Vecākais

PRIEŽU PILSĒTA

Duveldenvārdenā jau bija pavadīts tik daudz dienu, k Eragons sāka ilgoties pēc klajumiem, laukiem, kaut v kalniem, lai tikai acs skatītu ko citu nekā bezgalīgos kok stumbrus un knapo pamežu. Lidojumi kopā ar Safiru nesniedza īpašas pārmaiņas viss, ko viņi redzēja, bija smaili roboti zaļum viļņi, kas aizvēlās tālumā līdzīgi smaragda jūrai.

Dažkārt zari virs galvas bija saauguši tik cieši, ka nebija iespē­jams saprast, kur saule lec un kur noriet. Puskrēsla apvienojumā ar ainu, kas likās bezgalīgi atkārtojamies, Eragonam radīja sajūtu, ka viņi ir bezcerīgi apmaldījušies par spīti tam, ka Arja un Lifēns atkal un atkal norādīja viņam uz debesu pusēm. Jauneklis bija pārliecināts ja nebūtu elfu, viņš varētu maldīties pa Duveldenvārdenu visu atlikušo dzīvi, tā arī neatrodot izeju no biezokņa.

Ja lija, mākoņi un mūžameža lapotne pārvērta dienu tumšā naktī, radot sajūtu, ka viņi pārvietojas dziļi pazemē. Lietus lāses sakrājās uz melno priežu skujām un tad krita lejup uz viņu gal­vām no simt vai pat vairāk pēdu augstuma līdzīgi tūkstoš maziem ūdenskritumiem. Šādās reizēs Arja uzbūra zaļi mirdzošu lodi, kas lidinājās gaisā virs viņas labās plaukstas un kļuva par vienīgo gaismas avotu sazarotai alai līdzīgajā silā. Reizēm viņi apstājās un saspiedās zem kāda koka, līdz vētra norima, bet pat tad uz daudza­jiem zariem uzkrātais ūdens mēdza, niecīgākās vēja brāzmas sašūpots, nolīt pār jājēju galvām arī vairākas stundas pēc lietus beigām.

Jo dziļāk Duveldenvārdenas sirdī viņi jāja, jo resnāki un augs­tāki kļuva koki. Tāpat pieauga attālums starp stumbriem, lai rastu vietu varenajiem zariem. Priedes gludi, brūni masti, kas slējās augšup debesis nosedzošajos, ribotajos griestos, kuri ēnu dēļ likās neskaidri saskatāmi un pat mazliet izplūduši, bija vai­rāk nekā divsimt pēdu augstākas par jebkuru koku, ko viņš bija redzējis Korē vai Beoros. Eragons mēģināja nomērīt kāda koka apkārtmēru. Tas līdzinājās septiņdesmit pēdām.

Viņš par to ieminējās Arjai, un viņa pamājusi sacīja: Tas nozīmē, ka mēs tuvojamies Elesmērai. Elfa pastiepa roku un uzlika plaukstu uz mezglotas saknes ar tādu maigumu, it kā pieskartos drauga vai mīļotā plecam. Šie koki ir vienas no vecā­kajām dzīvajām būtnēm visā Alagēzijā. Elfi tos tur lielā godā, kopš mēs pirmo reizi ieraudzījām Duveldenvārdenu, un mēs esam darījuši visu iespējamo, lai tie te justos labi. Blāvs gaismas asmens izdūrās cauri nespodri zaļā smaragda zariem virs galvas un pārklāja elfas roku un seju ar plūstošu zeltu, kas uzmirdzēja žilbinoši spoži uz drūmā fona. Mēs, Eragon, esam ilgi ceļojuši kopā, bet tagad tu stāvi uz manas pasaules sliekšņa. Sper katru soli ar apdomu, jo zeme un gaiss te ir atmiņu caurausts, un nekas nav tāds, kā pirmajā acu uzmetienā izskatās… Šodien nelidojiet ar Safiru, jo mēs jau esam likuši strādāt vairākām burvestībām, kas sargā Elesmēru. Nebūtu prātīgi pamest šo taku.

Eragons pamāja un devās pie Safiras, kas gulēja saritinājusies uz sūnu paklāja un izklaidējās, izpūzdama no nāsīm dūmu mutulīšus un tad vērodama, kā tie aizvirmo gaisā. Bez kāda ievada viņa atzina: Tagad man arī uz zemes ir gana vietas. Man nebūs nekādu grūtību.

Jauki. Eragons uzlēca Folkvira mugurā un sekoja Orikam un elfiem dziļāk tukšajā, klusajā mežā. Safira lumpačoja viņam līdzās. Blāvajā puskrēslā gan viņa, gan baltie zirgi mirdzēja.

Eragons brīdi pakavējās, apkārtnes mierīgā skaistuma pār­ņemts. Viss apkārt likās sirmas senatnes piesātināts, it kā zem šīm skujām nekas nebūtu mainījies jau tūkstošiem gadu un nekas arī nemainīsies nākotnē; šķita, ka pats laiks ir aizmidzis, lai nekad vairs nemostos.

Vēlu pēcpusdienā puskrēslā pēkšņi parādījās elfs, kas stāvēja viņu priekšā neticami spilgtā gaismas starā, kas krita no spraugas lapotnē. Viņš bija tērpies brīvi plandošās drānās, bet galvu viņam apvija sudraba stīpiņa. Elfs likās sens, cēls un mierīgs.

Eragon, Arja pačukstēja. Parādi viņam plaukstu un gre­dzenu!

Uzlocījis labo piedurkni, Eragons pacēla roku, lai elfs vispirms ieraudzītu Broma gredzenu un pēc tam arī gedwēy ignasia. Elfs pasmaidīja, aizvēra acis un paplēta rokas viesmīlības žestā. Viņš sastinga un palika stāvam šādā pozā.

Ceļš ir brīvs, Arja paskaidroja. Izskanēja klusa pavēle, un viņas kumeļš devās uz priekšu. Ceļinieki apjāja apkārt elfam gluži kā straume, kas apliec mūžvecu klintsbluķi upes vidū, kad visi bija sargam garām, tas izslējās, saņēma rokas un izgaisa, bet gaisma, kas bija apspīdējusi elfu, izdzisa.

Kas viņš bija ? Safira vaicāja.

Arja atbildēja: Gilderiens Gudrais, Miolandras nama prin­cis, Vandilas Baltās Liesmas nesējs un Elesmēras sargātājs kopš Du Fyrn Skulblaka mūsu kara ar pūķiem laikiem. Neviens nedrīkst ienākt pilsētā bez viņa atļaujas.

Ceturtdaļu jūdzes tālāk mežs kļuva retāks un lapotnes gries­tos iezīmējās robi, kas ļāva ņirbošas saules gaismas strēlēm ik pa brīdim šķērsot ceļu. Tad ceļinieki izjāja zem diviem punainiem stumbriem, kas augstāk balstījās viens pret otru, un apstājās tukša klajuma malā.

Zemi klāja blīvi saaugušu puķu puduri. Te bija gan sārtas rozes, gan meža hiacintes un lilijas. Pavasara gaisīgie dārgumi, kas atgādināja rubīnus, safīrus un opālus, likās sabērti kaudzēs. Reibinošā smarža bija pievilinājusi veselus kameņu spietus. Kla­juma labajā pusē aiz krūmu rindas čaloja strauts, bet ap klints­bluķi viena otru dzenāja divas vāveres.

Pirmajā acu uzmetienā Eragonam likās, ka šī varētu būt vieta, ko naktsguļai izvēlētos brieži. Bet, ieskatoties ciešāk, viņš pama­zām saskatīja takas, kas slēpās starp krūmiem un kokiem; siltu, maigu gaismu tur, kur vajadzēja būt ēnām; savādus rakstus zaru un puķu izkārtojumā visas šīs dīvainības bija tik tikko saskatā­mas un norādīja, ka tas, ko viņš redzēja, nebija īsti dabas radīts. Tad Eragons samirkšķināja acis un pēkšņi visu ieraudzīja mazliet citādi it kā viņam acu priekšā būtu pieliktas lēcas. Viss ieguva pazīstamus apveidus. Jā, tie tiešām bija celiņi. Jā, tās tiešām bija puķes. Bet tas, ko viņš pirmajā brīdī uztvēra kā punainus, samež­ģītus zarus, izrādījās esam gaumīgi namiņi, kas likās izaugam tieši no priedēm.

Viens no kokiem uzbilda pie pamatnes, izveidojot divstāvu māju, zem kuras smilšmālā ieurbās sakņu vainags. Abi stāvi i/.skatījās sešstūraini, tiesa, otrais šķita reizes divas mazāks par pirmo, tāpēc namiņš atgādināja terasi. Jumtus un sienas veidoja I iklotas zaru segas, kas bija pārmestas pāri sešām resnām sijām. No jumtu pārkarēm nokarājās garas sūnu un dzeltenu ķērpju bārdas, kas daļēji aizsedza katrā šķautnē zaigojošos daudzkrāsu logus. Ieejas durvis atgādināja noslēpumainu tumšu siluetu, kas vīdēja zem aplodas, izgreznotas ar savādiem simboliem.

Cits nams bija iekārtojies starp trijām priedēm un balstījās uz vairākiem līkiem zariem. Pateicoties šiem vieglajiem balstiem, gaisīgā māja slējās piecu stāvu augstumā. Netālu no tās karājās neliels, no vītolu zariem un kizila nopīts namiņš, ko greznoja par pangāboliem nomaskēti bezliesmu lukturi.

Katra no ēkām bija unikāla, iekļaujoties un papildinot apkārtni, nemanāmi saplūstot ar pārējo mežu, līdz vairs nebija iespējams atšķirt, kur beidzās elfu radītais un sākās dabā dzimušais. Abas šīs puses atradās pilnīgā līdzsvarā. Tā vietā, lai mainītu apkārtējo, elfu izvēle bija pieņemt pasauli tādu, kāda tā bija, un pielāgoties tai.

Vēl pēc kāda brīža Eragons ar acu kaktiņu pamanīja pirmo Elesmēras iemītnieku kustības tās bija gandrīz neredzamas kā skuju šūpas vējā. Tad jauneklis pamanīja kādu plaukstu, kādu bālu seju, sandalē ieautu kāju, paceltu roku. Cits pēc cita klajumā parādījās elfi, piekaluši mandeļu acu skatienu Safirai, Arjai un Eragonam.

Sievietes nēsāja matus izlaistus. Tie viļņos plīvoja lejup pār viņu mugurām sudrabainos un sabuļkrāsas viļņos. Bieži matos pazibēja ievīti tikko plūkti ziedi, tāpēc mati mēdza atgādināt dārza ūdenskritumus. Viņas visas bija trausli, gaisīgi skaistas, kas likās esam pretrunā ar elfu nesalaužamo spēku; Eragonam viņas šķita esam pati pilnība. Vīriešu kārtas pārstāvji izskatījās tikpat skaisti augstiem vaigu kauliem, smalkiem deguniem un smagiem plakstiņiem. Abi dzimumi bija tērpušies vienkāršās zaļās un brūnās tunikās, ko izraibināja neuzkrītoši oranži, rūsas un zelta krāsas plankumi.

Nav melots, dēvējot viņus par Daiļajiem Ļaudīm, nodomāja Eragons. Sveicinot elfus, viņš pieskārās lūpām.

Elfi, visi kā viens, dziļi noliecās. Viņi pasmaidīja un sāka smie­ties patiesā priekā. Tad atskanēja sievietes balss: 1

Gala O Wyrda brunhvitr, Abr Berundal vandr-fodhr, Burthro laufsblādar ekar undir, Eom kona dauthleikr…

Eragons aizspieda ausis ar plaukstām, baidīdamies, ka arī šī dziesma ir burvestība līdzīgi tai, ko viņi bija dzirdējuši Siltrimā, bet Arja papurināja galvu un satvēra jaunekļa rokas. Tajā nav maģijas. Tad viņa, vērsdamās pie sava zirga, noteica: Gānga. Rikšotājs klusi iezviedzās un aizdipināja tālāk klajumā. Palai­diet vaļā savus zirgus! Mums tie vairs nebūs vajadzīgi, lai bauda pelnītu atpūtu mūsu staļļos.

Kamēr Arja soļoja uz priekšu pa bruģēto taku, kurā pa brīdim uzmirdzēja zaļi turmalīni un kura līkumoja starp kāršrozēm, mājām un kokiem, dziesma pieņēmās spēkā. Visbeidzot celiņš šķērsoja strautu. Elfi dejoja ap ceļotāju pulciņu, šaudīdamies šurpu turpu, kā nu viņiem ienāca prātā, visu laiku smiedamies un palaikam uzlēkdami kādā zarā, lai paskrietos virs pārējo gal­vām. Elfi sajūsminājās par Safiru, saukdami pūķi par "Dižnadzi", "Gaisa un uguns meitu" un "Visstipro".

Eragons smaidīja, tādas sagaidīšanas iepriecināts un apburts. Es varētu te dzīvot, viņš nodomāja, sajuzdams apkārt valdošo mieru. Kas nekaitētu iekārtoties Duveldenvārdenā, dzīvot tikpat pilsētā, cik mežā, drošībā no pārējās pasaules… Jā, viņam ļoti patika Elesmēra, krietni labāk par visām rūķu pilsētām. Viņš norādīja uz namiņu, kas atradās kādas priedes stumbra iekšpusē, un vaicāja Arjai: Kā tas ir iespējams?

Mēs dziedam mežam senvalodā un dodam tam savu spēku, lai tas augtu tā, kā mums nepieciešams. Visas mūsu ēkas un instrumenti ir radīti šādā veidā.

Taka beidzās pie sakņu tikla, kas veidoja pakāpienus tie ,'itgādināja lāsmainas māla saliņas. Uzkāpuši pa kāpnēm, viņi nonāca pie durvīm tievu dzinumu sienā. Kad durvis šķietami pašas no sevis atvērās un skatam atklājās no koku stumbriem veidota zāle, Eragona sirds sāka sisties straujāk. Daudzi simti /aru savijās kopā, veidojot šūnveidīgus griestus. Zemāk pie abām pretējām sienām atradās pa divpadsmit^krēsliem.

Tajos gaidīja divdesmit četri elfu augstmaņi gan vīrieši, gan sievietes.

Gaidītāji izskatījās cēli un viedi, ar gludām, laika neskartām sejām un dzīvām acīm, kurās mirdzēja lielu notikumu priekšno­jauta. Tie visi kā viens paliecās uz priekšu, turēdamies pie krēslu paročiem, un nopētīja Eragona pulciņu ar neslēptu apbrīnu un cerībām. Atšķirībā no citiem elfiem augstmaņiem pie jostām karā­jās zobeni to spalus greznoja berili un granāti un pieres apvija diadēmas.

Zāles tālajā galā bija redzams balts paviljons, kurā slējās no samezglotām saknēm veidots tronis. Tajā sēdēja karaliene Islan­zadi. Valdniece bija daiļa kā rudens saulriets, lepna un valdonīga, ar tumšām uzacīm, kas cēlās augšup kā savicināti spārni, lūpām akmeņozola ogu sārtumā un pusnakts melnuma matiem, saņem­tiem ar dimantiem klātu diadēmu. Viņas tunika bija tumši sar­kana. Zelta vijumu josta apņēma gurnus. Ap kaklu sasprādzēts, līdz pašai zemei lēzenās krokās nokarājās samta apmetnis. Par spīti karaliskajai sejas izteiksmei, valdniece likās trausla, it kā viņa glabātu sirdī dziļas sāpes.

Pie karalienes kreisās rokas atradās izliekts zizlis ar gravē­jumiem klātu šķērskoku galā. Uz tā tupēja spoži balts krauklis, kurš nepacietīgi mīņājās no kājas uz kāju. Tas pielieca galvu un ar krauklim neierasti saprātīgām acīm nopētīja Eragonu un tad gari, klusi noķērcās: Wyrda Eragons nodrebēja tik spēcīgs likās šis viens, ieplīsuša zvana dimdai līdzīgais vārds.

Durvis aiz ienācējiem aizvērās. Viņi devās dziļāk zālē uz kara­lienes troņa pusi. Arja pirmā nometās uz ceļa uz sūnām klātās grīdas un nolieca galvu; tieši tāpat rīkojās Eragons, Oriks, Lifēns

un Nari. Arī Safira, kura nekad nebija klanījusies, pat Ažihada va Hrotgara priekšā ne, pielieca galvu.

Islanzadi piecēlās un, apmetnim velkoties pa zemi, nokāp lejup pa pakāpieniem, kas veda uz troni. Viņa apstājās Arja priekšā, uzlika drebošas rokas uz Eragona ceļabiedres plecie un, valdīdama drebošo balsi, pavēlēja: Piecelies. Arja izpildīj teikto, un karaliene lēni un rūpīgi nopētīja viņas seju, līdz radās sajūta, ka valdniece cenšas atšifrēt noslēpumainu tekstu.

Beidzot Islanzadi, sāpīgi nopūtusies, apskāva Arju, sakot: 0, mana meita, es biju netaisna pret tevi!