Tempļa ordeņa mantojums

SEŠDESMIT SESTĀ NODAĻA

Marks bija apmulsis un izbrīnījies. Viņš zināja, kas ir Sī­manis.

Sākumā viņa vārds aramiešu valodā bija Cephas, tad grie­ķu vārds Petros, kas nozīmēja akmeni. Beidzot viņš kļuva par Pēteri, un evaņģēliji vēstīja, ka Kristus sacījis: "Uz šās klints es gribu celt savu draudzi."

Šī liecība bija pirmais jēgpilnais no visiem' senajiem vēstī­jumiem, ko Marks bija lasījis. Nekādu pārdabisku notikumu vai brīnumainu parādību. Nekā, kas būtu pretrunā ar vēs­turi vai loģiku. Nevienas neatbilstīgas detaļas, kura liktu šaubīties par ticamību. Tikai vienkārša zvejnieka liecība par diženu cilvēku, kura labie darbi un laipnie vārdi dzīvojuši vēl pēc viņa nāves, vārdi, kas iedvesmojuši zvejnieku turpi­nāt to, ko bija uzsācis šis cilvēks.

Sīmanim trūka tāda intelekta un spēju, lai sīki izstrādātu reliģiskās idejas, kas tapa daudz vēlāk. Viņa izpratne saistī­jās tikai ar cilvēku Jēzu, kuru viņš pazina un kuru Dievs bija paņēmis ar vardarbīgu nāvi. Sīmanim bija skaidrs lai pazītu Dievu, lai kļūtu par daļu no Viņa, jālīdzinās Jēzum. Mācība var dzīvot tikai tad, ja Sīmanis un citi, kas nāk pēc viņa, tai iedveš dzīvību. Tādējādi nāvei nav varas pār Jēzu. Notiks augšāmcelšanās nevis burtiskā, bet garīgā nozīmē. Sīmanis juta, ka Jēzus ir augšāmcēlies un dzīvo, un šajā ne­parastajā brīdī kādā rudens vakarā sešus mēnešus pēc Jēzus sodīšanas ar nāvi dzima kristīgā baznīca.

Tie augstprātīgie stulbeņi, de Rokfors murmināja. Ar savām lepnajām baznīcām un teoloģiskajām mācībām. Viss ir aplams no viena gala līdz otram.

Nav vis.

Kā jūs tā varat teikt? Nav ne krustā sišanas, ne tukša kapa, ne eņģeļu, kas pasludinātu par Kristus augšāmcelša­nos. Tā ir fikcija, ko radījuši cilvēki paši sava labuma dēļ. Taču šai liecībai ir noteikta jēga. Viss sācies ar vienu cilvē­ku, kurš kaut ko sapratis savā prātā. Mūsu ordeni noslaucī­ja no zemes virsas, mūsu brāļus spīdzināja un slepkavoja tā saucamās Kristus augšāmcelšanās vārdā.

Iznākums ir viens un tas pats. Radās baznīca.

Vai jūs kaut mirkli varat iedomāties, ka baznīca būtu piedzīvojusi tādu uzplaukumu, ja visas teoloģijas pamatā bū­tu viena vienkārša cilvēka personiskā atklāsme? Cik daudz piekritēju baznīca tad būtu ieguvusi?

Jēzus taču bija vienkāršs cilvēks.

. Taču vēlāk .cilvēki viņam piešķīra Dieva statusu. Un, ja kāds to apšaubīja, viņu pasludināja par ķeceri un sadedzi­nāja uz sārta. Katarus tieši šeit, Pirenejos, iznīcināja par ne­ticību.

t Tie agrīnie baznīcas tēvi rīkojās tā, kā toreiz vajadzēja. Lai izdzīvotu, viņiem notikumi bija jāizpušķo.

Vai jūs atzīstat par labu to, ko viņi darīja?

Kas darīts padarīts.

Mēs to varam vērst par labu.

Markam ienāca prātā kāda doma.

Sonjērs noteikti šo ir lasījis.

Un viņš nevienam nestāstīja.

Pareizi. Pat viņš saprata, cik tas būtu veltīgi.

Viņš nestāstīja tāpēc, ka tad būtu zaudējis personisko bagātības krātuvi. Viņš bija negodīgs. Zaglis.

Varbūt. Taču uzzinātais noteikti viņu iespaidoja. Viņš baznīcā atstājis tik daudz norāžu. Sonjērs bija mācīts vīrs un prata latīņu valodu. Ja viņš šo atrada un esmu pārliecināts, ka tā bija, viņš saprata. Tomēr nolika visu atpakaļ slēptu­vē un aizslēdza vārtus. Marks lūkojās osuārijā. Vai patie­šām viņš redz Jēzus kaulus? Viņu pārņēma skumjas, iedo­mājoties, ka arī no tēva tagad palikuši tikai kauli. Marks stingri raudzījās uz de Rokforu un uzdeva jautājumu, kura atbildi viņš no tiesas gribēja zināt. Vai jūs nogalinājāt manu tēti?

bļ*

Malons redzēja, ka Stefānija steidzas uz trepju pusi, rokā turot sargam atņemto pistoli.

Vai tu domā kāpt lejā?

Varbūt viņš mani ienīst, tomēr ir mans dēls.

Malons saprata, ka Stefanijai jāiet, bet negribēja laist viņu vienu.

Iešu kopā ar tevi.

Es gribu to nokārtot viena.

Man pie astes, ko tu gribi. Es eju.

Iešu ari es, ieteicās Kasiopeja.

Henriks satvēra viņas roku.

Nē. Palieciet! Tas jāatrisina viņiem pašiem.

Kas jāatrisina? Kasiopeja noprasīja.

Kapelāns spēra soli uz priekšu.

Senešalam un mestram nepieciešams izaicināt vienam ot­ru. Senešala māte ir šajā notikumā iesaistīta ar noteiktu no­lūku. Lai iet! Viņai jābūt lejā pie viņiem.

Stefānija nozuda altāra bedrē, un Malons no augšas no­skatījās, kā viņa sāniski nolec no trepēm, izvairoties no la­matām. Tad viņš sekoja, turot lukturi vienā rokā, bet pistoli otrā.

Uz kuru pusi? Stefānija čukstēja.

Malons ar žestu norādīja, lai viņa klusē. Tad izdzirdēja balsis. No kreisās puses, kur viņš un Kasiopeja bija atraduši kambari.

Turp, viņš bez skaņas izteica.

Malons zināja, ka ejā lamatu nav gandrīz līdz ieejai kam­bari. Tomēr viņi virzījās uz priekšu ļoti lēni. Ieraudzījis ske­letu un sienā iegrebtos vārdus, Malons saprata, ka jābūt pie­sardzīgiem.

Balsis bija saklausāmas skaidrāk.

• 'T ■

>J<

Es jautāju, vai jūs nogalinājāt manu tēti, Marks skaļi sacīja.

Jūsu tēvs bija vājš cilvēks.

Tā nav atbilde.

Tajā naktī, kad viņš izdarīja pašnāvību, es biju tur. Se­koju viņam līdz tiltam. Mēs sarunājāmies.

Marks klausījās.

Viņš jutās vīlies. Un dusmīgs. Viņš bija atrisinājis to krip­togrammu, kas bija viņa dienasgrāmatā, bet tā neko neiz­skaidroja. Jūsu tēvam gluži vienkārši nebija spēka turpināt pētījumus.

Jūs par manu tēti nezināt neko.

Gluži otrādi. Es viņu esmu vērojis gadiem ilgi. Viņš ķē­rās te pie viena temata, te pie cita, neko neatrisinot līdz ga­lam. Tas viņam radīja profesionālas un personiskas problē­mas.

Acīmredzot viņš atrada diezgan, lai norādītu mums ceļu šurp.

Nē. To atrada citi.

Jūs nemēģinājāt viņu atturēt, neļaut, lai viņš pakaras?

De Rokfors paraustīja plecus.

Kāpēc? Viņš bija nolēmis mirt, un es nedomāju, ka man vajadzētu viņu atturēt.

Tātad jūs gluži vienkārši aizgājāt un ļāvāt viņam mirt?

Es neiejaucos lietās, kas neattiecas uz mani.

Jūs esat nelietis. Marks spēra soli uz priekšu. De Rok­fors pacēla pistoli. Marks arvien vēl turēja rokā grāmatu no osuārija. Nu. Šaujiet!

De Rokfors neapmulsa.

Jūs nogalinājāt brāli un zināt, kāds par to ir sods.

Tā bija jūsu vaina, ka viņš gāja bojā. Jūs viņu sūtījāt.

Te nu bija. Vai jūs esat izņēmums un likumi attiecas ti­kai uz mums pārējiem? Lodi raidījāt jūs.

Tā bija pašaizsardzība.

Nolieciet grāmatu!

Ko jūs ar to darīsiet?

To, ko darīja paši pirmie mestri. Es to izmantošu pret Romu. Vienmēr esmu brīnījies, kā ordenim tik strauji izde­vās gūt panākumus. Kad pāvesti mūs mēģināja apvienot ar Maltas ordeni, mēs to nekad nepieļāvām. Izrādās, tikai tā­pēc, ka bija šī grāmata un kauli. Romas baznīca nevarēja at­ļauties, lai par tiem uzzina sabiedrība.

Ko domāja viduslaiku pāvesti, uzzinot, ka Kristus fiziskā augšāmcelšanās ir mīts? Protams, viņi nevarēja būt par to droši. Šī liecība varēja būt tikpat fiktīva kā evaņģēliji. To­mēr šīs liecības vārdi bija pārliecinoši, un kaulus ignorēt bija grūti. Tolaik bija tik daudz relikviju. Svēto atliekas greznoja ikvienu baznīcu. Cilvēki ticēja un nešaubījās. Nav iemesla domāt, ka šie kauli tiktu ignorēti, turklāt tie bija visnozīmī­gākā relikvija. Tāpēc mestri izmantoja to, ko zināja, un drau­di bija iedarbīgi.

Un mūsdienās?

Tagad ir pilnīgi citādi. Pārāk daudz cilvēku, kuri netic nekam. Modernajā pasaulē ir milzum daudz jautājumu, un evaņģēliji uz tiem reti sniedz atbildi. Tomēr šī liecība ir kas cits. To ļoti daudzi uzskatīs par jēgpilnu.

Tātad jūs grasāties kļūt par moderno Filipu Ceturto.

De Rokfors nospļāvās.

Lūk, ko es domāju par viņu. Viņam šīs zināšanas bija vajadzīgas, lai valdītu pār baznīcu un lai pār to varētu val­dīt arī viņa mantinieki. Taču viņš par alkatību samaksāja. Tā­pat kā visa viņa dzimta.

Vai jūs domājat, ka spēsiet valdīt pār kaut ko?

Es nevēlos valdīt. Taču es gribētu redzēt visu to uzpū­tīgo prelātu sejas, kad viņi skaidros šo Sīmaņa jeb Pētera lie­cību. Viņa kauli galu galā glabājas Vatikānā. Ap viņa kapu ir uzbūvēta katedrāle, viņa vārdā nosaukta bazilika. Viņš ir pir­mais svētais, viņu pirmais pāvests. Kā viņi izskaidros Pēte­ra vārdus? Vai jūs gribētu paklausīties, kā viņi mēģina to da­rīt?

Kas var apgalvot, ka tie ir viņa vārdi?

Kas var apgalvot, ka Mateja, Marka, Lūkas un Jāņa evaņģēliju vārdus teikuši viņi paši?

Varbūt, pārvēršot visu, nekas labs netiks sasniegts.

Jūs esat tikpat vājš kā tēvs. Trūkst dūšas cīņai. Vai jūs to slēptu? Neteiktu nevienam? Ļautu, lai ordenis nīkuļo aiz­mirstībā, kritis negodā alkatīga karaļa dēļ? Tādu vārguļu dēļ kā jūs mēs esam nokļuvuši šādā situācijā. Jūs un jūsu mestrs labi saderējāt kopā. Ari viņš bija vājš.

Marks bija dzirdējis diezgan un pēkšņi pacēla kreiso ro­ku, kurā turēja lampu, pavērsdams staru kūli tā, ka tas uz, mirkli apžilbināja de Rokforu. Viņš samiedza acis un pacēla roku, lai aizsargātos no spilgtās gaismas, bet vienlaikus no­laida pistoli.

Marks izspēra ieroci viņam no rokas, tad metās projām no kambara. Aiz metāla vārtiem viņš pagriezās uz trepju pusi, bet paspēra tikai dažus soļus.

Desmit pēdu attālumā viņš ieraudzīja gaismu. Tur bija Malons un viņa māte.

Mugurpusē parādījās de Rokfors.

Atskanēja pavēle "Stāt!", un Marks apstājās.

De Rokfors nāca tuvāk.

Marks redzēja, ka māte paceļ pistoli.

Meties zemē, Mark! viņa sauca.

Tomēr viņš palika stāvam.

De Rokfors nu bija tieši aiz muguras. Marks juta pakau­sim pieskārāmies pistoles stobru.

Nolaidiet ieroci! viņš teica Stefanijai.

Pistoli pacēla Malons.

Jūs nevarat nošaut mūs abus.

Nē. Bet šo vienu es varu nošaut.

Malons apsvēra iespējas. Nevarēja šaut uz de Rokforu, netrāpot Markam. Taču kāpēc Marks bija apstājies un ļā­vis, lai de Rokfors viņu paņem uz grauda?

Nolaid pistoli! Malons klusi sacīja Stefanijai.

Nē.

Es darītu tā, kā viņš ieteic, de Rokfors piebilda.

Stefānija nepakustējās.

Viņš tā kā tā grasās Marku nošaut.

Varbūt, sacīja Malons. Tomēr neprovocēsim viņu.

Malons zināja, ka Stefānija agrāko kļūdu dēļ jau reiz zau­dējusi dēlu. Viņa negrasījās pieļaut, lai Marku viņai atņem. Malons vērīgi pētīja Marka seju. Tajā nebija ne miņas no bai­lēm. Viņš pavērsa lukturi pret grāmatu, ko Marks turēja rokā.

Vai tas ir meklētais?

Marks pamāja.

Lielais mantojums, turklāt vēl tur ir daudz dārgumu un dokumentu.

Vai bija vērts?

Ne jau es varu spriest par to.

Bija vērts, paziņoja de Rokfors.

Un ko nu? Malons jautāja. Jums vairs nav, kur iet. Jūsu vīri ir atbruņoti.

To izdarījāt jūs?

Ne gluži. Šeit ir jūsu kapelāns ar bruņinieku grupu. Šķiet, noticis dumpis.

Marks saprata, ka šis ir tas brīdis. Mestrs mātei bija rak­stījis, ka Markam nepiemīt apņēmība pabeigt iesākto cīņu. Sākt šķita viegli, turpināt vēl vieglāk, bet kaut ko pabeigt

To mēs vēl redzēsim, sacīja de Rokfors. Es teikšu vēl tikai vienu reizi, misis Nela, nolaidiet ieroci! Misters Malons pareizi sapratis. Ko es varu zaudēt, nošaujot jūsu dēlu?

Malons aizvien vēl centās novērtēt situāciju un apsvērt ie­spējas. Tad Marka lampas gaismā viņš ievēroja, ka ejas grī­da ir mazliet ieplakusi. Ieliekums bija pamanāms tikai tad, ja cilvēks jau iepriekš zināja, kam pievērst uzmanību. Lama­tas pletās gandrīz visā ejas platumā no tās vietas, kur stāvē­ja Malons, līdz Markam. Malons ielūkojās Markam acīs un redzēja, ka viņš zina par lamatām. Jaunais vīrietis viegli pa­māja, un Malons saprata, kāpēc Marks apstājies. Viņš gribē­ja, lai de Rokfors nāk viņam tieši aiz muguras.

Acīmredzot bija īstais brīdis pielikt punktu.

Šeit un tagad.

Malons ar ātru kustību izrāva Stefanijai no rokas pistoli.

Ko tu dari? viņa iesaucās.

Malons tūlīt atkal pievērsa skatienu de Rokforam, bet ar lūpām vien, bez skaņas izteica: "Grīda," un redzēja, ka Stefānija sapratusi.

Viņš saspringti domāja, kā rīkoties tālāk.

Gudrs gājiens, de Rokfors teica.

Stefānija apklusa. Malons teica:

Lai tā būtu. Nākamais gājiens ir jūsu. Lai gan viņš skatījās uz de Rokforu, šie vārdi bija domāti Markam.

allaž bija izrādījies pārāk grūti. Taču šoreiz vairs tā nebūs. Viņa mestrs bija veicis režiju un lomu tēlotāji rīkojušies at­bilstoši scenārijam. Laiks pabeigt spēli. Reimons de Rokfors radīja draudus ordenim. Viņa dēļ jau miruši divi brāļi, un grūti bija pateikt, cik tālu viss vēl var iet. Marks un de Rok­fors ordenī nevarēja pastāvēt līdzās. Viņa mestrs to acīmre­dzot bija sapratis. Tāpēc vienam vajadzēja aiziet.

Marks zināja, ka vienu soli uz priekšu grīdā ir dziļa bed­re, kuras dibenā atrodas bronzas iesmi vismaz viņš cerē­ja, ka tie tur ir. De Rokforu bija pārņēmis niknums, tāpēc viņš steidzās bez apdoma, neapjaušot briesmas. Tieši tādā pašā veidā Marka ienaidnieks vadītu ordeni. Upuri, ko sep­tiņos gadu simteņos nesuši brāļi, izrādītos veltīgi tie tiktu ziedoti mestra augstprātībai.

Kad Marks lasīja Sīmaņa liecību, viņš beidzot guva vēs­turisku apstiprinājumu savam reliģiskajam skepticismam. Bī­belē sastopamās pretrunas un to trūcīgais izskaidrojums vi­ņam vienmēr bija licis raizēties. Markam šķita, ka reliģija ir līdzeklis, ko cilvēki izmanto, lai manipulētu ar citiem cilvē­kiem. Cilvēka prāta tieksme rast atbildes pat uz tādiem jau­tājumiem, uz kuriem atbildes nebija, radīja iespēju, ka neti­camais kļūst par evaņģēliju. Ticība, ka nāve nenozīmē beigas, sniedza zināmu mierinājumu. Vēl vairāk. To it kā bija pierā­dījis Jēzus, fiziski augšāmceldamies no kapa un piedāvādams šādu atpestīšanu visiem, kuri ticēja.

Taču dzīve pēc nāves neeksistēja.

Neeksistēja burtiskā nozīmē.

Toties cilvēka dzīve turpinājās tajās domās un darbos, ko viņš bija devis citiem cilvēkiem. Atminoties, ko Jēzus teicis un darījis, Sīmanis Pēteris saprata, ka mirušā drauga ticī­ba ir augšāmcēlusies viņā. Jēzus mācības sludināšana, viņa darbu turpināšana kļuva par Sīmaņa atpestīšanas mēru. Ne­viens nedrīkst spriest tiesu par otru, tiesāt var tikai pats sevi. Dzīve nav bezgalīga. Mums ikvienam dots noteikts laiks, pēc tam kļūstam par pīšļiem gluži kā tie kauli osuārijā.

Marks varēja vienīgi cerēt, ka viņa dzīve bijusi kaut ko vērta, ka citiem viņš tādēļ paliks atmiņā.

Viņš ievilka elpu.

Un .pasvieda grāmatu Malonam, kas to saķēra.

Kāpēc jūs tā darījāt? jautāja de Rokfors.

Marks redzēja, ka Malons saprot, ko viņš grasās darīt.

Piepeši to saprata ari māte.

Marks to izlasīja viņas asaru apmiglotajās acīs. Viņš gri­bēja mātei teikt, ka nožēlo, ka viņam nav bijusi taisnība, ka viņš nedrīkstēja māti tiesāt. Viņa, šķiet, uztvēra Marka do­mas un spēra soli uz priekšu, bet Malons viņu atturēja.

Paej nost, Koton! viņa teica.

Marks šo brīdi izmantoja, lai pavirzītos dažus centimet­rus tālāk, kur zem kājām arvien vēl bija cieta grīda.

Ejiet! de Rokfors teica. Dabūjiet grāmatu atpakaļ!

Noteikti.

Vēl viens solis.

Zeme vēl bija cieta.

Taču Marks negāja pie Malona, kā pavēlēja de Rokfors. Viņš pašāvās sānis, izvairīdamies no pistoles stobra pie pa­kauša, un apcirtās riņķī, ar elkoni iebelzdams de Rokforam pa ribām. Gados vecākajam vīrietim bija spēcīgi muskuļi, un Marks zināja, ka viņš nav līdzvērtīgs pretinieks de Rokfo­ram. Taču viņam bija sava priekšrocība. De Rokfors sagata­vojās cīņai, bet Marks tikai aptvēra viņu ar abām rokām un spēcīgi grūda uz priekšu, tā ka abi gāzās uz grīdas, kura Marks to zināja viņu svaru nenoturēs.

Viņš dzirdēja, ka māte iekliedzas: "Nē," tad izšāva de Rokfora pistole.

Marks bija pagrūdis viņa roku ar pistoli sānis, bet nezi­nāja, kur trāpījusi lode. Viņi triecās pret ejas pamatni. De Rokfors bija gaidījis, ka atsitīsies pret cietu zemi, un sasprin­dzināja muskuļus, lai lēktu kājās. Taču, kad viņi iegāzās bed­rē, Marks atslābināja tvērienu un palaida de Rokforu vaļā, tāpēc tas ar visu smagumu uzgāzās uz asajām smailēm.

Viņš pavēra muti un ievaidējās. Pār lūpām plūda asiņaini burbuļi.

Tajā dienā, kad iebildāt pret mestru, es teicu, ka jūs to nožēlosiet, Marks čukstēja. Jūsu laiks amatā ir beidzies.

De Rokfors centās runāt, bet asinis plūda straumēm, un viņam trūka elpas.

Tad viņš kļuva ļengans un vairs nekustējās.

Vai ar jums viss kārtībā? no augšas jautāja Malons.

Marks piecēlās. Viņa auguma svars bija palīdzējis uztriekt de Rokfora ķermeni uz smailēm. Viņš izrāpās no bedres un notīrīja granti un netīrumus no drēbēm un sejas.

Es tikko nogalināju cilvēku.

Viņš būtu nogalinājis tevi, teica Stefānija.

Tas nav visai labs aizbildinājums, tomēr man cita nav.

Pa mātes seju plūda asaras.

Man jau likās, ka tu atkal aiziesi.

Es cerēju, ka izvairīšos no tiem iesmiem, bet nezināju, kā rīkosies de Rokfors.

Jums vajadzēja viņu nonāvēt, sacīja Malons. Viņš ne­būtu norimies.

Kur trāpīja lode? jautāja Marks.

Aizsvilpa garām, Malons teica. Viņš pacēla augšup grāmatu. Vai šo jūs meklējāt?

Marks pamāja.

Ir vēl daudz kas vairāk.

Es jau reiz jautāju vai bija vērts?

Marks ar roku pamāja uz eju.

Iesim paskatīties, un tad pasakiet.