Tempļa ordeņa mantojums

DIVDESMIT SESTĀ NODAĻA

ABATIJA DUS FONTAINES

VIENPADSMIT UN TRĪSDESMIT MINŪTES PRIEKŠPUSDIENĀ

Senešals sēdēja savā istabā. Naktī viņš bija gulējis pavi­sam maz, jo pārdomāja savu dilemmu. Durvis apsargāja di­vi brāļi, un pie viņa nelaida nevienu, tikai atnesa ēdienu. Se­nešals jutās slikti ieslodzījumā, lai gan vismaz pagaidām šis bija visai ērts cietums. Viņa dzīvojamās telpas nebija tik lie­las kā mestram vai maršalam, taču te viņš bija atsevišķi no pārējiem, te bija vannasistaba un logs. Sargi varēja nebaidī­ties, ka viņš mēģinātu izbēgt caur logu, jo viņā pusē atradās klints un vairākus simtus pēdu dziļa aiza.

Taču senešals saprata, ka ar šo dienu veiksme no viņa no­vērsīsies. De Rokfors negrasījās viņam ļaut brīvi staigāt pa abatiju. Viņu droši vien turēs kādā no pazemes telpām, ku­ras jau sen izmantoja par noliktavām tās tagad lieliski no­derēja, kur turēt ienaidnieku. Atlika tikai minēt, kāds būs vi­ņa turpmākais liktenis.

Senešals kopš iniciācijas ordenī bija kalpojis ilgi.

Statūtos bija teikts skaidri: "Ja kāds vīrs vēlas atstāt ce­ļu, kas ved pazušanā, pamest laicīgo dzīvi un izvēlēties dzī­vi kopienā, neesiet ar mieru viņu nekavējoties uzņemt, jo svētais Pauls teicis: "Pārbaudiet to dvēseli, lai redzētu, vai tā nāk no Dieva." Ja visi brāļi piekrīt, lai viņam tiek nolasīti statūti, un, ja viņš vēlas ievērot statūtus, lai brāļi uzņem vi­ņu, ļauj viņam atklāt savu vēlēšanos un tiekšanos visu brāļu priekšā, lai ļauj viņam izteikt lūgumu no tīras sirds."

Tā patiešām notika, un senešalu uzņēma brāļu kopienā. Viņš labprāt bija devis zvērestu un kalpojis ar prieku. Nu viņš bija cietumnieks. Godkārīga politiska intriganta nepa­tiesas apsūdzības upuris. Gandrīz vai kā brālis de Molē, ko sagūstīja nicināmais Filips Skaistais. Senešalam allaž bija šķi­tis, ka šī iesauka ir ērmīga. īstenībā skaistumam nebija nekā­da sakara ar monarha raksturu, jo Francijas karalis Filips Ce­turtais bija salts un noslēgts cilvēks, kas gribēja valdīt pār katoļu baznīcu. Gaišmatainais karalis ar zilajām acīm spēja radīt patīkamu iespaidu, taču āriene bija maldinoša, jo iek­šēji Filips bija pavisam citāds. Senešals nodomāja gandrīz vai kā viņš pats.

Piecēlies no rakstāmgalda, viņš sāka soļot pa istabu šur­pu turpu tas bija ieradums no koledžas laikiem. Kustības palīdzēja domāt. Uz rakstāmgalda atradās divas grāmatas, ko viņš tonakt bija paņēmis no bibliotēkas. Senešals sapra­ta, ka viņa rīcībā ir varbūt tikai vēl dažas stundā, lai tŠs pārlapotu. Tiklīdz atklāsies, ka viņš paņēmis grāmata», nāks klāt apsūdzība par ordeņa īpašuma zādzību. Sodu/ķ^s.nšr to bija paredzēts, proti, izraidīšanu, senešals īstenībā sārtāffitu labprāt, taču zināja, ka viņa pretinieks neļaus viņam tik viegli likt cauri.

Viņš paņēma piecpadsmitā gadsimta kodeksu, dārgumu, par kuru ikviens muzejs būtu ar mieru maksāt nezin ķ^ La­pas bija aprakstītas ar izlocītiem burtiem, kas bija raksturīoi viduslaikiem tajā laikā šāds raksts bija parasts zinātniski darbiem. Pieturzīmju tikpat kā nebija, katra lappuse bija" p rakstīta pilna no augšas līdz apakšai, no vienas malas lī otrai. Pārrakstītājs bija pūlējies mēnešiem ilgi, vienatnē dēdams abatijas skriptorijā pie galda ar zoss s'palvu rokā un lēni izzīmēdams uz pergamenta katru burtu. Uz iesējuma vie­tām bija apdeguma zīmes, un daudzas lapas izraibināja no­pilējušā vaska traipi, tomēr kodekss bija saglabājies ļoti la­bi. Viens no ordeņa svarīgākajiem uzdevumiem bija saglabāt zināšanas, un senešalam bija laimējies nejauši uziet šo nozī­mīgo sējumu starp tūkstošiem grāmatu, kas glabājās biblio­tēkā.

Jums jāpabeidz meklējumi. Tas ir jūsu liktenis vai nu jūs to apzināties, vai ne. To mestrs bija licis Žofrē pateikt man. To­mēr es tiku arī brīdināts. Daudzi gribējuši paveikt to, ko esat iecerējis darīt jūs, bet tas nevienam nekad nav izdevies.

Tomēr vai tad viņi zināja to, ko zina viņš? Noteikti ne.

Senešals paņēma otru grāmatu. Ari tā bija rokrakstā. Taču tas nebija pārrakstītāja darbs. Tūkstoš astoņi simti deviņ­desmit septītā gada novembrī to bija rakstījis toreizējais or­deņa maršals, cilvēks, kas pats ticies ar abatu Žanu Antuānu Morisu Želī, Kustozas ciemata draudzes priesteri; šis ciemats arī atradās Odas upes ielejā netālu no Rennes-le-Chā­teau. Viņi bija sastapušies laimīgas nejaušības dēļ, jo maršals bija dabūjis zināt ārkārtīgi svarīgu informāciju.

Senešals apsēdās un atkal pāršķirstīja ziņojumu.

Viņa uzmanību piesaistīja daži fragmenti, kurus viņš pir­mo reizi ar interesi bija izlasījis pirms trim gadiem. Viņš pie­cēlās un, paņēmis grāmatu, piegāja pie loga.

Mani ļoti satrauca ziņa, ka abats Želī Visu svēto dienā noslepkavots. Pilnīgi apģērbies un ar garīdznie­ka cepuri galvā viņš atrasts guļam savās asinis uz vir­tuves grīdas. Viņa pidkstenis apstājies piecpadsmit mi­nūtes pēc pusnakts, bet nāve iestājusies laikā starp trim un četriem no rīta. Es uz devos par biskapa pār­stāvi un runāju ar vietējiem iedzīvotājiem un konsteblu. Želī bijis nervozs cilvēks, visi zināja teikt, ka viņš pat vasarā turējis logus aizvērtus un slēģus aizdarī­tus. Sava mājokļa durvis viņš nekad nav vēris vaļā sve­šiniekiem, un, tā kā nav bijis pazīmju, ka mājā kāds ielauzies, amatpersonas secināja, ka abats pazinis uz­brucēju.

Želī nogalināts septiņdesmit viena gada vecumā. Viņš saņēmis sitienu pa galvu ar kamīna knaiblēm, tad sacirsts ar cirvi. Visa virtuve bijusi pilna ar asinīm, tās uzšļakstijušās pat uz griestiem, bet asiņu peļķēs nav atrasts neviens pēdu nospiedums. Tas mulsinājis konsteblu. Līķis tīši bijis novietots uz muguras, rokas sakrustotas uz krūtīm kā parasti gulda mirušos. Mājā atrasti sešsimt trīs franki zelta monētās, bet bank­notēs vēl simt seši franki. Tādējādi slepkavības motīvs nekādā ziņā nav bijusi laupīšana. Vienīgais, ko varēja uzskatīt par pierādījumu, bija cigarešu papira paciņa. Uz viena papīra bija uzrakstīts Viva Angelina. Tas

bijis ievērības cienīgi, jo Želī nav smēķējis un nav va­rējis pat paciest tabakas smaku.

Manuprāt, slepkavības patiesais motīvs atklājies, apskatot priestera guļamistabu. Tur uzbrucējs atlau­zis vaļā dokumentu portfeli. Dokumenti vēl atradu­šies tajā iekšā, bet mv bijis iespējams noteikt, vai kaut kas paņemts. Gan portfelī, gan ap to atrasti asiņu pi­lieni. Konstebls secinājis, ka slepkava kaut ko meklē­jis, un iespējams, ka es zinu, ko.

Divas nedēļas pirms slepkavības es satikos ar abatu Želī. Mēnesi pirms tam Želī bija sazinājies ar bīskapu Karkasonā. Es ierados mājās pie Želī, uzdodamies par bīskapa pārstāvi, mi mēs sīki pārrunājām to, kas viņam darīja raizes. Beigu beigās viņš lūdza, lai pieņemu vi­ņa grēksūdzi. Tā ka īstenībā es neesmu priesteris, tā­dējādi mani nesaista zvērests par grēksūdzes noslēpu­ma glabāšanu, varu atstāstīt, ko viņš man sacīja.

Tūkstoš astoņi simti deviņdesmit sestā gada vasa­rā Želī savā baznīcā bija atradis stikla pudelīti. Vaja­dzēja nomainīt kora telpas margas, un, kad satrunē­jušo koku noņēma, atklājās slēptuve ar stikla pudelīti. Tā bija aizzīmogota ar vasku, un tajā atradās viena vienīga lapiņa, uz kuras bija šādas zīmes:

Iepriekšējā gadsimtā šāda kriptogramtna bija pa­rasts kodēšanas paņēmiens. Želī man teica, ka pirms sešiem gadiem abats Sonjērs no Rennes-le-Chāteau savā baznīcā arī atradis kriptogrammu. Viņi tās salīdzitiājuši, un izrādījies, ka abas ir pilnīgi vienādas. Sonjērs uzskatījis, ka abas pudelītes noglabājis abats Bigū, kas kalpojis Rennes-le-Chāteau Franču revo­lūcijas laikā. Toreiz priesteris no Rennas kalpojis arī Kustozas baznīcā. Tāpēc Bigū noteikti bieži apmek­lējis tagadējo Želī baznīcu. Sonjērs arī domājis, ka pastāv noteikta sakarība starp kriptogrammām un tūkstoš septiņi simti astoņdesmit pirmajā gadā mi­rušās Mafi d'Hotpūlas de Blanšforas kapu. Abats Bi­gū bijis viņas biktstēvs un pasūtījis kapakmeni, kur iegravēti neparasti vārdi un simboli. Diemžēl Son­jērs nav spējis neko atšifrēt, bet Želī pūlējies veselu gadu un kriptogrammu atrisinājis. Viņš sacīja, ka nav bijis pilnīgi atklāts pret Sonjēru, domādams, ka viņa motīvi nav gluži godīgi. Tāpēc viņš iegūto at­risinājumu no Sonjēra slēpis.

Abats Želī gribēja, lai bīskaps zina patieso risinā­jumu, un domāja, ka, uzticot noslēpumu man, viņš to tiešām izstāsta bīskapam.

Diemžēl maršals nebija uzrakstījis Želī stāstīto. Varbūt viņš domājis, ka šī informācija ir pārāk svarīga, lai to uzti­cētu papīram, varbūt viņš vērpis intrigas tāpat kā de Rok­fors. Savādi, bet hronikās bija teikts, ka pēc gada tūkstoš astoņi simti deviņdesmit astotajā gadā maršals pazudis. Kādu dienu viņš izgājis no abatijas un vairs nav atgriezies. Meklējumi bijuši nesekmīgi. Taču paldies Dievam, ka viņš pierakstījis kriptogrammu.

Zvani sāka iezvanīt ceturto kanonisko stundu, pavēstot, ka brāļiem jāpulcējas dienas vidus lūgšanām. Visi tikai vir­tuves darbinieki ne dosies uz kapelu, kur notiks psalmu lasījumi, himnu dziedāšana un lūgšanas līdz pat vieniem die­nā. Senešals nolēma veltīt šo laiku meditācijai vienatnē, bet viņu iztraucēja kluss klauvējiens pie durvīm. Viņš pagriezās un ieraudzīja Žofrē nākam iekšā ar paplāti, uz kuras bija ēdiens un dzēriens.

Es brīvprātīgi pieteicos to jums atnest, jaunais vīrietis teica. Man sacīja, kajūs neesot brokastojis. Jūs noteikti esat izsalcis. Savādi, ka Žofrē runāja visai dzīvespriecīgā tonī.

Durvis palika vaļā, un senešals varēja redzēt abus sargus, kuri stāvēja ārpusē.

Es arī viņiem atnesu dzērienu, Žofrē sacīja, pamājot ar roku uz sargu pusi.

Tu šodien esi devīgā noskaņojumā.

Jēzus teicis, ka Vārda pirmais aspekts ir ticība, otrais mīlestība, trešais labi darbi, un tie rada dzīvību.

Senešals pasmaidīja.

Taisnība, draugs. Viņš runāja možā balsī, zinot, ka ti­kai dažu pēdu attālumā viņa vārdus klausās sargi.

Vai jums klājas labi? Žofrē jautāja.

Tik labi, cik varēja sagaidīt. Senešals paņēma paplāti un nolika uz rakstāmgalda.

Es lūdzu par jums, senešal.

Iedrošinos sacīt, ka šis tituls man vairs nepieder. De Rokfors noteikti jau iecēlis citu.

Žofrē pamāja.

Savu virsleitnantu.

Posts nāks pār mums…

Viņš ieraudzīja, ka viens no sargiem sabrūk zemē. Pēc brī­ža arī otrs saļima un novēlās blakus biedram. Uz akmens plāksnēm grabēdami novēlās divi dzēriena kausi.

Bija jau laiks, teica Žofrē.

Ko tu izdarīji?

Tas bija miega līdzeklis. To man iedeva ārsts. Bez gar­šas un aromāta, bet iedarbojas ātri. Ārsts ir mūsu draugs. Viņš vēl jums Dieva palīgu. Tagad mums jāiet. Mestrs visu izplānojis, un mans pienākums ir gādāt, lai viņa plāns īste­nojas.

Žofrē pabāza roku zem sutanas un izvilka divas pistoles.

Arī ieroču glabātājs ir mūsu draugs. Mums tās būs va­jadzīgas.

Senešals bija mācījies lietot šaujamieročus šī prasme pie­derēja katra brāļa pamatapmācībai. Viņš satvēra ieroci.

Vai mēs pametīsim abatiju?

Žofrē pamāja.

Tas vajadzīgs, lai paveiktu mūsu uzdevumu.

Mīisu uzdevumu.

Jā, senešal. Es tam esmu gatavojies jau ilgu laiku.

Viņš saklausīja, cik dedzīgi izskan šie vārdi, un, lai gan

bija gandrīz desmit gadus vecāks par Žofrē, pēkšņi jutās nie­cīgs.

Kā vakar jau teicu, mestrs zinājis, ko dara, izvēlēda­mies tevi.

Manuprāt, to var sacīt par mums abiem. Žofrē smai­dīja.

Senešals sameklēja mugursomu un ātri salika tajā dažus tualetes piederumus, savas mantas un abas grāmatas, ko bija paņēmis bibliotēkā.

Man nav cita apģērba, tikai sutana.

Mēs kaut ko nopirksim, kad tiksim projām.

Vai tev ir nauda?

Mestrs visu mēdza pārdomāt pamatīgi.

Žofrē pielavījās pie durvīm un palūkojās uz vienu, tad uz otru pusi.

Brāļi būs kapelā. Mēs varēsim netraucēti aiziet.

Žofrē izgāja gaitenī, bet senešals vēl pēdējo reizi pārlai­da skatienu savam mājoklim. Šeit viņš bija pavadījis vienu no savas dzīves labākajiem posmiem un jutās noskumis, at­stājot vietu, ar kuru saistījās tik daudz atmiņu. Taču viņš arī juta iekšēju mudinājumu doties tālāk, pretī nezināmiem no­tikumiem, pretī patiesībai, kura mestram acīmredzot bijusi zināma.