SEPTIŅPADSMITĀ NODAĻA

ABATIJA DES FONTAINES

VIENS DIENĀ

De Rokfors jutās apmierināts. Pirmā sadursme ar senešalu bija beigusies ar pārliecinošu uzvaru. Kopš paša sāku­ma iebildumi pret mestru tikai sešas reizes bija guvuši pa­nākumus kad mestru grēki bijuši zādzības, gļēvulība vai miesaskārība, un tas noticis pirms daudziem gadsimtiem, ga­du desmitos pēc tīrīšanas, kad brālība bija vāja un tajā val­dīja jukas. Diemžēl sods bija drīzāk gan simbolisks nekā reāls. Mestra vārds tomēr tiks minēts hronikās, rūpīgi re­ģistrējot viņa neveiksmes un sasniegumus, tikai tur būs pa­vēstīts, ka brāļi uzskatījuši viņš nav piemiņas vērts.

Pēdējo nedēļu laikā viņa vietnieki bija parūpējušies, lai ne­pieciešamās divas trešdaļas balsotu pēc viņa prāta, tādējādi liekot senešalam, šim necienīgajam muļķim, saprast, cik grū­ta būs cīņa. Mestrs jau vairs nevarēja apvainoties par iebil­dumiem. Tā kā tā viņu apbedīs kopā ar priekšgājējiem. No­raidījums drīzāk gan bija veids, kā pazemot viņa paredzēto pēcteci un motivēt sabiedrotos. Tas bija sens paņēmiens, kas ierakstīts statūtos tajā laikā, kad gods un piemiņa vēl kaut ko nozīmēja. Taču de Rokfors šo veidu bija sekmīgi izman­tojis kā pirmo zalvi kaujā, kuru vajadzēja izcīnīt līdz saules rietam.

Viņš grasījās kļūt par nākamo mestru.

Kristus un Zālamana tempļa nabadzīgo bruņinieku orde­nis nesalauzts bija pastāvējis kopš tūkstoš simt astoņpadsmi­tā gada. Francijas karalis, nicināmais Filips Ceturtais, kas ti­ka dēvēts par Filipu Skaisto, tūkstoš trīs simti septītajā gadā bija centies ordeni iznīcināt. Taču, tāpat kā tagad senešals, karalis nebija pietiekami novērtējis pretinieku, un viņš pa­nāca vienīgi to, ka ordenis aizgāja pagrīdē.

Kādreiz desmitiem tūkstošu brāļu pulcējās karadraudzēs, viņiem piederēja fermas, tempļi un pilis deviņos tūkstošos zemes īpašumu visā Eiropā un Svētajā zemē. Ienaidniekam iedzina bailes jau ordeņa brāļa bruņinieka parādīšanās bal­tajā apmetnī ar sarkano krustu. Brāļus nedrīkstēja izslēgt no baznīcas, un viņiem nebija jāmaksā nodokļi feodāļiem. Or­denim bija ļauts paturēt visu kara laupījumu. Tempļa orde­nis bija pakļauts vienīgi pāvestam, tā bija valsts pati par sevi.

Taču nu jau septiņus gadu simteņus kaujas netika izcīnī­tas. Ordenis bija patvēries abatijā Pirenejos, maskējoties kā vienkārša mūku kopiena. Tā uzturēja sakarus ar Tulūzas un Perpiņānas bīskapiem un pildīja visu, ko prasīja Romas ka­toļu baznīca. Nenotika itin nekas tāds, kas varētu pievērst abatijai uzmanību vai rosināt cilvēkus domāt, kas notiek aiz klostera sienām. Visi brāļi deva divus zvērestus. Vienu baz­nīcai nepieciešamības dēļ. Otru brālībai, un tas nozīmēja pilnīgi visu. Joprojām tika pildīti senie rituāli, lai gan tagad tie norisinājās tumsas aizsegā, aiz bieziem vaļņiem un cieši aizslēgtiem abatijas vārtiem.

Un viss notika vienīgi Lielā mantojuma dēļ.

De Rokforam bija pretīga šā pienākuma paradoksālā tukšība. Ordenis pastāvēja, lai sargātu mantojumu, bet manto­jums nepastāvētu, ja nebūtu ordeņa.

Protams, tas bija kā apburtais loks.

Tomēr aizvien vēl pienākums.

De Rokfors uzskatīja, ka visa līdzšinējā dzīve viņam bi­jusi tikai kā ievads dažām turpmākajām stundām. Viņš ne­zināja, kas bijuši viņa vecāki. Viņu uzaudzināja jezuīti baznī­cas skolā, kas atradās netālu no Bordo. Sākumā ordeņa brāļi bija lielākoties noziedznieki, kuri nožēloja grēkus, nelaimīgi mīlētāji, cilvēki, kas izstumti no sabiedrības. Tagad tie nāca no visiem sabiedrības slāņiem. Visvairāk jauno brāļu bija no laicīgajām aprindām, bet reliģiskā kopiena radīja īstos līde­rus. Visiem desmit iepriekšējiem ordeņa mestriem tika pie­prasīta izglītība, kas gūta garīgā mācību iestādē. De Rokfors bija sācis mācīties Parīzes universitātē, taču izglītošanos pa­beidzis Aviņonas katoļu seminārā. Pēc tam viņš bija palicis tur un mācījis jaunos audzēkņus trīs gadus, pirms viņu aici­nāja ordenis. Tad viņš ar lielu aizrautību pieņēma uzaicinā­jumu un pakļāvās statūtiem.

Visus piecdesmit sešus mūža gadus de Rokfors nekad ne­bija iepazinis sievietes miesu, nedz izjutis kārdinājumu pēc vīrieša. Viņš zināja, ka iepriekšējais mestrs viņam bija pie­šķīris maršala pakāpi, lai apmierinātu viņa godkāri, varbūt pat tās bija lamatas, lai de Rokfors šajā amatā iegūtu tik daudz ienaidnieku, ka tikt augstāk viņam vairs nebūtu ie­spējams. Taču viņš situāciju bija izmantojis gudri, iegūstot draugus, nodrošinot sev uzticamus brāļus un izdarot dažā­dus pakalpojumus. Dzīve klosteri viņu apmierināja. Desmit pēdējos gadus viņš bija pētījis hronikas un tagad lieliski pār­zināja ikvienu —kā labo, tā slikto aspektu ordeņa vēsturē. Viņš negrasījās atkārtot pagātnē pieļautās kļūdas. De Rok­fors kvēli ticēja, ka brālības labprātīgi izvēlētā norobežoša­nās jau kopš ordeņa pastāvēšanas sākuma bija veicinājusi tā pagrimumu. Noslēpumainība radīja aizdomu pilnu gaisotni, un no tās bija tikai viens solis līdz savstarpējiem apvainoju­miem. Tam bija jādara gals. Jāpārtrauc septiņus gadu simte­ņus ilgā klusēšana.

Nu viņa laiks bija pienācis.

Statūtos tas bija pateikts nepārprotami.

Jāpatur prātā ja mestrs ir pavēlējis, tad nedrīkst vilcināties, un viņa rīkojums jāpilda nekavējoties, it kā pavēle būtu nākusi no debesīm.

Klusi iezvanījās tālrunis uz galda, un de Rokfors paņēma klausuli.

Divi brāļi ziņojuši no Rennes-le-Chāteau, sacīja viņa vietnieks, ka Stefānija Nela un Malons jau ir tur. Kā jūs paredzējāt, viņi devās tieši uz kapsētu un atrada Ernsta Skovila kapu.

Ir labi pazīt savus ienaidniekus.

Brāļiem pagaidām tikai jānovēro, bet jābūt gataviem rī­koties.

Par to otru jautājumu, ko jūs likāt noskaidrot. Mums aizvien vēl nav ne jausmas, kas uzbrucis brāļiem Kopen­hāgenā.

De Rokforam ļoti nepatika dzirdēt par neveiksmi.

1.38

Vai šim vakaram viss ir sagatavots?

Mēs būsim gatavi.

Cik daudz brāļu pavadīja senešalu uz Tēvu zāli?

Trīsdesmit četri.

Vai ir zināms, kuri tie bija?

Jā, ikviens.

Viņiem tiks dota iespēja pievienoties mums. ja ne, tad mēs tiksim galā ar viņiem. Tomēr raugies, lai vairākums iz­lemtu būt kopā ar mums. Tam nevajadzētu būt grūti. Reti kurš gribēs palikt zaudētājos.

Konsistorija sākas sešos vakarā.

Senešals vismaz pildīja pienākumu, aicinot brāļus uz sēdi pirms saulrieta. Konsistorija bija viens no mainīgajiem lielu­miem vienādojumā, procedūra, kas īpaši paredzēta dažādu manipulāciju novēršanai, taču de Rokfors bija ilgi pētījis un paredzējis tās varbūtējo norisi.

Esi gatavs! viņš sacīja. Senešals izmantos tempu, lai radītu apmulsumu. Tieši tā ievēlēšanu panāca viņa mestrs.

Viņš tik viegli nepadosies.

Es to nemaz neceru. Tieši tāpēc esmu viņam sagatavo­jis kādu pārsteigumu.

Загрузка...