Tempļa ordeņa mantojums

ČETRDESMIT DEVĪTĀ NODAĻA

PIECI UN TRĪSDESMIT MINŪTES PĒCPUSDIENĀ

De Rokfors atrada Živoras senvietu, kas skaidri bija pa­rādīta Michelin kartē, bet tuvojās tai ar piesardzību. Viņš ne­gribēja, lai viņa klātbūtni pamana. Pat tad, ja šeit nebūtu Ma­lona un pārējo, viņu varētu pazīt Kasiopeja Vita. Tāpēc de Rokfors lika šoferim lēni braukt pa zālaino pļavu, kur atra­dās automašīnu stāvvieta, līdz ieraudzīja Peugeot, kas pēc tipa un krāsas atbilda mašīnai, kuru viņš atcerējās. Uz priekšējā stikla bija nomas uzlīme.

Viņi ir šeit, de Rokfors teica. Novieto mašīnu!

Šoferis rīkojās, kā viņam lika.

Es izpētīšu situāciju, de Rokfors sacīja diviem pārē­jiem brāļiem un Kleridonam. Gaidiet un nerādieties nevie­nam!

De Rokfors izkāpa no automašīnas. Vēlās pēcpusdienas saule, kas atgādināja ugunīgu bumbu, jau grima aiz kaļķak­mens mūra, kas ietvēra laukumu. Viņš dziļi ievilka elpu, iz­baudot vēso, retināto gaisu, kas atsauca atmiņā abatiju. Šī vieta atradās krietni augstu virs jūras līmeņa.

Pārlaidis skatienu apkārtnei, de Rokfors pamanīja koku apēnotu ceļu un nolēma, ka tas ir īstais virziens, taču negāja tieši pa ceļu, bet gar to, slapstīdamies starp slaidajiem ko­kiem, kuru pakājē mēļu paklāju veidoja puķes un ziedoši vir­ši. Visa šī zeme reiz bijusi Tempļa ordeņa īpašums. Tuvējā augstienē bija atradusies viena no lielākajām templiešu ko­pienām Pirenejos. Te bija rūpnīca, kur brāļi pūlējās dienu un nakti, darinot ordenim ieročus. De Rokfors zināja, ka vaja­dzīga liela māka, lai koks, ādas un metāls pārtaptu par vai­rogiem, ko nevar tik viegli pāršķelt. Taču brāļa bruņinieka patiesais draugs bija zobens. Baroni bieži vien savus zobe­nus mīlēja vairāk par sievām un centās saglabāt vienu un to pašu zobenu līdz pat nāvei. Līdzīga aizrautība piemita arī brāļiem, un statūti to atzina par labu. Tomēr templiešu zo­beni nebija tādi kā baroniem. Rokturi nebija nedz apzeltīti, nedz rotāti ar pērlēm. Roktura poga nebija veidota no kris­tāla ar tajā ietvertu relikviju. Brāļiem bruņiniekiem nevaja­dzēja šādus talismanus, jo viņiem spēku deva uzticība Die­vam un paklausība statūtiem. Viņu biedrs bija allaž straujais un gudrais zirgs. Katram bruņiniekam piederēja trīs zirgi, kurus baroja, sukāja un posa katru dienu. Zirgi veicināja or­deņa uzplaukumu, un brāļu bruņinieku sirsnīgajām rūpēm tie atbildēja ar tādu pašu uzticību. De Rokfors bija lasījis par kādu brāli, kuru, atgriežoties no krusta kariem, nebija pazi­nis paša tēvs, taču acumirklī bija atcerējies uzticamais ērze­lis.

Tie allaž bija ērzeļi.

Jāt ar ķēvi bija neiedomājami. Kā teicis kāds bruņinieks lai sievietes paliek sievietem.

De Rokfors gāja tālāk. Koku mizas un zaru smarža rosi­nāja viņa iztēli, un viņš gandrīz vai varēja sadzirdēt dunam smagos pakavus, kas reiz bija minuši maigo sūnu un puķes. Viņš centās ieklausīties, bet traucēja sienāžu čirkstēšana. De Rokfors sargājās no elektroniskajām drošības sistēmām, bet pagaidām nelikās, ka viņu novēro. Viņš turpināja iet pa ta­ciņu, kas gar slaidām priedēm aizvijās tālāk mežā. Viņam bija karsti, pieri klāja sviedru lāses. Augstu virs galvas klinšu spraugās gaudoja vējš.

Mūki karotāji. Lūk, kas bija ordeņa brāļi.

De Rokforam patika šāds apzīmējums.

Pats svētais Bernārs no Klervo bija attaisnojis templiešu pastāvēšanu, slavinādams neticīgo nogalināšanu. Tas, kurš sēj vai pļauj nāvi Kristus vārdā, nav noziedzies, bet gan pelnījis slavu un atzinību. Kristus kareivis nogalina mierīgi un mirst vēl mierī­gāk. Viņš nēsā zobenu ar cildenu nolūku. Viņš ir rīks Dieva rokā, lai sodītu ļaundarus un aizstāvētu taisnību. Nogalinot ļaundarus, viņš nonāvē nevis cilvēku, bet ļaunumu, un viņš uzskatāms par Kristus gribas likumīgu izpildītāju.

De Rokfors labi pazina šos vārdus. Tie tika mācīti ikvie­nam jaunajam ordeņa brālim. Viņš tos bija klusībā atkārto­jis, noraugoties, kā mirst Larss Nels, Ernsts Skovils un Pē­ters Hansens. Viņi visi bija ķeceri. Cilvēki, kuri stāvēja ceļā ordenim. Ļaundari. Tagad šim sarakstam vajadzēja pievie­not vēl dažus vārdus. Tos, kuru īpašnieki atradās pilī, kas jau parādījās aiz kokiem, patvērusies pie klinšainajām nogā­zēm.

De Rokfors bija ievācis ziņas par chateau jau iepriekš, pirms atstāja abatiju. Sešpadsmitajā gadsimtā tā bijusi kara­liskā rezidence, viena no Katrīnas de Mediči daudzajām pi­līm un revolūcijas laikā nav izpostīta, jo atradusies tik no­šķirtā vietā. Tādējādi pils bija īsts renesanses laikmeta piemineklis ar gleznainiem tornīšiem, smailēm un stāviem jumtiem. Acīmredzot līdzekļu Kasiopejai Vitai netrūka. Šādas celtnes maksaja dārgi, tapat ka to uzturēšana, un de Rok­fors nedomāja, ka pils ir atvērta ekskursijām, lai papildinā­tu ienākumus. Nē, šī bija privāta rezidence vienpatīgai personai, kura trīs reizes bija iejaukusies viņa darīšanās. Personai, ar kuru vajadzēja tikt galā.

Taču de Rokforam vajadzēja arī tās divas grāmatas, kas atradās pie Marka Nela.

Tāpēc rupjš uzbrukums nebija iespējams.

Diena strauji dzisa, pili jau sāka apņemt dziļas ēnas. De Rokfors drudžaini domāja.

Vajadzēja pārliecināties, ka viņi visi ir iekšā. Taču pašrei­zējais novērošanas punkts bija pārāk tuvu. De Rokfors ievē­roja divsimt metru attālumā blīvu dižskābaržu audzi, kur ne­traucēti varētu novērot galveno ieeju.

De Rokfors uzskatīja, ka viņi paredzējuši viņa ierašanos. Pēc notikumiem Larsa Nela mājā viņi noteikti bija sapratu­ši, ka Kleridons ir nodevējs. Taču varbūt viņi negaidīja, ka de Rokfors viņus atradīs tik drīz. Tas bija labi. Viņam vaja­dzēja atgriezties abatijā. De Rokforu gaidīja viņa virsnieki. Tur bija sasaukts koncils, kurā de Rokforam bija jāpiedalās.

Viņš nolēma atstāt abus brāļus mašīnā par novērotājiem. Pagaidām ar to pietiktu.

Tomēr viņš atgriezīsies.