Tempļa ordeņa mantojums

DIVDESMIT DEVĪTĀ NODAĻA

VIL I. E.VE L ES-A VICNON

Malons cieši lūkojās uz Kleridonu un teica:

Jums izdodas.

Esmu daudz vingrinājies. Kleridons paskatījās uz Ste­fāniju. Vai jūs esat Larsa sieva?

Viņa pamāja.

Viņš bija mans draugs un izcils cilvēks. Tik gudrs! Un arī naivs. Viņš neprata novērtēt savus pretiniekus.

Solārijā joprojām bija viņi vien, un Kleridons, šķiet, pa­manīja, ka Malons vēro ārdurvis.

Mūs neviens netraucēs. Klausīties manā muldēšanā ne­grib neviena dzīva dvēsele. Es centos kļūt apnicīgs visiem un panācu to. Katru dienu visi to vien gaida, kad es bei­dzot aizvākšos uz šejieni.

Cik sen jūs šeit jau esat?

Piecus gadus.

Kāpēc? Malons bija pārsteigts.

Kleridons lēni soļoja gar podos sastādītajiem telpaugiem. Pa logu varēja redzēt, ka rietumu pusē savelkas melni mā­koņi. Saules stari, kas spraucās caur mākoņu spraugām, at­gādināja kvēlošas liesmas kurtuvē.

Ir cilvēki, kuri meklē to pašu, ko meklēja Larss. Viņi rīkojas slepeni, lai nepievērstu sev uzmanību, taču bez žē­lastības novāc tos, kas stājas viņiem ceļā. Tādēļ es atbrau­cu uz šejieni un izlikos par slimu. Te labi ēdina, aprūpē un pats galvenais neko nejautā. Piecus gadus neesmu runā­jis saprātīgu valodu ne ar vienu vienīgi ar sevi pašu. Va­ru apliecināt, ka sarunāties ar sevi vien nav nekāds lielais prieks.

Kāpēc jūs runājat ar mums? Stefānija jautāja.

Jūs esat Larsa atraitne. Viņa dēj esmu ar mieru darīt visu, Kleridons sacīja. Turklāt tā zīmīte. To sūtījis zinā­tājs. Varbūt pat manis pieminētie cilvēki, kuri nevienam ne­ļauj, lai stājas viņiem ceļā.

Vai tad Larss viņiem traucēja? jautāja Stefānija.

Kleridons pamāja.

Daudzi gribēja uzzināt, ko viņš izpētījis.

Kā viņu pazināt jūs?

F,s nodarbojos ar grāmatu tirdzniecību. Larsam bija ne­pieciešami daudzi mazpazīstami izdevumi.

Malons zināja, ka grāmatu antikvariātus bieži apmeklē kolekcionāri un zinātnieki.

Beigu beigās mēs sadraudzējāmies, un ar viņa pētīju­miem aizrāvos arī es. Šis ir mans dzimtais apvidus. Mana ģimene te dzīvojusi kopš viduslaikiem. Daži no maniem sen­čiem bijuši katari, un katoļticīgie viņus sadedzināja uz sār­ta. Taču Larss aizgāja bojā. Tas ir tik skumji. Pēc viņa galu ņēma arī citi. Tāpēc es paslēpos šeit.

Kādi citi?

Grāmattirgotājs Seviljā. Kāds bibliotekārs Marseļā. Stu­dents Romā. Nemaz jau nerunājot par Marku.

Arī Ernsts Skovils ir miris, teica Stefānija. Pagāju­šajā nedēļā viņu sabrauca automašīna drīz pēc tam, kad runāju ar viņu.

Kleridons ātri pārmeta krustu.

Tiesa, ka tiem, kuri meklē, par to ir jāmaksā. Sakiet, dār­gā lēdija, vai jūs kaut ko zināt?

Man ir Larsa dienasgrāmata.

Tad jūs esat nāves briesmās. Vīrieša sejā parādījās raižpilna izteiksme.

Kā tā? jautāja Malons.

Tas ir drausmīgi, Kleridons ātri ieteicās. Patiešām drausmīgi. Nav pareizi, ka esat tajā iesaistīta. Jūs zaudējāt vīru un dēlu…

Ko jūs zināt par Marku?

Es atnācu uz šejieni tieši pēc viņa nāves.

Mans dēls gāja bojā lavīnā.

Nav tiesa. Viņu nogalināja. Tāpat kā tos citus, kurus mi­nēju.

Malons un Stefānija klusējot gaidīja, līdz mazais, savādais vīrietis paskaidros.

Marks turpināja pētījumus, ņemot par pamatu to, ko bija atklājis viņa tēvs. Viņš nedarbojās ar tādu dedzību kā Larss, un pagāja vairāki gadi, līdz Marks atšifrēja Larsa piezīmes, taču galu galā viņš tur atrada kaut kādu norādi. Tad viņš devās meklējumos uz dienvidiem, uz kalniem, bet neatgrie­zās. Tāpat kā tēvs.

Mans vīrs pakārās pie tilta.

Zinu, dārgā. Taču es allaž esmu prātojis, kas tad notika patiesībā.

Stefānija neko neteica, bet viņas klusēšana liecināja, ka arī viņai tas nav gluži skaidrs.

Jūs teicāt, ka ieradāties šeit, lai izbēgtu no viņiem. Kas ir viņi? Malons jautāja. Vai Tempļa ordeņa bruņinieki?

Kleridons pamāja.

Divas reizes esmu ticies ar viņiem aci pret aci. Izjūtas nav patīkamas.

Malons kādu mirkli pārdomāja dzirdēto. Viņš arvien vēl turēja rokā zīmīti, kas bija sūtīta Ernstam Skovilam uz Ren­nes-le-Chāteau. Viņš pavēcināja ar papīru.

Kā jūs varat norādīt ceļu? Kurp mums jādodas? Un kas ir inženiere, no kuras jāuzmanās?

Arī viņa meklē to, ko tīkoja atrast Larss. Viņu sauc Kasiopeja Vita.

Vai viņa prot rīkoties ar šaujamieroci?

Viņa daudz ko prot. Esmu pārliecināts, ka šaušana ir viena no viņas stiprajām pusēm. Viņa dzīvo Živorā, kur se­nos laikos atradās citadele. Šī sieviete ir tumšādainā, musulmaniete un ļoti bagāta. Viņa strādā mežā, kur atjauno pi­li, izmantojot vienīgi trīspadsmitā gadsimta metodes. Viņas chāteau atrodas netālu no turienes, un viņa pārrauga celtnie­cību, dēvējoties par l'lngenieur. Inženiere. Vai esat ar viņu tikušies?

Šķiet, viņa Kopenhāgenā mani paglāba. Tāpēc nesapro­tu, kā var būt, ka mūs brīdina sargāties no viņas.

Viņas motīvi ir aizdomīgi. Tā sieviete grib atrast to pašu, ko meklēja Larss, tikai citu iemeslu dēj.

Ko tad viņa grib? Malons, kuru bija nogurdinājušas visas šīs mīklas, jautāja.

To, ko pirms vairākiem gadu simteņiem atstāja Zālama­na tempļa bruņinieki. Viņu Lielo mantojumu. To, kuru at­klāja priesteris Sonjērs un kuru visus šos gadu simtus mek­lējuši ordeņa brāļi.

Malons neticēja nevienam vārdam no dzirdētā, tomēr vēl­reiz pavēcināja ar papīru.

Tad norādiet mums pareizo virzienu.

Tas nav tik vienkārši. Pēdas ir sajauktas.

Vai jūs vismaz zināt, ar ko sākt?

Ja jums ir Larsa dienasgrāmata, tad jūs zināt vairāk nekā es. Viņš bieži runāja par savu dienasgrāmatu, bet nekad ne­ļāva man tajā ielūkoties.

Mums ir arī Pierres Gravees du Languedoc eksemplārs, teica Stefānija.

Kleridons noelsās.

Es pat neticēju, ka tā grāmata vispār ir.

Tā ir īsta. Stefānija izņēma no somas sējumu.

Vai drīkstu paskatīties uz kapakmeni?

Viņa atvēra lappusi ar zīmējumu un parādīja to Kleridonam. Viņš ar interesi to pētīja un smaidīja.

Larss priecātos. Tas ir labs zīmējums.

Vai jūs nepaskaidrotu sīkāk?

Abats Bigū no Marī d'Hotpūlas de Blanšforas uzzināja noslēpumu tieši pirms viņas nāves. Kad Bigū tūkstoš septi­ņi simti deviņdesmit trešajā gadā bēga no Francijas, viņš sa­prata, ka nekad neatgriezīsies, tāpēc to, ko zināja, paslēpa Rennes-le-Chāteau baznīcā. Tūkstoš astoņi simti deviņdesmit pirmajā gadā Sonjērs šo zīmīti atrada stikla pudelītē.

To mēs zinām, Malons sacīja. Taču nezinām, kāds ir Bigū noslēpums.

Zināt gan, teica Kleridons. Ļaujiet ieskatīties Larsa dienasgrāmatā!

Stefānija iedeva to viņam. Kleridons satraukti šķirstīja la­pas un parādīja viņiem kodu.

Jādomā, ka tieši šī kriptogramma bijusi stikla pudelītē.

Kā jūs zināt? Malons jautāja.

Lai to zinātu, jāpazīst Sonjērs.

Mēs klausāmies ar abām ausīm.

Sonjēra dzīves laikā par naudu, ko viņš iztērēja baznī­cas atjaunošanai vai citām būvēm, nekur nav minēts neviens vārds. Neviens ārpus Rennas pat nezināja, ka tāda nauda vis­pār eksistējusi. Kad Sonjērs tūkstoš deviņi simti septiņpa­dsmitajā gadā nomira, visi viņu pilnīgi aizmirsa. Viņa doku­mentus un mantas vai nu nozaga, vai iznīcināja. Tūkstoš deviņi simti četrdesmit septītajā gadā Sonjēra mīļākā visu īpašumu pārdeva kādam Noelam Korbī. Mīļākā nomira se­šus gadus vēlāk. Tā saucamā leģenda par Sonjēra atrasto lielo bagātību pirmo reizi tika publicēta tūkstoš deviņi simti piec­desmit sestajā gadā. Vietējās avīzes La Depechc du Midi trīs laidienos bija publicēts it kā patiess stāsts. Taču materiālu avīzei bija devis Korbī.

To es zinu, teica Stefānija. Viņš visu bija izpušķojis, daudz ko piedomājis klāt un sagrozījis. Pēc tam presē parā­dījās vēl citi ziņojumi, un nostāsts kļuva aizvien fantastis­kāks.

Kleridons pamāja.

Izdomājumi pilnīgi aizēnoja faktus.

Vai jūs runājat par pergamentiem? jautāja Malons.

Lielisks piemērs. Sonjērs altāra stabā nekad nav atra­dis pergamentus. Nekad. So detaļu pievienoja Korbī un citi. Tos pergamentus nekad nav redzējis neviens cilvēks, tomēr to teksti iespiesti neskaitāmās grāmatās, un visur apgalvots, ka tajos it kā atrodams kodēts vēstījums. Tas viss ir tīrās blē­ņas, un Larss to zināja.

Taču Larss savās grāmatās publicēja pergamentu tek­stus, Malons teica.

Mēs abi par to runājām. Viņš tikai sacīja: "Cilvēkiem pa­tīk noslēpumi." Tomēr es zinu, ka viņam nepatika to darīt.

Tātad stāsts par Sonjēru ir nepatiess? Malons bija ap­mulsis.

Kleridons pamāja.

Tas, ko par viņu rakstījuši mūsdienās, lielākoties ir iz­domājumi. Daudzās grāmatās Sonjēra vārds ir saistīts ar Nikolā Pusēna darbiem, īpaši ar gleznu "Arkādijas aitu gani". Tūkstoš astoņi simti deviņdesmit trešajā gadā Sonjērs it kā divus atrastos pergamentus aizvedis uz Parīzi atšifrēšanai un tur nopircis vienu tās gleznas kopiju, bet Luvrā iegādā­jies vēl divas kopijas. Tajās it kā bijuši ietverti slepeni vēstī­jumi. Īstenībā tajā laikā Luvra gleznu kopijas nepārdeva, tur­klāt nekur nav reģistrēts, ka togad Luvrā bijusi šī Pusēna glezna. Taču cilvēkus, kuri izplatīja šo izdomājumu, kļūdas neuztrauca. Viņi pieņēma, ka faktus neviens nepārbaudīs, un kādu laiku tas tiešām netika darīts.

Malons norādīja uz kriptogrammu.

Kur Larss to atrada?

Patiesību par Sonjēru Korbī bija ierakstījis manuskriptā.

Malons atcerējās dažus teikumus no tām astoņām lapām,

kas bija atsūtītas Ernstam Skovilam. To, ko Larss bija rak­stījis par Sonjēra mīļāko. Reiz viņa Noelam Korbī atklāja, kur atrodas viena no Sonjēra slēptuvēm. Korbi par to rakstījis savā ma­nuskriptā, kuru man izdevās atrast.

Lai gan reportieriem Korbī stāstīja visādus izdomāju­mus par Rennu, manuskriptā viņš sīki aprakstījis patiesību tā, kā to uzzinājis no Sonjēra mīļākās.

Malonam atmiņā atausa vēl citas rindiņas no Larsa rak­stītā. Korbī tā arī neatklāja, ko viņš atradis, ja vispār kaut ko atra­da. Tomēr bagātīgā informācija, kas ietverta viņa manuskriptā, liek krietni vien pārdomāt, kur viņš būtu varējis uzzināt visu to, ko rakstīja.

Protams, manuskriptu Korbī nevienam nerādīja, jo pa­tiesība nebija ne tuvu tik aizraujoša kā izdomājumi. Viņš no­mira sešdesmito gadu beigās, kad cieta autoavārijā, un ma­nuskripts pazuda. Bet Larss to atrada.

Malons pētīja burtu un simbolu rindas kriptogrammā.

Kas tas ir? Kaut kāds kods?

Jā, turklāt tas bijis ļoti izplatīts astoņpadsmitajā un de­viņpadsmitajā gadsimtā. Gadījuma rakstura burti un simbo­li, izkārtoti režģī. Kaut kur tajā juceklī iekļauts vēstījums. Bū­tisks, vienkāršs un tajos laikos ļoti grūti atšifrējams. Tāpat kā mūsu laikos, ja trūkst atslēgas.

Kā jūs to domājat?

Lai atrastu īstos burtus, no kuriem izveidojas vēstījums, vajadzīga noteikta skaitļu secība. Lai atšifrēšanu padarītu vēl sarežģītāku, dažreiz arī sākuma punktam režģī bija ga­dījuma raksturs.

Vai Larss kodu atšifrēja? Stefānija jautāja.

Kleridons papurināja galvu.

Nevarēja. Un jutās vīlies. Taču dažas nedēļas pirms nā­ves viņš, šķiet, atrada jaunu atslēgu.

Laikam gan jums viņš to nepateica. Malonam sāka zust pacietība.

Nē, monsieur. Tas bija tikai viņa ziņā.

Kur tad lai mēs meklējam? Norādiet ceļu šķiet, tā bija paredzēts.

Atgriezieties šeit piecos pēc pusdienas un gaidiet uz ceļa aiz galvenās ēkas! Es tikšos ar jums tur.

Kā jūs varēsiet aiziet?

Te nevienam nerūp, ka es eju.

Malons saskatījās ar Stefāniju. Arī viņa noteikti šaubījās, vai būtu prātīgi klausīt Kleridonu. Līdz pat šim brīdim viņu sastaptie cilvēki izrādījās vai nu bīstami, vai arī paranojāli kā šis ar saviem neprātīgajiem pieņēmumiem. Tomēr tas viss kaut ko nozīmēja, un, ja viņi gribēja uzzināt vairāk, Malons bija gatavs spēlēt pēc noteikumiem, kurus izvirzīja savādais vīrietis.

Tomēr viņš gribēja zināt.

Kurp mēs dosimies?

Kleridons pagriezās pret logu un norādīja uz austrumu pusi. Tālumā uz pakalna, no kura pavērās skats uz Aviņonu, slējās pils ar austrumniecisku izskatu, it kā būtu pārcē­lusies šurp no Arābijas. Saules apmirdzēta, tā pacēlās pret austrumu debesīm, atsevišķās celtnes savienojās cita ar citu, veidojot neieņemamu cietoksni tieši tāpat kā vairāk nekā simt gadu garumā, kad tajā mita septiņi franču pāvesti un valdī­ja pār kristīgo pasauli.

Uz palais des popes, teica Kleridons.

Uz pāvestu pili.