Tempļa ordeņa mantojums

TRĪSDESMITĀ NODAĻA

ABATIJA DES FONTA/NES

Senešals ielūkojās Žofrē acīs un ieraudzīja tajās naidu. Tā­das jūtas viņš tajās vēl nekad nebija redzējis.

Es teicu mūsu jaunajam mestram, sacīja Žofrē, ciešāk piespiezdams stobra caurumu pie de Rokfora kakla, lai stāv mierīgi, citādi es viņu nošaušu.

Senešals pagājās tuvāk un ar pirkstu pabakstīja aizsargvesti zem baltās sutanas.

Ja mēs nebūtu sākuši šaut, to darītu tu, vai ne? Tu gribēji mūs nogalināt, neļaujot aizbēgt. Tādējādi tava pro­blēma būtu atrisināta. Es būtu iznīcināts, bet tu ordeņa glābējs.

De Rokfors neteica neko.

Tādēļ jau tu šurp nāci viens. Lai pats to paveiktu. Redzēju, ka tu aizslēdz guļamistabas durvis. Tu negribēji lie­ciniekus.

Mums jāiet, teica Žofrē.

Senešals saprata briesmas, kas viņiem tādēļ varētu drau­dēt, bet šaubījās, vai jel kāds no brāļiem riskētu ar mestra dzīvību.

Uz kurieni?

Es jums parādīšu.

Turēdams pistoles stobru piespiestu de Rokforam pie kak­la, Žofrē veda gūstekni caur guļamtelpu. Senešals turēja pis­toli šaušanas gatavībā un pie durvīm uzvilka mēlīti. Gaitenī stāvēja pieci bruņoti vīri. Ieraudzījuši savu mestru briesmās, viņi pacēla ieročus un grasījās šaut.,

Nolaidiet ieročus! de Rokfors pavēlēja.

Vīri mērķēja uz senešalu un Žofrē.

Es pavēlu nolaist ieročus. Negribu, lai vēl tiek izlietas asinis.

Cēlsirdīgais teiciens viņus ietekmēja.

Atkāpieties! Žofrē teica.

Brāļi pakāpās dažus soļus atpakaļ.

Žofrē piebakstīja de Rokforam ar pistoli, un viņi izgāja gaitenī. Senešals sekoja. Tālumā zvans noskandināja vienu reizi. Pulkstenis bija viens. Tūlīt beigsies lūgšanu stunda, un gaiteņus atkal pildīs bruņoti vīri.

Mums jāpasteidzas, sacīja senešals.

Žofrē un viņa gūsteknis gāja pa gaiteni uz priekšu. Sene­šals, iedams atmuguriski, sekoja un uzmanīja piecus brāļus.

Palieciet, kur esat! viņš norīkoja.

Dariet, kā viņš liek! iesaucās de Rokfors, kad viņi pa­griezās ap stūri.

De Rokfors lauzīja galvu. Kā viņi domā izbēgt no abati­jas? Ko teica Žofrē? Es parādīšu. De Rokfors nolēma, ka uz­zināt, ko grib darīt viņa sagūstītāji, varēs vienīgi tad, ja ies viņiem līdzi, tāpēc viņš bija pavēlējis saviem vīriem palikt.

Senešals viņam bija trāpījis divas reizes. Ja viņš nebūtu paspējis izvairīties, trešā lode būtu ķērusi viņa galvu. Lik­mes neapšaubāmi kļuva augstākas. Viņa sagūstītāji devās pildīt kādu misiju, kam noteikti bija sakars ar de Rokfora priekšteci mestra amatā, uzdevumu, par kuru noteikti vaja­dzēja uzzināt kaut ko vairāk. Brauciens uz Dāniju bija izrā­dījies gandrīz vai bezjēdzīgs. Pagaidām de Rokfors neko ne­bija atklājis par Rennes-le-Chāteau. Un, lai gan viņam bija izdevies radīt brāļiem neuzticību pret veco mestru pēc viņa nāves, tomēr varēja gadīties, ka vecais slēpis ko tādu, lai pa­liktu uzvarētājs.

De Rokforam turklāt nepatika fakts, ka divi brāļi ievai­noti. Tas nebija pats labākais veids, kā uzsākt ordeņa vadī­bu. Brāļi gribēja kārtību. Juceklis tika uzskatīts par vājuma izpausmi. Vardarbība abatijas mūros pēdējo reizi bija noti­kusi Franču revolūcijas laikā, kad iekšā centās iekļūt sanik­notais pūlis, bet pēc tam, kad vairāki no viņiem šā mēģinā­juma laikā gāja bojā, viņi atkāpās. Abatija Des Fontaines bija miera un patvēruma vieta. Brāļiem mācīja lietot ieročus, un dažreiz viņi izmantoja šo prasmi, bet disciplīna viņus apval­dīja. Senešals bija apliecinājis, ka viņam pilnīgi trūkst discip­līnas. Svārstīgie, kuri varbūt vēl šaubījās, vai labāk nebūtu saglabāt uzticību senešalam, tagad no viņa novērsīsies, re­dzot, cik briesmīgi viņš pārkāpis statūtus.

Tomēr… kurp gan tie divi dodas?

Viņi turpināja soļot pa gaiteņiem, pagāja garām darbnī­cām, bibliotēkai, atkal gāja pa tukšiem gaiteņiem. Aiz mu­guras de Rokfors dzirdēja soļus tur viņiem sekoja pieci brā­ļi, būdami gatavi rīkoties, ja rastos izdevība. Taču, ja kāds iejauktos, iekams de Rokfors teiktu savu vārdu, tad ietu vaļā elle.

Viņi apstājās pie durvīm ar iegrebtiem lielajiem burtiem un vienkāršu dzelzs rokturi.

Mestra dzīvojamās telpas.

De Rokfora telpas.

Ejam iekšā! sacīja Žofrē.

Kāpēc? jautāja senešals. Mēs būsim kā lamatās.

Lūdzu, iesim iekšā.

Senešals atgrūda durvis un, kad viņi bija iegājuši, aizcir­ta slēdzeni.

De Rokfors juta izbrīnu.

Un ziņkāri.

Senešals bija noraizējies. Tagad viņi bija ieslodzīti mestra istabās, un izeja, neņemot vērā durvis, bija vienīgi apaļais logs, aiz kura bija tukšums. Senešalam uz pieres izspiedās sviedru lāses un ritēja lejup, viņš tās izslaucīja no acīm.

Sēdies! Žofrē pavēlēja de Rokforam, un tas apsēdās pie galda.

Senešals aplūkoja telpu.

Redzu, istaba jau ir pārkārtota.

Pie sienām bija nolikti vēl daži polsterēti krēsli. Iepriekš brīvajā vietā tagad atradās galds. Citāds bija gultas pārklājs, tāpat arī priekšmeti uz galdiem.

Tagad šī ir mana mājvieta, teica de Rokfors.

Viņš ievēroja uz rakstāmgalda papīra lapu, ko bija aprak­stījusi mirušā mestra roka. Saskaņā ar statūtiem viņš bija at­stājis vēstījumu pēctecim. De Rokfors paņēma aprakstīto lapu un lasīja.

Vai tu domā, ka tas, ko uzskati par nezūdošu esam, neiznīks? Tu savas cerības liec uz pasauli, un tavs Dievs ir šī dzīve. Tu nesaproti, ka tiksi iznīcināts. Tu dzīvo tumsībā un nāvē, tevi pilda naida uguns un dusmas. Tavu prātu apstulbojusi šī gruzdošā uguns, un tu priecājies, indējot un nokaujot savus ienaidnie­kus. Tumsība cēlusies pār tevi gaismas vietā, jo brīvī­bu tu esi iemainījis pret verdzību. Tu esi nolemts ne­veiksmei, tas ir skaidrs.

Tavs mestrs šo citātu no Toma evaņģēlija uzskatījis par iederīgu, teica de Rokfors. Acīmredzot viņš sapratis, ka balto sutanu pēc viņa aiziešanas valkāšu es, nevis tu. Šie vār­di noteikti nav domāti viņa izvēlētajam pēctecim.

Nē, tie nebija domāti senešalam. Viņš nesaprata, kāpēc skolotājs tik maz ticējis viņam, lai gan vēl pirms nāves mu­dinājis viņu tiekties pēc augstā amata.

Tev vajadzētu padomāt par viņa vārdiem, senešals sa­cīja.

Tas ir vārgas dvēseles vēlējums.

Kāds sāka dauzīt pa durvīm.

Mestr? Vai jūs tur esat? Ja vien brāji nebija nodomā­juši spridzināt, varēja nebaidīties, ka viņiem būtu pa spēkam uzlauzt masīvās durvis.

De Rokfors paskatījās uz senešalu.

Atbildi! senešals sacīja.

Man nekas nekait. Esiet mierīgi!

Žofrē piegāja pie loga un lūkojās uz ūdenskritumu aizas viņā pusē.

De Rokfors pārmeta vienu kāju pār otru un atspieda mu­guru pret krēsla atzveltni.

Ko tu ceri panākt? Tas ir muļķīgi.

Klusē! Taču brīnījās ari senešals.

Mestrs atstājis vēl citu vēsti, Žofrē teica no istabas pre­tējās puses.

Senešals un de Rokfors pagriezās pret Žofrē, kurš no sutanas izņēma aploksni.

Te ir viņa īstais vēstījums.

Dod man! pieprasīja de Rokfors, pieceldamies no krēsla.

Sēdi! Žofrē nomērķēja pistoli.

De Rokfors palika stāvam. Žofrē mērķēja uz viņa kājām.

Veste tev nelīdzēs.

Vai tu mani nogalināsi?

Sakropļošu.

De Rokfors apsēdās.

Tev ir drosmīgs sabiedrotais, viņš teica senešalam.

Viņš ir Tempļa ordeņa brālis.

Tīrais kauns, ka viņš nekad nevarēs dot zvērestu.

Ja de Rokfors bija cerējis ar šo teicienu aizvainot Žofrē, viņš cieta neveiksmi.

Jums nekas neizdosies, de Rokfors sacīja.

Senešals paskatījās uz savu biedru. Žofrē atkal lūkojās ārā pa logu, it kā gaidīdams kaut ko.

Priecāšos redzēt, kā jūs abus sodīs, ierunājās de Rok­fors.

Es jau reiz teicu klusē! sacīja senešals.

Tavs mestrs domāja, ka ir gudrs. Es zinu, ka viņš nebi­ja gudrs.

Senešals redzēja, ka de Rokforam ir vēl kas sakāms.

Labi, turpini! Ko tu gribi teikt?

Lielais mantojums. Tieši pēc tā tiecās viņš un visi ie­priekšējie mestri. Ikviens gribēja to atrast, bet neveicās ne­vienam. Tavs mestrs daudz laika veltīja pētījumiem, un tavs jaunais draugs viņam palīdzēja.

Senešals pameta skatienu uz Žofrē, bet viņa biedrs nenovērsdamies lūkojās pa logu. Tad viņš pateica de Rokfo­ram:

Šķiet, tu gandrīz jau esi atklājis noslēpumu. Tā tu sacīji konklāvā.

Tā ir taisnība.

Senešals viņam neticēja.

Tavs jaunais draugs un nelaiķa mestrs darbojās abi kopā. Esmu uzzinājis, ka viņi nesen ar jaunu dedzību pārmeklē­juši mūsu arhīvus, un tas mani ieinteresēja.

Žofrē pagriezās un ar smagiem soļiem nāca pāri istabai, atkal noglabādams aploksni sutanā.

Tu neuzzināsi neko. Tad viņš spalgā balsī iesaucās: Tas, kas atrodams, nav domāts tev!

Patiešām? jautāja de Rokfors. Un kur tad tu domā to atrast?

Tādi kā tu nesvinēs uzvaru. Mestram bija taisnība. Tevi pilda naida uguns un dusmas.

De Rokfors paraudzījās uz Žofrē ar stīvu skatienu.

Tu un mestrs kaut ko uzzinājāt, vai ne? Es zinu, ka tu nodevi pastā divus sūtījumus, un zinu arī, kam tos sūtīji. Esmu parūpējies par vienu no adresātiem un drīz vien tikšu galā arī ar otru. Pavisam drīz es zināšu visu, ko zini tu un ko zināja viņš.

Zofrē ar zibenīgu kustību trieca ar pistoli de Rokforam pa deniņiem. Mestrs sagrīļojās un apklusa, viņa acis pavēr­sās augšup, un viņš nogāzās uz grīdas.

Vai tā vajadzēja? jautāja senešals.

Viņam vajadzētu priecāties, ka nenošāvu viņu. Mestrs lika apsolīt, ka es tam muļķim nenodarīšu ļaunu.

Mums abiem jāaprunājas ļoti nopietni.

Vispirms mums jātiek projām.

Nedomāju, ka brāļi gaitenī to pieļaus.

Par viņiem mums nav jāraizējas.

Senešals kaut ko nojauta.

Vai tu zini, kā izkļūt no šejienes?

Žofrē smaidīja.

Mestrs to pateica pavisam skaidri.