Tempļa ordeņa mantojums

ASTOŅPADSMITA NODAĻA

RKNNES-LE-CHĀ TEAU

PUSDIVI DIENĀ

Malons un Stefānija gāja tālāk pa ļaužu pilnajām ciemata ielām. Augšup pa galveno ielu uz stāvvietas pusi lēni virzī­jās vēl viens autobuss. Pa ceļam Stefānija iegāja kādā resto­rānā un aprunājās ar tā īpašnieku. Malons lūkojās uz pusdienotājiem, kuri mielojās ar kārdinoša izskata zivs ēdienu, bet saprata, ka maltītei būs jāpagaida.

Viņš dusmojās, ka Stefānija viņam melojusi. Viņa vai nu nepietiekami novērtēja, vai vispār nesaprata situācijas no­pietnību. Apņēmīgi vīri, būdami gatavi mirt un nogalināt, dzina kaut kam pēdas. Malons daudzkārt bija redzējis tā­dus kā tie un zināja jo vairāk informācijas būs viņa rīcībā, jo lielākas izredzes gūt panākumus. Tikt galā ar ienaidnieku jau bija grūti diezgan, un, ja vajadzēja raizēties par sabied­roto, tas situāciju sarežģīja vēl vairāk.

Iznākusi no restorāna, Stefānija teica:

Ernstu Skovilu notriekusi mašīna pagājušajā nedēļā, kad viņš bijis ierastajā ikdienas pastaigā ārpus pilsētas mūriem. Viņu ieredzējuši visi. Te viņš dzīvojis jau ilgus gadus.

Vai kāds redzējis to mašīnu?

Liecinieku nav. Nevienas norādes.

Vai tu pazini Skovilu?

Stefānija pamāja.

Taču es viņu īpaši neinteresēju. Mēs runājām reti. Viņš allaž nostājās Larsa pusē.

Kāpēc tad tu viņam zvanīji?

Viņš, šķiet, bija vienīgais, kuram varēju kaut ko jautāt par Larsa dienasgrāmatu. Lai gan nebijām sarunājušies ilgus gadus, viņš izturējās laipni. Gribēja redzēt dienasgramatu. Tāpēc biju iecerējusi, ka, atbraukusi šurp, varēšu kaut ko la­bot.

Malons nodomāja liktenis vajājis viņas vīru, dēlu un vira draugus. Stefānijas vaina bija neapšaubāma, bet nebija skaidrs, ko viņa šajā ziņā nodomājusi darīt.

Viņa mudināja Malonu doties tālāk.

Gribu pārbaudīt Ernsta māju. Viņam bija plaša biblio­tēka. Vēlos redzēt, vai viņa grāmatas vēl ir tur.

Vai viņš bija precējies?

Stefānija papurināja galvu.

Vientuļnieks. Būtu varējis kļūt par dižu eremītu.

Viņi gāja pa vienu no sānu alejām gar ēkām, kas šķita cel­tas sen mirušiem patroniem.

Vai tu tiešām tici, ka šajā apkaimē paslēpti dārgumi? Malons jautāja.

Grūti teikt, Koton. Larss mēdza sacīt, ka deviņdesmit procenti no Sonjēra stāstītā ir izdomājums. Es viņam pārme­tu, ka viņš iznieko laiku tādām muļķībām. Taču Larss vien­mēr lika pretī tos desmit procentus, kas varot izrādīties pa­tiesība. Tā viņu bija savaldzinājusi, tāpat kā Marku. Šķiet, ka pirms simt gadiem te risinājušies savādi notikumi.

Vai tu runā par Sonjēru?

Viņa pamāja.

Palīdzi man to saprast!

īstenībā arī man šajā jautājumā vajadzīga palīdzība. Taču varu pastāstīt, ko es vēl zinu par Beranžē Sonjēru.

Es nevaru pamest draudzi, kurai esmu vajadzīgs, Sonjērs teica bīskapam, stāvot šā gados vecā vīra priek­šā bīskapa pilī Karkasonā divdesmit jūdžu attālumā uz ziemeļiem no Rennes-le-Chāteau.

Sonjērs mēnešiem bija vairījies no šis tikšanās, aiz­bildinoties, ka ārsts viņam neļauj ceļot slimības dēļ. Taču bīskaps bija uzstājīgs, un pēdējo prasību ieras­ties uz audienci Sonjēram atnesa konstebls, kas bija sa­ņēmis norādījumu personiski pavadīt abatu.

Jūs dzīvojat ar daudz lielāku vērienu nekā es, bīskaps teica. Es vēlos, lai sniedzat paskaidrojumus,

no kurienes jums piepeši radušies tik lieli naudas lī­dzekļi.

Ak vai, monsenjor, tas ir vienīgais, ko nedrīkstu jums atklāt. Šīs ievērojamās summas man ziedojuši lie­li grēcinieki, kuriem es ar Dieva palīgu esmu parādī­jis ceļu uz grēku nožēlu. Nevēlos atklāt grēksūdzes no­slēpumu, pasakot viņu vārdus.

Bīskaps apsvēra abata teikto. Arguments bija labs un, šķiet, varēja izrādīties noderīgs.

Tad parunāsim par jūsu dzīvesveidu. To neaiz­sargā noteikums par grēksūdzes noslēpumu.

Abats tēloja izbrīnu.

Mans dzīvesveids ir gluži pieticīgs.

Man stāstīja ko citu.

Jūs noteikti esat maldināts.

Palūkosimies. Bīskaps atšķīra biezu grāmatu, kas atradās viņam priekšā. Šeit ir inventarizācijas dati, kas šķiet ļoti interesanti.

Sonjēram tas nepatika. Attiecības ar iepriekšējo bīskapu viņam bija neoficiālas un sirsnīgas, un viņš baudīja lielu brīvību. Jaunais bīskaps bija gluži atšķirīgs.

Tūkstoš astoņi simti deviņdesmit pirmajā gadā jūs sākāt atjaunot draudzes baznīcu. Tajā laikā jūs nomainījāt logus, uzbūvējāt lieveni, jaunu altāri un kanceli, salabojāt jumtu. Tas maksāja aptuveni divus tūkstošus un divus simtus franku. Nākamajā gadā no­tika ārsienu remonts un iekštelpu grīdas nomaiņa. Tad parādījās jauns biktskrēsls septiņi simti franku, sta­tujas, kas attēlo Jēzus ciešanu ceļu un ko veidojis meis­tars Žiskārs Tulūzā trīs tūkstoši divi simti franku. Tūkstoš astoņi simti deviņdesmit astotajā gadā ziedo­jumu vākšanas lāde par četriem simtiem franku. Tūk­stoš deviņsimtajā gadā pie altāra novietots Marijas Magdalēnas bareljefs. Man teica, ka tas esot ļoti smalki izstrādāts.

Sonjērs tikai klausījās. Bīskaps acīmredzot bija ticis pie draudzes reģistriem. Iepriekšējais mantzinis pirms dažiem gadiem bija atteicies no amata, apgalvodams, ka pienākumi ir pretrunā ar viņa uzskatiem. Kāds vi­ņu noteikti bija izsekojis.

Es Šeit ierados tūkstoš deviņi simti otrajā gadā, bīskaps teica. Astoņus gadus esmu centies jāat­zīst, veltīgi panākt, lai jūs ierodaties sniegt atbildes uz jautājumiem, kas dara man raizes. Pa šo laiku jūs esat paspējis blakus baznīcai uzcelt villu "Betānija". Man stāstīja, ka tā ir celta no akmens kā turīgu ļau­žu māja, apvienojot dažādus arhitektūras stilus. Logi ar vitrāžām, ēdamzāle, viesistaba un guļamistabas viesiem. Dzirdēju, ka tikai dažiem viesiem. Villa ir vie­ta, kur jūs izklaidējaties.

Piezīme noteikti bija domāta tādēļ, lai saņemtu atbildi, bet abats neteica neko.

Tad vēl ir ērmīgais Magdalēnas tornis, kur atro­das jūsu bibliotēka un no kuras paveras skats uz iele­ju. Man ziņoja, ka tur ir daži smalki kokgriezumi. Jā­piemin arī jūsu milzīgā marku un pastkaršu kolekcija un pat daži eksotiski dzīvnieki, ko esat iegādājies. Tas viss maksājis daudzus tūkstošus franku. Bīskaps aiz­vēra grāmatu. Ienākumi no draudzes jums nav lie­lāki par divi simti piecdesmit frankiem gadā. Kā jūs visu to varējāt samaksāt?

Kā jau teicu, monsenjor, esmu saņēmis daudz privātu ziedojumu no cilvēkiem, kas vēlējās redzēt manu draudzi uzplaukstam.

To var saukt par tirdzniecību, bīskaps paziņoja. Jūs esat tirgojies ar sakramentiem. Tas ir jūsu nozie­gums.

Abatu bija brīdinājuši, ka viņu apsūdzēs tieši par to.

Kāpēc jūs izsakāt man pārmetumus? Pašā sāku­mā, kad ierados Rennes-le-Chāteau, draudze bija no­žēlojamā stāvoklī. Galu galā tas ir manu priekšnieku pienākums nodrošināt Rennes-le-Chāteau tādu baznīcu, kas būtu ticīgo cienīga, kā arī piedienīgs mā­joklis priesterim. Taču es ceturtdaļu gadsimta esmu pūlējies, atjaunojis un izdaiļojis baznīcu, neprasot no diocezes ne santīma. Šķiet, esmu pelnījis drīzāk gan jūsu uzslavu, nevis apsūdzības.

Cik jūs esat iztērējis par visiem uzlabojumiem?

Abats nolēma atbildēt.

Simt deviņdesmit trīs tūkstošus franku.

Bīskaps smējās.

Abat, par to nebūtu iespējams nopirkt mēbeles, statujas un vitrāžas. Saskaņā ar maniem aprēķiniem jūs esat izdevis vairāk nekā septiņsimt tūkstošus franku.

Grāmatvedība nav mana stiprā puse, tāpēc ne­varu precīzi pateikt, cik viss maksājis. Es tikai zinu, ka Retinās ļaudis mīl savu baznīcu.

Amatpersonas apgalvo, ka jūs saņemat simt līdz simt piecdesmit naudas pārvedumus dienā. No Beļģi­jas, Itālijas, Reinzemes, Šveices un visas Francijas, katru par pieciem līdz četrdesmit frankiem. Jūs bieži apmeklējat banku Kuizā, kur pārvedumus pārvēršat skaidrā naudā. Kā jūs to izskaidrosiet?

Ar visu manu korespondenci rīkojas saimniecī­bas vadītāja. Viņa iepazīstas ar to un sniedz atbildes. Šis jautājums jāuzdod viņai.

Tomēr bankā ierodaties jūs.

Sonjērs palika pie sava.

Jautājiet viņai!

Diemžēl viņa nav pakļauta man.

Abats paraustīja plecus.

Abat, jūs nodarbojaties ar tirdzniecību. Vismaz man ir pilnīgi skaidrs, ka aploksnēs, kas tiek sūtītas uz jūsu draudzes adresi, neatrodas vēstījumi no lab­vēļiem. Tomēr ir kaut kas vēl vairāk satraucošs.

Abats klusēja.

Es veicu aprēķinus. Ja vien jums par misi netiek maksātas pārmēru lielas summas un, cik man zi­nāms, parastā maksa par likumpārkāpumu ir piecdes­mit santīmu -, jums vajadzētu noturēt misi divdes­mit četras stundas dienā aptuveni trīs gadu simteņus, lai sakrātu bagātību, ko esat iztērējis. Nē, abat, tirdz­niecība ar grēku atlaidēm misēs ir jūsu sagudrotais aiz­segs, lai slēptu bagātības patieso izcelsmi.

Šis vīrs bija viltīgāks, nekā Šķita.

Vai varat atbildēt?

Nē, monsenjor.

Tad jūs esat atbrīvots no amata Rennā un neka­vējoties pieteiksieties Kustožas draudzē. Līdz turpmā­kajam rīkojumam jums tiek arī liegts noturēt misi un baznīcā sniegt Svēto Vakarēdienu.

Cik ilgi tas man tiks liegts? abats mierīgi jau­tāja.

Līdz jūsu apelāciju noklausīsies baznīcas tiesa, un esmu pārliecināts, ka jūs to iesniegsiet bez kavēša­nās.

Sonjērs iesniedza apelāciju, Stefānija teica, pat līdz Vatikānam, taču nomira tūkstoš deviņi simti septiņpadsmi­tajā gadā, tā arī nesagaidījis rehabilitāciju. Taču viņš atteicās no baznīcas, bet Rennu neatstāja. Viņš gluži vienkārši sāka noturēt mises villā "Betānija". Vietējie iedzīvotāji viņu mīlē­ja, tāpēc boikotēja jauno abatu. Paturi prātā, ka visa zeme ap baznīcu, arī villa, piederēja Sonjēra mīļākajai to viņš bija nokārtojis gudri -, tāpēc baznīca viņam neko nevarēja pa­darīt.

Malons gribēja zināt.

Cik daudz tad viņš īstenībā samaksāja par visiem uzla­bojumiem un jauninājumiem?

Stefānija pasmaidīja.

Uz šo jautājumu centušies rast atbildi daudzi, tostarp mans vīrs.

Viņi soļoja pa citu līkumotu aleju, gar kuru rindojās vēl bēdīgāka izskata mājas. Akmeņi, ko kuriem tās bija celtas, izskatījās tik pelēki kā nokaltuši koki, kam noplēsta miza.

Ernsts dzīvoja tur tālāk, Stefānija sacīja.

Viņi piegāja pie senlaicīga nama, ko piemīlīgāku darīja ro­zes maigos krāstoņos, kuras apvija kaltas dzelzs lapeni. Trīs akmens pakāpieni veda līdz durvīm, kas atradās nišai līdzī­gā padziļinājumā. Malons uzkāpa līdz durvīm, ielūkojās iekšā caur durvju stiklu un nemanīja neko, kas liecinātu par nolaistību.

Tur izskatās labi.

Ernsts bija kā uzburts uz kārtību.

Malons paraustīja rokturi. Durvis bija slēgtas.

Es gribētu tikt iekšā, stāvot pie kāpnēm, teica Stefānija.

Malons paraudzījās visapkārt. Pa kreisi divdesmit pēdu attālumā ieliņa beidzās pie mūra. Aiz tā varēja redzēt zilas debesis ar gubu mākoņiem. Neviena cilvēka. Malons atkal pievērsās durvīm un ar elkoni izsita stiklu. Tad viņš iebāza iekšā roku un atdarīja vaļā slēdzeni.

Stefānija nostājās viņam aiz muguras.

Ej pirmā! Malons teica.