Tempļa ordeņa mantojums

DIVDESMITĀ NODAĻA

KENNHS-LE-CHA TEAU

DIVI L'N TRĪSDESMIT MINŪTES DIENĀ

Malons pētīja Ernsta Skovila pieticīgi iekārtoto mājokli. Telpā bija savāktas daždažādas senlietas no Anglijas, divpa­dsmitā gadsimta mākslas priekšmeti no Spānijas un necilas franču gleznas. Te atradās vismaz tūkstotis grāmatu, lie­lākoties no vecuma apdzeltējušos mīkstajos vākos vai apbru­žātos cietajos vākos. Grāmatplaukti bija pavērsti pret telpas ārsienu un grāmatas rūpīgi sakārtotas pēc tematiem un apjo­ma. Veci laikraksti salikti kaudzēs hronoloģiskā kārtībā pa gadiem, tāpat kā žurnāli. Visi izdevumi attiecās uz Rennu, Sonjēru, Francijas vēsturi, baznīcu, templiešiem un Jēzu Kristu.

Šķiet, Skovils ļoti labi pārzinājis Bībeli, Malons teica, norādot uz grāmatām.

Viņš visu mūžu studējis Jauno Derību. Larss vērsās pie Skovila jebkurā jautājumā par Bībeli.

Neizskatās, ka telpas kāds būtu pārmeklējis.

To varēja izdarīt ļoti piesardzīgi.

Tiesa gan. Ko gan viņi varēja meklēt? Ko meklējam mēs?

Nezinu. Zinu vienīgi to, ka divas nedēļas pēc sarunas ar mani Skovils bija miris.

Ko viņš tādu varēja zināt, ka viņu vajadzēja nogalināt?

Stefānija paraustīja plecus.

Saruna ar viņu bija patīkama. Es domāju, ka tieši viņš atsūtīja man Larsa dienasgrāmatu. Viņš un Larss strādāja ko­pā. Tomēr par atsūtīto dienasgrāmatu viņš neko nezināja, lai gan vēlējās to izlasīt. Stefānija pārstāja šķirstīt kādu grā­matu. Paskaties uz šo! Tā taču bija gluži vai apsēstība. Viņa papurināja galvu. Tieši par to mēs ar Larsu strīdējā­mies gadiem ilgi. Es visu laiku domāju, ka viņš veltīgi šķiež savas zinātnieka spējas. Larss bija labs vēsturnieks. Viņam būtu vajadzējis strādāt universitātē, kur viņš saņemtu pie­klājīgu algu un varētu publicēt nopietnu pētījumu rezultā­tus. Taču viņš blandījās pa pasauli, dzīdamies pakaļ rēgiem.

Viņš rakstīja bestsellerus.

Bestsellers bija tikai Larsa pirmā grāmata. Vēl mēs pa­stāvīgi ķildojāmies par naudu.

Šķiet, tu tagad daudz ko nožēlo.

Vai tad tev nožēla ir sveša? Atminos, ka tu smagi pār­dzīvoji šķiršanos no Pemas.

Neveiksmes nepatīk nevienam.

Tava sieva vismaz nav izdarījusi pašnāvību.

Tur nu Stefanijai bija taisnība.

Braucot šurp, tu sacīji Larss ticējis, ka Sonjērs tajā stikla pudelītē atradis kādu vēstījumu. Kas to rakstījis?

Dienasgrāmatā Larss izsakās, ka to droši vien rakstījis Sonjēra priekšgājējs Antuāns Bigū, kas bijis draudzes pries­teris Rennā astoņpadsmitā gadsimta beigās, Franču revolū­cijas laikā. Es pirmīt jau minēju viņa vārdu. Viņš bija tas priesteris, kuram Marī d'Hotpūla de Blanšfora pirms nāves izstāstīja ģimenes noslēpumu.

Tātad Larss domāja, ka tajā pudelītes papīrā bijis ierak­stīts šis noslēpums?

Tas nav tik vienkārši. Ir vēl kaut kas vairāk. Marī d'Hotpūla apprecējās ar pēdējo marķīzu de Blanšforu tūk­stoš septiņi simti trīsdesmit otrajā gadā. De Blanšforu dzim­tas saknes Francijas vēsturē sniedzas līdz pat templiešu lai­kiem. Dzimtas locekļi piedalījušies gan krusta karos, gan albiģiešu karos. Kāds no viņu priekštečiem divpadsmitā gad­simta vidū pat bijis Tempļa ordeņa mestrs, un ģimene gad­simtiem ilgi pārvaldījusi Rennas pilsētu un apkārtējos zemes īpašumus. Kad tūkstoš trīs simti septītajā gadā templiešus apcietināja, de Blanšfori deva patvērumu daudziem, kuri bē­ga no Filipa Ceturtā vīriem. Lai gan skaidri nevienam nav zināms, tomēr runā, ka de Blanšforu ģimenes locekļi kopš tā laika allaž bijuši piederīgi pie Tempļa ordeņa.

Tu runā gandrīz kā Henriks. Vai tu tiešām domā, ka templieši aizvien yēl eksistē?

Nav ne jausmas. Taču man atmiņā nāk vārdi, ko sacīja tas cilvēks katedrālē. Viņš citēja svēto Bernāru no Klervo, divpadsmitā gadsimta mūku, kas palīdzēja templiešiem ie­gūt varu. Es izturējos tā, it kā nesaprastu, par ko viņš runā. Taču Larss par šo mūku ir rakstījis daudz.

Arī Malons atcerējās šo vārdu no grāmatas, ko bija lasījis Kopenhāgenā. Bernārs de Fontēns bija cisterciešu mūks, kas divpadsmitajā gadsimtā dibinājis klosteri Klervo. Viņš bijis izcila prāta cilvēks ar lielu ietekmi baznīcā un kļuvis par pā­vesta Inokentija Otrā padomdevēju. Bernāra tēvocis bijis viens no pirmajiem templiešiem, un tieši Bernārs pārliecinā­jis Inokentiju Otro piešķirt templiešiem pašiem savus statū­tus līdz tam nekas tāds netika darīts.

Tas vīrietis katedrālē pazina Larsa darbus, Stefānija teica. Pat lika noprast, ka runājis ar Larsu par dienasgrā­matu, bet Larss atteicies viņam to rādīt. Un pēc viņa pavē­les viņš pats man to pateica rīkojās arī tas jaunais cilvēks Apaļajā tornī, kurš, lēkdams lejā, izkliedza templiešu kaujas saucienu.

Iespējams, ka viņš tikai blefo, lai tevi samulsinātu.

Stipri šaubos.

Malons piekrita, īpaši tāpēc, ka bija kapsētā redzējis Sko­vila kapu, tomēr šobrīd viņš savas domas skaļi neizteica.

Larss savā žurnālā rakstījis par de Blanšforu noslēpu­mu, kas, šķiet, attiecināms uz tūkstoš trīs simti septīto ga­du, templiešu apcietināšanas laiku. Tā laika dokumentos viņš atradis ļoti daudz atsauču uz šo šķietamo ģimenes pienāku­mu, bet nekur nav bijis nekādu sīkāku datu. Acīmredzot Larss daudz laika pavadījis vietējos klosteros, pētīdams rak­stiskās liecības. Taču grāmatā, ko Torvaldsens nopirka, uz­zīmēts Marī kaps, un, manuprāt, norāde meklējama tieši tur. Marī nomira tūkstoš septiņi simti astoņdesmit pirmajā ga­dā, bet pieminekli ar uzrakstu abats Bigū uzlika tikai tūk­stoš septiņi simti deviņdesmit pirmajā gadā. Atcerieties, kas tolaik notika. Brieda Franču revolūcija, un tika postītas ka­toļu baznīcas. Bigū bija noskaņots pret republikāņiem, tāpēc tūkstoš septiņi simti deviņdesmit trešajā gadā bēga uz Spā­niju un divus gadus vēlāk tur nomira, tā arī nekad neatgriez­damies Rcnnes-le-Chdteau.

Ko, pec Larsa domam, Bigu noslēpa taja stikla pude­lītē?

Varbūt tur nebija rakstīts tieši de Blanšforu noslēpums, bet veids, kā to uzzināt. Larss dienasgrāmatā raksta viņš esot stingri pārliecināts, ka noslēpuma atslēga ir Marī kaps.

Malons sāka saprast.

Tāpēc tik liela nozīme ir grāmatai.

Stefānija pamāja.

Kapsētā pie baznīcas Sonjērs uzracis daudzus kapus, iz­ņemdams kaulus un salikdams tos kopīgā osuārijā, kas jo­projām atrodas aiz baznīcas. Larss raksta, ka tas izskaidro, kāpēc tagad tur nav kapu, kas būtu datēti agrāk par tūk­stoš astoņi simti astoņdesmit piekto gadu. Vietējie iedzīvo­tāji sacēluši lielu traci par Sonjēra rīcību, tāpēc pilsētas do­mes locekļi likuši viņam šos darbus pārtraukt. Marī dc Blanšforas kauli nav ekshumēti, bet Sonjērs iznīcinājis visus burtus un simbolus uz kapakmens. Taču viņš nav zinājis, ka vietējais mērs Ežēns Štibleins tos uzzīmējis un zīmējums sa­glabājies. Larss uzzinājis, ka zīmējums pastāv, bet tā arī nav varējis atrast grāmatu.

Kā Larss zināja, ka Sonjērs izdzēsis uzrakstus?

Dokumentos minēts, ka Marī kaps postīts tieši tajā lai­kā. Sevišķu nozīmi tam neviens nav piešķīris, taču kurš gan cits to būtu darījis, ja ne Sonjērs?

Un Larss uzskatīja, ka tas ļautu atrast dārgumus?

Dienasgrāmatā viņš raksta, ka tic Sonjērs atšifrējis aba­ta Bigū atstāto vēstījumu un atradis vietu, kur slēpjas tem­plieši. Viņš to pastāstījis tikai savai mīļākajai, bet viņa miru­si, nepateikdama to nevienam.

Ko tad tu gribēji darīt? Izmantot dienasgrāmatu un to grāmatu, lai atkal meklētu bagātības?

Nezinu, ko būtu darījusi. Zinu tikai, ka man kāds vēlē­ja doties uz Dāniju, nopirkt grāmatu un pētīt. Viņa apklu­sa. Turklāt tas bija aizbildinājums atbraukt uz šejieni, uz laiku apmesties viņa mājā un atcerēties.

To Malons saprata.

Kāpēc vajadzēja iesaistīt Pēteru Hansenu? Kāpēc tu glu­ži vienkārši nepirki to grāmatu pati?

Es joprojām strādāju ASV valdībai. Domāju, ka šādi būs drošāk mans vārds nekur neparādītos. Protams, man ne­bija ne jausmas, kas ar to saistās.

Malons apsvēra Stefānijas teikto.

Tātad Larss gāja pa pēdām, ko atstājis Sonjērs, tieši tā­pat kā Sonjērs sekoja Bigū atstātajām norādēm.

Stefānija pamāja.

Šķiet, pa tām pašam pedam dodas vel kads cits.

Malons atkal apskatīja istabu.

Lai cerētu, ka noskaidrosim vismaz kaut ko, mums va­jadzēs visu šo pārbaudīt ļoti rūpīgi.

Tad kaut kas piesaistīja viņa uzmanību. Ienākot mājā, viņi ar durvīm bija pastūmuši tuvāk sienai pasta sūtījumu kau­dzīti, kas acīmredzot bija iemesta caur spraugu durvīs. Ma­lons piegāja tai klāt un paņēma dažas aploksnes.

Stefānija pienāca tuvāk.

Parādi man to! viņa lūdza.

Malons pasniedza viņai pelēkbrūnu aploksni ar melnu uz­rakstu.

Zīmīte, ko man atsūtīja kopā ar Larsa dienasgrāmatu, bija rakstīta uz tādas pašas krāsas papīra, un arī rokraksts šķiet līdzīgs. Stefānija sameklēja pleca somā papīra lapu, un viņi salīdzināja rokrakstus.

Tieši tāds pats, viņa sacīja.

Esmu pārliecināts, ka Skovilam nebūtu iebildumu, Ma­lons teica un atplēsa aploksni.

Iekšā atradās deviņas lapas. Uz vienas bija ar roku rak­stīts ziņojums tinte un rokraksts tieši tāds pats kā vēstulē, ko bija saņēmusi Stefānija.

Viņa ieradīsies. Piedodiet viņai! Jūs esat ilgi mek­lējis un pelnījis to noskaidrot. Kopīgi tas varētu izdo­ties. Aviņonā atrodiet Kleridonu! Viņš var norādīt ceļu. Tikai prend garde l'Ingenieur.

Malons vēlreiz izlasīja pēdējo teikumu prend garde l'Ingenieur.

"Sargieties no inženieres". Ko tas nozīmē?

Labs jautājums.

Vai dienasgrāmatā nav pieminēta kāda inženiere?

Ne ar vienu vārdu.

Piedodiet viņai! Acīmredzot sūtītājs zinājis, ka tu un Sko­vils nebijāt visai labās attiecībās.

Tas ir biedējoši. Man nebija ne jausmas, ka to kāds va­rētu zināt.

Malons aplūkoja astoņas pārējās lapas.

Tās ir no Larsa dienasgrāmatas trūkstošās lapas. Viņš nopētīja pastmarku uz aploksnes. Tā bija sūtīta no Perpiņānas Francijā, netālu no jūras. Pirms piecām dienām. Skovils to nesaņēma. Tā pienāca pārāk vēlu.

Ernstu noslepkavoja, Koton. Tagad vairs šaubu nav. Malons domāja tāpat, bet viņam darīja raizes vēl kaut

kas. Klusi piegājis pie loga, viņš palūrēja caur žalūzijām.

Mums jābrauc uz Aviņonu, teica Stefānija.

Viņš piekrita, taču, uzmanīgi vērodams tukšo ielu, pama­nīja kaut ko pazibam, kā jau bija domājis, tāpēc sacīja:

Vispirms mums jāparūpējas par kaut ko citu.