Vecākais

UZTICĪBAS ZVĒRESTS

Kamēr cilvēki aizņēma vietas pazemes amfiteātri, Eragons nožāvājās un aizklāja muti ar roku. Plašajā arēnā atbalso­jās balsu murdoņa tur apsprieda bēres, kuras tikko bija beigušās.

Eragons sēdēja pirmajā rindā, vienā līmenī ar runātāja tribīni. Līdzās viņam izvietojās Oriks, Arja, Hrotgars, Nasuada un Vecajo padome. Safira stāvēja kāpnēs, kas veda augšup uz pārējām rin­dām. Oriks pieliecās un sacīja: Kopš Korgana laikiem visi mūsu karaļi ir izvēlēti šeit. Ir tikai pareizi, ka arī vārdeni savu vadoni iecels šajā zālē.

Vēl nevar zināt, nodomāja Eragons, vai šī varas pārņemšana neizraisīs nemierus. Viņš paberzēja aci, notraukdams sariesušās asaras bēru ceremonija viņu bija satriekusi.

Viņa sirdi žņaudza nemiers, kas mijās ar skumju atplūdiem. Viņš bažījās par savu lomu gaidāmajos notikumos. Pat ja viss atri­sinātos labi, bija skaidrs, ka viņi ar Safiru jau šodien iedzīvosies ietekmīgos ienaidniekos. Viņa plauksta pieskārās Zarokam un sažņaudzās ap spalu.

Pagāja vairākas minūtes, līdz zālē sanāca visi, kam šeit bija jābūt. Tad uz paaugstinājuma uzkāpa Jormundurs. Godājamie vārdeni, beidzamo reizi mēs šeit sapulcējāmies pirms piecpadsmit gadiem, kad mūžībā aizgāja Deinors. Viņa pēctecis Ažihads, lai pretotos Impērijai un Galbatoriksam, paveica vairāk nekā mūsu iepriekšējie vadoņi. Viņš izcīnīja neskaitāmas uzvaras kaujās pret skaitliski pārākiem pretiniekiem. Viņš teju nonāvēja Durzu, atstā­dams skrambu uz Ēnas asmens. Un viens no Ažihada dižākajiem darbiem bija Jātnieka Eragona un Safiras uzņemšana Troņheimā. Tagad pienācis brīdis izvēlēties jaunu vadoni tādu, kurš nesīs mums jaunas uzvaras.

Kāds augšējās rindās iesaucās: Ēnkāvis!

Eragons centās izlikties, ka nav to dzirdējis, un ar ganda­rījumu ievēroja, ka Jormundura sejā nenotrīsēja ne vaibsts.

Ažihada "labā roka" turpināja: Iespējams, nākamajos gados, taču šobrīd viņam ir citi pienākumi, citi uzdevumi. Vecajo padome pēc ilgām pārdomām secināja, ka ir vajadzīgs kāds, kurš saprot mūsu vajadzības un alkas, kāds, kurš ir dzīvojis un cietis kopā ar mums. Kāds, kurš atteicās laisties lapās arī tad, kad kauja bija neizbēgama.

Šajā brīdī Eragons juta, kā klausītāju rindas pāršalc apjaus­mas vilnis. Vārds atskanēja vispirms kā tūkstoš rīkļu čuksts, bet tad to nosauca arī pats Jormundurs: Nasuada. Jormundurs paklanījās un pagāja sāņus.

Nākamā pie pults devās Arja. Viņa pārlaida skatienu zālē gai­došajiem un teica: Šovakar elfi ar godu atvadījās no Ažihada… Un karalienes Islanzadi vārdā es atzīstu Nasuadu par vārdenu vadoņa pēcteci un apsolu viņai tādu pašu atbalstu un draudzību, kādu saņēma viņas tēvs. Lai zvaigznes sargā viņu!

Hrotgars uzkāpa uz paaugstinājuma un īsi paziņoja: Arī es un mūsu klani atbalstām Nasuadu. Tad arī viņš pagāja malā.

Bija pienākusi Eragona kārta. Stāvēdams pūļa priekšā un juz­dams skatienus, kas pētīja viņu un Safiru, jauneklis teica: Arī mēs atbalstām Nasuadu. Safira apstiprinoši ierūcās.

Kad atbalsta vārdi bija izskanējuši, Vecajo padome ar Jormunduru priekšgalā nostājās abās pusēs pultij. Stalti izslējusies, pienāca Nasuada un nometās Jormundura priekšā uz ceļgala, iegrimdama kraukļmelnās kleitas kupenā. Pacēlis balsi, Jormun­durs paziņoja: Pamatojoties uz pēctecību un tikumu, mēs esam izvēlējušies Nasuadu. Pamatojoties uz viņas tēva sasniegumiem un viņas līdzcilvēku svētību, mēs esam izvēlējušies Nasuadu. Un tagad es vaicāju jums: vai mūsu izvēle ir pareiza?

Atskanēja apdullinošs daudzu balsu rēciens. Jā!

Jormundurs pamāja. Tad, izmantojot pilnvaras, kas piešķir­tas šai padomei, mēs nododam Ažihadam reiz uzticētās privilēģi­jas un pienākumus viņa vienīgajai mantiniecei Nasuadai. Viņš uzmanīgi uzlika sudraba stīpu Nasuadai galvā. Paņēmis jaunās sievietes roku, Jormundurs palīdzēja viņai piecelties un tad paslu­dināja: Jūsu priekšā ir vārdenu jaunā vadone!

Minūtes desmit vārdeni un rūķi gavilēja, visai zālei drebot un dārdot. Kad kliedzieni pierima, Sabreja pamāja Eragonam un pačukstēja: Tagad tev pienācis laiks pildīt solījumu.

Mirklī visi trokšņi Eragonam pagaisa kā nebijuši. Norima arī uztraukums to likās nodzēsis brīža svarīgums. Ievilcis elpu, lai saņemtos, Eragons kopā ar Safiru devās uz Jormundura un Nasuadas pusi. Katrs solis likās velkamies mūžību. Iedams viņš vēroja Sabreju, Elesari, Umertu un Falberdu un pamanīja pado­mes locekļu sejās pussmaidus, pašapmierinātību un Sabrejas gadī­jumā nepārprotamu nicinājuma izteiksmi. Aiz viņu mugurām stāvēja Arja. Elfa uzmundrinoši pamāja.

Mēs tūlīt mainīsim vēstures gaitu, Safira bilda.

Mēs metamies lejup no klints, nezinot, cik dziļš ir ūdens tās pakājē.

Bet lidojums ir elpu aizraujošs!

Uzmetis īsu acumirkli Nasuadas nopietnajai sejai, Eragons paklanījās un nometās uz ceļgala. Izslīdinājis Zaroku no maksts, viņš paņēma zobena asmeni plaukstās un pacēla to augšup, kā likās, lai piedāvātu Jormunduram. Kādu mirkli zobens it kā svār­stījās starp Jormunduru un Nasuadu, balansēdams starp diviem atšķirīgiem likteņiem. Eragons juta, kā aizžņaudzas kakls, tik vienkārša izvēle, no kuras var izrādīties atkarīga viņa turpmākā dzīve. Pat vairāk nekā dzīve šī izvēle ietekmēs arī Safiru, karali, visu Impēriju.

Tad, spēji ievilcis elpu, Eragons strauji pavērsās pret Nasuadu. Dziļā cieņā… un, apzinoties grūtības, kas stāv tavā priekšā… es, Eragons, vārdenu pirmais Jātnieks, Ēnkāvis un Argetlams, dāvāju savu zobenu un savu uzticību tev, Nasuada.

Vārdeni un rūķi kā apstulbuši blenza notiekošajā. Tajā pašā mirklī Vecajo padomes triumfējošie smīniņi pārtapa bezspēcīga niknuma viepļos. Viņu skatieni dega ar nodotu cilvēku spīvo indi. Pat Elesari patīkamo izturēšanos likās uzspridzinām dusmas. Vienīgi Jormundurs pēc acumirklīga, pārsteiguma pilna satrici­nājuma likās pieņemam nupat izskanējušo paziņojumu ar mierīgu sirdi.

Nasuada pasmaidīja un satvēra Zaroka spalu, tad pieskārās ar zobena smaili Eragona pierei. Es esmu pagodināta, ka tu, Jātniek Eragon, esi nolēmis kalpot man. Es pieņemu tavu kalpo­šanu, tāpat kā tu pieņem visus pienākumus, kas ar to saistās. Es pasludinu tevi par savu vasali. Celies un ņem savu zobenu!

Eragons izpildīja teikto un tad kopā ar Safiru pakāpās atpakaļ. Skanot uzmundrinošiem atbalsta saucieniem, pūlis pielēca kājās, rūķi ritmā dimdināja grīdu ar saviem naglotajiem zābakiem, bet vārdenu karotāji šķindināja zobenus pret vairogiem.

Pagriezusies pret pulti, Nasuada satvēra to ar abām rokām un pārlaida skatienu amfiteātrī sanākušajiem. Viņas sejā staroja neviltots prieks. Mani vārdeni!

Iestājās klusums.

- Tāpat kā mans tēvs pirms manis, es apņemos veltīt savu dzīvi jums un jūsu mērķiem. Es nepārstāšu cīnīties ne mirkli, līdz urgļi būs noslaucīti no zemes virsas, Galbatorikss miris un Alagēzija atkal brīva!

Nodārdēja aplausu un gaviļu vilnis.

- Tāpēc atgādinu tagad mums ir jāgatavojas izšķirošiem noti­kumiem. Šeit, Farthendurā, pēc neskaitāmām sīkām sadursmēm mēs izcīnījām pirmo lielo uzvaru. Nu ir pienākusi mūsu kārta uzbrukt. Pēc tik lieliem zaudējumiem Galbatorikss ir novājināts, un otras tik lieliskas iespējas var ari nebūt. Tā nu es vēlreiz pie­kodinu jums mums ir jāgatavojas, lai uzvarētu atkal un atkal!

Pēc Nasuadas uzstājās vēl vairāki runātāji, ari dusmās vēl arvien kūsājošais Falberds, un tad amfiteātris sāka tukšoties. Kad Eragons grasījās doties projām, viņa roku satvēra Oriks. Rūķis vērās vēl arvien izbrīnītām acīm. Eragon, vai tu to visu biji izplānojis jau iepriekš?

Eragons brīdi prātā pārlika, vai var būt atklāts, tad pamāja. Biju gan.

Oriks nopūtās un nošūpoja galvu. Tas bija drosmīgs solis. Jau no pirmās dienas vārdenu priekšgalā Nasuadas pozīcijas ir krietni stiprākas. Un izskatās, ka tavs solis bija gana bīstams, vismaz spriežot pēc tā, kādus ģīmjus rādīja Vecajo padome. Vai Arja atbalstīja tavu rīcību?

Viņa piekrita, ka tā ir nepieciešama.

Rūķis domīgi nopētīja Eragonu. Esmu pārliecināts, ka tā arī ir. Tu, Eragon, tikko mainīji spēku līdzsvaru. Šīsdienas soļa dēļ arī nākotnē tevi nekad nenovērtēs par zemu… Tomēr uzmanies no drūpoša akmens. Tu esi ieguvis vairākus spēcīgus ienaidniekus. Rūķis uzsita Eragonam pa plecu un devās projām.

Safira noskatījās, kā Oriks aiziet, un tad ierunājās. Mums vajadzētu posties projām no Farthenduras. Padome alks atriebties. Jo ātrāk m,ēs izkļūsim no viņu ietekmes loka, jo labāk.