Tempļa ordeņa mantojums

SEŠDESMIT PIEKTĀ NODAĻA

SĪMAŅA LIECĪBA

Esmu klusējis, domādams, ka būs labāk, ja visu pie­rakstīs citi. Tomēr neviens to nav darījis. Tāpēc esmu rakstījis šo, lai jūs zinātu, kas noticis.

Vīrs, vārdā jēzus, daudzus gadus staigāja pa Jūde­jas un Galilejas zemēm, izplatīdams savu vēsti. Es biju pirmais viņa sekotājs, bet mūsu skaits auga, jo dau­dzi ticēja, ka viņa vārdiem ir liela nozīme. Mēs gājām kopā ar viņu un vērojām, ka viņš atvieglina ciešanas, vieš cerību un rosina atpestīšanu. Viņš allaž palika tāds, kā bija, lai kur mēs būtu, lai kas notiktu. Ja ļau­dis viņu slavināja, viņš tos pieņēma. Ja viņu saņēma ar naidu, viņš neizrādīja ne dusmas, ne bailes. Viņu nekad neiespaidoja tas, ko citi par viņu domāja vai tei­ca, ko darīja. Viņš reiz sacīja: "Mēs visi esam Dievam līdzīgi, visi tik vērti, lai taptu mīlēti, visi spējam augt garā kopā ar Dievu." Es redzēju, kā viņš apskauj spi­tālīgos un nekrietnos. Viņš turēja dārgus bērnus un sievietes. Ļāva man saprast, ka mēs visi esam pelnīju­ši mīlestību. Viņš mēdza teikt: "Dievs ir mūsu tēvs. Viņam rūp viss, Viņš mīl visus, Viņš piedod visu. Neviena avs nevar noklīst no Viņa ganāmpulka. Sa­kiet Dievam visu, jo tikai tādā atklātibā jūs varat gūt sirdsmieru."

Jēzus mācīja mani lūgt. Viņš runāja par Dievu, par pēdējo tiesu un par laika galu. Es domāju, ka viņš var valdīt pat pār vēju un viļņiem, jo viņš bija neiz­sakāmi pārāks par mums visiem. Reliģijas vecajie mā­cīja, ka sāpes, slimības un nelaimes ir Dieva lemtas un ka mums grēku nožēlā jāpieņem šis Dieva dusmas. Jēzus teica, ka tas nav pareizi, un sniedza slimajiem drosmi kļfit veseliem, vājajiem deva spēku augt garā stivriem un neticīgajiem radīja spēju ticēt. Pasaule šķita pašķiramies viņa priekšā. Jēzum bija savs mēr­ķis, viņš dzīvoja, lai sasniegtu šo mērķi, un viņa mērķis bija skaidrs tiem, kuri sekoja viņam.

lāču savos ceļojumos Jēzus ieguva ienaidniekus. Ve­cajie uzskatīja viņu par draudu, jo viņš ļaudīm rādī­ja citas vērtības un jaunus likumus un apdraudēja ve­cajo autoritāti. Viņi bažījās ja Jēzum ļaus brīvi staigāt un sludināt pārmaiņas, tad Roma stingrāk savilks varas grožus un cietīs visi, sevišķi augstie pries­teri, kuri kalpoja tā, lai izpatiktu Romai. Tāpēc Jēzu apcietināja par zaimošanu, un Pilāts pavēlēja, lai vi­ņu piesien pie krusta. Es tajā dienā tur biju. Pilātam nepatika to pavēlēt, bet vecajie prasīja Jēzu notiesāt, un Pilāts nevarēja to liegt.

Jeruzalemē Jēzu un vel sešus citus aizveda uz kā­du vietu pakalnā un ar saitēm piesēja pie krusta. Tajā pašā dienā vēlāk trīs vīriem pārlauza kājas, un viņi līdz krēslai nomira. Vēl divi nomira nākamajā dienā. Jēzum Jāva karāties līdz trešajai dienai un tad beidzot pārlauza viņam kājas. Kamēr viņš cieta, es pie viņa negāju, bet kopā ar pārējiem viņa sekotājiem paslēpos, baidoties, ka mūs ari var saķert. Kad Jēzus nomira, vi­ņu atstāja karājamies vēl sešas dienas, līdz putni no­knāba viņam miesu no kauliem. Beigu beigās viņu no­ņēma no krusta un iemeta bedrē, kas bija izrakta zemē. Es to noskatījos, tad pa tuksnesi bēgu no Jeruzalemes, apstādamies "Betānijā", majā, kura piederēja Marijai, sauktai arī par Magdalēnu, un viņas māsai Martai. Viņas pazina Jēzu un skuma par viņa nāvi. Sievietes dusmojās uz mani, ka neesmu viņu aizstāvējis, esmu atteicies viņu atzīt un slēpies, kamēr viņš cieta. Es jautāju, ko man, viņuprāt, vajadzēja darīt, un viņas atbildēja pavisam skaidri: "Pievienoties viņam." Bet man tas nekad nebija nācis prātā. Visiem, kas jautāja, es noliedzu Jēzu un to, ko viņš mācīja. Es aizgāju no viņu mājām un pēc dažām dienām atgriezos Galilejā un mierīgajā dzīvē, ko tur pazinu.

Galilejā atgriezās arī divi, kuri bija ceļojuši kopā ar jēzu, Jēkabs un ļānis. Mēs dalījāmies sērās par Jēzus zaudējumu un turpinājām zvejnieku dzīvi. Mūs mocīja bēdas, un laiks nedziedēja mūsu sāpes. 7,vejojot Galilejas jūrā, mēs runājām par jēzu un visu, ko viņš darīja un kam mēs bijām liecinieki. Pirmo reizi mēs viņu iepazinām uz ezera pirms daudziem gadiem, kad viņš mācīja ļaudis no mūsu laivas. Atmiņas par viņu bija it visur, un mēs savās sērās nekur nevarē­jām rast mieru. Kādu nakti, kad pār ezeru brāzās vēt­ra un mēs krastā sēdējām un ēdām maizi un zivis, man likās, ka miglā redzu Jēzu. Bet, kad migla izklīda, es sapratu, ka tā vīzija bijusi tikai manā prātā. Katru rī­tu mēs lauzām maizi un ēdām zivis. Atceroties, ko reiz darīja Jēzus, viens no mums svētīja maizi un ziedoja to par godu Dievam. Tad mēs visi jutāmies labāk. Reiz ļānis sacīja, ka lauztā maize viņam liek domāt par Jē­zus salauztajiem kauliem. Pēc tam mums visiem maize allaž lika domāt par ļēzus miesu.

Pagāja četri mēneši, un kādu dienu Jēkabs mums atgādināja, ka Tora sludina tas, kurš pakārts kokā, ir nolādēts. Es viņam sacīju, ka par Jēzu tas nevar būt tiesa. Šī bija pirmā reize, kad kāds no mums apšaubī­ja senos Toras vārdus. Tie gluži vienkārši nepiederējās tik labam cilvēkam kā Jēzus. Kā gan senie rakstu mā­cītāji lai varētu zināt, ka visi, kas tiek pabirti kokā, ir nolādēti? Tas nebija iespējams. Tā nu sacensībā starp Jēzu un senajiem vārdiem Jēzus bija uzvarētājs.

Sēras mūs mocīja un neatkāpās. Jēzus bija miris. Viņa balss apklususi. Vecajie dzīvoja, un dzīvoja vi­ņu mācība. Nevis tāpēc, ka viņiem būtu taisnība, bet vienīgi tāpēc, ka viņi bija dzīvi un runāja. Vecajie svi­nēja uzvaru pār Jēzu. Bet kā gan kaut kas tik labs va­rēja būt nepareizs? Kāpēc Dievs pieļāva, ka labais zūd?

Vasara beidzas, pienāca tabernākula svētki, kad prie­cājas par ražu. Mēs domājām, ka var droši ceļot uz

Jeruzalemi un piedalīties svinībās. Tur notika gājiens uz altāri, kad lasīja psalmus. Un tajos bija teikts, ka mesija nemirs, bet dzīvos un sludinās par tā Kunga darbiem. Viens no vecajiem paziņoja lai gan tas Kungs smagi sodījis mesiju, Viņš nav to atdevis nā­vei. Bet akmens, ko namdari nometuši pie malas, ir kļuvis par stūrakmeni. Templi mēs klausījāmies lasī­jumus no Cakarijas grāmatas, kur teikts, ka būs die­na, kad nāks tas Kungs un plūdis no Jeruzalemes dzīvi tekoši ūdeņi, un tas Kungs būs ķēniņš pār visu zemes virsu. Tad kādu vakaru es dzirdēju citu vietu Cakari­jas grāmatā. Viņš runā, ka tas Kungs izlies pār Dāvi­da namu žēlastības un lūgšanas garu. Tur teikts kad mēs paskatīsimies uz to, ko sadūruši, mēs vaimanā­sim par viņu, kā vaimanā par vienīgo dēlu.

Klausoties es domāju par Jēzu un to, kas ar viņu notika. Kad lasītājs runāja par Dieva ieceri sist ganu, lai izklīdinātu ganāmpulku, likās, ka viņš to saka tie­ši man. Tajā brīdī mani pārņēma mīlestība, un tā ne­izzuda. Naktī es no Jeruzalemes aizgāju uz to vietu, kur romieši bija aprakuši Jēzu. Es nometos ceļos tur, kur bija apraktas viņa mirstīgās atliekas, un gudroju, kā var būt, ka vienkāršs zvejnieks ir visas patiesības avots. Augstie priesteri un rakstu mācītāji bija nosau­kuši Jēzu par krāpnieku. Bet es zināju, ka viņiem nav taisniba. Dievs neprasa paklausīt senajiem likumiem, lai iegūtu atpestīšanu. Dieva mīlestība ir bezgalīga. Jē­zus to bija teicis neskaitāmi daudz reižu, un, pieņe­mot nāvi ar lielu drosmi un cieņu, Jēzus mums bija sniedzis pēdējo mācību. Nāvē mēs atrodam dzīvību. Mīlēt nozīmē tapt mīlētam.

Šaubas atstājās no manis. Bēdas izgaisa. Apmul­sums pārvērtās skaidrībā. Jēzus nebija miris. Viņš bija dzīvs. Tas Kungs bija augšāmcēlies manī. Jutu viņa klātbūtni tikpat tieši kā tad, kad viņš kādreiz stāvēja man blakus. Atcerējos, ko viņš man daudzkārt bija tei­cis. "Sīmani, ja tu mani mili, tad atradīsi manas avis." Beidzot es sapratu, ka, mīlot tā, kā mīlēja viņš, ikviens spēs iepazīt to Kungu. Darot tā, ka darīja viņš.

mēs visi varam iepazit to Kungu. Dzīvot tā, kā dzī­voja viņš, mēs atradīsim ceļu uz atpestīšanu. Dievs bija nācis no debesim, lai iemiesotos Jēzū un taptu pa­zīstams caur viņa vārdiem un darbiem. Viņa mācība bija skaidra. Rūpējies par tiem, kuri trūkumā, mierini apbēdinātos, palīdzi atraidītajiem. Dari tā, un tas Kungs būs iepriecināts. Dievs ņēma Jēzus dzīvību, lai mēs varētu saprast. Es gluži vienkārši biju pirmais, kas pieņēma šo patiesību. Uzdevums kļuva skaidrs. Mācībai jādzīvo ar mani un citiem, kuri tic tāpat kā es.

Kad pastāstīju par savu vīziju Jānim un Jēkabam, arī viņi saprata. Pirms gājām projām no Jeruzālemes, mēs atgriezāmies vietā, kur redzēju vīziju, un izrakām no zemes Jēzus ķermeņa atliekas. Paņēmām tās līdzi un noglabājām alā. Nākamajā gadā atgriezāmies un savācām viņa kaulus. Tad es uzrakstīju šo stāstu un noliku pie Jēzus, jo kopā tie ir Vārds.