Tempļa ordeņa mantojums

DIVDESMIT ASTOTĀ NODAĻA

ABATIJA DES FONTA INES

Senešals sekoja Žofrē pa velvēto gaiteņu labirintu. Viņš cerēja, ka Žofrē aprēķins būs pareizs un visi brāļi atrodas kapelā.

Pagaidām viņi nevienu nebija sastapuši.

Abi devās už palais, kur atradās augšējā zāle, administrā­cijas istabas un kopīgās telpas. Kad agrākajos laikos abatija bija pilnīgi norobežota no kontaktiem ar ārpasauli, nevie­nam, kas nepiederēja pie ordeņa, nebija ļauts iet tālāk par pirmā stāva vestibilu. Taču, kad divdesmitajā gadsimtā uz­plauka tūrisms un durvis vēra pārējās abatijas, tad, lai nera­dītu aizdomas, to paraugam sekoja arī abatija Des Fontaines, piedāvājot apmeklējumus un informatīvas sesijas, kuras daudzkārt tika rīkotas palais.

Viņi iegāja plašajā vestibilā. Caur logu biezo zaļgano stiklu saule meta blāvus starus uz grīdas flīžu rūtotā raksta. Mil­zīgs koka krucifikss gandrīz aizņēma vienu sienu, bet otru klāja tapetes.

Pie ieejas nākamajā gaitenī simt pēdu attālumā stāvēja Reimons de Rokfors, bet aiz viņa pieci brāļi, bruņojušies ar pistolēm.

Vai aizejat? jautāja de Rokfors.

Senešals sastinga, bet Žofrē pacēla ieroci un divas reizes izšāva. Kad lodes ar rikošetu atsprāga no sienas, pretinieki metās pie zemes.

Šurp! Žofrē sauca, norādot uz citu gaiteni kreisajā pusē.

No mugurpuses uz viņiem raidīja divus šāvienus.

Žofrē izšāva vēlreiz, un, tikuši gaitenī netālu no telpas, kur agrāk preces apskatei izlika tirgotāji, viņi ieņēma aiz­sardzības pozīciju.

Esmu jūs notvēris! de Rokfors iesaucās. Vai nepie­ciešams izliet asinis?

Tas ir tikai tavā ziņā, atbildēja senešals.

Man likās, ka zvērests tev ir dārgs. Vai tad tas nav tavs pienākums klausīt mestram? Es tev pavēlēju palikt istabās.

Ak tā? Būšu aizmirsis.

Interesanti, ka tev ir citi likumi nekā mums pārējiem. Lai arī tā, vai mēs nevarētu rīkoties saprātīgi?

Senešals brīnījās par de Rokfora pieklājīgo valodu.

Ko tu ierosini?

Es jau paredzēju, ka tu mēģināsi bēgt. Kanoniskā stun­da šķita pats izdevīgākais laiks, tāpēc es gaidīju. Redzi, es tevi pazīstu. Tomēr mani pārsteidz tavs sabiedrotais. Es re­dzu, ka viņš ir drosmīgs un uzticams. Es gribētu, lai jūs abi sadarbojaties ar mani.

Kādēj?

Lai palīdzētu atgūt mūsu bagātības, nevis to kavēt.

Kaut kas nebija lāgā. De Rokfors izlikās. Tad senešals sa­prata. Viņš centās iegūt laiku.

Senešals apcirtās riņķī.

Piecdesmit pēdu attālumā aiz stūra parādījās bruņots vīrs. Viņu ieraudzīja arī Žofrē. Senešals nomērķēja uz vīrie­ša sutanas apakšdaļu un izšāva. Viņš izdzirdēja kliedzienu, un vīrietis nokrita uz akmens plāksnēm. Dievs, piedod! Sta­tūti aizliedza darīt ļaunu otram kristietim. Taču pašreiz ci­tādi nevarēja. Vajadzēja izbēgt no ieslodzījuma.

Ejam, viņš teica.

Žofrē uzņēmās vadību, un viņi drāzās uz priekšu, pārlecot pāri brālim, kas locījās aiz sāpēm.

Viņi aplieca ap stūri un turpināja skriet.

Aiz muguras bija dzirdami soļi.

Ceru, tu zini, ko dari, viņš teica Žofrē.

Viņi vēlreiz apskrēja ap kādu stūri. Žofrē apstājās pie pus­pievērtām durvīm, viņi ielavījās iekšā un klusi aizvēra dur­vis. Pēc īsa brīža garām paskrēja vīri, un viņu soļi kļuva ar­vien klusāki.

Gaitenis beidzas pie sporta zāles. Viņi drīz vien aptvers, ka mūsu tur nav, Žofrē teica.

Abi atkal izlavījās pa durvīm ārā un, aiz satraukuma el­sodami, skrēja uz sporta zāles pusi, taču krustojumā pagrie­zās nevis pa labi, bet pa kreisi uz ēdamzāles pusi.

Senešals nevarēja saprast, kāpēc šāvieni nav piesaistījuši citu brāļu uzmanību. Taču mūzika kapelā allaž skanēja skaļi, un to, kas notiek aiz tās sienām, tikpat kā nebija iespējams dzirdēt. Tomēr, ja de Rokfors paredzējis viņu bēgšanu, va­rēja domāt, ka abatijā viņiem dzenas pakaļ vēl citi brāļi.

Pie ēdamzāles garajiem galdiem un uz soliem neviena ne­bija. No virtuves plūda sautētu tomātu un dārzeņu aromāts. Nišā trīs pēdu augstumā no grīdas stāvēja kāds brālis sutanā ar šauteni.

Senešals veikli metās zem galda, mugursomu izmantojot aizsegam, un Žpfrē meklēja patvērumu zem otra galda.

Biezajā galda virsā ieurbās lode.

Žofrē izlēca ārā un divas reizes izšāva. Viena lode trā­pīja. Vīrietis nišā sagrīļojās, tad nokrita uz grīdas.

Vai tu viņu nošāvi? jautāja senešals.

Ceru, ka ne. Manuprāt, trāpīju plecā.

Tas iet pārāk tālu.

Par vēlu atkāpties.

Viņi piecēlās kājās. No virtuves izskrēja brāļi ar ēdienu notraipītos priekšautos. Virtuves personāls. Tie nebija bīs­tami.

Tūlīt visi atpakaļ! senešals nokliedzās, un neviens ne­pretojās pavēlei.

Senešal, Žofrē ieteicās kā aicinādams.

Rādi ceļu!

No ēdamzāles viņi izkļuva pa citu gaiteni. Aiz muguras bija dzirdamas balsis, un uz akmens plāksnēm skanēja stei­dzīgi soļi. Tas, ka viņi ievainojuši divus brāļus, bija satraci­nājis pat pašus lēnprātīgākos. Senešals dusmojās, ka iekļuvis de Rokfora sarīkotajās lamatās. Nu bija zudusi visa kādrei­zējā brāļu uzticība. Tagad vairs neviens nebūs ar mieru pie­slieties viņam, un senešals lādēja pats savu muļķību.

Viņi nonāca guļamtelpu spārnā. Durvis gaiteņa viņā galā bija aizvērtas. Žofrē aizskrēja līdz tām un paraustīja. Aizslēg­tas.

Šķiet, musu izredzes ir visai vajas, senešals teica.

Nāciet! Žofrē aicināja.

Viņi ieskrēja guļamtelpā, lielā un garā zālē ar divstāvu gul­tām, kas bija novietotas zem šauro, augsto logu rindas per­pendikulāri sienai kā kazarmās.

Gaitenī atskanēja šāviens. Satrauktas balsis. Cilvēki nāca šurp.

No šejienes nav izejas, senešals teica.

Viņi bija tikuši līdz guļamzāles vidum. Aiz muguras bija durvis, kur tūlīt varēja parādīties uzbrucēji. Priekšā atradās tualetes telpas.

Uz dušas telpām, Žofrē sacīja. Cerēsim, ka viņi aiz­ies.

Žofrē aizskrēja līdz viņam galam, kur atradās divas dur-

vis.

Iesim te iekšā!

Nē. Tu ej tualetē! Paslēpies kabīnē, uzkāp uz poda! Es iešu otrā telpā. Ja būsim klusi, varbūt laimēsies. Turklāt… Senešals minstinājās, negribēdams atzīt īstenību. Tā ir mūsu vienīgā iespēja.

De Rokfors aplūkoja brāļa šāviena brūci. Vīrieša plecs asi­ņoja, viņš cieta sāpes, bet ļoti centās savaldīties un nezau­dēt samaņu. De Rokfors bija norīkojis šāvēju ēdamzālē, do­mādams, ka senešals bēgs turp. Un viņš nebija kļūdījies. Taču de Rokfors nebija novērtējis savu pretinieku apņēmību. Brāļi deva zvērestu nekad nedarīt ļaunu otram brālim. De Rok­fors uzskatīja, ka senešals būs ideālists un paliks uzticīgs zvē­restam. Tomēr tagad abus ievainotos vajadzēja nogādāt am­bulancē. De Rokfors cerēja, ka viņus nesūtīs uz Perpiņānas vai Monluī slimnīcu. Abatijas ārsts bija prasmīgs ķirurgs, te viņam bija labi aprīkota operāciju zāle, kas iepriekšējo gadu laikā daudzkārt lietota, tomēr iespējas bija ierobežotas.

Nogādājiet viņu pie ārsta un sakiet, lai sniedz palīdzī­bu tepat! de Rokfors pavēlēja leitnantam. Viņš paskatījās pulkstenī. Līdz lūgšanu stundas beigām atlikušas četrdesmit minūtes.

Pienāca klāt cits brālis.

Durvis aiz ieejas guļamtelpā ir aizslēgtas, kā jau jūs pa­vēlējāt.

De Rokfors saprata, ka bēgļi nav nākuši atpakaļ caur ēdamzāli. To zināja teikt ievainotais brālis. Tad palika tikai viena varbūtība. Viņš paņēma no brāļa revolveri.

Paliec šeit! Neļauj nevienam iet tālāk! Es pats to nokār­tošu.

Senešals iegāja spilgti apgaismotajā mazgāšanās telpā. Gar sienām rindojās marmora virsmās iedarinātas nerūsējošā tē­rauda izlietnes,,tualetes podi un kabīnes. Viņš dzirdēja, ka blakus telpā Žofrē iekārtojas kādā kabīnē. Senešals stāvēja un centās nomierināties. Viņš vēl nekad nebija iekļuvis šādā situācijā. Dažas reizes dziļi ievilcis elpu, viņš pagriezās ot­rādi un satvēra durvju rokturi, pavēra durvis par puscollu un palūkojās caur spraugu.

Guļamtelpa joprojām bija tukša.

Varbūt meklētāji bija aizgājuši citur. Gaiteņu abatijā bija tik daudz, tie bija tik sarežģīti kā ejas skudru pūznī. Lai iz­bēgtu, viņiem bija vajadzīgas tikai dažas tik dārgas mi­nūtes. Senešals atkal lādēja sevi par vājumu. Gadiem ilgās rūpīgās pārdomas un nodomi bija vējā. Nu viņš bija bēglis, un vairāk nekā četri simti brāļu droši vien kļūs par viņa ie­naidniekiem. Es zinu, cik liels ir mūsu pretinieku spēks. Tā viņš bija teicis savam mestram tikai pirms vienas dienas. Sene­šals papurināja galvu. Kaut kādu cieņu viņš tiem bija parā­dījis. Neko prātīgu gan pagaidām nebija paveicis.

Guļamtelpas durvis atvērās, yn ienāca Reimons de Rok­fors.

Viņš aizbīdīja durvju smago bultu.

Nu senešalam zuda pēdējā cerība.

Cīņai bija jānotiek šeit un tagad.

De Rokfors, turēdams rokā pistoli, pētīja telpu, droši vien prātodams, kur paslēpies viņa medījums. Viņiem nebija iz­devies apvest de Rokforu ap stūri. Tomēr senešals negribē­ja riskēt ar Žofrē dzīvību. Vajadzēja pievērst vajātāja uzma­nību sev. Viņš palaida vaļā durvju rokturi un ļava, lai dur­vis ar klusu būkšķi aizveras.

De Rokfors pamanīja vieglo kustību, sadzirdēja troksnī­ti. Viņš acumirklī pievērsa skatienu mazgāšanās telpas dur­vīm.

Izrādās, viņš spriedis pareizi. Viņi bija šeit.

Laiks tikt galā ar šo problēmu.

Senešals aplaida skatienu telpai. Dienasgaismas spuldzes spilgti apgaismoja katru stūrīti. Garais spogulis virs izliet­nēm telpu vizuāli padarīja vēl lielāku. Grīdu klāja flīzes, starp tualetes kabīnēm bija marmora starpsienas. Viss bija iekārtots rūpīgi un pārdomāti.

Senešals ieslīdēja otrā kabīnē un aizvēra eņģēs iekarinā­tās durvis. Uzkāpis uz tualetes poda, viņš pārliecās pāri starpsienai un aizbultēja pirmās un trešās kabīnes durvis. Tad viņš, tupēdams uz poda, savilkās čokurā un cerēja, ka de Rokfors uzķersies uz āķa.

Vajadzēja kaut kā pievērst uzmanību. Viņš noņēma no tu­rētāja tualetes papīra rulli.

Mazgātavas durvis ar joni atvērās.

Atskanēja soļi.

Senešals stāvēja uz poda ar ieroci rokā un centās elpot klusi.

De Rokfors pavērsa automātisko pistoli pret kabīņu dur­vīm. Senešals bija tur. Tas bija skaidrs. Tikai kurā kabīnē? Vai pieliekties un paskatīties no apakšas? Trīs kabīņu durvis bija pavērtas, trīs bija ciet. Nē.

De Rokfors nolēma šaut.

Senešals saprata, ka de Rokfors tūlīt šaus, tāpēc meta tua­letes papīra turētāju zem starpsienas, tā ka tas iekrita pir­majā kabīnē.

Metāls nošķindēja uz flīzēm.

De Rokfors šāva pa pirmās kabīnes durvīm un ar kāju at­spēra tās vajā, pajūkot marmora putekļiem, tad raidīja vēl vienu šāvienu kārtu, sašķaidot podu un sienas apmetumu. Uz grīdas sāka plūst ūdens.

Taču kabīne neviena nebija.

Tajā pašā mirklī, kad de Rokfors bija apjēdzis kļūdu, se­nešals pāri starpsienai divas reizes iešāva pretiniekam krū­tīs. Šāvieni atbalsojās no sienām, tā ka senešalam gandrīz aizkrita ausis.

Viņš redzēja, ka de Rokfors sagrīļojas, atmuguriski kriz­dams pret marmora virsmu, it kā būtu saņēmis sitienu pa krūtīm. Taču asinis nemanīja. Likās, viņš bija tikai apdullis. Tad senešals zem ieplēstās baltās sutanas ieraudzīja kaut ko zilganpelēku.

Ložu necaurlaidīga veste.

Senešals nomērķēja uz galvu un šāva.

De Rokfors to pamanīja un, saņēmis spēkus, novēlās zemē tieši tajā brīdī, kad lode izlidoja no stobra. Viņš ar sparu ie­krita ūdens peļķē un paslīdēja tuvāk durvīm.

Aiz viņa pa gaisu pašķīda porcelāna un marmora šķem­bas. Spogulis saplīsa sīkās druskās, tās nobira uz marmora. Mazgāšanās telpa bija šaura, un pretinieks izrādījies negai­dīti drosmīgs. Tāpēc de Rokfors izlīda ārā pa durvīm, un otrā lode no senešala pistoles trāpīja sienā.

Senešals nolēca no poda un izmetās ārā no kabīnes. Klu­si aizlavījies līdz durvīm, viņš sagatavojās mesties laukā. De Rokfors noteikti jau gaidīja. Taču senešals negrasījās atkāp­ties. Tagad vairs ne. Šo cīņu viņš bija parādā savam mes­tram. Evaņģēlijs teica skaidri. Jēzus bija nācis nest nevis mie­ru, bet šķēpu. To pašu tagad darīja viņš.

Senešals saņēmās, stingri satvēra pistoli un strauji atrāva vaļā durvis.

Vispirms viņš ieraudzīja Reimonu de Rokforu. Tad Žof­rē, kurš savas pistoles stobru bija cieši piespiedis de Rokfo­ram pie kakla. De Rokfora ierocis gulēja zemē.