Kad uzzināju par Ernsta Skovila pēkšņo nā­vi, kāds no Rennas vecajiem vīriem man pateica, ka Skovils runājis ar Stefāniju un ka viņa brauc uz Franciju. Viņi visi ir

Rennas entuziasti un dienas pavada, spēlējot šahu un fanta­zējot par Sonjēru. Ikviens no šiem vīriem mīt tādā kā sazvēr­nieciskā sapnī. Skovils lielījies, ka nodomājis dabūt rokā Lar­sa dienasgrāmatu. Viņam par Stefāniju nebija ne silts, ne auksts, lai gan viņš radīja viņai citādu iespaidu. Acīmredzot ari viņš nezināja, ka dienasgrāmata visumā ir nenozīmīga. Viņa nāve radīja aizdomas man, tāpēc es sazinājos ar Henriku un uzzināju par Stefānijas gaidāmo braucienu uz Dāniju. Mēs nolēmām, ka arī man jāaizbrauc turp.

Un Aviņona?

Man psihiatriskajā slimnīcā ir informators. Neviens ne­ticēja, ka Kleridons ir vājprātīgs. Nodevīgs, neuzticams sa­va labuma meklētājs noteikti. Tikai ne vājprātīgs. Tāpēc es gaidīju, kad jūs atgriezīsieties pie Kleridona. Mēs ar Henriku zinājām, ka pils arhīvos kaut kas ir, tikai nezinājām, kas īsti. Henriks jau teica, ka Marks ar viņu nekad nav ticies. Ar Mafku bija daudz grūtāk nekā ar viņa tēvu Marks mek­lējumus veica tikai šad tad. Varbūt vienīgi tādēļ, lai sagla­bātu atmiņas par tēvu. Lai ko Marks varbūt atrada, viņš par to nevienam nestāstīja. Kādu laiciņu viņš sadarbojās ar Kle­ridonu, bet neko nopietnu viņi neveica. Kad Marks pazuda lavīnā, bet Kleridons paslēpās psihiatriskajā slimnīcā, mēs ar Henriku šai lietai atmetām ar roku.

Līdz šim laikam.

Meklējumi turpinās, un var gadīties, ka šoreiz tie mūs kaut kur aizvedīs.

Malons gaidīja, lai Kasiopeja paskaidro.

Mums ir grāmata ar kapakmens aprakstu, mums ir ari litogrāfija "Lasi Caridad likumus". Varbūt mēs kopīgi varē­sim noskaidrot, ko atrada Sonjērs, jo nu mūsu rokās ir tik daudz šīs mīklas fragmentu.

Ko mēs darīsim, ja kaut ko atradīsim?

Kā musulmaniete es par to vēlētos pavēstīt pasaulei. Taču, paraugoties reāli… Es nezinu. Kristietības vēsturiskā augst­prātība ir šķebinoša. Tā uzskata, ka jebkura cita reliģija ir maldi. Patiešām apbrīnojami. Visa Rietumu pasaules vēsture veidojusies atbilstoši kristietības šaurajiem priekšstatiem. Māksla, arhitektūra, mūzika, literatūra pat visa sabiedrī­ba kļuvusi par kristietības kalponi. Sākotnēji vienkāršā kustlba beigu beigās radījusi matrici, no kuras veidota Rietumu civilizācija, un var izrādīties, ka tā visa būvēta uz meliem. Vai jūs nevēlētos to uzzināt?

Es neesmu reliģiozs cilvēks.

Viņa atkal savilka lūpas smaidā.

Bet jūs esat zinātkārs cilvēks. Henriks ar godbijību runā par jūsu drosmi un intelektu. Bibliofils ar eidētisku atmiņu. Tā tik ir kombinācija!

Es turklāt protu gatavot ēst.

Kasiopeja iesmējās.

Mani jūs neapmānīsiet. Lielā mantojuma atrašana jums noteikti liktos nozīmīga.

Es teiktu, ka tas būtu pats brīnumainākais atradums pa­saulē. '

Tiesa. Taču, ja mums paveiksies, labprāt gribētu redzēt jūsu reakciju.

Vai esat tik pārliecināta, ka vispār eksistē kaut kas, ko var atrast?

Kasiopeja izstiepa rokas pret Pireneju tālajām aprisēm.

Nav šaubu, ka tur tas ir. Sonjērs atrada. Arī mēs va­ram atrast.

Stefānija vēlreiz pārdomāja, ko Torvaldsens teicis par Jau­no Derību, tad sacīja:

Bībele nav literārs darbs.

Torvaldsens pašūpoja galvu.

Ar šādu apgalvojumu būtu vienisprātis ļoti daudzi kris­tīgās ticības piekritēji. Viņiem Bībele ir Dieva Vārds.

Vai tēvs domāja, ka Bībele nav Dieva Vārds? Stefānija paskatījās uz Marku.

Mēs daudzkārt spriedām par šo tematu. Sākumā es ti­cēju un strīdējos ar viņu. Tad, tāpat kā viņš, sāku domāt. Bībele ir leģendu apkopojums. Tās ir izcilas leģendas, kuru nolūks ir rādīt cilvēkiem ceļu uz labu dzīvi. Tām pat piemīt cildenums ja vien cilvēks dzīvo saskaņā ar Bībeles morāli. Nedomāju, ka tam noteikti jābūt Dieva Vārdam. Pietiek jau ar to, ka šie vārdi pauž mūžīgas patiesības.

Paaugstinot Kristu līdz dievišķas būtnes statusam, glu­ži vienkārši tika uzsvērta vēstījuma nozīme, teica Torvald­sens. Kad trešajā un ceturtajā gadsimtā varu ieguva orga­nizētā baznīca, vēstījums jau bija tik ļoti papildināts, ka vairs nebija iespējams noskaidrot tā sākotnējo saturu. Larss ^gri­bēja to mainīt. Viņš gribēja atrast to, kas reiz piederējis tempļi^iem^ Kad pirms daudziem gadiem Larss uzzināja par Rennes-le-Chāteau, viņš uzreiz saprata, ka Sonjērs atradis tie­ši templiešu Lielo mantojumu. Tāpēc viņš veltīja dzīvi Ren­nas noslēpuma atrisināšanai.

Stefāniju tas nepārliecināja.

Kāpēc jūs domājat, ka templieši kaut ko noslēpa? Viņus taču pēkšņi apcietināja. Vai viņiem pietika laika kaut ko pa­slēpt?

Viņi tam bija sagatavojušies, Marks skaidroja. Tas rakstīts hronikās. Tam, ko izdarīja Filips Ceturtais, bija pre­cedents. Simt gadus pirms viņa notika incidents ar Vācijas un Sicīlijas karali Frederiku Otro. Tūkstoš divi simti divdes­mit astotajā gadā viņš ieradās Svētajā zemē, būdams izslēgts no baznīcas. Tas nozīmēja, ka viņš nedrīkst komandēt krus­ta karu. Templieši un Maltas ordeņa bruņinieki palika uzti­cīgi pāvestam un atteicās sekot karalim. Pie viņa palika ti­kai vācu teitoņu bruņinieki. Beigu beigās Frederiks noslēdza ar saracēņiem miera līgumu, kas sadalīja Jeruzālemi. Saska­ņā ar šo līgumu tempļa kalns, kur atradās templiešu galve­nā mītne, tika nodots musulmaņiem. Varat iedomāties tem­pliešu attieksmi pret šo karali. Viņš bija tikpat nekrietns kā Nerons, un viņu ienīda visi. Frederiks Otrais pat mēģināja nolaupīt ordeņa mestru. Svēto zemi viņš pameta tūkstoš di­vi simti divdesmit devītajā gadā, un, kad viņš devās uz Akras ostu, vietējie iedzīvotāji apmētāja viņu ar ekskrementiem. Viņš templiešus ienīda par nepaklausību un, atgriezies Sicī­lijā, konfiscēja templiešu īpašumus un daudzus no viņiem ap­cietināja. Tas viss aprakstīts hronikās.

Tātad ordenis bija sagatavojies šādiem notikumiem? Torvaldsens jautāja.

Ordenis jau bija pieredzējis, ko spēj nodarīt naidīgs valdnieks. Filips Ceturtais bija līdzīgs. Vēl būdams jauns cil­vēks, viņš lūdza, lai viņu uzņem Tempļa ordenī, bet saņēma atteikumu un sagādāto aizvainojumu neaizmirsa. Filipa val­dīšanas pašā sākumā templieši īstenībā viņu izglāba, kad viņš mēģināja devalvēt Francijas valūtu un tauta tāpēc sadumpo­jās. Karalis bēga meklēt patvērumu Parīzes templī. Pēc tam viņš saprata, ka būtu templiešiem jāpateicas, bet monarhi ne­grib nevienam būt pateicību parādā. Tādējādi tūkstoš trīs simti septītā gada oktobrī ordenis bija gatavs pārbaudīju­miem. Diemžēl nav nekādu pierakstu, kas ļautu sīki uzzināt par notikušo. Marks cieši palūkojās Stefānija. Tētis atde­va dzīvību, cenšoties atrisināt šo noslēpumu.

Viņam patika pētīt, vai ne? jautāja Torvaldsens.

Marks atbildēja, bet nenolaida skatienu no mātes.

Tā bija viena no nedaudzajām lietām, kas viņu patiesi iepriecināja. Viņš gribēja darīt prieku savai sievai un pats sev. Diemžēl viņam neizdevās ne viens, ne otrs. Tāpēc viņš iz­vēlējās aiziet. Nolēma atstāt mūs visus.

Es nekad tā īsti neesmu ticējusi, ka viņš izdarīja pašnā­vību, Stefānija teica dēlam.

To mēs nekad neuzzināsim, vai ne?

Varbūt uzzināsiet, teica Žofrē. Pirmo reizi kopš saru­nas sākuma jaunais cilvēks pacēla skatienu. Mestrs teica, ka jūs, iespējams, uzzināšot patiesību par viņa nāvi.

Ko jūs par to zināt? jautāja Stefānija. .

Zinu tikai to, ko man sacīja mestrs.

Kāpēc viņš tev stāstīja par manu tēti? Marka seja sa­viebās aiz dusmām. Stefānija nekad nebija redzējusi dēlu tā dusmojamies uz kādu vienīgi uz viņu.

To vajadzēs saprast jums pašam. Es nezinu. Žofrē ru­nāja savādi klusā, it kā mierinošā balsī. Mestrs man teica, lai esmu iecietīgs pret jūsu jūtām. Viņš sacīja, ka jūs esat mans vecākais, un man pret jums jāizturas tikai ar cieņu.

Taču jūs, šķiet, esat vienīgais, kas zina atbildes, Stefānija teica.

Nē, madame. Es zinu tikai iezīmes. Mestrs teica, ka at­bildes jāatrod jums visiem kopā.