Tempļa ordeņa mantojums

DIVPADSMITĀ NODAĻA

ABATIJA DES FONTAINES

FRANCIJAS PIRENEJI

VIENPADSMIT UN TRĪSDESMIT MINŪTES VAKARĀ

Senešals pamodās. Viņš bija iesnaudies krēslā pie gultas. Ātri pametis skatienu pulkstenī uz naktsgaldiņa, viņš sapra­ta, ka gulējis aptuveni stundu. Tad viņš paskatījās uz slimo mestru. Smagie elpas vilcieni vairs nebija dzirdami. Kvēlspul­džu gaismā, kas telpā ieplūda no abatijas ārpuses, viņš re­dzēja, ka nāve pārklājusi vecā vīra acis ar plānu plēvīti.

Viņš taustīja pulsu.

Mestrs bija miris.

Senešalam zuda drosme. Viņš nometās ceļos un noskaitī­ja lūgšanu par aizgājušo draugu. Vēzis uzvarējis. Cīņa bija galā. Taču drīz vien jāsākas citai, atšķirīgai sadursmei. Se­nešals lūdza to Kungu, lai pieņem vecā vīra dvēseli debesīs. Neviens nebija pelnījis pestīšanu vairāk par viņu. Senešals no mestra bija mācījies visu. Savu neveiksmju un emocionā­lās vientulības spiests, viņš pirms daudziem gadiem bija no­nācis vecā vīra ietekmē. Mestrs viņu mācīja strauji, un viņš centās, lai vecajam vīram nebūtu viņā jāviļas. Kļūdas var pie­ciest, ja vien tās netiek atkārtotas, viņam pateica pateica tikai vienu vienīgu reizi, jo mestrs neko nemēdza sacīt divas rei­zes.

Šo tiešumu daudzi brāļi uzskatīja par uzpūtību. Citus aiz­vainoja tas, ko viņi uzskatīja par augstprātīgas labvēlības izpausmi. Taču mestra autoritāti nekad neviens neapšaubīja. Brāļu pienākums bija paklausīt. Jautājumus varēja uzdot tikai tad, kad pienāca laiks izvēlēties jaunu mestru.

Un tam bija jānotiek nākamajā dienā.

Sešdesmit septīto reizi kopš paša sākuma divpadsmitā gadsimta pirmajā pusē tiks izvēlēts jauns mestrs. Ikviens no sešdesmit sešiem iepriekšējiem amatā bija atradies vidēji as­toņpadsmit gadus, un viņu ieguldījums bijis gan gluži neno­zīmīgs, gan arī neaptverami liels. Taču katrs bija ordenim kalpojis līdz pat nāvei. Daži bija miruši kaujas laukā, taču laiks, kad karoja atklāti, sen bija pagājis. Tagad tika pētītas sarežģītākas, mūsdienīgākas cīņu vietas, ko agrāk svētie tēvi pat iedomāties nevarētu. Ordenis pastāvīgi novēroja un pār­baudīja valdības iestādes, internetu, grāmatas, žurnālus un laikrakstus, raugoties, lai tā noslēpumi būtu drošībā un par tā pastāvēšanu nevienam nebūtu ne jausmas. Un šo nepa­rasto uzdevumu sekmīgi bija pildījuši visi mestri, lai cik kāds no tiem varbūt bijis neprasmīgs citos jautājumos. Taču sene­šals bažījās, zinot, ka nākamā mestra valdīšanas laiks būs īpa­ši izšķirošs. Brieda pilsoņu karš, tas karš, ko mirušais bija spējis atvairīt ar neticami smalko spēju paredzēt ienaidnie­ka nodomus.

Klusumā, kas apņēma senešalu, ūdenskritums šķita šal­cam tuvāk. Vasarā brāļi bieži apmeklēja ūdenskritumus un izbaudīja peldes aukstajā ūdenī, un ari viņš ilgojās šādi at­spirdzināties, bet zināja, ka drīz vien viņam atelpas brīžu vairs nebūs. Viņš nolēma nepaziņot brāļiem par mestra nāvi līdz pirmajai lūgšanu stundai sešos no rīta. Vēl bija atliku­šas piecas stundas. Agrāk viņi bija pulcējušies uz lūgšanām tūlīt pēc pusnakts, bet tagad šis dievbijīgais ieradums bija izzudis, tāpat kā daudzi citi likumi. Nu dienas kārtību notei­ca vairāk ar realitāti saistīti apsvērumi, atzīstot miega nepie­ciešamību un pielāgojoties divdesmit pirmā gadsimta prak­ticismam, nevis vairs trīspadsmitajam gadsimtam.

Viņš zināja, ka mestra kambarī ienākt neiedrošināsies ne­viens. Šī privilēģija pienācās tikai viņam kā senešalam, īpaši laikā, kad mestrs gulēja uz slimības gultas. Viņš satvēra se­gas malu un pārvilka to pāri vecā, mirušā vīra sejai.

Galvā joņoja dažādas domas, un viņš juta kārdinājumu ar­vien augam. Disciplīnas izjūtu allaž iedvesa ordeņa statūti, un viņš bija lepns, ka nekad apzināti nebija izdarījis nevienu pārkāpumu. Taču tagad viņu mocīja tieksme pārkāpt vairā­kus likumus. Viņš par to bija domājis visu dienu, vērodams, kā draugs mirst, ja par mestra nāvi vajadzētu pavēstīt lai­kā, kad abatijā vēl risinās dienas dzīve, nebūtu iespējams iz­darīt to, kas viņam bija prātā. Taču šajā stundā viņam bija brīva vaļa, un, tā kā nebija zināms, kas notiks nākamās die­nas laikā, varēja gadīties, ka šī ir viņa vienīgā iespēja.

Tāpēc senešals pastiepa roku, pavilka segu nost no miru­šā un pavēra vaļā tumši zilo apmetni, atsedzot vecā vīra krū­tis. Zelta ķēde bija tieši tur, kur tai jābūt, un viņš noņēma to nost.

Tajā bija iekarināta sudraba atslēga.

Piedodiet man! viņš čukstēja, atkal apsedzot mirušo.

Senešals pārsteidzās pāri istabai pie renesanses laika skap­ja, kas, neskaitāmas reizes vaskojot, bija kļuvis tumšs. Iekšā atradās bronzas kaste, izrotāta ar sudraba krustu. Par tās pastāvēšanu zināja tikai senešals, un viņš daudzkārt bija re­dzējis, ka mestrs to atver, lai gan pētīt kastes saturu viņam nekad netika ļauts. Viņš aiznesa kasti līdz galdam, ielika at­slēgu slēdzenē un vēlreiz lūdza piedošanu.

Viņš meklēja grāmatu ādas iesējumā, kas mestram piede­rēja jau vairākus gadus. Viņš zināja, ka tā tiek glabāta seifā mestrs to tur bija ielicis viņa klātbūtnē -, bet, atvēris vāku, viņš tur ieraudzīja tikai rožukroņi, dažus dokumentus un lūgšanu grāmatu. Meklētās grāmatas nebija.

Senešala bailes bija īstenojušās. Agrāk viņam bija tikai aiz­domas, tagad viņš zināja.

Viņš ielika seifu atpakaļ skapī un izgāja no kambara.

Abatija atgādināja labirintu ar daudziem vairākstāvu spārniem, katrs bija būvēts savā gadsimtā; it kā slepenas sazvērestības iznākumā bija radīta juceklīga celtne, kurā tagad dzīvoja četri simti brāļu. Te bija kapela, iespaidīgs klostera dārzs, darbnīcas, biroju telpas, sporta zāle, kopīgās telpas higiēnas vajadzībām un izklaidei, kanoniķu sanāksmes ēka, sakris.teja, ēdamzāle, vestibili, hospitālis un apjomīga bibliotēka. Mestra kambaris bija novietots tajā abatijas daļā, kas tika celta piecpadsmitajā gadsimtā un pavērsta pret aug­stajām klinšu kraujām, kas slējās pāri dziļai, šaurai ielejai. Brāļu istabas bija tepat netālu, un senešals pagāja garām arkveida portālam, kas veda uz lielo, plašo guļamzāli, kur bija ieslēgta gaisma, jo statūti aizliedza gulēt pilnīgā tumsā. Visi gulēja nekustēdamies, un viņš nedzirdēja neko tikai vienu otru krācienu. Pirms vairākiem gadsimtiem pie durvīm bū­tu stāvējis sargs, un senešals iedomājās, ka turpmāk varbūt vajadzētu šo kārtību atjaunot.

Viņš klusi gāja pa platu gaiteni, kas bija noklāts ar purpursarkanu grīdas celiņu, kurš sedza raupjās akmens plāk­snes. Gaiteņa abās pusēs izvietotās gleznas, skulptūras un piemiņas plāksnes atgādināja abatijas pagātni. Atšķirībā no citiem Pireneju klosteriem šeit Franču revolūcijas laikā nebi­ja notikušas laupīšanas, tāpēc mākslas darbi un vēstījumi pa­likuši neskarti.

Senešals nonāca uz galvenajām kāpnēm un nokāpa līdz pirmajam stāvam. Pa velvētiem gaiteņiem viņš gāja garām telpām, kur apmeklētājiem mācīja mūku dzīvesveidu. Uzai­cināto cilvēku nebija daudz, katru gadu daži tūkstoši, un ie­nākumi no viņiem bija pieticīgs papildinājums naudai, kas bija vajadzīga gada kārtējiem izdevumiem, taču apmeklētāju skaits bija pietiekams, lai būtu jāparūpējas par brāļu mieru.

Durvis, kuras viņš meklēja, atradās vēl viena pirmā stā­va gaiteņa galā. Ar viduslaikos darinātajiem dzelzs kalumiem rotātās durvis, kā vienmēr, bija plaši atvērtas.

Senešals iegāja bibliotēkā.

Maz bija tādu bibliotēku, kuru uzkrātās grāmatas neviens nekad nebija bojājis, taču neskaitāmie sējumi šajā grāmatu krātuvē bija saglabājušies neskarti septiņus gadu simteņus. Agrāk grāmatu te bijis pavisam nedaudz, bet krājumi augu­ši, saņemot dāvinājumus, novēlējumus, kā arī pērkot grā­matas, un pašā sākumā tās darinājuši pārrakstītāji, pūlēda­mies gan dienu, gan nakti. Grāmatu temati bija dažādi, visvairāk tie saistījās ar teoloģiju, filozofiju, loģiku, vēsturi, tieslietām, zinātni un mūziku. Ļoti piemērota bija latīņu frā­ze, iegravēta sienā virs galvenajām durvīm. CLAUSTRUM SINE ARMARIO EST QUAS1 CASTRUM SINE ARMAMENTARIO ("Klos­teris bez bibliotēkas līdzinās pilij bez ieroču noliktavas").

Viņš apstājās un klausījās.

Neviena paša.

Par drošību īstenībā nebija jāraizējas, jo ordeņa statūti as­toņu gadu simteņu garumā bija izrādījušies vairāk nekā ie­spaidīgi, lai nosargātu grāmatas. Neviens brālis neuzdroši­nātos te ienākt bez atļaujas. Taču viņš nebija brālis, bet se­nešals. Vismaz vēl vienu dienu.

Viņš gāja gar plauktiem līdz plašās telpas galam un ap­stājās pie melnām metāla durvim, tad izvilka plastmasas karti caur skeneri, kas bija piestiprināts pie sienas. Šādas kartes bija tikai mestram, maršalam, arhivāram un viņam. Piekļuvi grāmatām, kas atradās aiz durvīm, varēja iegūt tikai ar mes­tra tiešu atļauju. Pat arhivāram vajadzēja saņemt apstiprinā­jumu, pirms viņš gāja iekšā. Tur glabājās dažādas izcili vērtī­gas grāmatas, seni rokraksti, īpašumu apliecinoši dokumenti, saraksti un pats svarīgākais hronikas, kurās bija pierak­stīta mutvārdiem stāstītā ordeņa pastāvēšanas vēsture. Tā­pat kā protokolos tika saglabāts viss, ko paveicis britu par­laments vai ASV Kongress, šajās hronikās bija ietvertas detalizētas atskaites par ordeņa panākumiem un neveik­smēm. Ar roku rakstītās grāmatas tika saglabātas, daudzām bija trausli vāki, ko saturēja misiņa sprādzes, un katra grā­mata līdzinājās mazai ceļasomai, taču tagad vairums datu bi­ja ievadīti datorā, tāpēc nu kaut ko sameklēt ordeņa deviņu gadu simteņu ierakstos varēja pavisam vienkārši.

Viņš iegāja telpā, soļoja gar blāvi apgaismotajiem plauk­tiem un atrada kodeksu tieši tajā vietā, kas tam bija pare­dzēta. Nelielais sējums bija astoņas collas plats un augsts un vienu collu biezs. Senešals to bija uzgājis pirms diviem ga­diem. Sējuma lapas ietvēra koka dēlīši, apvilkti ar iespiedu­miem rotātu teļādu. To gandrīz vai nevarēja dēvēt par grā­matu, bet par grāmatas priekšteci agrīniem centieniem aizstāt saritināto pergamentu, lai tekstu varētu rakstīt uz abām lapas pusēm.

Viņš uzmanīgi atvēra vāku.

Titullapas nebija, slīpo latīņu rakstu ietvēra brūnsarkani, zaļi un zeltīti rotājumi. Senešals bija uzzinājis, ka šo kodek­sa kopiju piecpadsmitajā gadsimtā darinājis kāds no abatijas pārrakstītājiem. Lielākā daļa senlaicīgo kodeksu bija gājuši bojā, pergaments izmantots vai nu citu grāmatu iesiešanai, vai krūku aizvākošanai, vai ari gluži vienkārši iekuram. Pal­dies Dievam, ka šis saglabājies. Tajā iekļautā informācija bi­ja neizsakāmi vērtīga. Viņš nekad nevienam nebija teicis, ko atradis šajā kodeksā, arī mestram ne, un, tā kā viņam šī in­formācija varētu būt vajadzīga, turklāt labāka izdevība vairs nevarēja rasties, viņš paslēpa grāmatu savas sutanas krokās.

Viņš pārgāja pāri ailai un atrada vēl kādu plānu sējumu, arī tā bija rakstīta ar roku, taču deviņpadsmitā gadsimta ot­rajā pusē. Tā nebija lasītājiem domāta grāmata, bet perso­niski ieraksti. Arī tās viņam varēja ievajadzēties, tāpēc senešels to paslēpa sutanā.

Tad viņš izgāja no bibliotēkas ārā, zinot, ka dators, kas kontrolē durvju drošību, noteicis viņa apmeklējuma laiku. Magnētiskās svītras, kas piestiprinātas abiem sējumiem, re­ģistrēs, ka tie paņemti. Tā kā no bibliotēkas izkļūt varēja ti­kai pa durvīm, kas aprīkotas ar sensoriem, un magnētisko uzlīmju noņemšana varētu bojāt grāmatas, nekas cits neatli­ka. Viņš varēja vienīgi cerēt, ka turpmāko dienu juceklī ne­viens necentīsies pārbaudīt datora žurnālu.

Likums statūtos bija formulēts skaidri.

Sods par ordeņa īpašuma zādzību bija izraidīšana.

Tomēr šo izdevību vajadzēja izmantot.