Tempļa ordeņa mantojums

PIECDESMIT CETURTA NODAĻA

ŽIVORA. FRANCIJA

PUSDIVI NAKTI

Malons stāvēja viesistabā, plašā zālē, ko apgaismoja lam­pas. Ap galdu bija sapulcējušies pārējie. Viņš pirms vairākām minūtēm bija visus pamodinājis.

Es zinu, kā risināt, viņš sacīja.

Vai kriptogrammu? Stefānija jautāja.

Viņš pamāja.

Marks stāstīja par Sonjēra rakstura īpašībām. Viņš bijis drosmīgs un pārgalvīgs. Stefānija, piekrītu tam, ko tu viņ­dien teici par Bigū. Tās zīmes, kas atrodas Rennas baznīcā, nenorāda uz dārgumu atrašanos. Sonjērs negribēja atstāt no­rādes, viņš gluži vienkārši nespēja atturēties, mazliet neizplātījies. Taču, lai šo rēbusu atrisinātu, jādabū kopā visi gali. Par laimi, lielākā daļa mums jau ir rokā.

Malons paņēma grāmatu Pienes Gravees du Laiiguedoc, kas arvien vēl bija atvērta lappusē ar Marī d'Holpūlas kapak­mens zīmējumu.

īstās norādes atstājis Bigū. Viņš bēga no Francijas uz neatgriešanos, tāpēc paslēpa kriptogrammas abās baznīcās un atstāja divus kapakmeņus ar gravējumiem uz tukša ka­pa. Tur iegravēts nepareizs grāfienes nāves gads tūkstoš seši simti astoņdesmit pirmais, nepareizs viņas vecums seš­desmit septiņ? gadi. Un paskatieties uz romiešu cipariem pa­šā apakšā: LIXLIXL piecdesmit, deviņi, piecdesmit, devi­ņi, piecdesmit. Tos saskaitot, iegūstam simt sešdesmit astoņi. Turklāt draudzes žurnālā viņš atstājis norādi uz gleznu "Lasi Caridad likumus". Varbūt atceraties, ka Bigū laikā gadskaitlis nebija izdzisis tas bija tūkstoš seši simti astoņdesmit

viens, nevis tūkstoš seši simti astoņdesmit septiņi. Tur var saskatīt noteiktu sistēmu.

Malons norādīja uz kapakmens zīmējumu.

Paskatieties uz zirnekli apakšējā daļā! Starp kājām iezī­mēti septiņi punkti, bet to nav abās pusēs starp priekškājām un galvu. Kāpēc tur nav iegravēti punkti? Tad palūkojieties, ko Sonjērs izdarījis dārzā pie baznīcas. Apgriezis vestgotu pīlāru otrādi un tā priekšpusē licis iegravēt MISSION 1891 un PENITENCE, PENITENCE. Zinu, ka tas izklausīsies neprātīgi, ta­ču es tikko nosapņoju, kāda ir saistība starp tiem visiem.

Visi sāka smaidīt, bet nepārtrauca Malonu.

Henrik, es laiku pa laikam mēdzu sapņot par Mehiko, kad tur nogalināja Kaju un citus. Psihē joprojām glabājas tā laika notikumi. Toreiz bija daudz mirušo un ievainoto…

Septiņi mirušie. Deviņi ievainotie, Stefānija nomurmi­nāja.

Tā pati doma ienāca prātā arī pārējiem, un Malons viņu sejās saskatīja izpratni.

Koton, jums droši vien taisnība. Marks apsēdās. Tūkstoš seši simti astoņdesmit viens. Ja saskaita divus pir­mos un divus pēdējos ciparus, iznāk septiņi un deviņi. Tas gravējums uz kapakmens. Sonjērs apgrieza to otrādi, lai no­dotu vēstījumu. Kapakmeni viņš uzlika tūkstoš astoņi simti

deviņdesmit pirmajā gadā, taču, ja gadskaitli apgriež otrādi, dabū tūkstoš seši simti astoņdesmit viens. Pīlārs apgriezts, lai norādītu pareizo virzienu. Atkal septiņi un deviņi.

Tad saskaitiet burtus! Malons teica. Septiņi vārdā MISSION. Deviņi PENITENCE. Tā nav tikai sakritība. Un simt sešdesmit astoņi 168, ko dabūjam, saskaitot romiešu skait­ļus, kuri redzami uz kapakmens. Ja vieninieku pieskaita seš­niekam un ari astoņniekam, dabū septiņi un deviņi. Visur tā pati shēma. Viņš paņēma krāsu foto no Marijas Magdalē­nas baznīcas desmitā bareljefa. Paskatieties! Romiešu ka­reivis met kauliņus par Kristus apmetni. Uz kauliņa trim skaldnēm redzam trīs, četri un pieci. Kad mēs ar Marku bi­jām baznīcā, es gudroju, kāpēc tur attēloti tieši šie skaitļi. Mark, jūs teicāt, ka Sonjērs pats pārraudzījis ikvienu baznī­cas iekārtojuma detaļu. Tātad šos skaitļus viņš izvēlējies ar noteiktu nolūku. Manuprāt, svarīga ir secība. Vispirms trīs, tad četri, tad pieci. Trīs plus četri ir septiņi, četri plus pieci ir deviņi.

Tātad septiņi un deviņi atrisina kriptogrammu? jau­tāja Kasiopeja.

Tas ir viens veids, kā to atrisināt. Marks pamāja, un Žofrē pasniedza viņam mugursomu. Marks saudzīgi atvēra maršala ziņojumu un sameklēja zīmējumu.

Viņš sāka pārbaudīt burtu un simbolu rindas, secīgi iz­mantojot septiņi un deviņi un pierakstot katru noskaidroto burtu.

TEMPLIERTRESORENFOUIAULAGUSTOUS

Tas ir franču valodā, sacīja Kasiopeja. Bigū dzimtajā valodā.

Marks pamāja.

Saprotu.

Viņš sakārtoja burtu virkni tā, lai izveidotos jēgpilns tei­kums.

TEMPLIER TRESOR EN FOUI AU LAGUSTOUS

Templiešu dārgumus var atrast lagustous.

Kas ir lagustous? jautāja Henriks.

Nav ne jausmas, sacīja Marks. Neatceros arī, ka tem­pliešu arhīvos būtu minēta šāda vieta.

Es šajā apvidū dzīvoju kopš dzimšanas, teica Kasio­peja, bet tādu vietu neesmu dzirdējusi.

Marks šķita vīlies.

Hronikās īpaši norādīts, ka vezumi ar mantojumu brau­kuši uz dienvidiem līdz pat Pirenejiem.

Kāpēc gan lai abats būtu padarījis atminējumu tik vien­kāršu? mierīgi iejautājās Žofrē.

Viņam taisnība, sacīja Malons. Iespējams, ka Bigū ir tā nodrošinājies, lai ar secības atrisinājumu vien nebūtu diez­gan.

Es teiktu, ka bija grūti tikt jau līdz šai frāzei vien. Stefānija izskatījās apmulsusi.

Grūti bija vienīgi tāpēc, ka rēbusa fragmenti laika gaitā bija kļuvuši neskaidri vai pat izgaisuši, sacīja Malons. Taču Bigū laikā viss bija savās vietās, un kapakmeni viņš uzstā­dīja tā, lai to varētu skatīt visi.

Taču Bigū nodrošinājās, Marks teica. Maršala ziņo­jumā īpaši uzsvērts, ka Želī atradis kriptogrammu, kas biju­si identiska Sonjēra baznīcā atrastajai. Astoņpadsmitajā gad­simtā Bigū kalpoja ari Rennā, tāpēc paslēpa norādes abās baz­nīcās.

Cerot, ka zinātkārs cilvēks kādu no tām atradīs, Hen­riks teica. Tieši tā arī notika.

Mīklu īstenībā atrisināja Želī, Marks sacīja. To mēs zinām. Viņš risinājumu izstāstīja maršalam. Turklāt teica, ka viņam Sonjērs šķiet aizdomīgs. Pēc dažām dienām viņu no­slepkavoja.

Vai Sonjērs? iejautājās Stefānija.

Marks paraustīja plecus.

Neviens nezina. Es allaž esmu turējis maršalu aizdo­mās. Dažas nedēļas pēc Želī nāves viņš nozuda no abatijas, bet savā ziņojumā par risinājumu neko nebija ierakstījis.

Malons norādīja uz bloknotu.

Tagad risinājums ir mums rokā. Tikai jānoskaidro, kas ir lagustous.

Tā ir anagramma, sacīja Kasiopeja.

Marks pamāja.

Tāpat kā uz kapakmens, kur Bigū izmantojis anagrammu Et in arcadia ego frāzei I tego arcana dei. To pašu viņš var­būt darījis arī šeit.

Kasiopeja pētīja bloknota lapu, un viņas sejā atmirdzēja izpratne.

Jūs sapratāt, vai ne? jautāja Malons.

Šķiet, jā.

Visi gaidīja.

Desmitajā gadsimtā kāds bagāts barons Hildemars iepa­zinās ar cilvēku, vārdā Agulouss. Hildemara radiem nepati­ka šā cilvēka ietekme uz baronu, bet Hildemars, spītēdams ģimenei, atdeva visus savus zemes īpašumus Agulousam, kurš pārveidoja pili par abatiju, kurai pievienojās ari Hilde­mars. Kad viņi, tupēdami uz ceļiem, abatijas kapelā lūdza Dievu, abus noslepkavoja saracēņi. Pēc nāves katoļu baznī­ca viņus iecēla svēto kārtā. Tur vēl tagad ir neliela pilsētiņa. Aptuveni deviņdesmit jūdžu attālumā no šejienes. St. Agulous.

Tur kādreiz bija liela templiešu apmetne, Marks teica.

Pils, kas tika pārveidota par abatiju, pastāv vēl šodien, paskaidroja Kasiopeja.

Mums jādodas turp, teica Henriks.

Tas var radīt sarežģījumus. Malons ātri paskatījās uz Kasiopeju. Viņi vēl nebija teikuši pārējiem par vīriem, kuri novēro pili, bet tagad Malons to pastāstīja.

De Rokfors neliksies mierā, sacīja Marks. Mūsu na­mamāte ļāva viņam iegūt tēta dienasgrāmatu. Kad viņš at­klās, ka tai nav nekādas vērtības, viņš sāks rīkoties.

Mums jādodas projām nemanītiem, Malons teica.

Mūsu šeit ir pārāk daudz, ieminējās Henriks. Tas var radīt grūtības.

Man patīk grūtības. Kasiopeja pasmaidīja.