Tempļa ordeņa mantojums

TREŠĀ NODAĻA

ABATIJA DES FONTAINES

FRANCIJAS PIRENEJI

PIECI PĒCPUSDIENĀ

Senešals nometās ceļos pie gultas, lai mierinātu savu mir­stošo mestru. Nedēļām ilgi viņš bija lūdzies, lai šis bridis nepienāktu. Taču nu vecais virs, kas viedi bija vadījis orde­ni divdesmit astoņus gadus, bija iegūlis slimības gultā, un bija skaidrs, ka drīz vien viņš gūs pelnīto mieru un debesīs pievienosies saviem priekštečiem. Diemžēl ārpasaulē jukas acīmredzot turpināsies, un senešalu tas biedēja.

Telpa bija plaša, senās koka un akmens sienas nebija skā­ris laikazobs, tikai priežkoka griestu sijas gadu gaitā bija no­melnējušas. Ārsienā bija tikai viens logs kā nopietna acs, un pa to skatienam atklājās skaists ūdenskritums uz skarba pe­lēka kalna fona. Telpas stūros biezēja krēsla.

Senešals satvēra vecā vīra roku. Tā bija auksta un mikla.

Vai jūs mani dzirdat, mestr? viņš jautāja franciski.

Nogurušie plakstiņi pavērās.

Es vēl neesmu aizgājis. Bet drīz iešu.

Senešals bija dzirdējis, ka arī citi pēdējā dzīves stundā iz­sakās līdzīgi, un gudroja, ka ķermenis varbūt gluži vienkār­ši pats sev izsūc spēkus, ka tam pietrūkst enerģijas likt plau­šām elpot un sirdij pukstēt, līdz nāve svin uzvaru tur, kur reiz zēla dzīvība. Viņš satvēra roku ciešāk.

Man jūsu pietrūks.

Plānajās lūpās pavīdēja smaids.

• Tu esi man kalpojis labi. Es to zināju jau kopš sākuma. Tāpēc izvēlējos tevi.

Nākamībā būs daudz nesaskaņu un konfliktu.

Tu tiem esi gatavs. Es par to esmu rūpējies.

Viņš bija senešals, otrais pēc mestra. Viņš bija strauji vir­zījies uz augšu, dažiem šķita, ka pārāk strauji, un tikai mes­tra stingrā vadība bija apvaldījusi neapmierinātību. Taču nāve drīz vien paņems viņa aizstāvi, un viņš baidījās, ka var iz­celties atklāts dumpis.

Nav garantiju, ka es varēšu jūs aizstāt.

Tu pārāk zemu vērtē sevi.

Es zinu, cik liels ir mūsu pretinieku spēks.

Abus apņēma klusums, un par savu klātbūtni skaļi vēstī­ja cīruļi un strazdi aiz loga. Vecais vīrs bija tērpies debeszilā mantijā, kas bija kā nosēta ar zeltītām zvaigznēm. Lai gan tuvā nāve bija padarījusi sejas vaibstus asākus, vecā vīra kal­snais augums joprojām šķita spēcīgs. Pelēkā bārda bija gara un savēlusies, rokas un kāju pēdas bija izkropļojis artrīts, ta­ču acis mirdzēja. Senešals saprata, ka divdesmit astoņi gadi vadībā vecajam karotājam iemācījuši daudz. Varbūt pati sva­rīgākā bija mācība, kā, pat raugoties nāvei acis, saglabāt laip­nību.

Vēža diagnozi ārsts bija apstiprinājis pirms vairākiem mē­nešiem. Atbilstoši ordeņa noteikumiem slimībai ļāva norisi­nāties savā gaitā, pieņemot Dieva gribas dabiskās sekas. Tūkstošiem brāļu gadu simteņos bija izcietuši to pašu, un ne­bija iedomājams, ka mestrs aptraipītu šo tradīciju.

Es vēlētos, kaut varētu reizē ar elpu ievilkt plaušās smal­ku ūdens migliņu, vecais vīrs čukstēja.

Senešals pameta skatienu uz loga pusi. Sešpadsmitajā gadsimtā darinātais logs bija vaļā, un telpā ieplūda maigs slapja akmens un zaļu lapu aromāts. Dunēja un šalca attālais ūdenskritums.

Jūsu istaba atrodas lieliskā vietā.

Tas ir viens no iemesliem, kāpēc gribēju kļūt par mes­tru.

Senešals smaidīja, saprazdams, ka vecais vīrs pajokojis. Viņš bija lasījis hronikas un zināja, ka viņa skolotājs tik aug­stā postenī ticis tāpēc, ka ģeniāli spējis izmantot ikvienu lik­teņa pavērsienu. Viņš savā laikā bija pratis saglabāt mieru, taču drīz vien viss varēja mainīties.

Es lūgšu par jūsu dvēseli, senešals teica.

Tam būs laiks vēlāk. Tagad tev jāsagatavojas.

Kam?

Konklāvam. Vāc sev balsis! Nedod laiku atjēgties ie­naidniekiem! Atceries visu, ko esmu tev mācījis. Balss šķi­ta aizsmakusi un nedroša, bet teikto vārdu pamatā jautās stingra pārliecība.

Neesmu drošs, vai gribu kļūt par mestru.

Tu to gribi.

Draugs labi pazina viņu. Vajadzēja izturēties atturīgi, it kā viņš vairītos iegūt mantiju, taču īstenībā senešals vairāk par visu vēlējās kļūt par nākamo mestru.

Caur bailēm viņš izjuta sevi mostamies varas apjautu. Ve­cais vīrs bija dažas reizes ievilcis elpu un nomierinājies.

Esmu sagatavojis vēstījumu. Tas ir uz rakstāmgalda.

Senešals zināja, ka nākamā mestra pienākums būs studēt

testamentu.

Pienākums jāpilda, mestrs teica. Tāpat, kā tas da­rīts kopš pašas sākotnes.

Senešals šobrīd negribēja dzirdēt par pienākumu. Viņu pārņēma spēcīgas jūtas. Viņš aplaida skatienu kambarim, ku­rā atradās tikai gulta, lūgšanu soliņš iepretī koka krucifik­sam, trīs krēsli, kuru sēdekļus aizsargāja veci, ar mēbeļaudumu apvilkti spilveni, un divas senlaicīgas marmora statujas sienas nišās. Reiz bija laiks, kad kambari būtu greznojuši ādas izstrādājumi no Spānijas, Delftas porcelāns un mēbeles no Anglijas. Taču no nekaunīgas lepnības ordenis bija attīrī­jies sen.

Tāpat kā viņš pats.

Vecais vīrs tvēra pēc gaisa.

Senešals raudzījās uz vīru, kas gulēja nemierīgā slimības pussnaudā. Mestrs atelsās, pāris reižu pamirkšķināja, tad teica:

Vēl ne, senais draugs. Taču drīz.