Tempļa ordeņa mantojums

AUTORA PĒCVĀRDS

Sēžot kafejnīcā Hojbro Plads, nolēmu, ka manam grāma­tas varonim jādzīvo Kopenhāgenā. Tā patiesi ir viena no pa­saules vislieliskākajām pilsētām. Tādējādi šajā rosīgajā lau­kumā parādījās grāmattirgotājs Kotons Malons. Daudz laika es pavadīju arī Dienvidfrancijā, sīki pētot tās vēsturi un ie­pazīstot vietas, ko esmu iekļāvis šajā grāmatā. Ceļojumu laikā man radās lielākā daļa ideju par grāmatas sižetu, un tas ir gluži saprotami, ņemot vērā iedvesmu, ko ikvienam var sniegt Dānija, Rennes-le-Chāteau un Langdoka. Taču nu laiks darīt lasītājam zināmu, kur novelkama robeža starp faktiem un izdomu.

Žaka de Molē krustā sišana, kas attēlota prologā, un ie­spēja, ka Turīnas līķautā redzams viņa ķermeņa atveids (četr­desmit sestajā nodaļā) ir Kristofera Naita un Roberta Lomasa secinājumi. Mani intriģēja šī ideja, ko atradu viņu darbā "Ot­rais mesija" (The Second Messiah, Christopher Knight, Robert Lo­mas), tāpēc ietvēru grāmatā šo novatorisko viedokli. Dau­dzi Naita un Lomasa izteikumi, kurus atstāsta Marks Nels četrdesmit sestajā nodaļā, ir jēgpilni un saskan ar zinātnis­kajiem pētījumiem par līķautu, kas veikti pēdējo divdesmit gadu laikā.

Abatija Des Fontaines ir fikcija, taču tās pamatā ir fakti un novērojumi daudzos Pireneju nomaļos klosteros. Visas vie­tas Dānijā, kas aprakstītas grāmatā, patiešām eksistē. Ros­kildes katedrālei un Kristiāna Ceturtā kapelai (ceturtajā no­daļā) piemīt patiess diženums, un skats no Apaļā torņa Kopenhāgenā (pirmajā nodaļā) tiešām liek atcerēties senatni.

Veidojot Larsa Nela tēlu, esmu apkopojis īpašības, kas raksturīgas daudziem vīriešiem un sievietēm, kuri veltījuši dzīvi Rennes-le-Chāteau izpētei un aprakstīšanai. Esmu lasījis daudz materiālu, dažos minētie dati bijuši dīvaini, citos pat smieklīgi. Tomēr visi kopā ļāvuši gūt unikālu priekšstatu par šo patiesi noslēpumaino vietu. Šajā ziņā īpaši jāakcentē vai­rāki aspekti.

Ežēna Štibleina grāmata Pierres Gravees du iMnguedoc (kas pirmo reizi pieminēta ceturtajā nodaļā) ir daļa no Rennas folkloras, lai gan neviens to nekad nav redzējis. Kā teikts četrpadsmitajā nodaļā, grāmata ierakstīta Parīzes Nacionā­lās bibliotēkas katalogā, bet pašas grāmatas tur nav.

Marī d'Hotpūlas de Blanšforas sākotnējais kapakmens nav saglabājies, jādomā, ka to iznīcinājis pats Sonjērs. Eksistē tā zīmējums, ko tūkstoš deviņi simti piektā gada divdesmit piektajā jūnijā izgatavojusi kāda zinātniskās biedrības eks­pedīcija un publicējusi tūkstoš deviņi simti sestajā gadā. Taču pastāv vismaz divi zīmējuma varianti, tāpēc nav iespējams precīzi pateikt, kāds bijis oriģināls.

Visi fakti, kas attiecas uz d'Hotpūlu ģimeni un tās saistī­bu ar Tempļa ordeni, ir patiesi. Kā stāstīts divdesmitajā no­daļā, abats Bigū bijis Marī biktstēvs, un desmit gadus pēc viņas nāves viņš patiešām licis uzstādīt kapakmeni. Viņš bē­dzis no Rennas tūkstoš septiņi simti deviņdesmit trešajā ga­dā un nekad vairs nav atgriezies. Tas, ka viņš atstājis slepe­nus vēstījumus, ir pieņēmums (daļa no Rennas leģendām), bet šī varbūtība ļau[ izveidot intriģējošu stāstījumu.

Abata Antuāna Želī slepkavība ir fakts, turklāt notikusi tā, kā aprakstīts divdesmit sestajā nodaļā. Želī patiešām bi­jis saistīts ar Sonjēru, un daži izteikuši minējumus, ka viņa nāvē vainojams Sonjērs. Tomēr tam nav pierādījumu, un no­ziegums nav atklāts līdz pat šai dienai.

To, vai zem Rennas baznīcas atrodas kapliča, uzzināt nav iespējams.' Kā norādīts trīsdesmit otrajā un trīsdesmit devī­tajā nodaļā, vietējās varas pārstāvji nepieļautu nekādus pē­tījumus. Taču Rennas lordi noteikti kaut kur tika apglabāti, un viņu kapliča nav atrasta vēl līdz šai dienai. Atsauces par kapliču, kas it kā atrastas draudzes žurnālā (tas minēts trīs­desmit otrajā nodaļā), ir patiesas.

Trīsdesmit devītajā nodaļā pieminētais vestgotu pīlārs ek­sistē un ir aplūkojams Rennā. Sonjērs patiešām to apgriezis otrādi un licis tajā iegravēt vārdus. Sakarība starp gadskaitļiem "1891" (apgriežot otrādi, "1681") un Marī d'Hotpūlas de Blanšforas kapakmeni varētu būt sakritība, bet tā eksis­tē, tāpēc iespējams, ka tā nozīmē kaut kādu vēstījumu.

Visas ēkas un tas, ko Sonjērs izveidojis, atjaunojot baznī­cu Rennā, ir reāls. Katru gadu desmitiem tūkstošu apmek­lētāju aplūko Sonjēra domēni. Sakarība "septiņi deviņi" ir mans izdomājums, kura pamatā ir mani novērojumi, pētot vestgotu pīlāru, kokgriezumus, kas atveido krusta ceļu un daudzus citus objektus gan Rennas baznīcā, gan ārpus tās sienām. Cik man zināms, par sakarību "septiņi deviņi" ne­viens vēl nav rakstījis, tāpēc tā varbūt ir mans papildinājums Rennas leģendām.

Noels Korbī ir dzīvojis Rennā, un viņa loma fantāziju ra­dīšanā par šo vietu ir patiesa (divdesmit devītajā nodaļā). Bills Patnems un Džons Edvins Vuds uzrakstījuši lielisku grā­matu "Rennes-le-Chāteau dārgumi: atrisinātais noslēpums" ("The Treasure of Rennes-le-Chāteau: A Myslery Solved, Bili Put­nam, John Edivin Wood), kurā apraksta Korbī izdomājumus. Korbī nopirka Sonjēra domēni no viņa gados vecās mīļākās. Lielākā daļa pētnieku ir vienisprātis ja Sonjērs kaut ko zi­nāja, viņš to varēja izstāstīt mīļākajai. Daļa no leģendas (var­būt arī tā ir Korbī izdomājums) vēsta, ka pirms nāves tūk­stoš deviņi simti piecdesmit trešajā gadā Sonjēra mīļākā izstāstījusi Korbī patiesību. Tomēr to mēs nekad neuzzinā­sim. Noteikti zināms ir tas, ka Korbī guva peļņu no izdomājiimiem par Rennu, un tieši no viņa reportieri guva in­formāciju pašiem pirmajiem rakstiem, kas tūkstoš deviņi simti piecdesmit sestajā gadā parādījās presē par apslēpto bagātību. Kā teikts divdesmit devītajā nodaļā, Korbī patie­šām uzrakstīja manuskriptu par Rennu, bet pēc viņa nāves tūkstoš deviņi simti sešdesmit astotajā gadā tas pazuda.

Beigu beigās Rennas leģenda tika iemūžināta Zerāra de Seda grāmatā "Rennes-le-Chāteau nolādētās bagātības". Tā bija pirmā grāmata par šo tematu. Tajā ir daudz izdomājumu, lie­lākoties Korbī sākotnējo fantāziju atstāstījumi. Beigu beigās nostāstu izmantoja britu filmu režisors Henrijs Linkolns, un viņam piedēvē nopelnus Rennas popularizēšanā.

Glezna "Lasi Caridad likumus" atrodas Spānijas Santa Ca­ridad baznīcā. Es piedēvēju gleznas atrašanās vietu Franci­jai, jo gleznai ir neatvairāma simboliska nozīme. Tādējādi tās iekļaušana Rennas leģendā ir mans izgudrojums (trīsdesmit ceturtajā nodaļā). Pāvestu pils Aviņonā ir aprakstīta precīzi, vienīgi arhīvu apraksts ir manis izdomāts.

Kriptogrammas patiešām ir daļa no Rennas leģendas. To­mēr tās, kuras iekļautas šajā grāmatā, radījusi mana iztēle.

Pils rekonstrukcijai Živorā par pamatu esmu ņēmis pro­jektu, kas tiek īstenots Francijā, Gedelonā, kur amatnieki bū­vē trīspadsmitā gadsimta pili, izmantojot tā laika instrumen­tus un materiālus. Darba pabeigšanai tiešām būs vajadzīgi vairāki gadu desmiti, un būvniecības vieta pieejama apska­tei.

Templieši, protams, ir eksistējuši, un viņu vēsture grāmatā atspoguļota precīži. Ari statūti citēti atbilstoši patiesībai. Dze­jolis, kas ievietots desmitajā nodaļā, ir vēsturiski patiess, lai gan autors nav zināms. Visi ordeņa sasniegumi, kas atspo­guļoti grāmatā, ir patiesi kā apliecinājums organizācijai, kas apsteigusi savu laiku. Taču templiešu nozudušās zināšanas un bagātības tā arī nav atrastas kopš tūkstoš trīs simti sep­tītā gada oktobra tīrīšanas, lai kā Francijas karalis Filips Ceturtais tās meklēja. Stāsts par vezumiem, kas no Francijas devušies Pireneju virzienā (četrdesmit astotā nodaļa), ņemts no seniem vēstures avotiem, lai gan droši uz tiem paļauties nevar.

Diemžēl ordeņa hronikas nav atrastas. Taču var būt, ka šie dokumenti gaida kādu dēkaini, kas reiz atradīs templie­šu zudušo mantu. Iniciācijas ceremonija, kas aprakstīta piec­desmit pirmajā nodaļā, atstāstīta saskaņā ar ordeņa statū­tiem. Taču apbedīšanas norise deviņpadsmitajā nodaļā ir fikcija, lai gan pirmajā gadsimtā jūdi mirušos patiešām ap­glabāja šādā veidā.

Sīmaņa liecība ir mans izdomājums. Tomēr alternatīvo viedokli par to, kā Kristus varētu būt "augšāmcēlies", esmu ņēmis no izcili uzrakstītās Džona Šelbija Spondža grāmatas "Augšāmcelšanās mīts vai realitāte" (Resurrection, Mi/th or Realitij, John Shelby Spong).

Četru Jaunās Derības evaņģēliju pretrunas, kas attiecas uz augšāmcelšanos (četrdesmit sestajā nodaļā), rosinājušas zi­nātnieku prātus gadsimtiem ilgi. Fakts, ka atrasts tikai viens krustā sista cilvēka skelets (piecdesmitā nodaļa), patiešām rada jautājumus, tāpat kā daudzās diskusijas un apgalvoju­mi visas vēstures gaitā. Manu uzmanību saistīja īpaši viens no tiem, kas tiek piedēvēts pāvestam Leonam Desmitajam (1513-1521). Leons bija no Mediči dzimtas, ārkārtīgi ietek­mīgs cilvēks, ko atbalstīja vareni sabiedrotie, un vadīja baz­nīcu, kurai toreiz piederēja augstākā vara. Viņa apgalvojums ir īss, vienkāršs un savāds ņemot vērā, ka viņš bija Romas katoļu baznīcas galva.

Būtībā tieši tas kļuva par ierosmi šīs grāmatas tapšanai.

Šis mīts par Kristu tas mums ir labi noderējis.

Stīvs Berijs

TEMPĻA ORDEŅA MANTOJUMS

Redaktore Sarmīte Paegle Korektore Ligita Smilga Maketētāja Helēna Daņilova Atbildīgā sekretāre Helēna Daņilova

"Apgāds "Kontinents"", LV-1050 Rīgā, Elijas ielā 17, tālr. 7204130. Formāts 84x108/32. Ofsetiespiedums. Iespiesta un iesieta a/s "Paraugtipogrāfija", LV-1050 Rīgā, Puškina ielā 12. Pašūt. Nr. 26275026.

S. Berijs

Be 560 Tempļa ordeņa mantojums / No angļu vai. tulk. Ieva Kalnciema. R., "Apgāds "Kontinents"", 2007. 509 Ipp.

ISBN 9984-35-249-8

"Apgāda "KONTINENTS"" interneta grāmatnīc

Pirmais interneta grāmatveikals Latvijā aicina Jūs savās lappusēs! Mūsu adrese interneta:

www.kontinents.lv

/

Informāciju par šo grāmatu vairumtirdzniecību var iegūt pa tālruni 7204130.

[1] Beauseniit uzraksts uz Tempļa ordeņa melnbaltā karoga. (Tulk. piez.)

[2] pierres cravees du imigticdoc ("Gravējumi Langdokas kapakmeņos"). (Tulk. piez.)

[2] Eidētiska atmiņa spēja ilgu laiku pēc objekta uztveršanas saglabāt skaidru tā tēlu. (Tulk. piez.)

[3] penilence, penitence grēku nožēla. (tulk. piez.)

[4] and in pcace (angļu vai.) un mierā. (Tulk. piez.)

[5] and in arcadia i (angļu vai.) un esmu Arkādijā es. (Tulk. piez.)

[6] Oriģinālā GOODBYE STEPHAN1E. (Tulk. piez.)