Tempļa ordeņa mantojums

ČETRDESMIT OTRA NODAĻA

De Rokfors pie baznīcas apstājās. Savādi, ka tie abi iebēguši tur iekšā. Lai jau. Viņš bija nolēmis izrēķināties ar Mar­ku Nelu pats. Nu de Rokfora pacietība bija galā. Drošības dēj viņš bija aprunājies ar saviem virsniekiem, pirms devās projām no abatijas. De Rokfors negrasījās atkārtot iepriek­šējā mestra kļūdas, viņš bija nolēmis vismaz skata pēc ievē­rot demokrātiju. Par laimi, vakardienas notikumi, kad tie abi aizbēga, sašaujot divus brāļus, bija vienojuši pārējos. Visi pie­krita, ka iepriekšējais senešals un viņa līdzzinātājs jāatgādā atpakaļ un jāsoda.

De Rokfors bija cieši nolēmis to izdarīt.

Viņš pārlaida skatienu ielai.

Ļaužu drūzma kļUva arvien lielāka. Siltā diena bija atvi­linājusi šurp ekskursijas. De Rokfors pievērsās brālim, kas stāvēja viņam blakus.

Ej iekšā un novērtē situāciju!

Vīrietis pamāja un gāja.

De Rokforam baznīcas telpu izvietojums bija pazīstams. Ieiet un iziet varēja tikai pa vienām durvīm. Ar vitrāžām rotātie logu stikli bija cieši nostiprināti. Lai izbēgtu caur logu, vajadzētu stiklu sasist. Neviens policists nebija redzams. Rennā tā bija parasta aina. Te nenotika tikpat kā nekas, cilvēki tikai tērēja naudu. Šī naudas pelnīšana de Rokforam riebās. Ja notiktu pēc viņa prāta, vajadzētu aizliegt visas eks­kursijas uz abatiju. Viņš zināja, ka bīskaps cels iebildumus, tomēr bija nolēmis ekskursijām atvēlēt tikai dažas stundas sestdienās, aizbildinoties ar to, ka brāļiem vajadzīga lielāka nošķirtība. To bīskaps sapratīs. De Rokfors bija nodomājis atjaunot daudzus senos ieradumus, metodes, kas sen bija at­mestas, rituālus, kuri reiz darīja templiešus atšķirīgus no pā­rējiem reliģiskajiem ordeņiem. Tādēļ vajadzēja, lai abatijas vārti būtu lielākoties slēgti.

Brālis, kuru de Rokfors bija sūtījis baznīcā, atgriezās.

Viņu tur nav, brālis sacīja, pienākot de Rokforam klāt.

Kā tu to domā?

Es pārmeklēju jomu, sakristeju, grēksūdzes kambarus. Tur viņu nav.

De Rokfors negribēja ne dzirdēt.

Šī ir vienīgā izeja.

Mestr, viņu baznīcā nav.

De Rokfors, saraucis pieri, pētīja baznīcu. Prātā joņoja da­žādas varbūtības.

Tad atbilde kļuva skaidra.

Nāc! viņš teica. Es zinu, kur viņi ir.

Stefānija klausījās Ruā Kleridona stāstījumā nevis kā sie­va un māte, kas veic savai ģimenei nozīmīgu uzdevumu, bet kā valdības slepenās aģentūras vadītāja, kam ik dienu jāno­darbojas ar izlūkošanas un pretizlūkošanas problēmām. Kaut kas nebija kārtībā. Tas, ka Kleridons tik pēkšņi atradies, šķita pārāk vienkārši. Stefānija nepazina Reimonu de Rokforu, bet tas, ko viņa zināja par šo cilvēku, lika domāt, ka Klerido­nam vai nu ļāvuši izbēgt ar nolūku, vai arī vēl ļaunāk mazais, bailīgais vīrietis, kas sēdēja pie galda, sācis sadar­boties ar ienaidniekiem. Vajadzēja runāt ar viņu ļoti piesar­dzīgi. Šķiet, arī Žofrē kaut ko nojauta, jo ļoti skopi atbildēja uz francūža daudzajiem jautājumiem. Kleridons pārāk daudz gribēja zināt tas šķita aizdomīgi tādam cilvēkam, kurš tik­ko izsprucis no nāves briesmām.

Vai tā sieviete pilī bija Kasiopeja Vita, ingēnieur, kas mi­nēta vēstulē Ernstam Skovilam? Stefānija jautāja.

Tā liekas. Sieviete sātans.

Iespējams, viņa mūs visus izglāba.

Kā? Viņa traucēja, tāpat kā agrāk Larsam.

Tāpēc, ka viņa iztraucēja, jūs pašreiz esat dzīvs.

Nē, madame. Esmu dzīvs tāpēc, ka viņiem vajadzīga in­formācija.

Un es brīnos, kāpēc jūs esat ne vien dzīvs, bet atroda­ties šeit, Žofrē, stāvot pie loga, teica. No de Rokfora nav viegli aizbēgt.

jūs aizbēgāt.

Kā jūs zināt?

Viņi runāja par jums un Marku. Acīmredzot bijusi ap­šaude. Ievainoti brāļi. Viņi ir dusmīgi.

Vai viņi runāja, ka grib mūs nogalināt?

Iestājās nepatīkams klusums.

Ruā, ierunājās Stefānija. Kas gan cits viņiem būtu vajadzīgs?

Zinu tikai, ka viņiem no arhīva nozudušas divas grā­matas. Viņi par to ieminējās.

Vēl pirms mirkļa jūs teicāt, ka jums nav ne jausmas, kā­pēc viņiem vajadzīgs madame Nelas dēls. Žofrē balss tonī varēja saklausīt aizdomas.

Es to nezinu. Tomēr zinu, ka viņiem vajadzīgas abas tās grāmatas.

Stefānija pameta skatienu uz Žofrē, bet viņa vaibstos ne­kas nebija lasāms. Ja grāmatas, ko meklēja de Rokfors, pa­tiešām bija pie Žofrē un Marka, jaunā cilvēka sejā par to ne­liecināja itin nekas.

Vakar, sacīja Kleridons, jūs man parādījāt Larsa die­nasgrāmatu un to grāmatu…

Kas tagad atrodas pie de Rokfora.

Nē. To viņam pagājušajā nakti nozaga Kasiopeja Vita.

Vēl viens jaunums. Kleridons zināja milzum daudz par

spīti tam, ka saskaņā ar viņa teikto sagūstītāji viņu ignorē­juši.

Tātad de Rokfors grib viņu atrast, Stefānija secināja. Tāpat kā mēs.

Šķiet, madame, ka vienā no grāmatām, ko Marks paņē­mis viņu arhīvā, arī ir kriptogramma. De Rokfors grib at­gūt to grāmatu.

Vai arī to jūs noklausījāties?

Kleridons pamāja.

Oui. Viņi domāja, ka esmu aizmidzis, bet es klausījos. Kāds no maršaliem Sonjēra laikos atklājis kriptogrammu un uzzīmējis to tajā grāmatā.

Mums nekādu grāmatu nav, teica Žofrē.

Ko jūs sakāt? Kleridona sejā bija redzams apjukums.

Mums nekādu grāmatu nav. Abatiju mēs atstājām lielā steigā un lidzi nepaņēmām neko.

Kleridons piecēlās kājās.

Jūs melojat.

Tukši vārdi. Vai varat pamatot savu apgalvojumu?

Jūs esat ordeņa brālis. Kristus kareivis. Templietis. Zvē­rests jums liedz melot.

Un kas liedz melot jums? Žofrē jautāja.

Es nemeloju. Esmu daudz pārcietis. Piecus gadus slē­pos vājprātīgo namā, lai neļautu, ka templieši mani sagūsta. Vai zināt, ko viņi gribēja ar mani darīt? Ierīvēt pēdas ar tau­kiem un turēt tās virs kvēlošu ogļu pannas. Sadedzināt tās līdz kaulam.

Grāmatu mums nav. Tās ir de Rokfora iedomas.

Nav tiesa. Kad bēgāt, tika ievainoti divi vīri, un abi tei­ca, ka Markam bijusi mugursoma.

Stefānija saausījās.

Un kā jūs zināt to? Žofrē jautāja.

De Rokfors iegāja baznīcā. Aiz viņa nāca brālis, kas tik­ko no turienes bija iznācis. De Rokfors devās pa galveno eju uz priekšu un iegāja sakristejā. Marks Nels bija labi infor­mēts. Tikai daži zināja par slepeno telpu baznīcā. Tūristiem to nekad nerādīja, un nojausma par to varēja būt vienīgi re­tajam no Rennas dziļi ticīgajiem cilvēkiem. De Rokfors bieži bija domājis, cik savādi, ka Rennas īpašnieki Sonjēra izbū­vēto baznīcas telpu nedara pieejamu tūristiem slepenas is­tabas vienmēr vairoja noslēpumainību taču ar baznīcu, pilsētu un tās vēsturi saistījās daudz neizskaidrojamu noti­kumu.

Vai šīs durvis bija vaļā, kad tu biji te pirmo reizi?

Brālis papurināja galvu un čukstēja:

Tās bija aizvērtas, mestr.

De Rokfors klusi aizvēra sakristejas durvis.

Neļauj nevienam nākt iekšā!

Viņš piegāja tuvāk skapim un izņēma pistoli. Slepeno telpu aiz tā viņš patiesībā nekad nebija redzējis, bet, arhīvos lasot iepriekšējo maršalu atskaites par pētījumiem Rennā, zināja, ka tā eksistē. Ja vien viņš atcerējās pareizi, atvienotājmehānismam vajadzēja būt skapja augšējā labajā stūri.

De Rokfors pastiepa roku un sataustīja metāla sviru.

Viņš saprata tikko paraus sviru, abi vīrieši, kas atrodas otrpus durvīm, sapratīs, kas notiek, un jādomā, ka abi bija bruņoti. Malons noteikti prata rīkoties šādās situācijās, un Marks Nels bija pierādījis, ka nav zemu vērtējams.

Sagatavojies! de Rokfors teica.

Brālis izvilka Isstobra automātisko pistoli un nomērķēja skapja virzienā. De Rokfors parāva sviru un strauji atkāpās, mērķēdams ar ieroci un gaidīdams, kas notiks.

Skapis pavērās, atsedzot ieeju.

De Rokfors nostājās cieši tai blakus un ar kāju atspēra dur­vis plaši vajā.

Slepenā telpa bija tukša.

Malons stāvēja blakus Markam grēksūdzes kambarī. Pā­ris minūšu viņi bija gaidījuši slepenajā telpā un vērojuši sakristeju caur mazu, nodevīgu atveri, kas tīši bija izurbta ska­pī. Marks redzēja, ka viens no brāļiem ienāk sakristejā un, ieraudzījis, ka tā ir tukša, atkal iziet. Viņi nogaidīja vēl mir­kli, tad gāja ārā, noraudzīdamies, ka brālis atstāj baznīcu. Tā kā vairāk neviena no brāļiem baznīcā nebija, abi žigli ie­spruka grēksūdzes kambari tieši tajā brīdī, kad de Rokfors un brālis atgriezās.

Marks bija spriedis pareizi, ka de Rokfors zina par sle­peno telpu, bet nevienam to neteiks, ja vien nebūs pilnīgi nepieciešams. Kad Marks un Malons pamanīja de Rokforu ārpusē vērojam baznīcu un sūtām iekšā vienu no brāļiem, viņi vilcinājās tikai pāris minūšu, jo zināja ja brālis pateiks de Rokforam, ka viņu baznīcā nav, tas uzreiz nopratīs, kur viņi slēpjas. Baznīcai bija tikai vienas durvis.

Pazīsti savu ienaidnieku un pazīsti pats sevi! Marks čukstēja, kad de Rokfors un viņa pakalpiņš iegāja sakristejā.

Malons smaidīja. Sun Ci bija gudrs vīrs. Durvis uz sakristeju aizvērās.

Nogaidām pāris mirkļu, tad pazūdam, Marks ieteica.

Ārā varbūt ir vēl citi.

Noteikti. Izmantosim izdevību. Man aptverē ir deviņas lodes.

Nesāksim šaut, ja vien nebūs citas izejas. Durvis uz sakristeju bija ciet.

Iesim! Malons mudināja.

Viņi izgāja no grēksūdzes kambara, pagriezās pa labi un devās uz izeju.

Stefānija lēni piecēlās, piegāja pie Žofrē un mierīgi paņē­ma no viņa pistoli, tad strauji apcirtās riņķī, uzvilka gaili un, pieskrējusi pie Kleridona, piespieda pistoles stobru viņam pie deniņiem.

Jūs, gļēvais nelieti! Jūs esat pievienojies viņiem.

Kleridonam iepletās acis.

Nē, madame. Zvēru!

Atpogājiet viņa kreklu! Stefānija teica.

Žofrē atrāva vaļā krekla priekšu. Parādījās mikrofons, kas bija piestiprināts pie kalsnā krūškurvja.

Nāciet! Ātrāk! Palīgā! Kleridons kliedza.

Žofrē spēcīgi iesita Kleridonam pa vaigu, notriekdams vi­ņu zemē. Stefānija, turot pistoli rokā, pagriezās un pa logu ieraudzīja, ka šurp skrien vīrietis ar īsi apgrieztiem matiem.

Viņš atgrūda durvis ar vienu kājas spērienu.

Žofrē bija sagatavojies.

Viņš stāvēja tieši pie durvīm kreisajā pusē un, kad vīrie­tis iebruka, apmeta iebrucēju riņķī. Stefānija pamanīja īsmatainā vīrieša rokā pistoli, bet Žofrē izveicīgi pasita tās stob­ru uz leju un iespēra vīrietim, piespiežot viņu pie sienas. Neļaujot viņam attapties, Žofrē spēra vēlreiz pa vēderu, un vīrietim aizrāvās elpa, viņš gāzās uz priekšu, bet Žofrē ar vēl vienu sitienu notrieca viņu uz grīdas.

Vai to jums māca abatijā? Stefānija izbrīnā jautāja.

To un daudz ko citu.

Mums jātiek projām.

Mirkli pagaidiet!

Žofrē ieskrēja guļamistabā un atgriezās ar Marka mugur­somu.

Kleridons teica taisnību. Mums ir tās grāmatas, un es nedrīkstu aiziet bez tām.

Stefānija ievēroja, ka Žofrē notriektajam vīrietim ir mik­rofons.

Viņš bija klausījies, ko runā Kleridons, un noteikti sazi­nājās ari ar citiem.

De Rokfors ir šeit, Žofrē secināja.

Mums jāatrod Marks un Kotons. Stefānija no virtu­ves galda paķēra savu mobilo tālruni.

Žofrē piegāja pie atvērtajām ārdurvīm un uzmanīgi palū­kojās uz vienu un otru pusi.

Jādomā, drīz vien te ieradīsies vēl citi brāļi.

Stefānija nostājās aiz viņa.

Iespējams, viņi ir aizņemti pie baznīcas. Mēs iesim turp gar pilsētas mūri un caur mašīnu stāvvietu, nevis pa galve­no ielu. Viņa atdeva Žofrē pistoli. Piesedziet mani no mu­gurpuses!

Ar prieku, madame. Viņš pasmaidīja.

De Rokfors vērās tukšajā telpā. Kur viņi ir? Baznīcā gluži vienkārši nebija citas vietas, kur slēpties.

Viņš ar spēku aizgrūda skapi ciet.

Brālis, ko de Rokfors bija paņēmis līdzi, droši vien ma­nīja apjukumu viņa sejā, kad slēptuve izrādījās tukša. De Rok­fors apvaldīja mulsumu.

Kur viņi ir, mestr? brālis jautāja.

Pārdomājot, ko teikt, de Rokfors piegāja pie loga un caur stiklu starp krāsainajām vitrāžām paskatījās ārā. Golgātas dārzs joprojām bija pilns ar apmeklētājiem. Tad viņš ierau­dzīja, ka Marks Nels un Kotons Malons ieskrien dārzā un pagriežas uz kapsētas pusi.

Ārā, viņš mierīgi sacīja un devās uz sakristejas durvīm.

Marks domāja, ka viltība ar slepeno telpu būs sagādājusi viņiem diezgan laika bēgšanai. Viņš cerēja, ka de Rokfors paņēmis iīdzi tikai pāris brāļu. Taču ārā gaidīja vēl trīs brāļi viens uz galvenās ielas, otrs uz ceļa, kas veda uz mašīnu stāv­vietu, un trešais pie villas "Betānija", lai neļautu viņiem aiz­bēgt caur dārzu. De Rokfors acīmredzot neuzskatīja, ka jāsar­gā arī kapsēta, jo aiz mūra atradās tūkstoš piecsimt pēdu augsta klints krauja.

Marks devās tieši uz kapsētu.

Viņš pateicās debesīm par vēlajiem vakariem, kurus viņš ar tēvu tik bieži bija pavadījis kapsētā, veicot pētījumus. Vie­tējiem iedzīvotājiem nepatika, ja cilvēki staigā pa kapsētu pēc tumsas iestāšanās, taču tēvs teica, ka tas ir vispiemērotākais laiks. Viņi te bija pavadījuši neskaitāmas stundas, meklējot norādes un mēģinot saprast Sonjēra šķietami neizskaidro­jamo rīcību. Dažas reizes viņus iztraucēja, tāpēc viņi izgud­roja citu ceļu, kā izkļūt no kapsētas, neejot caur vārtiem, ko rotāja kaltas dzelzs galvaskauss un sakrustoti kauli.

Tagad vajadzēja izmantot šo izgudrojumu.

Gandrīz vai baidos jautāt, kā mēs no šejienes izkļūsim, teica Malons.

Var likties biedējoši, bet tagad vismaz ir gaiša diena. Citreiz esmu to darījis nakts tumsā.

Marks pagriezās pa labi un pa akmens kāpnēm steidzās lejup uz kapsētas zemāko daļu. Pa kapsētu staigāja vismaz daži desmiti cilvēku, apbrīnojot pieminekļus. Debesis bija spodri zilas, un vējš aiz kapsētas mūriem vaimanāja kā bēdu sagrauzta dvēsele. Skaidrā laikā Rennā allaž pūta spēcīgs vējš, bet kapsētā nekustēja ne zariņš, jo baznīca un garīdz­nieka māja aizturēja vēja brāzmas, kas nāca no dienvidiem un rietumiem.

Marks veicīgi soļoja uz to pusi, kur pie austrumu sienas zem gobas lapotnes ēnā atradās kāds piemineklis. Viņš ie­vēroja, ka ļaudis uzturas gandrīz tikai kapsētas augšējā daļā, kur bija Sonjēra mīļākās kaps. Marks uzlēca uz izturīgā pie­minekļa un uzrāpās uz akmens sienas.

Sekojiet! viņš teica, otrā pusē nolēca no sienas, apvē­lās riņķi, tad piecēlās un nopurināja no apģērba smiltis.

Marks noskatījās, kā Malons nolec no astoņas pēdas aug­stās sienas uz šaurās takas.

Viņi stāvēja akmens sienas pamatnē uz klinšaina, aptu­veni četras pēdas plata kājceliņa. Stāvo nogāzi nostiprināja zemi dižskābarži un priedes, ko bija izkropļojis vējš, koku zari bija izlocīti un savijušies kopā, saknes ieķērušās klints spraugās.

Marks norādīja pa kreisi.

Šī taka beidzas aiz pils, tur ir strupceļš. Viņš pagrie­zās. Tāpēc mums jāiet turp, tad nonāksim pie automašīnu stāvvietas. Tur viegli var uzkāpt augšā.

Te vēja nav, bet, kad pagriezīsimies ap stūri… Malons pastiepa roku uz priekšu. Šķiet, tur būs pamatīgas brāz­mās.

Kā īstā vētrā. Taču citas iespējas nav.