Tempļa ordeņa mantojums

DEVIŅPADSMITĀ NODAĻA

ABATIJA PES FOHTMSES

DIVI DIENĀ

Senešals atgrūda vaļā dzelzs režģi un veda sērotāju rin­du pa seno velvēto eju. Tēvu zāle atradās pazemē, un tajā varēja iekļūt, aizejot pa garo gaiteni līdz galam, kur viena no visvecākajām ēkām cieši piekļāvās klints sienai. Pirms tūkstoš piecsimt gadiem mūki sāka apmesties alās, kas atra­dās klinti, un mitinājās tur drūmās nišās. Kad grēku nožēlnieku te saradās arvien vairāk, uzcēla ēkas. Tajos laikos aba­tijas vai nu auga ļoti strauji, vai panīka, un šī abatija tika uzbūvēta tik ātri un pamatīgi, ka turējās gadsimtiem ilgi, līdz trīspadsmitā gadsimta beigās templieši bez lieka trokšņa to pārņēma savā īpašumā un turpināja celtniecību. Ordeņa gal­venā mītne maison chevetaine, kā to sauca statūtos, vis­pirms atradās Jeruzālemē, tad Akrā, pēc tam Kiprā un bei­dzot pēc tīrīšanas tika ierīkota šeit. Ap ēku kompleksu beigu beigās uzcēla kaujas mūrus ar torņiem, un abatija kļu­va par vienu no lielākajām visā Eiropā; tā atradās augstu Pirenejos, un no pasaules to norobežoja gan ģeogrāfiskais stā­voklis, gan ordeņa statūti. Nosaukumu abatija bija guvusi no netālās upes, ūdenskritumiem un gruntsūdens pārbagā­tības. Abatija Des Fontaines strūklaku abatija.

Senešals kāpa lejup pa šaurajām kāpnēm, kas bija izcir­stas klintī. Audekla sandaļu zoles slīdēja uz mitrā akmens. Kur kādreiz gaismu gādāja vien eļļas lāpas, tagad ceļu ap­gaismoja elektriskās spuldzes, izveidotas kā svečturi. Aiz senešala nāca trīsdesmit četri brāļi, kuri bija izlēmuši pievie­noties viņam. Ticis līdz kāpņu apakšai, viņš klusi soļoja tālāk, līdz tunelis beidzās velvētā telpā. Tās centrā kā veca koka stumbrs slējās akmens pīlārs.

Brāļi lēni sapulcējās ap ozola zārku, kas jau bija uzlikts uz akmens paaugstinājuma. Telpā virmoja vīraks, skanēja skumji psalmu dziedājumi.

Senešals paspēra soli uz priekšu, un dziedāšana apklusa.

Mēs esam nākuši godināt viņu. Lūgsim Dievu, viņš franciski sacīja.

Viņi skaitīja lūgsnu, tad dziedāja himnu.

Mūsu mestrs vadīja mūs labi. Jūs, viņa piemiņai uzticī­gie brāļi, esat drosmīgi. Viņš būtu lepojies ar jums.

Dažas minūtes aizritēja klusumā.

Kas notiks turpmāk? klusi jautāja kāds no brāļiem.

Šādas sarunas neiederējās Tēvu zālē, tomēr senešals pie­ļāva atkāpšanos no priekšrakstiem, jo visi bija nobažījušies.

Mēs nezinām, senešals teica. Brālis de Rokfors gra­sās uzņemties vadību. Tiem, kuri esat iekļauti konklāvā, būs grūti jācīnās, lai viņu apturētu.

Ja viņš būtu vadībā, sāktos pagrimums, nomurmināja kāds cits brālis.

Arī es domāju tāpat, senešals sacīja. Viņš uzskata, ka mēs kaut kā varam atriebt grēku, kas tika nodarīts pirms septiņiem simtiem gadu. Pat tad, ja mēs to varētu, jājautā: kādēļ tas vajadzīgs? Mēs esam izturējuši, mūs nav izdevies iznīcināt.

Viņa piekritēji grib pakļaut visus ar varu. Tos, kuri pre­tosies, sodīs.

Senešals saprata, ka tieši tāpēc šurp atnākušo ir tik maz.

Mūsu priekšgājēji vaigu vaigā tikušies ar daudziem ie­naidniekiem. Svētajā zemē viņi stājās pretī saracēņiem un mi­ra ar godu. Šeit viņi izturēja inkvizīcijas spīdzināšanu. Mes­tru de Molē sadedzināja uz sārta. Mūsu pienākums ir palikt uzticīgiem. Senešals zināja, ka šie vārdi nav gluži pārlieci­noši, tomēr pateikt tos vajadzēja.

De Rokfors grib karu ar mūsu ienaidniekiem. Viens no viņa piekritējiem man teica, ka viņš pat nodomājis atgūt līķ­autu.

Senešals saviebās. Jau agrāk daži radikāli noskaņotie brāļi bija ierosinājuši, ka šādā veidā jāizrāda nepakļaušanās, to­mēr visi iepriekšējie mestri tādu rīcību nebija pieļāvuši.

Konklāvā viņš jāaptur. Par laimi, viņš nevar regulēt at­lasi.

Mani viņš biedē, sacīja kāds brālis, un klusums, kas uz brīdi iestājās pēc šiem vārdiem, liecināja, ka citi izjūt to pašu.

Pēc lūgšanās pavadītas stundas senešals pamāja ar roku. Četri nesēji tumšsarkanos tērpos pacēla mestra zārku.

Senešals pagriezās un piegāja pie divām sārta porfīra ko­lonnām, starp kurām atradās "Zelta durvis". Tās nebija iz­gatavotas no zelta nosaukums attiecās uz to, kas atradās aiz durvīm.

Zem gludi pulētajiem tumšzilajiem akmens griestiem ar zeltītām zvaigznēm, kas gaismā iemirdzējās, akmens locoli atradās tas, kas bija atlicis no četrdesmit trīs mestru augu­miem. Miesas sen bija pārvērtušās pīšļos. Palikuši vien kauli osuārijos; pie katra osuārija bija piestiprināta plāksne ar mestra vārdu un skaitļiem, kas apzīmēja gadus, no kura līdz kuram tas bijis amatā. Labajā telpas pusē atradās tuk­šas nišas. Kādā no tām mestra ķermenis glabāsies vienu gadu, tikai pēc tam kāds no brāļiem atgriezīsies šeit, lai kaulus ievietotu osuārijā. Šāds apglabāšanas veids, ko jau sen izmantoja ordenis, bija raksturīgs ebrejiem Svētajā ze­mē Kristus laikos.

Nesēji ielika zārku tam paredzētajā nišā. Krēslainajā tel­pā valdīja dziļš miers.

Senešals domāja par mirušo draugu. Mestrs bija bagāta beļģu tirgotāja jaunākais dēls. Baznīcai viņš bija pievienojies bez īpaša iemesla, gluži vienkārši izjūtot nepieciešamību tā rīkoties. Ordenim viņu savervēja kāds no daudzajiem orde­ņa kalpiem tie bija brāļi, kuri mita visās pasaules malās un kuriem bija sevišķas spējas ievērot jaunus ordeņa brāļu kan­didātus. Mestrs bija apmierināts ar dzīvi klosterī. Un, lai gan viņam nebija augsta amata, tomēr konklāvā pēc iepriekšējā mestra nāves visi brāļi sauca: "Lai viņš ir mestrs!" Tā nu mestrs deva zvērestu. Es veltu sevi visvarenajam Dievam un Jaunavai Marijai savas dvēseles glābšanas dēļ un turpināšu dzīvot svētu dzīvi visas atlikušās mūža dienas līdz pēdējam elpas vilcie­nam. Arī senešals bija devis tādu pašu zvērestu.

Viņš domās aizklīda pagātnē līdz ordeņa sākotnei, iztē­lojās kaujas saucienus, ievainoto un mirstošo brāļu vaidus, dzīvajos palikušo ciešanu pilnās žēlabas, aprokot zemē tos brāļus, kuri kaujās bija gājuši bojā. Tā tolaik templieši dzī­voja un cīnījās. Kaujas laukā viņi bija pirmie un atstāja to pē­dējie. Reimons de Rokfors ilgojās pēc tiem laikiem. Tikai kādēļ? Cik veltīga bijusi tāda dzīve, pierādījās tad, kad baz­nīca un valsts tīrīšanas laikā vērsās pret templiešiem, nelie­kot nekādā vērtē divsimt uzticīgās kalpošanas gadus. Brā­ļus sadedzināja uz sārta, spīdzināja un sakropļoja uz mūžu vienas vienīgas alkatības dēļ. Modernajai pasaulei Tempļa or­deņa bruņinieki.bija tikai leģenda. Tālas atmiņas. Nevienam nerūpēja, vai viņi eksistē, tāpēc netaisnības labošana šķita bezcerīga.

Kas miruši miruši.

Senešals palūkojās uz akmens lādēm ar mirušo mestru kauliem, tad atlaida visus brāļus, atstādams tikai vienu. Viņa palīgu. Vajadzēja aprunāties ar viņu divatā. Gados jaunākais brālis pienāca senešalam klāt.

Saki, Žofrē, senešals ierunājās, vai tu un mestrs esat darījuši kako slepenu?

Ko jūs ar to domājat? Vīrieša tumšajās acīs pazibēja izbrīns.

Vai mestrs pirms neilga laika lūdza tevi kaut' ko izda­rīt? Nemelo! Viņš ir aizgājis, bet es esmu šeit. Senešals do­māja, ka, netieši norādot uz savu amatu, viņam būs. vieglāk uzzināt patiesību.

Jā, senešal, Mestrs man divas reizes uzdeva kaut ko no­sūtīt pa pastu.

Ko tu sūtīji pirmajā reizē?

Tas bija smags, biezs sainis, varbūt iekšā bija grāmata. Es to nodevu pastā, kad vairāk nekā pirms mēneša biju Aviņonā.

Un otrajā reizē?

Tā bija vēstule. To es sūtīju pirmdien no Perpiņānas.

Kam vēstule bija adresēta?

Ernstam Skovilam uz Rennes-le-Chāteau.

Jaunais vīrietis ātri pārmeta krustu, un senešals pamanīja viņa sejā apmulsuma un aizdomu ēnu.

Kas noticis?

Mestrs teica, ka jūs uzdosiet šos jautājumus.

Senešals sasprindzināja uzmanību.

Viņš teica ja jūs jautāšot, lai sakot taisnību. Vēl viņš lika jūs brīdināt. Daudzi gribējuši paveikt to, ko esat iecerē­jis darīt jūs, bet tas nevienam nekad neesot izdevies. Viņš sacīja, lai novēlot jums Dieva palīdzību.

Skolotājs bijis ļoti gudrs vīrs, kas noteikti zinājis daudz vairāk, nekā jebkad sacījis.

Viņš ari teica, ka jums tie meklējumi jāpabeidz. Tas esot jūsu liktenis vai nu jūs to apzināties, vai ne.

Senešals bija dzirdējis diezgan. Tagad kļuva skaidrs, kā­pēc seifs mestra istabas skapī bija tukšs. Grāmatu, ko viņš tur meklēja, mestrs bija aizsūtījis projām. Senešals norādīja, ka palīgs var iet. Žofrē paklanījās, tad steidzās uz "Zelta durvju" pusi.

Senešalam kaut kas ienāca prātā.

Pagaidi! Tu nesacīji, uz kurieni sūtīji saini ar grāmatu.

Žofrē apstājās un pagriezās pret viņu, bet klusēja.

Kāpēc tu neatbildi?

Nav labi, ka mēs par to runājam šeit, kur viņš ir lī­dzās. Jaunais vīrietis pameta skatienu uz zārku.

Tu teici, ka viņš gribējis, lai es zinu.

Palīgs šķita satraukts.

Pasaki, kurp nosūtīji grāmatu! Lai gan atbildi sene­šals jau zināja, viņam vajadzēja to dzirdēt izteiktu skaļi.

Uz Ameriku. Sievietei, ko sauc Stefānija Nela.