Tempļa ordeņa mantojums

SEŠDESMITĀ NODAĻA

Malons skatījās, kā Stefānija, Marks un Kasiopeja kāpj lejā. Torvaldsens palika augšā gaidot, kad atgriezīsies Žofrē, un bija gatavs pasniegt vajadzīgos instrumentus.

Es runāju nopietni, Marks sacīja. Templieši pirmie sāka ierīkot lamatas. Esmu lasījis hronikās par metodēm, ko viņi izgudrojuši.

Turiet acis vaļā! teica Malons. Ja gribam atrast to, kas te atrodams, jāmeklē.

Pulkstenis ir jau pāri trijiem, Kasiopeja ierunājās. Pēc divām stundām saule rietēs. Šeit jau tā ir auksti. Drīz vien iestāsies nakts.

Jaka bija silta, bet Malons domāja, ka ļoti noderētu cim­di un siltās zeķes, ko vajadzēja atvest Žofrē. Ejā, kas stiepās uz abām pusēm, gaisma ieplūda tikai no augšas. Malons do­māja, ka bez lukturiem viņi nevarētu saskatīt pat savus pirk­stus.

Dienas gaisma te neko nevar līdzēt. Tik un tā vajadzī­gi lukturi. Vienīgi jāsagaida, kad atgriezīsies Žofrē ar ēdie­nu un siltām drēbēm. Henrik! viņš sauca. Pasakiet, kad krietnais brālis būs atgriezies.

Lai veicas, Koton!

Malonam iztēlē drūzmējās visdažādākās varbūtības.

Ko jūs par šo domājat? viņš jautāja pārējiem.

Šī varbūt ir daļa no horreum, teica Kasiopeja. Kad šeit valdīja romieši, viņi ierīkoja pazemes noliktavas, kur gla­bāt produktus, kas ātri bojājas. Agrīna saldētavas versija. Vairākas saglabājušās līdz mūsdienām, un šī varbūt ir viena no tām.

Vai templieši to zināja? Stefānija jautāja.

Arī viņiem bija tādas noliktavas, Marks paskaidroja. Viņi mācījās no romiešiem. Kasiopeja zina, ko saka. Kad

Žaks de Molē lika Žilbēram de Blanšforam jau laikus noslēpt tempļa dārgumus., viņš noteikti varēja izvēlēties šādu vietu. Zem necilas baznīcas pie nelielas abatijas, kurai nebija nekā­das saistības ar ordeni.

Malons pavērsa luktura staru kūli uz priekšu, tad pagrie­zās un paspīdināja gaismu pretējā virzienā.

Uz kuru pusi?

Labs jautājums, ieteicās Stefānija.

Jūs ar Marku ejiet turp! viņš sacīja. Es un Kasiopeja dosimies uz otru pusi. Malons redzēja, ka šāds lēmums ne­patīk ne Markam, ne Stefanijai. Tagad nav īstais laiks jūsu ķildām. Atlieciet tās! Dariet, kas jādara! Tā tu mēdzi teikt man, Stefānija.

Stefānija neiebilda.

Viņam taisnība. Ejam! viņa sacīja Markam.

Malons noraudzījās, kā abi nozūd tumsā.

Gudri, Malon, Kasiopeja čukstēja. Tomēr… vai bija prātīgi sūtīt viņus abus kopā? Starp viņiem valda pamatīgas nesaskaņas.

Neliela spriedze liks viņiem novērtēt vienam otru.

To pašu var teikt par mani un jums, vai ne?

Malons iespīdināja viņai sejā luktura gaismu.

Ejiet pa priekšu, tad jau redzēsim.

De Rokfors un divpadsmit brāļi no dienvidu puses tuvo­jās senās abatijas drupām. Viņi bija apgājuši ap St. Agulous ciematu un novietojuši mašīnas biezā mežā kilometru no cie­mata, tad kāpuši arvien augstāk caur krūmājiem, pār iesar­kaniem akmeņiem. De Rokfors zināja, ka šo apvidu iecienī­juši kalnu tūristi. Apkārt varēja redzēt zaļas nogāzes un purpurkrāsas klintis, bet taka bija labi iemīdīta. To varbūt izmantoja vietējie aitu gani, un tā viņus aizveda līdz vietai, kas atradās nepilna kilometra attālumā no sen pamestās aba­tijas sabrukušajām sienām.

De Rokfors apstājās un palūkojās pulkstenī. Gandrīz Čet­ri. Brālis Žofrē bija teicis, ka atnāks šurp četros. Viņš paska­tījās visapkārt. Simt metrus augstāk uz klints varēja redzēt drupas. Malona nomātā mašīna bija novietota zemāk uz no­gāzes.

Ejiet un paslēpieties kokos! de Rokfors pavēlēja. Iz­turieties klusi!

Pēc brīža uz grantētā ceļa parādījās Land Rover, kas rāpās augšup pa nogāzi un apstājās pie nomātās mašīnas. De Rok­fors redzēja, ka no tās izkāpj Žofrē, un ievēroja, ka jaunais vīrietis vēro apkaimi, taču de Rokfors nerādījās, jo nebija pārliecināts, vai tās nav lamatas.

Žofrē brīdi pamīņājās pie mašīnas, tad atvēra aizmugu­res durvis un izņēma divas kastes. Uzcēlis tās uz pleca, Žof­rē pa taku devās uz abatijas drupu pusi. De Rokfors gaidīja, līdz viņš paiet garām, tad izgāja no slēptuves un teica:

Esmu šeit, brāli.

Žofrē pagriezās.

Jaunā vīrieša vaibsti saspringa, seja kļuva bāla kā krīts. Viņš neko neteica, tikai nolika kastes, pabāza roku zem ja­kas un izņēma deviņu milimetru automātisko pistoli. De Rokfors pazina ieroci. Austrijā ražotā pistole bija no abati­jas arsenāla.

Žofrē pielādēja ieroci.

Ņemiet savus vīrus, un nokārtosim to lietu.

Neizsakāms sasprindzinājums bija aizgaiņājis visas domas. Malons gāja aiz Kasiopejas pa apakšzemes eju, kas bija ap­tuveni sešas pēdas plata un astoņas pēdas augsta. Akmens sienas bija sausas un nelīdzenas. Viņi atradās aptuveni piec­padsmit pēdu dziļi zemē. Malonam šaurā pazeme izraisīja netīkamas izjūtas. Taču Kasiopeja šķita gluži bezbailīga. Ma­lons bija redzējis šādu drosmi dažiem aģentiem galējas spriedzes situācijās viņiem darbs veicās vislabāk.

Malons uzmanījās no lamatām, vērodams granti, kur vi­ņi spēra soļus. Viņu allaž bija uzjautrinājušas piedzīvojumu filmas, kur šķietami tūkstošiem gadus vecas, kustīgas ak­mens masas, ar metāla virām joprojām darbojās tā, it kā bū­tu ieeļļotas iepriekšējā dienā. Tēraudu un akmeni parasti saēda gaiss un ūdens, tāpēc šādas ierīces nebija ilglaicīgas. Taču ar bronzu bija citādi. Tas bija izturīgs metāls, tieši tā­pēc to lietoja. Varēja gadīties, ka priekšā ir vēl kāda bedre ar asiem metāla mietiem.

Kasiopeja apstājās un virzīja gaismas starus uz priekšu.

Kas tur ir? Malons jautāja.

Paskatieties!

Viņš paspīdināja lukturi uz to pašu vietu desmit pēdu at­tālumā un ieraudzīja.

Stefānija nevarēja ciest slēgtas telpas, bet viņa negrasījās izteikt savas bažas, īpaši jau dēlam, kuram viņas izjūtas gan­drīz nerūpēja. Lai atgaiņātu netīkamās domas, viņa jautāja:

Kā bruņinieki būtu varējuši te noglabāt savus dārgu­mus?

Ienesa uz pleciem citu pēc cita. Viņus aizturēt nevarētu nekas, pat gūsts vai nāve ne.

Tas bijis grūts darbs.

Laika viņiem bija diezgan.

Abi cieši vēroja pamatu zem kājām, un Marks pirms kat­ra soļa uzmanīgi pataustīja zemi.

Templiešu aizsargierīces nebija sarežģītas, teica Marks. Taču tās bija efektīvas. Ordeņa pazemes noliktavas atra­dās visā Eiropā. Lielākoties tās apsargāja, lai gan tur bija ie­kārtotas arī slepenas lamatas. Taču šī vieta atradās noma­ļus, tāpēc pietika vienīgi ar lamatām. Bruņoti sargi būtu tikai lieki piesaistījuši uzmanību.

Tēvs būtu priecājies. Stefānija juta, ka tas jāpasaka.

Zinu.

Staru kūlī, kas no Stefānijas luktura krita uz ejas sienu, kaut kas pavīdēja. Viņa satvēra Marka plecu un apturēja dēlu. Paskaties!

Klintī bija iegrebti burti.

NON NOBIS DOMINĒ NON NOBIS SED NOMINE TUO DA GL OR1UM l'AUPERS COMMILITONES CHRIST1TEMPLIQUE SALAMONIS

Kas tur teikts? Stefānija jautāja.

"Nevis mūsu, Kungs, nevis mūsu, bet Tavs vārds lai top slavēts. Kristus un Zālamana tempļa nabadzīgie bruņinieki." Tas ir templiešu moto.

Tātad tā ir taisnība. Te tas ir.

Marks neteica neko.

Lai Dievs man piedod, Stefānija čukstēja.

Dievam ar to nav nekāda sakara. Šis ir cilvēka roku darbs, un cilvēkam ar to jātiek galā. Viņš pacēla lukturi un paspīdināja gaismu. Skaties!

Stefānija lūkojās tur, kur krita gaisma, un ieraudzīja me­tāla režģi vārtus, aiz kuriem atradās cita eja.

Vai viss būtu noglabāts tur? viņa jautāja.

Nenogaidot atbildi, viņa paspēra tikai dažus soļus Mar­kam garām un vēl izdzirdēja viņu iesaucamies:

Nē!

Tad zeme pazuda zem kājām.

Malons raudzījās uz to vietu, ko apgaismoja abi lukturi. Skelets. Tas gulēja uz grīdas, bet pleci, kakls un galva bal­stījās pret sienu.

Iesim tuvāk, viņš teica.

Abi lēni virzījās uz priekšu, bet Malons pamanīja, ka ejas grīda ir mazliet ieliekusies. Viņš satvēra Kasiopeju aiz pleca.

Es redzu, viņa teica un apstājās. Tā ir gara. Vismaz divi jardi.

Tās nolādētās bedres tajā laikā droši vien nebija pama­nāmas, bet tagad dēļi virs tām ir ietrunējuši un mazliet ieliekušies. Viņi apgāja ieliekumam apkārt pa cietu zemi un tuvojās skeletam.

Atlikuši tikai kauli, viņa teica.

Paskatieties uz krūškurvi! Uz ribām. Un uz sejas kau­liem. Tiem cauri iztriekušās smailes. Viņš iekritis lamatās.

Kas viņš ir bijis?

Malons kaut ko pamanīja.

Viņš pieliecās un pacēla nomelnējušu sudraba ķēdi, kas atradās starp kauliem. Pie tās vēl turējās medaljons. Malons to apgaismoja.

Templiešu zīmogs. Divi viri uz viena zirga. Tas simbo­lizēja nabadzību. Pirms dažām dienām redzēju šādu zīmēju­mu grāmatā. Varu derēt, tas bijis maršals, kas uzrakstījis mūsu izmantoto ziņojumu. No abata Žēli uzzinājis kriptogrammas risinājumu, viņš nozuda no abatijas. Ieradās šeit, bet nebija piesardzīgs. Sonjērs droši vien skeletu atrada, bet atstāja tepat.

Kā Sonjērs atrisināja miklu? Kā viņš atšifrēja kriptogrammu? Marks man ļāva ziņojumu izlasīt. Želī teicis, ka Sonjērs nav varējis atrisināt Rennas baznīcā atrasto rēbusu, bet Želī viņam nav uzticējies, tāpēc nav neko stāstījis.

Ja vien maršals rakstījis patiesību. Želī nogalinājis vai nu Sonjērs, vai maršals, lai nepieļautu, ka priesteris kādam iz­stāsta par atšifrējumu. Ja Želī noslepkavojis maršals, un jādo­mā, ka tā patiešām bijis, tad ziņojumu viņš uzrakstījis tikai tādēļ, lai slēptu noziegumu. Lai nevienam nenāktu prātā, ka viņš atstājis abatiju ar nolūku ierasties te un sameklēt ordeņa mantojumu. Nav svarīgi, ka viņš uzzīmējis kriptogrammu. Bez konkrētās matemātiskās secības to nebija iespējams atšifrēt.

Malons paspīdināja gaismu tālāk ejā.

Skatieties!

Kasiopeja izslējās, un abi redzēja krustu ar četriem vie­nādiem, galos platākiem zariem, kas bija iegrebts klintī.

Ordeņa krusts, viņa teica. Atbilstoši pāvesta dekrē­tam to drīkstēja nēsāt tikai templieši

Malons atsauca atmiņā to, ko bija lasījis grāmatā par templiešiem.

Sarkans krusts uz balta apmetņa simbolizēja labprātīgu vēlēšanos ciest vai mirt mocekļa nāvē, cīnoties ar neticīga­jiem. Viņš apgaismoja burtus zem krusta.

PAR CE SIGNE TU LE VAINCRAS

Ar šo zīmi tu viņu uzvarēsi, Malons teica, iztulkojot frāzi. Tie paši vārdi ir Rennas baznīcā virs svētā ūdens trauka pie ieejas durvīm. Tos tur licis iegrebt Sonjērs.

Konstantīna teiciens, dodoties pirmajā kaujā ar Maksentiju. Stāsta, ka pirms kaujas viņš redzējis uz saules krustu, bet zem tā šos vārdus.

Tikai viena atšķirība. Marks sacīja, ka sākotnējā frāzē nav vārda viņu. Vienīgi ar šo zirni tu uzvarēsi.

Viņam taisnība.

Sonjērs pēc tu pievienojis le. Frāzes burtu trīspadsmita­jā un četrpadsmitajā vietā pēc secības. Tūkstoš trīs simti četr­padsmit.

Tas ir gads, kad Žaku de Molē sodīja ar nāvi.

Šķiet, Sonjēram patika viegla ironija, izmantojot simbo­lus, un viņš šo ideju radis tieši šeit.

Malons spidināja gaismu tālāk un redzēja, ka pēc divdes­mit pēdām eja beidzas. Taču viņš ieraudzīja ari kādu sāneju, ko aizšķērsoja metāla režģi, kurus slēdza aizliktnis un ķēde.

To ieraudzīja ari Kasiopeja.

šķiet, esam atraduši.

Kaut kur aiz muguras pēkšņi atskanēja dārdoņa, un kāds iekliedzās:

Nē!

Abi pagriezās.