Vecākais

VECĀKAIS

Eragons pat īsti nepamanīja, kā Safira aiznesa viņu atpakaļ kaujas trauksmainajā mutulī. Viņš gan zināja, ka Rorans atrodas jūrā, taču nespēja nedz iedomāties, ka Rorans varētu būt devies uz Surdu, nedz nosapņot, Јa viņi satiksies šādā brīdī. Un vēl brālēna skatiens! Likās, viņa acis ieurbās Eragonā jau­tājošas, atvieglotas, dusmu pilnas… apsūdzošas. No tām Eragons saprata, ka brālēns zina par viņa lomu Garova nāvē un nav to viņam piedevis.

Kad pret Eragona kāju bruņām nožvadzēja zobens, viņš atkal pievērsās apkārtējiem notikumiem. Jātnieks izgrūda aizsmakušu kliedzienu un vēza zobenu lejup, nodurdams kareivi, kurš bija viņam trāpījis. Lādēdamies par paša nevērību, Eragons ar prātu uzmeklēja Triānu un sacīja: Nē, uz tā kuģa nau ienaidnieku. Nodod ziņu, lai tam neviens neuzbruktu. Palūdz Nasuadai, lai viņa aiz­sūta ziņnesi līdz kuģim, tā ļaudīm izskaidro visu notiekošo un parūpējas, lai viņi neiejauktos kaujā, mēs būtu viņai ļoti pateicīgi.

Kā vēlies, Argetlam.

No kaujas rietumu flanga, kur Safira nolaidās, viņa pāris milzu lēcienos šķērsoja Liesmojošo līdzenumu, apstādamās Hrotgara un rūķu karapulku priekšā. Nokāpis no pūķa muguras, Eragons piegāja pie karaļa, kurš uzrunāja jaunekli: Sveicināts, Argetlam! Sveicināta, Safira! Izskatās, ka elfi pie tevis ir piestrādājuši pat vairāk, nekā solīja. Līdzās rūķu valdniekam stāvēja Oriks.

- Nē, Augstība, to paveica pūķi.

- Patiesi? Es noteikti noklausīšos tavu stāstu, kad būsim paveikuši šo asiņaino darbiņu. Es priecājos, ka pieņēmi manu piedāvājumu kļūt par Durgrimstu Ingeitumu. Man ir liels gods būt ar tevi vienā klanā.

- Tāpat kā man jūsējā.

Hrotgars iesmējās, tad pievērsās Safirai un sacīja: Es, pūķi, neesmu aizmirsis tavu solījumu atjaunot Isidara Mitrimu. Pat

tagad mūsu izcilākie meistari atjauno zvaigznes safīru Troņhei­mas vidū. Es ļoti gaidu mirkli, kad tas atkal būs vesels.

Safira nolieca galvu. Kā solīju, tā arī būs.

Kad Eragons atkārtoja pūķa vārdus, Hrotgars pastiepa mez­glotu pirkstu un padauzīja pa vienu no metāla plāksnēm, kas sedza Safiras sānus. Es redzu, ka tu nēsā mūsu kaltās bruņas. Ceru, ka tās tev ir kalpojušas godam.

Lieliski, karali Hrotgar, ar Eragona muti atbildēja Safira. Tās ir pasargājušas mani no neskaitāmiem ievainojumiem.

Hrotgars izslējās stāvus un pacēla Volandu, bet karaļa dziļajās acīs uzdzirkstīja uguntiņa. Nu ko, tagad dosimies kaujā un vēl­reiz norūdīsim šo mazulīti kara smēdē! Viņš palūkojās atpakaļ uz saviem kareivjiem un nokliedzās: Akh sārtos oen dūrgrimst!

Vor Hrothgarz korda! Vor Hrothgarz korda!

Eragons paskatījās uz Oriku, kurš ar varenu saucienu pār­tulkoja tik tikko skandēto: Pie Hrotgara vesera! Eragons un Safira, atkārtojuši Orika teikto, metās uz sarkanā tērpušos kareivju rindām.

Ar rūķu palīdzību uzvaras kausi beidzot nosvērās par labu vār­deniem. Kopējiem spēkiem viņi atspieda atpakaļ Impērijas armiju, sašķēla to vairākās grupās un pa vienai sakāva. Vārdenu un rūķu apvienotie spēki piespieda Galbatoriksa karapulkus pamest pozī­cijas, kurās tie atradās kopš rīta. Savu artavu deva arī Andželas indes, kas pamazām iedarbojās uz upuriem. Daudzi Impērijas armijas virsnieki uzvedās nesaprotami, dodami pavēles, kas ļāva uzbrūkošajiem vārdeniem iespiesties dziļāk ienaidnieka rindās un visapkārt sēt paniku. Karaļa vīri likās aptveram, ka viņiem veiksme vairs nesmaida, tāpēc daudzi simti padevās gūstā, vēl citi pārgāja vārdenu pusē un uzbruka bijušajiem cīņasbiedriem, bet daudzi vienkārši nometa ieročus un bēga.

Pienāca vēla pēcpusdiena.

Eragons cīnījās ar diviem ienaidnieka kareivjiem; pēkšņi viņam pār galvu rūkdams aizšāvās liesmojošs šķēps un ieurbās vienā no Impērijas virsnieku teltīm, kas atradās jardus divdes­mit tālāk, un aizdedzināja audumu. Ticis galā ar pretiniekiem,

Eragons palūkojās atpakaļ un ieraudzīja, kā no Džietas upes krastā stāvošā kuģa izšaujas krietns ducis liesmojošu šāviņu. "Ko tu, Roran, mēģini panākt?" Eragons nobrīnījās un metās virsū nākamajam pretinieku pulciņam.

Drīz pēc tam Impērijas armijas aizmugurē atskanēja taures pūtiens, kam pievienojās otra taure, tad trešā. Kāds sāka sist skanīgas bungas un to dārdu atbalsis bija tik skanīgas, ka kau­jas laukā visi apstājās un sāka lūkoties^no kurienes nāk dunoņa. Eragons pamanīja, ka ziemeļu pusē no apvāršņa atdalās milzīgs siluets un paceļas Liesmojošā līdzenuma spilgti krāsotajās debe­sīs. Vārnas pajuka melnās ēnas priekšā tā nekustīgi planēja aug­šupejošajās siltā gaisa strāvās. Pirmajā mirklī Eragons nodomāja, ka tas ir letrblaks spārnotais nezvērs, kuru izmantoja razaki, lai pārvietotos. Bet tad cauri mākoņiem izlauzās gaišs stars un izgaismoja apveidu no rietumu puses.

Virs viņiem planēja sarkans pūķis, kvēlodams un dzirkstī­dams saules starā kā sarkani nokaitētas ogles kalēja smēdē. Tā caurspīdīgie spārni līdzinājās vīnam, kas pacelts pret luktura gaismu. Pūķa nagi un ilkņi, kā arī dzelkšņi pāri mugurai bija balti kā sniegs. Briesmoņa purpurkrāsas acīs liesmoja baiss izsmiekls. Pūķim mugurā bija piesprādzēti segli, kuros sēdēja vīrs pulēta tērauda bruņās ar garu zobenu rokā.

Eragonu sagrāba šausmas. "Galbatoriksam ir izdevies izperēt vēl vienu pūķi!"

Pūķa mugurā sēdošais vīrs pacēla kreiso roku, un no viņa plaukstas izstaroja rubīnsarkanas, dzirksteļojošas enerģijas stars, kas trāpīja Hrotgaram krūtīs. Rūķu burvji ievaidējās agonijā, jo mēģinājums aizkavēt uzbrukumu zibenīgi izsūca no viņu ķerme­ņiem visu enerģiju. Rūķu magi saļima zemē miruši, arī Hrotgars ķēra roku pie sirds un pakrita zemē. Redzot, kā karalis sagumst, rūķu ierindu pāršalca drūms vaids.

Nē! iesaucās Eragons, un Safira nikni ierēcās. Jauneklis ar naidā kvēlojošām acīm paskatījās uz ienaidnieka Jātnieku. "Par to es tevi nogalināšu."

Eragons zināja, ka viņi ar Safīru ir pārāk noguruši, lai stā­tos pretī tik varenam ienaidniekam. Pametis skatienu visapkārt,

Eragons pamanīja dubļos gulošu zirgu, kuram sānos bija ietriekts šķēps. Ērzelis vēl arvien bija dzīvs. Eragons, uzlicis plaukstu tam uz kakla, nočukstēja: "Guli, brāl!" Tad viņš pārraidīja auļotāja atlikušos dzīvības spēkus sev un Safirai. Enerģijas nebija tik daudz, lai atjaunotu visus spēkus, taču tā remdēja sāpošos mus­kuļus; arī locekli vairs pārgurumā netrīcēja.

Atguvies Eragons uzlēca Safirai mugurā un uzsauca: Orik, stājies savu ciltsbrāļu priekšgalā! Jauneklis redzēja, ka tālāk laukā stāv Arja un ar bažām vēro viņu. Eragons izmeta elfu no prāta un pievilka seglu siksnas ap kājām. Tad Safira pacēlās gaisā un devās pretī sarkanajam pūķim, spēji vēcinot spārnus, lai sasniegtu nepieciešamo ātrumu.

Es ceru, ka tu atceries visu, ko iemācīja Glēdrs, viņš noteica un sagrāba ciešāk vairogu.

Safira neatbildēja, tikai raidīja savu domu rēcienu pret otru pūķi: Nodevējs! Olu šķaidītājs, zvēresta lauzējs, slepkava! Tad viņa un Eragons kā viens veselums uzbruka ienaidnieku pāra prātiem, mēģinot pārvarēt to aizsardzību. Svešā Jātnieka apziņa Eragonam likās savāda tajā it kā mājoja vairākas personas; viņa prāta dziļumos sačukstējās neskaitāmas atšķirīgas balsis gluži kā ieslodzīti gari, kas lūdz, lai tos atbrīvotu.

Tikko prāti saskārās, Jātnieks deva atbildes triecienu un tas bija daudz varenāks par jebko, ko Oromiss spēja uzburt. Eragons atkāpās aiz saviem aizsardzības nobūrumiem, izmisīgi skaitīdams ākstīgu pantiņu, ko Oromiss bija mācījis izmantot šādās bīstamās reizēs:

Zem aukstām ziemas debesīm Mazs vīriņš ar sudraba zobenu Kā apsēsts lēkāja un dūra Ēnu baram, kas mācās virsū…

Uzbrukums Eragona prātam atslāba, kad Safira un sarkanais pūķis triecās viens pret otru gluži kā divi zaigojoši meteori, kas saskrienas pieri pierē. Pūķi saķērās, cenzdamies ar pakaļkājām trāpīt pretiniekam vēderā. Nagi, cirzdamies pret Safiras bruņām un sarkanā pūķa gludajām zvīņām, piepildīja gaisu ar neizturami griezīgiem švīkstiem. Sarkanais pūķis bija mazāks par Safiru, taču ar muskuļotākām kājām un pleciem. Tam izdevās uz mirkli atsist zilo uzbrucēju, tad abi atkal pielidoja tuvāk un mēģināja ar žokļiem sagrābt ienaidnieka kaklu.

Kad pūķi sāka kūleņot uz zemes pusi, raidīdami viens pret otru briesmīgus kāju un astes triecienus, Eragons tik vien spēja kā noturēt rokā Zaroku. Gandrīz piecdesmit jardu virs Liesmojošā līdzenuma Safira un sarkanais pūķis beidzot atrāvās viens no otra un mēģināja noturēties gaisā. Apturējusi kritienu, Safira atlieca galvu gluži kā čūska, kas gatavojas cirtienam, un raidīja pret ienaidnieku varenu liesmu straumi.

Uguns nesasniedza savu mērķi pēdas divpadsmit no sarkanā pūķa kvēlošā upe sašķēlās divās attekās, un tās aizplūda garām pretiniekiem. "Sasodīts," nodomāja Eragons. Kad sarkanais pūķis pavēra žokļus, Eragons iekliedzās: Skolir nosu fra brisingr! Viņš paguva pateikt buramvārdus pēdējā mirklī, jo liesmas, kas uzbangoja ap viņiem, pat nepieskārās Safiras zvīņām.

Safira un sarkanais pūķis, šaudīdamies šurpu turpu, lai nokļūtu virs ienaidnieka, rāvās augšup cauri svēdrainajiem dūmiem dzid­rajās, skaidrajās debesīs. Sarkanajam pūķim izdevās iekampt Safirai astē; viņa un Eragons iesmilkstējās kopīgās sāpēs. Piepūlē elsodama, Safira apmeta grūtu atmugurisku cilpu, nokļūdama aiz sarkanā ciltsbrāļa. Tas savukārt parāvās pa kreisi un mēģināja lidojumā pa augšupejošu spirāli nokļūt virs Safiras.

Kamēr pūķi cīnījās, likdami lietā arvien sarežģītākus akro­bātikas trikus, Eragons sajuta, ka lejā, Liesmojošajā līdzenumā, notiek kas nelāgs: Duvrangragātas burvjus apdraudēja divi jauni Impērijas magi. Sie maģijas pratēji bija krietni varenāki par iepriekšējiem. Pāris jau bija nogalinājis vienu no Duvrangragātas locekļiem un pašlaik grāva otra aizsardzību. Eragons prātā izdzir­dēja Triānas izmisuma saucienu: Ēnkāvi! Tev mums ir jāpalīdz! Mēs nespējam viņus apturēt. Viņi nogalinās visus vārdenus. Palī­dzi, tas…

Balss galvā pagaisa, jo svešais Jātnieks uzbruka Eragona apzi­ņai. Man ar viņu jātiek galā, caur sakostiem zobiem izgrūda jauneklis, cenzdamies atvairīt agresiju. Pāri Safiras kaklam viņš redzēja, ka sarkanais pūķis metas pikējumā uz viņu pusi, mēr­ķēdams tieši zem Safiras. Eragons neuzdrīkstējās atvērt prātu, lai brīdinātu viņu, tāpēc viņš skaļi uzsauca: Noķer mani! Ar diviem Zaroka cirtieniem viņš pāršķēla kāju saites un nolēca no Safiras muguras.

"Tas ir neprāts," Eragons nodomāja. Kad viņu pārņēma bez­svara sajūta, viņš iesmējās reibinošā priekā. Gaiss norāva ķiveri no jaunekļa galvas un iedzēla sejā tā, ka acīs saskrēja asaras. Nometis vairogu, Eragons, lai stabilizētu lidojumu, izpleta rokas un kājas, kā Oromiss bija mācījis. Tēraudā tērptais Jātnieks pamanīja Eragona rīcību. Sarkanais pūķis parāvās pa kreisi, taču nepaguva izvairīties no jaunekļa: lidodams garām, Eragons ar Zaroku no visa spēka cirta pūķim un juta, kā asmens ieurbjas dziļi kājā, skardams dzīslas.

Ievainotais pūķis baisās sāpēs ierēcās.

Trieciena spēks sagrieza Eragona augumu gaisā, un viņš sāka kūleņot. Kad jauneklim izdevās pārtraukt griešanos, viņš jau bija izlidojis cauri dūmu mākoņiem un traucās pretī ātrai un neiz­bēgamai nāvei Liesmojošajā līdzenumā. Ja nekas cits neatliktu, viņš spētu apturēt sevi ar maģijas palīdzību, bet tā viņš iztērētu pēdējos enerģijas pārpalikumus. Eragons paskatījās vispirms pār vienu, tad pār otru plecu. Safira, kur tu esi?

Gluži kā atbildot uz sava Jātnieka jautājumu, Safira izšā­vās cauri kodīgajai dūmakai, spārnus cieši piekļāvusi ķermenim. Pūķis pašāvās zem viņa un mazliet paplēta spārnus, lai piebrem­zētu kritienu. Uzmanīgi, lai neuzdurtos uz kāda no muguras dzelkšņiem, Eragons iekārtojās atpakaļ seglos, atviegloti sajuz­dams gravitācijas spēku, kad pūķis izgriezās no pikējuma.

Nekad vairs tā nedari, viņa uzrūca.

Eragons aplūkoja kūpošās asinis uz Zaroka asmens. Man tomēr tas izdevās, ko ?

Gandarījuma izjūta gan pagaisa, kad viņš saprata, ka šis triks ir atstājis Safiru sarkanā pūķa varā. Tas no augšas metās viņai virsū, apdraudēdams te no vienas, te no otras puses un pamazām dzīdams Safiru tuvāk zemei. Zilais pūķis mēģināja izvairīties no neizdevīgā stāvokļa zem pretinieka, taču ikvienu mēģinājumu pārtrauca sarkanais briesmonis, kozdams un pātagodams viņu ar varenajiem spārniem, tā piespiežot mainīt lido­juma virzienu.

Pūķi kūleņoja un uzbruka viens otram, līdz viņu mēles ļengani nokarājās no mutes un astes gurdi šūpojās lejup. Viņi pārstāja vēcināt spārnus un tikai planēja virs līdzenuma.

Eragons atkal bija noslēdzis prātu jebkādai saziņai, arī drau­dzīgai, tāpēc viņš skaļi noteica: Safira, piezemējies! Šādi mums nekas nesanāks. Es cīnīšos ar viņu uz zemes.

Rezignētā nogurumā ieņurdējusies, Safira nolaidās tuvākajā puslīdz līdzenajā klajumā uz maza klints plato, kas stiepās gar Džietas upes rietumu krastu. Kaujā izlietās asinis bija padarījušas ūdeni sarkanu. Tikko pūķis piezemējās, Eragons izlēca no segliem un paspēra pāris soļu, pārbaudot pamatu zem kājām. Klints bija gluda un cieta te nebija nekā tāda, aiz kā varētu aizķerties. Viņš apmierināts pamāja ar galvu.

Pēc dažām sekundēm pāri galvai pāršāvās sarkanais pūķis un nolaidās plato pretējā malā. Tas vairījās pieskarties zemei ar kreiso pakaļkāju dziļais cirtiens bija teju pāršķēlis muskuli līdz kaulam. Pūķis drebēja pie visām miesām kā nopērts suns. Tas mēģināja palēkt kādu soli uz priekšu, bet tūlīt apstājās un atieza pret Eragonu zobus.

Impērijas Jātnieks atsprādzēja kājas un noslīdēja zemē gar pūķa veselo sānu. Tad viņš apgāja pūķim apkārt un nopētīja brūci. Eragons ļāva viņam to netraucēti darīt, jo zināja, cik sāpīgs Jāt­niekam ir cieši saistītās būtnes ievainojums. Taču Eragons nogai­dīja pārāk ilgi, jo ienaidnieks nomurmināja dažus nesaprotamus vārdus un triju sekunžu laikā pūķa brūce bija sadzijusi.

Eragons nodrebēja bailēs. "Kā gan viņam izdevās to paveikt tik ātri, turklāt ar tik īsiem buram vārdiem?" Lai kas arī būtu šis jaunais Jātnieks, tas noteikti nebija Galbatorikss, jo karaļa pūķis bija melns.

Tas deva Eragonam kaut nelielu cerību, dodoties pretī ienaid­nieka Jātniekam. Kad viņi sastapās plakanās klints vidū, arī pūķi meta lokus, gatavodamies cīņai.

Pretinieks saņēma zobenu abās rokās un, atvēzējis to pāri galvai, cirta Eragonam, kurš pacēla Zaroku, lai atvairītu uzbru­kumu. Asmeņi sadūrās, uzšķiezdami gaisā sarkanu dzirksteļu spietu. Tad Eragons atgrūda svešinieku un nobēra pār viņu sarež­ģītu cirtienu krusu. Jauneklis dūra un atvairīja dūrienus, viegli dejodams ap ienaidnieku un piespiezdams to atkāpties līdz pašai klints malai.

Kad viņi nonāca līdz kraujai, Jātnieks apstājās un atvairīja visus Eragona uzbrukumus, lai cik izveicīgi tie būtu. "Šķiet, ka viņš spēj paredzēt katru manu nākamo kustību," Eragons vīlies nodomāja. Ja Eragons būtu paguvis atjaunot spēkus, vis­ticamāk, viņš pieveiktu Jātnieku, taču tagad viņš nespēja pār­spēt svešinieku. Tam, protams, nepiemita elfa ātrums un spēks, tomēr prasmes ziņā bruņinieks pārspēja Vaniru un neatpalika no Eragona.

Jauneklis izjuta panikas uzplaiksnījumu sākotnējais ener­ģijas vilnis sāka noplakt, un viņam bija izdevies vien ieskram­bāt pretinieka spožās krūšu bruņas. Zaroka rubīnā un Belota Viedā jostā atlika enerģijas vien kādai minūtei. Tad ienaid­nieks paspēra soli uz priekšu. Tad vēl vienu. Un, pirms Eragons paguva attapties, viņi atkal stāvēja klints vidū, apmainīdamies ar cirtieniem.

Zaroks Eragona rokā kļuva arvien smagāks viņš tik tikko jaudāja to noturēt. Plecs svila sāpēs, katrs elpas vilciens nāca ar milzu piepūli, un sviedri gāzās pāri sejai. Pat vēlme atriebt Hrotgaru nepalīdzēja pārvarēt nogurumu.

Beigu beigās Eragons paslīdēja un nokrita. Apņēmies nemirt guļus, viņš pavēlās sāņus un, uzrausies kājās, mēģināja iedurt Jāt­niekam, taču tas ar laisku plaukstas kustību atvairīja Zaroku.

Veids, kā pretinieks pēc tam novēzēja zobenu strauji sagriez­dams to sev pie sāniem -, Eragonam pēkšņi likās pazīstams tāpat kā daudzi jo daudzi cīņā izmantotie paņēmieni. Viņš ar

pieaugošām šausmām blenza uz ienaidnieka zobenu, tad atkal mēģināja ieskatīties spoguļspožās bruņucepures spraugā, līdz bei­dzot iekliedzās: Es tevi pazīstu!

Eragons metās virsū Jātniekam, iespīlēdams abus zobenus starp ķermeņiem, tad pagrūda pirkstus zem bruņucepures malas un norāva to pretiniekam no galvas. Uz gludās klints Alagēzijas Liesmojošā līdzenuma malā stāvēja Murtags.