Tempļa ordeņa mantojums

PIECDESMIT DEVĪTĀ NODAĻA

Malons piecēlās un devās uz altāra pusi. Luktura gaismā viņš bija ievērojis, ka altāra virsmas plāksni ar granīta klu­čiem nesavieno cementa javas šuve. Viņa uzmanību bija pie­saistījis atbalsta kluču izkārtojums septiņi un deviņi, bet, no­metoties uz ceļiem, viņš bija pamanījis plaisu.

Pie altāra viņš noliecās un paspīdināja lukturi tuvāk.

Virsma nav nostiprināta ar javu.

Tas nav vajadzīgs, sacīja Marks. To notur smagums. Paskatieties! Plāksne ir trīs collas bieza un sešas pēdas gara.

Bigū savu kriptogrammu bija paslēpis Rennas baznīcas altāra stabā. Es gudroju, kāpēc viņš izvēlējies šādu slēptuvi. Tā ir īpaša, vai ne? Lai tiktu tai klāt, vajadzēja pacelt plāk­sni tā, lai tapa atbrīvotos, tad iebīdīt stikla pudelīti nišā. Pa­bīdot plāksni atpakaļ vietā, pudelīte bija apbrīnojami labi no­slēpta. Taču tas nav viss. Šādi Bigū arī atstāja vēsti. Malons nolika lukturi. Jāmēģina plāksni pacelt.

Marks ķērās pie viena gala, Malons pie otra. Satvēris plāksni ar abām rokām, viņš mēģināja to izkustināt no vie­tas.

Plāksne mazliet pavirzījās.

Jums taisnība, viņš teica Markam. Tā ir tikai uzlikta uz pamata. Šķiet, piesardzība ir lieka. Grudīsim to nost.

Abi grozīja un grūstīja akmens plāksni, līdz tā nosvērās uz sāniem un nogāzās uz grīdas.

Malons raudzījās taisnstūra caurumā, kas pavērās skatie­nam, un redzēja vaļīgi saliktus akmeņus.

Tā bedre ir pilna ar akmeņiem, Marks teica.

Malons smaidīja.

Protams. Ņemsim tos ārā.

Kāpēc?

Ja jūs būtu Sonjērs un negribētu, lai kāds uziet slēptu­vi, šī akmens plāksne labi noderētu ziņkārīgo atvairīšanai. Taču akmeņi ir vēl noderīgāki. Jūs pats vakar teicāt. Mums jādomā tā, kā ļaudis domāja pirms simt gadiem. Palūkojie­ties visapkārt! Neviens nenāktu šurp meklēt dārgumus. Te ir tikai drupas. Kas gan būtu mēģinājis ārdīt altāri? Tas te stāvējis vairākus gadu simteņus. Taču, ja nu kādam tomēr ienāktu prātā to izkustināt, viņš ieraudzītu tikai akmeņus.

Altāra pamats pacēlās aptuveni trīs pēdu augstumā no grīdas, un viņi sāka žigli mest akmeņus ārā. Pēc desmit mi­nūtēm iedobe bija tukša. Apakšā varēja redzēt netīrumus.

Malons ielēca iekšā. Viņam šķita, ka sajutis vieglu vibrā­ciju. Viņš pieliecās un pataustīja zemi. Augsne bija izkaltusi un atgādināja tuksneša smiltis. Marks rādīja gaismu, bet Ma­lons ar sauju grāba nost zemi. Sešu collu dziļumā viņš kaut ko sataustīja. Ar abām rokām norausis smiltis no pēdu plata laukumiņa, viņš saskatīja koka dēļus.

Palūkojies augšup, viņš pasmaidīja.

Jauki just, ka esi spriedis pareizi.

De Rokfors iebrāzās kapelā un pievērsās koncilam. Pēc sarunas ar Žofrē viņš bija izziņojis steidzamu ordeņa virs­nieku sanāksmi.

Lielais mantojums ir atrasts, viņš teica.

Visi vērās viņā ar mēmu izbrīnu.

Slēptuvi atradis iepriekšējais senešals ar saviem sabied­rotajiem. Viens no viņiem ir mūsu brālis mans spiegs. Viņš ziņoja, ka meklējumi bijuši veiksmīgi. Laiks atgūt mūsu man­tojumu.

Kā jūs domājat rīkoties? jautāja kāds virsnieks.

Došos turp kopā ar bruņinieku pulciņu, un mēs viņus sagūstīsim.

Atkal līs asinis? kapelāns iejautājās.

Ja rīkosimies uzmanīgi, tas nenotiks.

Kapelānu teiktais, šķiet, neietekmēja.

Iepriekšējais senešals un Žofrē, kurš acīmredzot ir jūsu spiegs, jo starp viņa sabiedrotajiem neviena cita brāļa nav, jau nogalinājuši divus brāļus. Nav iemesla cerēt, ka viņi ne­nošaus vēl kādu.

De Rokforam bija diezgan.

Kapelān, šis nav ticības jautājums. Jūsu norādījumi šo­reiz nav vajadzīgi.

Par ordeņa brāļu drošību esam atbildīgi mēs visi.

Jūs iedrošināties teikt, ka es nedomāju par ordeņa dro­šību? De Rokfors pacēla balsi. Vai apšaubāt manu auto­ritāti? Apstrīdat manu lēmumu? Sakiet, kapelān, es gribu dzirdēt.

Pat ja venēcietis bija izbijies, ne viņa izturēšanās, ne balss nelika to manīt. Viņš tikai sacīja:

Jūs esat mans mestrs. Man jābūt lojālam pret jums… jeb­kurā gadījumā..

Dc Rokforam nepatika nekaunīgais tonis.

Taču, mestr, turpināja kapelāns, jūs pats teicāt, ka mums visiem jāpiedalās tik nopietnu jautājumu izlemšanā, vai ne? Daži virsnieki pamāja. Vai jūs konklāvā neteicāt brā­ļiem, ka uzsāksiet atšķirīgu ievirzi?

Kapelān, mēs gribam doties tik nopietnā misijā, kādu ordenis nav pieredzējis gadu simteņiem ilgi. Man nav laika strīdēties ar jums.

Manuprāt, pati galvenā mūsu misija ir slavēt mūsu Kun­gu un Dievu. Un tas ir ticības jautājums, par kuru man ir tiesības izteikties.

De Rokfors neizturēja.

Jūs tiekat atlaists.

Kapelāns nekustējās. Neviens neteica ne vārda.

Ja jūs tūlīt pat neiesiet projām, likšu jūs saņemt ciet un vēlāk atvest pie manis, lai sodītu. De Rokfors brītiņu klu­sēja. Tas nebūs patīkami.

Es iešu. Kā pavēlējāt. Kapelāns piecēlās un ar pirkstu galiem viegli pieskārās galvai.

Un vēlāk es noteikti runāšu ar jums.

De Rokfors gaidīja, līdz kapelāns iziet ārā, tad sacīja pā­rējiem:

Mēs ilgi esam meklējuši savu Lielo mantojumu. Tagad tas drīz vien būs mums rokā. Lai kas atrodas glabātavā, tas pieder vienīgi mums. Esmu nolēmis pieprasīt to, kas ir mūsu likumīgais īpašums. Man palīdzēs divpadsmit bruņinieku. Atstāju jūsu ziņā tos izvēlēties. Lai viņi apbruņojas un stun­das laikā sapulcējas sporta zālē!

%

Malons pasauca Stefāniju un Kasiopeju un lūdza atnest lāpstu no Kasiopejas mašīnas. Abas sievietes ienāca baznīcā kopā ar Henriku, un Malons izstāstīja, ko viņi ar Marku at­raduši.

Varen atjautīgi, viņam teica Kasiopeja.

Reizēm man šis tas padodas.

ļāizvāc no turienes netīrumi, bilda Stefānija.

Dodiet lāpstu!

Malons meta ārā no bedres smiltis. Pēc dažām minūtēm bija atsegti trīs nomelnējuši dēļi. Vienā pusē tie bija savie­noti ar metāla sloksnēm. Otra puse veidoja lūku, kas bija ie­stiprināta eņģēs un vērās uz āru.

Malons noliecās un uzmanīgi pieskārās metālam.

To saēdusi rūsa. Eņģes simt gadu laikā ir sairušas. Viņš izslējās un ar lāpstu atskaldīja nost eņģu atliekas.

Kā tu to domā simt gadu? jautāja Stefānija.

Lūku uzbūvējis Sonjērs, sacīja Kasiopeja. Koks ir sa­glabājies pavisam labi, tas nekādā ziņā nav tur atradies vai­rākus gadsimtus. Turklāt tas nolīdzināts ar ēveli, bet vidus­laikos dēļus nemēdza šādi apstrādāt. Sonjēram vajadzēja nodrošināt ērtu pieeju šai vietai, tāpēc, to atradis, viņš pār­būvēja lūku.

Es domāju tāpat, teica Malons. Tagad es saprotu, kā viņš tika galā ar smago akmens virsmu. Viņš to gluži vien­kārši pabīdīja nost līdz pusei, izņēma akmeņus, kas bija sa­krauti lūkai virsū, nokāpa lejā, tad atkal visu salika atpakaļ vietā. Cik man zināms, viņš bijis spēcīgs vīrs. Turklāt saso­dīti gudrs.

Iespiedis lāpstu kā ķīli spraugā pie lūkas malas, viņš cēla lūku uz augšu. Marks satvēra tās malu un turēja. Malons no­svieda lāpstu, un divatā viņi izcēla lūku ārā, atklājot skatie­niem tumšu ieeju.

Torvaldsens lūkojās tukšumā.

Apbrīnojami. Šķiet, te patiešām ir īsta vieta.

Stefānija iespīdināja atverē luktura gaismu. Pret vienu no

bedres akmens sienām bija atbalstītas trepes.

Vai tās izturēs? Kā jūs domājat?

To var noskaidrot tikai kāpjot.

Malons laida kāju lejā un uzmanīgi atspiedās pret pirmo šķērskoku. Trepes bija izgatavotas no resniem baļķēniem. Malons cerēja, ka naglas joprojām tos satur kopā. Viņš pa­manīja dažas aprūsējušas naglu galviņas. Tad viņš pārnesa visu svaru uz kāju, ar rokām cieši pieķēries pie altāra ma­las. Taču šķērskoks izturēja. Viņš uzlika otru kāju uz šķērs­koka.

Šķiet, turēs.

Man ir mazāks svars, ieteicās Kasiopeja. Es labprāt kāptu pirmā.

Malons pasmaidīja. jaujiet to godu man!

A, es zināju, viņa sacīja. Jūs to ļoti gribat.

Jā, Malons patiešām gribēja. Viņu vilināja tas, kas atra­dās bedrē, viņš jutās tāpat, kā slepenos plauktos meklējot retu grāmatu. Nekad nevarēja zināt, kas atradīsies.

Arvien vēl turēdamies pie altāra malas, Malons uzkāpa uz otrā šķērskoka. Attālums starp tiem bija aptuveni astoņ­padsmit collas. Ātri satvēris ar rokām augšējo šķērskoku, viņš kāpa vēl zemāk.

Šķiet, viss kārtībā, viņš ieteicās.

Uzmanīgi pārbaudot katru šķērskoku, Malons laidās ar­vien zemāk. Stefānija un Kasiopeja rādīja gaismu ar luktu­riem. Malons redzēja, ka trepes beidzas. Zemi klāja grants un akmeņi dūres lielumā vai vēl lielāki.

Pasviediet lukturi! viņš sauca.

Torvaldsens nometa lejā vienu lukturi. Malons to noķēra un paspīdināja gaismu visapkārt. Trepju augstums no zemes līdz griestiem bija aptuveni piecpadsmit pēdas. Viņš redzē­ja, ka atrodas gaitenim līdzīgas ejas galā; alu kaļķakmenī bija izgrauzis lietus un kūstošā sniega ūdens, miljoniem gadu sū­coties caur klintīm. Malons zināja, ka šādu eju un tuneļu Pirenejos ir ļoti daudz.

Kāpēc jūs nekāpjat zemē? Kasiopeja jautāja.

Tas nav tik vienkārši. Malons juta, ka muguru apņem saltums, kas, šķiet, nebija izskaidrojams tikai ar vēso gaisu. Es aizlīdīšu trepēm otrā pusē. Nometiet lejā kādu akmeni! Viņš iekārtojās uz šķērskoka trepju aizmugurē.

Vai kārtībā? sauca Stefānija.

Met!

Garām aizlidoja akmens. Malons noraudzījās, kā tas atsi­tas pret oļiem un lido tālāk.

Viņš paspīdināja gaismu uz vietu, kur bija trāpījis akmens.

Jums taisnība, teica Kasiopeja. Zem virskārtas tieši trepju galā ir bedre.

Metiet vēl akmeņus, iekams atradīsim cietu zemi.

Lejup lidoja vēl četri akmeņi un dobji atsitās pret zemi.

Tagad Malons zināja, kur likt kāju, tāpēc nokāpa un ar luk­turi pētīja ierīkotās lamatas. Bedre bija aptuveni trīs pēdas plata un vismaz trīs pēdas dziļa. Malons pastiepa roku un izvilka no tās plānos dēlīšus, kas bija pārlikti pār bedri. Tie bija tik plāni, ka neizturētu vīrieša auguma svaru, bet biezi diezgan, lai noturētu grants kārtiņu. Bedres dibenā atradās metāla piramīdas ar asiem galiem, uz kuriem iebrucējs, neko nenojauzdams, varētu uzdurties. Laika gaitā metāls bija oksidējies, bet gali arvien vēl asi.

Sonjērs pamatīgi nodrošinājies, Malons sacīja.

Tās lamatas varbūt ierīkojuši templieši, Marks iemi­nējās. Vai tas ir misiņš?

Bronza.

Ordenī bija ļoti lietpratīgi metālkalēji. Viņi prata strā­dāt gan ar misiņu, gan ar bronzu un varu. Baznīca aizliedza zinātniskus eksperimentus, tāpēc viņi šīs zināšanas apguva no arābiem.

Dēļi virs bedres nevar būt septiņsimt gadus veci, tei­ca Kasiopeja. Sonjērs droši vien labojis templiešu aizsargiekārtas.

Tas nozīmē, ka šīs varbūt ir tikai pirmās lamatas.