Vecākais

MELNAIS DIŽTĪTENIS

Abi nokopa galdu un traukus iznesa ārā pie mājas, kur noberza tos ar smiltīm. Oromiss sadrupināja atlikušo maizi un izbārstīja zemē putniem, tad viņi atgriezās istabā.

Oromiss sarūpēja spalvas un tinti, un viņi atkal ķērās pie Liduen Kvaedhi, senvalodas rakstītā paveida, kas bija krietni izsmalcinātāks par cilvēku vai rūķu rūnām. Eragons iegrima savādo zīmju pasaulē, laimīgs, ka šajā nodarbībā nebija nepiecie­šams nekas vairāk par mehānisku iekalšanu.

Kad viņi bija aizvadījuši vairākas stundas, nolīkuši pār papīra lapām, Oromiss pamāja ar roku un teica: Būs gana. Turpināsim rīt. Eragons atliecās atpakaļ un izapļoja plecus, bet Oromiss tikmēr no padziļinājumiem sienās izvilka piecus vīstokļus. Divi no tiem ir senvalodā, pārējie trīs tavā dzimtajā mēlē. Vīstokļi tev palīdzēs labāk apgūt abus alfabētus, tāpat sniegs vērtīgu informā­ciju, kuras skandēšana man aizņemtu pārāk daudz laika.

- Skandēšana?

Ar nekļūdīgu precizitāti Oromisa rokas pašāvās un izvilka no sienas vēl vienu īpaši resnu vīstokli. Elfs to pievienoja piramīdai, ko Eragons turēja rokās. Šī ir vārdnīca. Šaubos, vai spēsi, bet mēģini to izlasīt no viena gala līdz otram.

Kad elfs pavēra durvis, izlaizdams Eragonu no mājas, jaunek­lis ierunājās: Skolotāj?

- Jā, Eragon?

- Kad mēs sāksim apgūt maģiju?

Oromiss ar vienu roku atspiedās pret durvju aiļu, saļimdams, it kā būtu zaudējis gribu noturēties stāvus. Tad viņš nopūtās un teica: Tev, Eragon, ir jāuzticas man, es virzīšu tavu apmācību, cik labi spēšu. Lai gan, šķiet, būtu muļķīgi to atlikt uz vēlāku laiku. Atstāj vīstokļus uz galda un nāc man līdzi ieskatīsimies gramārijas noslēpumos.

Stāvēdams zālienā mājas priekšā, Oromiss pavērās tālē aiz Telnēras kraujas. Elfs stāvēja ar muguru pret Eragonu, iepletis

kājas un rokas saņēmis uz krustiem. Neatskatoties viņš vaicāja: Kas ir maģija?

Enerģijas pārveide, izmantojot senvalodu.

Oromiss atbildēja pēc klusuma brīža. Ja skaidro burtiski, tev ir taisnība, un daudzi, kas niekojas ar buramvārdiem, nekad neko vairāk arī nesaprot. Taču tava definīcija neskar maģijas būtību. Maģija ir domāšanas māksla, nevis spēka vai valodas māksla tu jau zini, ka ierobežots vārdu krājums nekavē maģijas izmanto­šanu. Tāpat kā viss cits, kas tev jāapgūst, arī maģija balstās uz sakārtotu prātu.

Broms neievēroja ierasto apmācības secību, Oromiss skaid­roja, un neņēma vērā gramārijas smalkumus, lai tu apgūtu prasmes, kas tev bija nepieciešamas izdzīvošanai. Arī man ir jāmaina apmācības kārtība, lai lielāku uzmanību pievērstu prasmēm, kuras tev, visticamāk, noderēs drīzajās kaujās. Tiesa, Broms tev iemācīja maģijas mehāniskos paņēmienus, bet es tev palīdzēšu apgūt tās smalkākos pielietojumus, tos noslēpumus, kurus parasti mācīja tikai gudrākajiem Jātniekiem: kā noga­lināt, netērējot vairāk enerģijas, cik nepieciešams, lai pakusti­nātu pirkstu; paņēmienu, kas ļauj vienā acumirklī pārcelt kādu priekšmetu no vienas vietas uz otru; buramvārdus, kas tev palī­dzēs noteikt indi ēdienā un dzērienā; pieredzēšanas paņēmienu, kas ļauj tev ne vien redzēt, bet arī dzirdēt; to, kā uzsūkt enerģiju no apkārtnes, lai taupītu savējo, kā arī visus iespējamos veidus, kā daudzkāršot spēkus.

Šie paņēmieni ir enerģijas pilni un bīstami, tos nekad nemācīja jaunajiem Jātniekiem tādiem kā tu, taču apstākļi paģēr, lai es tos tev atklāju. Tomēr es paļaujos, ka tu tos izmantosi, kā pienākas. Pacēlis labo roku pie sāniem, savilcis plaukstu kā putna nagus, Oromiss iesaucās: -Adurna!

Eragons vēroja, kā no strauta savēlās ūdens lode un pa gaisu aizslīdēja līdz Oromisa izstieptajiem pirkstiem.

Straume zem koku zariem likās tumši brūna, taču no ūdens uzburtā lode bija bezkrāsaina kā stikls. Tajā lēnām peldēja sūnu, smilšu un vēl citi nenosakāmas izcelsmes krikumi.

Vēl arvien raudzīdamies uz apvārsni, Oromiss uzsauca: Ķer! Viņš pasvieda lodi pāri plecam uz Eragona pusi.

Jauneklis mēģināja noķert bumbu, taču, tikko tā pieskārās viņam, ūdens zaudēja savilkšanās spēku un izšķīda pret krūtīm.

- Ķer to ar maģijas palīdzību, Oromiss pamācīja. Tad atkal iesaucās: Adurna! Un no strauta virsmas vēlreiz pacēlās ūdens sfēra un nolaidās uz elfa rokas kājDieradināts vanags, kas paklausa saimniekam.

Šoreiz Oromiss svieda lodi bez brīdinājuma. Taču Eragons bija sagatavojies un sagaidīja to ar vārdiem: Reisa du adurna, vien­laikus paceldams bumbai pretī roku. Ūdens lode apstājās mata tiesu no plaukstas.

- Ne pārāk veikla vārdu izvēle, Oromiss sacīja, tomēr bur­vestība nostrādāja.

Eragons pasmaidīja un nočukstēja: Thrjsta.

Lode mainīja kustības virzienu un aizšāvās Oromisa sirmās galvas virzienā, taču nepiezemējās tur, kur Eragons bija iecerē­jis, tā pašāvās garām elfam, apmeta loku un ar milzīgu paātri­nājumu lidoja atpakaļ Eragona virzienā.

Ūdens izrādījās ciets un smags kā pulēts marmors, kad tas trā­pīja Eragonam, ar dobju būkšķi atsizdamies pret jaunekļa pieri. Blieziens notrieca viņu zemē. Jauneklis mirkli gulēja apdullis, mirk­šķinādams acis, bet debesīs tikmēr ņirbēja pulsējošas gaismiņas.

- Jā, Oromiss sacīja. Labāks vārds varēja būt letta vai kodthr. Viņš beidzot pagriezās, lai palūkotos uz Eragonu, un tad acīmredzamā pārsteigumā sarauca uzacis. Ko tu tur dari? Celies! Mēs nevaram visu dienu vāļāties zālītē.

- Jā, skolotāj, Eragons novaidējās.

Kad jauneklis atkal pieslējās kājās, Oromiss lika viņam izpil­dīt dažādus maģiskus vingrinājumus ar ūdeni tas bija jāsasien sarežģītos mezglos, jāpanāk, lai mainītos ūdens uztvertā vai atsta­rotā gaisma, tad jāsasaldē dažādos veidos. Visu to Eragons paveica bez kādas piepūles.

Vingrinājumi turpinājās tik ilgi, līdz jaunekļa sākotnējā ziņ­kāre pagaisa un tās vietā stājās nepacietība un apjukums. Viņš negribēja aizvainot elfu, taču pašreizējā nodarbe viņam šķita pilnīgi bezjēdzīga; likās, ka Oromiss izvairās izmantot kaut vienu burvestību, kurai būtu vajadzīgs mazliet vairāk par kripatiņu viņa spēka. Es jau esmu parādījis, ko protu. Kāpēc viņš uzstāj, lai es niekotos ar šīm bērniškībām? Beidzot Eragons neizturēja: Sko­lotāj, šo visu es zinu. Vai mēs varētu ķerties pie kaut kā grūtāka?

Oromisa kakla muskuļi saspringa, bet pleci gluži vai pārvērtās nesatricināmā, kaltā granītā; pat elfa elpa aizrāvās, pirms viņš pateica: Vai tu, Eragon-vodhr, reiz iemācīsies, ko nozīmē cieņa? Lai būtu, kā vēlies! Skolotājs pateica četrus vārdus senvalodā tik klusu, ka Eragons nesaprata to nozīmi.

Juzdams, ka kājas līdz ceļgaliem sagrābj savāds spiediens, kas neļauj paspert ne soli, jauneklis iesmilkstējās. Augstāk ķermenis un kājas saglabāja kustīgumu, bet sajūta bija tāda, it kā kāds viņu būtu iegremdējis kaļķa javā un ļāvis tai sacietēt.

Atbrīvojies, Oromiss sacīja.

Šis bija pārbaudījums, ar kādu Eragons nekad iepriekš nebija saskāries, kā tikt galā ar kāda cita uzliktu burvestību. Neredza­mās važas varēja pārraut ar diviem atšķirīgiem paņēmieniem. Lai izmantotu pirmo, jauneklim bija jāzina, kā Oromiss bija sais­tījis viņu vai nu noburot tieši locekļus, vai lietojot kādu ārēju avotu -, jo tad viņš varētu novirzīt stihiju vai spēku, lai tas izkliedē Oromisa burvestību. Otrs paņēmiens ļāva izmantot vispārīgāku, aptuvenāku burvestību, kas aizkavētu Oromisa rīcību. Šīs pieejas lielākais trūkums tā nozīmētu mērošanos ar spēkiem viņu abu starpā. Reiz tam bija jānotiek, Eragons nodomāja. Viņš neloloja ne mazāko cerību, ka varētu pārspēt elfu.

Apdomājis nepieciešamos vārdus, viņš sakārtoja tos teikumā: Losna kalfya iet. "Atbrīvo manas kājas."

Enerģijas vilnis, kas aizplūda no Eragona, izrādījās krietni pamatīgāks, nekā jauneklis bija gaidījis, no mērena noguruma, ko bija atstājušas sāpju lēkmes un nodarbības, līdz pārgurumam, it kā viņš kopš rīta būtu strauji gājis pa šķēršļotu apvidu kalnos. Tad spiediens no kājām pagaisa un Eragonam nācās grīļojoties paspert pāris soļu, lai atgūtu līdzsvaru.

Oromiss papurināja galvu. Muļķīgi, viņš nopūtās, ļoti muļķīgi. Ja es būtu papūlējies mazliet vairāk, lai noturētu savu burvestību, tu aizietu bojā. Nekad neizmanto absolūtus.

- Absolūtus?

- Nekad neveido savas burvestības tā, ka ir iespējami tikai divi iznākumi: panākums vai nāve. Ja tavas kājas būtu saistījis ienaid­nieks un viņš izrādītos stiprāks par tevi, tu iztērētu visu savu enerģiju, mēģinot atbrīvoties no viņa burvestības. Un tu nomirtu, jo nespētu apturēt pats savus buramvārdus, kad saprastu, ka mēģinājums izrauties ir veltīgs.

- Tad kā no tā izvairīties? Eragons vaicāja.

- Drošāk ir padarīt burvestību par procesu, kuru tu spēj pār­traukt jebkurā mirklī. Tā vietā, lai teiktu "atbrīvo manas kājas", kas ir absolūts, tu varētu teikt "vājini maģiju, kas saista manas kājas". Mazliet garāk, toties tev būtu iespēja pašam izlemt, cik ļoti tu vēlies mazināt pretinieka buramvārdu spēku un vai ir droši atbrīvoties no tiem pilnībā. Mēģināsim vēlreiz!

Tikko Oromiss bija izteicis nedzirdamo burvestību, Eragona kājas atkal apņēma spiediens. Jauneklis jutās tik noguris, ka šaubījās, vai spēs izrādīt kaut cik vērā ņemamu pretestību. Tomēr viņš ķērās pie maģijas.

Taču, pirms Eragons paguva izteikt senvalodas vārdus, viņš sajuta kaut ko savādu likās, ka kājas saistošais spēks pakāpe­niski atslābst. Kājas kutēja, un sajūta bija tāda, it kā kāds viņu celtu ārā no aukstu, slidenu dubļu staignāja. Jauneklis pameta skatienu uz Oromisu elfa sejā jautās savāda aizrautība, it kā viņš būtu ieguvis kaut ko sirdij dārgu, kaut ko tādu, ko baidītos pazau­dēt vairāk par visu pasaulē. Oromisa deniņos pulsēja asinsvads.

Burvju važām pagaistot, elfs sarāvās, it kā viņam būtu iedzēlusi lapsene, un kādu laiku stāvēja, blenzdams uz savām plaukstām. Oromisa krūtis smagi cilājās. Apmēram minūti viņš nostāvēja šādā pozā, tad izslējās taisni un aizgāja līdz pašai Telnēras kraujas malai, iezīmēdams vientuļu apveidu pret blāvajām debesīm.

Eragonu pārņēma nožēla un skumjas gluži kā toreiz, kad viņš pirmo reizi ieraudzīja Glēdra sakropļoto priekšķetnu. Jauneklis aprāja sevi par augstprātīgo izturēšanos pret Oromisu, par nevē­rību pret elfa kaitēm un par neuzticēšanos skolotāja viedoklim. Es neesmu vienīgais, kuram jātiek galā ar seniem ievainojumiem. Toreiz, kad Oromiss paskaidroja, ka tagad spēj tikt galā tikai ar pašu vienkāršāko maģiju, Eragons nebija pilnībā izpratis, ko elfs ar to gribēja teikt. Tagad jauneklis apjauta skolotāja stāvokļa traģismu un sāpes, ko tas viņam sagādāja, īpaši ņemot vērā viņa rasi, kurā katrs bērns dzima ar šūpulī ieliktu maģiju un jau no agras bērnības tika apmācīts to izmantot.

Eragons piegāja pie Oromisa, nometās uz ceļiem, paklanī­jās, kā to mēdza darīt rūķi, un piespieda sāpošo pieri pie zemes.

- Ebrithil, es lūdzu, piedod man.

Elfs neizrādīja, ka būtu dzirdējis jaunekļa vārdus.

Abi palika kā sastinguši, bet saule viņu priekšā tikmēr laidās arvien zemāk, putni sāka vīterot vakara dziesmas, bet gaiss kļuva vēsāks un mitrāks. No ziemeļu puses atskanēja tikko dzirdamie Safiras un Glēdra spārnu švīksti arī pūķi atgriezās no apmācībām.

Tad Oromiss ierunājās klusā, svešādā balsī: Rīt atkal ķersi­mies pie darba, mūs gaida gan maģija, gan citi priekšmeti. No elfa profila Eragons sprieda, ka skolotājs ir atguvis ierasto mierīgo atturību. Vai tev tas būtu pieņemami?

- Jā, skolotāj, Eragons atbildēja, pateicīgs par uzdoto jautā­jumu.

- Manuprāt, būtu labi, ja kopš šī brīža tu mēģinātu sarunāties tikai senvalodā. Mums ir ļoti maz laika, un tā tu visātrāk apgūsi valodu.

- Pat tad, kad es sazinos ar Safiru?

- Pat tad.

Eragons elfu valodā apņēmās: Tad es strādāšu bez atelpas, līdz ne tikai domāšu, bet arī sapņošu tavā valodā.

-Ja tev tiešām tas izdosies, Oromiss atbildēja senvalodā,

- mēs būsim guvuši lielu panākumu. Skolotājs apklusa. Rīt no rīta nelido uzreiz uz šejieni. Es aizsūtīšu pie tevis kādu elfu, lai aizved tevi uz Elesmēras kareivju apmācības laukumu. Padarbo­jies tur stundu ar zobenu, tad atgriezies šeit.

- Vai tu pats mani nemācīsi? Eragons vaicāja, juzdamies noniecināts.

- Man tev nav ko mācīt. Tu esi starp labākajiem zobena meis­tariem, kādus esmu saticis. Es par zobena cīņām zinu ne vairāk par tevi, bet to, kas piemīt man un tev ne, nespēju tev iedot. Tev atliek vien saglabāt prasmi pašreizējā līmenī.

- Kāpēc es nevaru vingrināties kopā ar tevi… skolotāj?

- Tāpēc, ka man nepatīk sākt dienu* ar trauksmi un zobenu cilāšanu. Viņš paskatījās uz Eragonu, tad piekāpās un piebilda: Un arī tāpēc, ka tev būtu labi iepazīties ar citiem mūsu pilsētas iemītniekiem. Es neesmu vienīgais savas rases pārstāvis. Bet gana par to! Skaties, viņi tuvojas.

Pūķi slīdēja pāri saules plakanajam aplim. Pirmais, gaisam vaidot, lidoja Glēdrs, pirms nolaišanās zālē ar savu vareno stāvu aizsegdams teju pusi debesjuma. Piezemējies viņš salocīja zeltītos spārnus. Mirklīti pēc viņa nolaidās arī Safira, ātra un žigla, gluži kā zvirbulis līdzās ērglim.

Tāpat kā no rīta Oromiss un Glēdrs uzdeva vairākus jautāju­mus, lai pārliecinātos, ka Eragons un Safira sekojuši viens otra nodarbībām. Brīžam saikne bija pārtrūkusi, tomēr, sadarbojoties un apmainoties ar informāciju savā starpā, viņi spēja atbildēt uz visiem jautājumiem. Vienīgais klupšanas akmens bija svešā valoda, kurā viņiem lūdza sazināties.

Labāk, pēc iztaujāšanas noducināja Glēdrs. Krietni labāk. Viņš pagriezās, lai uzmestu skatienu Eragonam. Tev drīz būs jāsāk apmācības kopā ar mani.

- Protams, Skulblaka.

Vecais pūķis nosprauslojās un aizčāpoja pie Oromisa. Brīžam Glēdram nācās zaudētā locekļa dēļ palēkties ar veselo priekš­kāju. Pašāvusies uz priekšu, Safira iekampa Glēdra astes galā, pasviezdama to gaisā ar strauju galvas kustību, kādu viņa reizēm izmantoja, lai pārlauztu kaklu nomedītam briedim. Kad Glēdrs apsviedās uz riņķi un nošņakstināja milzīgos ilkņus sprīža tiesu no Safiras kakla, nemiera cēlēja atsprāga atpakaļ.

Eragons saviebās un mazliet par vēlu aizsedza ausis, lai pasar­gātu tās no Glēdra rēciena. Glēdra straujā un izteiksmīgā rīcība liecināja, ka šī nav pirmā reize, kad Safira viņu kaitina. Taču nožēlas vietā Eragons savā pūķī sajuta teju aklu pieķeršanos otram pūķim un satrauktu rotaļīgumu. Safira izturējās kā bērns, kam parādījusies jauna spēļmantiņa.

Safira, uzvedies piedienīgi! Oromiss uzsauca. Zilais pūķis palēca pāris soļu atpakaļ un apsēdās uz pakaļkājām, taču viņas izteiksmē nemanīja ne mazāko vainas izjūtu. Eragons nomurmi­nāja vārgu atvainošanos, bet Oromiss pamāja ar roku, noteik­dams: Pazūdiet, jūs abi!

Eragons uzrausās Safirai mugurā. Jauneklim nācās paskubi­nāt pūķi pacelties spārnos. Safira uzstāja, ka apmetīs trīs lokus pāri pļaviņai. Tikai tad Eragonam izdevās piedabūt pūķi pagriez­ties uz Elesmēras pusi.

Kas tev uznāca, kāpēc tu viņam iekodi? viņš jautāja. Eragonam likās, ka viņš nojauš iemeslu, taču vēlējās, lai pūķis to apstiprina.

Es tikai spēlējos.

Tai vajadzēja būt patiesībai, jo viņi sarunājās senvalodā, tomēr jauneklim bija aizdomas, ka tā ir vien daļiņa no kādas lielākas patiesības. Skaidrs. Un kas tā bija par spēli? Pūķis zem viņa saspringa. Tu aizmirsti savu pienākumu. Tā… Viņš brīdi meklēja īsto vārdu. Nespēdams to atrast, viņš pārgāja uz dzimto valodu: Izaicinot Glēdru, tu novērs viņa, Oromisa un manu uzmanību un kavē to, kas mums kopā jāpaveic. Iepriekš tu nekad neesi bijusi tik bezrūpīga.

Nemēģini kļūt par manu sirdsapziņu.

Tad Eragons iesmējās, pirmajā mirklī nelikdamies ne zinis, ka sēž augstu mākoņos. Jātnieks parāvās sāņus tik spēji, ka teju nokrita no pūķa pleciem. Ak, kāda smalka sagadīšanās pēc tām neskaitāmajām reizēm, kad tu mani esi pamācījusi, kā pareizi rīkoties. Es, Safira, esmu tava sirdsapziņa, tāpat kā tu esi manējā. Pagātnē tev ir bijis iemesls strostēt un brīdināt mani, un tagad man ir jārīkojas tieši tāpat: beidz kacināt Glēdru ar saviem uzma­nības pierādījumiem.

Pūķis klusēja.

Safira?

Es tevi dzirdu.

Cerams.

Pēc neilga klusuma brīža Safira apvaicājās: Divas lēkmes vienā dienā ? Kā tu jūties ?

Vārīgs kā jēla ola. Viņš saviebās. Dala smeldzes laikam ir no Rimgara un zobena apmācības, bet lielais vairums, šķiet, ir lēkmju sekas. Tās ir kā inde, kas vājina muskuļus un aizmiglo prātu. Ceru, ka nezaudēšu prātu pietiekami ilgi, lai pabeigtu mūsu apmācību. Taču pēc tam… es nezinu, ko darīt. Skaidrs ir viens šādi nekāds lielais palīgs vārdenu karā es nebūšu.

Par to nedomā, pūķis sacīja. Tu neko nevari mainīt savā stā­voklī un, ja šaustīsi sevi, jutīsies tikai sliktāk. Dzīvo tagadnē, atceries pagātni un nebaidies no nākotnes, jo tās nav un nekad nebūs. Ir tikai šis brīdis.

Eragons paplikšķināja Safirai pa plecu un pasmaidīja, pateicī­bas pilns. Pa labi no viņiem siltā gaisa strāvā planēja vistu vanags, vērodams vētras sagāztos kokus un mēģinādams starp tiem ierau­dzīt savas vakariņas. Eragons brīdi vēroja putnu, lauzīdams galvu par Oromisa uzdoto jautājumu: kā gan attaisnot cīņu pret Impē­riju, ja šī cīņa sagādās tik daudz posta un sāpju?

Man ir atbilde, Safira ieminējās.

Un kāda tā būtu ?

Ka Galbatorikss… Tad viņa saminstinājās un pēc mirkļa pie­bilda: Nē, es tev to neteikšu. Tev jāizdomā pašam.

Safira! Esi nu prātīga!

Tieši tāda es esmu. Ja tu nezini, kāpēc tas, ko mēs darām, ir pareizi, tu tikpat labi vari padoties Galbatoriksam. Lai cik pār­liecinoši Eragons pamatotu savu lūgumu, jauneklis nespēja neko izmānīt no Safiras, jo pūķis vienkārši izslēdza viņu no atbilstošās sava prāta daļas.

Kad abi atgriezās ligzdā, Eragons paēda vieglas vakariņas un jau grasījās atritināt vienu no Oromisa vīstokļiem, kad klusumu pārtrauca klauvējiens pie aizvirtņa.

Ienāciet, viņš uzsauca, cerēdams, ka atkal atnākusi Arja.

Tā patiesi bija viņa.

Elfa sasveicinājās ar Eragonu un Safiru un tad teica: Es iedo­mājos, ka jums varētu sagādāt prieku Tialdari nama un tā dārzu apmeklējums vismaz vakar tu izteici tādu vēlmi. Protams, ja neesi pārāk noguris. Arja bija tērpusies plandošā sarkanā kleitā, kas bija izšūta ar smalkiem, melniem rakstiem. Krāsu izvēle atgā­dināja karalienes drānas un uzsvēra pārsteidzošo līdzību starp māti un meitu.

Eragons vīstokļus pastūma sāņus. Es tiešām priecātos tos apskatīt.

Viņš gribēja teikt, ka mēs priecātos, piebilda Safira.

Arja šķita izbrīnīta, ka viņi abi runā senvalodā, tāpēc Eragons pastāstīja par Oromisa norādi. Lieliska doma, Arja atzina un arī pārgāja uz senvalodu. Turklāt, atrodoties šeit, tā būs krietni piedienīgāk.

Kad visi trīs bija tikuši lejā no koka, Arja veda viņus uz rie­tumu pusi, uz Elesmēras daļu, kurā pilsētas viesi vēl nebija bijuši. Pa ceļam viņi sastapa ne vienu vien elfu un tie visi apstājās, lai paklanītos Safirai.

Eragons ievēroja, ka nekur nemana elfu bērnus. Viņš ieminē­jās par to Arjai, un viņa atbildēja: Tas tiesa, bērnu mums nav daudz. Šobrīd Elesmērā ir tikai divi Dusans un Alana. Bērnus mēs vērtējam augstāk par visu, jo tie ir tik reti. Bērns tas ir lie­lākais gods un lielākā atbildība, kādu var uzņemties dzīva būtne.

Galu galā gājēji nonāca pie ribveida balstiem nostiprinātas smailarkas tā bija ieaudzēta starp diviem kokiem un kalpoja par ieeju plašā pagalmā. Arja noskaitīja senvalodā: O, koku saknes, o, staipekņu stīgas, manām asinīm veriet uz mājām stigu!

Arkā paslēptās durvis nodrebēja, tad abas puses atvērās uz āru, izlaizdamas piecus monarhtauriņus, kas aizplivinājās krēs­lainajās debesīs. Aiz arkas pavērās milzīgs puķu dārzs, kas bija iekopts tā, lai būtu tikpat mežonīgs un dabisks kā meža pļava. Vienīgās pazīmes, kas liecināja par to, ka dārzs tomēr ir stādīts, bija neticamā augu bagātība; daudzas puķes ziedēja, kaut arī tām nebija ziedēšanas laiks; daudzas no tām nāca no siltākām vai aukstākām vietām, tāpēc pašas nespētu zelt un plaukt bez elfu maģijas palīdzības. Ainu izgaismoja dārgakmeņiem līdzīgi bezliesmas lukturi, kurus papildināja virmojoši naktstauriņu zvaig­znāji.

Arja uzrunāja Safiru: Pieskati, lūdzu, asti, lai tā netrāpa kādā dobē.

Trijotne šķērsoja dārzu un iegāja izklaidus augošu koku mežiņā. Pirms Eragons aptvēra, kur atrodas, koku kļuva arvien vairāk, līdz tie izveidoja sienu. Viņš attapās stāvam uz pulētā kokā izaudzētas zāles sliekšņa, pat neapzinādamies, ka iegājis namā.

Telpa likās silta un mājīga vieta, kurā valda miers, pārdomas un ērtības. Zāli veidoja koku stumbri, kam no vienas puses bija nolobīta miza. Pēc tam tie bija nospodrināti un ieziesti ar eļļu, līdz koksne spīdēja kā dzintars. Spraugas starp stumbriem kalpoja kā logi. Gaisā jautās saberztu priežu skuju smarža. Zālē atradās vairāki elfi viņi lasīja un rakstīja, bet tumšākā stūrī kāds spē­lēja meldru stabuli. Visi klātesošie pārtrauca savas nodarbes un pielieca galvu, lai sasveicinātos ar Safiru.

- Jums būtu jāpaliek šeit, Arja paskaidroja, ja jūs nebūtu Jātnieks un pūķis.

- Šeit ir lieliski, Eragons atbildēja.

Arja izvadāja viņus pa visām telpām, kur vien pūķis varēja iekļūt. Katra nākamā istaba sagādāja jaunu pārsteigumu tās nelīdzinājās cita citai, un katra telpa atšķirīgi izmantoja meža klātbūtni. Vienā istabā lejup pa mezglaino sienu plūda sidraba strauts, kas pa oļiem izliktu gultni aizčaloja pāri telpai, lai pēc tam iztecētu atpakaļ zem debesīm. Citā istabā visas sienas bija noaugušas ar vīteņiem, to nebija tikai uz grīdas. Stīgas veidoja lapām klātu zaļu kažoku, ko greznoja maigi sārtas un baltas ziedu taurītes. Arja paskaidroja, ka tas esot liānu vītenis.

Daudzās telpās viņi redzēja izcilus mākslas darbus te bija gan daiļņi un gleznas, gan skulptūras un zaigojošas krāsaina stikla mozaīkas -, tie visi kā viens attēloja augu un dzīvnieku vijīgos apveidus.

Atvērtā paviljonā, kas ar segtiem gaiteņiem bija savienots ar divām citām ēkām, viņi uz īsu mirkli sastapa Islanzadi. Karaliene apvaicājās par Eragona mācībām un arī par ievainojumu mugurā. Uz abiem jautājumiem jauneklis atbildēja ar īsiem, pieklājīgiem teikumiem. Likās, ka tas pilnībā apmierina elfu valdnieci. Viņa pārmija dažus vārdus ar Safiru un devās savās karaliskajās gaitās.

Pastaigas beigās trijotne atkal atgriezās dārzā. Eragons gāja līdzās Arjai, bet Safira sekoja abiem aiz muguras. Jauneklis kā apburts klausījās elfas balsī, kas stāstīja par dažādām puķēm kur tās cēlušās, kā tās tiek koptas un kā pārveidotas, izmantojot maģiju. Viņa zināja arī augus, kas ziedlapiņas pavēra tikai naktī, piemēram, balto velnābolu.

- Kura no puķēm tev patīk vislabāk?

Arja pasmaidīja un pieveda Eragonu pie koka dārza tālajā malā tas auga meldru ieskauta dīķīša krastā. Ap koka viszemāko zaru bija apvijies dižtītenis ar trijiem melniem, samtainiem aiz­vērtiem ziediem.

Uzpūtuši ziediem elpu, Arja nočukstēja: Atveries!

Ziedlapas čaukstēdamas atritinājās un izpleta savus tintes krāsas svārkus, lai atklātu nektāra slēptuvi puķes sirdī. Ziedu mutes likās izstarojam karaliski zilu gaismu, kas pakāpeniski pārgāja piķa melnā zieda vainagā, gluži kā dienas atblāzma pārtop naktī.

- Vai tad šis zieds nav pati pilnība? Arja vaicāja.

Eragons uzmeta elfai garu mirkli, lieliski apzinādamies, cik

viņi ir tuvi. Jā… pati pilnība, jauneklis teica un, pirms drosme bija viņu pametusi, piebilda: Tāpat kā tu.

Eragon! iesaucās Safira.

Arja cieši paskatījās uz jaunekli un pētīja viņu, līdz Eragons bija spiests novērsties. Kad viņš uzdrošinājās atkal pacelt acis uz elfu, jaunekļa kauns kļuva tikai vēl dziļāks Arja smaidīja, it kā Eragona rīcība viņu uzjautrinātu. Tu esi pārāk labs, viņa nomurmināja. Pastiepusies augšup, viņa pieskārās zieda malai un paskatījās uz jaunekli. Faolins pirms daudziem gadiem kādos vasaras saulgriežos to radīja īpaši man.

Eragons neveikli pamīņājās no kājas uz kāju un nomurmināja pāris nesaprotamu vārdu, sāpināts un apvainojies, ka elfa viņa komplimentu neuztver necik nopietni. Viņš vēlējās, kaut spētu kļūt neredzams, un pat apsvēra domu izmēģināt burvju vārdus, lai to īstenotu.

Galu galā viņš izslējās pilnā augumā un sacīja: Lūdzu, piedod mums, Arja Svit-kona, tomēr ir gana vēls, tāpēc mums jāatgriežas mājās.

Elfas smaids kļuva dziļāks. Protams, Eragon. Es visu saprotu. Viņa aizvadīja viesus līdz galvenajai ieejai, atvēra durvis un atva­dījās: Arlabunakti, Safira. Arlabunakti, Eragon.

Arlabunakti, atbildēja Safira.

Par spīti piedzīvotajam kaunam, Eragons nespēja aiziet nepavaicājis: Vai rīt mēs tevi satiksim?

Arja pielieca galvu. Manuprāt, es rīt būšu aizņemta. Tad durvis aizvērās, aizsegdamas skatam elfu, kas atgriezās lielajā pagalmā.

Pieliekusies jo zemu, Safira iebadīja ar degunu Eragonam sānos. Beidz sapņot un rausies man mugurā. Pakāpies uz pūķa kreisās priekšķetnas, viņš ieņēma ierasto vietu, tad ciešāk pieķē­rās kakla dzelksnim, jo Safira piecēlās pilnā augumā. Pēc pāris soļiem viņa vaicāja: Kā tu vari man pārmest izturēšanos pret Glēdru un pēc tam pats izstrādāt ko tādu ? Par ko tu domāji ?

Tu taču zini par manām jūtām pret Arju, jauneklis norūca.

Ak! Ja tu esi mana sirdsapziņa un es esmu tavējā, tad mans pienākums ir tev atklāt, ka tu tikko uzvedies kā driģenes saēdies papagailis. Tu neizmanto loģiku, kaut gan Oromiss mums stingri piekodināja to darīt. Ko īsti tu domā kas var būt starp tevi un Arju ? Viņa taču ir princese!

Un es esmu Jātnieks.

Viņa ir elfa, tu esi cilvēks!

Es ar katru dienu arvien vairāk izskatos pēc elfa.

Eragon, viņa ir vairāk nekā simt gadu veca!

Es nodzīvošu tikpat ilgi kā viņi vai jebkurš cits elfs.

Tikai tu vēl neesi nodzīvojis tikpat ilgi tur jau tā atšķirība. Un tu nevari vienā mirklī pārlēkt pāri tik milzīgai atšķirībai. Viņa ir pieaugusi sieviete ar pieredzi gadsimta garumā, bet tu esi…

Kas? Kas es esmu? Viņa balss skanēja izaicinoši. Bērns? Vai to tu gribēji teikt?

Nē, ne jau bērns. īpaši pēc tā visa, ko esi redzējis un paveicis kopš mūsu satikšanās. Bet tu esi jauns pat tavas īsmūžu rases mērogā nemaz nerunājot par rūķiem, pūķiem un elfiem.

Tāpat kā tu.

Eragona piezīme lika Safirai uz brīdi apklust. Es tikai vēlos pasargāt tevi, Eragon. Tas arī viss. Es vēlos, lai tu būtu laimīgs, un es baidos, ka tu tāds nekad nekļūsi, ja uzstājīgi mēģināsi ieka­rot Arjas sirdi.

Abi jau taisījās doties pie miera, kad priekšnamā pēkšņi atsprāga ieejas lūka un, bruņām žvadzot, kāds ienāca viņu miteklī. Paķēris Zaroku, Eragons atgrūda vaļā ieejas durvis, gatavs stāties ceļā nelūgtajam viesim.

Kad jauneklis uz grīdas ieraudzīja Oriku, roka ar zobenu nolaidās. Rūķis ierāva kārtīgu malku no pudeles, ko turēja krei­sajā rokā, tad piemiegtām acīm palūkojās uz Eragonu, Kalni un kauli, kur tad tu eš? O, tepat arī štāvi. Es domāju, kur tu palicš. Nevarēju atrast, tāpēc nospriedu, ka šajā jaukajā, škumju pilnajā vakarā iešu tevi sameklēšu… un te tu eši! Par ko mēš abi parunā­sim, tagad, kad ešam kopā šitajā omulīgajā putna ligzdiņā.

Satvēris rūķa brīvo roku, Eragons uzvilka draugu kājās, kār­tējo reizi nobrīnīdamies par Orika smagajiem kauliem likās, ka rūķis ir neliela klintsbluķa svarā. Kad jauneklis atlaida viesi, tas draudīgi nozvārojās, brīžam nonākdams tik bīstamā leņķī, ka, likās, mazākais pieskāriens viņu apgāztu.

Nāc dziļāk, Eragons cilvēku valodā aicināja, aizvērdams ieejas lūku. Vēl saaukstēsies.

Oriks pablenza uz Eragonu un samirkšķināja savas apaļās, acu dobumos dziļi paslēptās acis. Neešmu tevi redžējš savā lapai­najā izšūtījumā, neešmu gan. Eši pametis mani tajā elfu barā… nožēlojama, garlaicīga publika šie ir, jā gan.

Viegla vainas apziņa lika Eragonam paslēpties aiz neveikla smaida maskas. Jauneklis, jauno pienākumu un iespaidu pār­ņemts, patiešām bija aizmirsis par rūķi. Piedod, Orik, ka neaizstaigāju pie tevis, taču man šobrīd daudz jāmācās. Padod apmetni. Palīdzējis druknajam stāvam izkļūt no virsdrēbēm, Eragons vaicāja: Ko tu dzer?

- Fēlnirvu, Oriks atbildēja. Varen jauka, smieklīga džiriņa. Labākaiš un dižākaiš no elfu viltīgajiem izdomājumiem taš padara tevi dikti runīgu. Vārdi plūšt no tavaš mēleš kā špuras plīkšķinošu grunduļu pulki, kā alpaini kolibri bari, kā ņudzošu čūšku upeš. Rūķis apklusa, laikam paša vareno salīdzinājumu aizgrābts. Kad Eragons ievirzīja viesi guļamistabā, Oriks sveici­nāja Safiru, novicinot gaisā savu pudeli, un sacīja: Sveicināta, o, Dželzšžobe. Lai tavaš žvīņaš mirdz špoži kā Morgotala šmēdeš uguniš.

Sveicināts, Orik, Safira atbildēja, nolikdama galvu uz guļvie­tas apmales. Kas tevi novedis tādā stāvoklī? Tu nemaz nelīdzinies pats sev. Eragons atkārtoja viņas jautājumu rūķim.

- Kaš mani novedis tādā štāvoklī? Oriks pārvaicāja. Viņš iegāzās Eragona pasniegtajā krēslā (tagad rūķa kājas šūpojās plaukstas tiesu virs grīdas) un sāka purināt galvu. Sarkana mičīte, zaļa mičīte, elfi pa labi un elfi pa kreisi. Es slīkstu elfoš un viņu trīškārt nolāpītajā pieklājībā. Kaut šie bež ašinīm paliktu. Nerunīgie koka gabali. Jā, kungs, nē, kungs, trīš pilni maiši, kungs. Un neko vairāk eš no šiem nevaru izšpiest. Viņš palū­kojās Eragonā ar sērpilnu sejas izteiksmi. Ko man darīt, kamēr tu staigā zinību ceļu līkločus? Vai man šēdēt un virpināt īkšķuš, līdz pārvērtīšoš akmenī un piepulcēšoš savu senču gariem? Atbildi man, ak, viedo Jātniek!

Vai tad tev nav kādas prasmes vai aizraušanās, kas palīdzētu īsināt tavas dienas ? Safira vaicāja.

- Ir gan, Oriks atbildēja. Ešmu gluži ciešams kalējš, ja nu kādš to gribētu zināt. Bet kāpēc gan man kalt spožaš bruņaš un zobenuš tiem, kaš toš nešpēj novērtēt? Šeit eš neešmu nevienam vajadzīgš. Tikpat nevajadzīgš kā trejkāju feldunoštš.

Eragons pastiepa roku pēc pudeles. Uzcienāsi? Oriks paska­tījās vispirms uz draugu, tad uz pudeli, novaibstījās un padeva dzērienu jauneklim. Fēlnirvs ielija Eragona kaklā auksts kā ledus, dzeldams un skrāpēdams. Viņš samirkšķināja acis, jo tajās sariesās miklums. Iedzēris vēl vienu malku, jauneklis atdeva pudeli Orikam, kuram niecīgais dziras atlikums, šķiet, sagādāja pama­tīgu vilšanos.

- Un ko gudru, Oriks vaicāja, jums ir izdevieš izmānīt no Oromisa un šiem bukoliskajiem mežiem?

Rūķis te smējās, te vaidēja, kamēr Eragons stāstīja par apmā­cību, kļūmīgo svētību Farthendurā, Menojas koku, muguras savainošanu un pārējiem notikumiem, kas bija aizņēmuši pāris beidzamo dienu. Eragons beidza stāstu ar to, kas viņam pašam šobrīd likās vissvarīgākais, ar Arju. Dzēriena iedrošināts, jau­neklis atzinās savās jūtās un aprakstīja, kā elfa bija atraidījusi viņa uzmanības apliecinājumus.

Purinādams pirkstu, Oriks sacīja: Klintš, uz kuras tu štāvi, nav droša, Eragon. Neizaicini likteni. Arja… Rūķis apklusa, ierūcās un tad ieņēma vēl vienu fēlnirva malku. Ak, ir pārāk vēlš tādām runām. Kaš eš tādš ešmu, lai noteiktu, kaš ir prātīgi un kaš nav?

Safira pirms mirkļa bija aizvērusi acis. Nepavērdama tās, viņa pajautāja: Vai tu esi precējies, Orik? Šis vaicājums pārsteidza Eragonu viņš vienmēr bija prātojis, kāda ir Orika privātā dzīve.

- Ne-e, Oriks atbildēja. Lai gan esmu apsolītš daiļajai Hvedrai, Torgerda Vienača un Himingladaš meitai. Mumš vaja­dzēja apprecētieš šajā pavasarī, bet tad uzbruka urgļi un Hrotgarš aizsūtīja mani šitajā nolāpītajā ceļojumā.

- Vai viņa ir no Durgrimstu Ingeitumiem? Eragons vaicāja.

- Protamš! Oriks ierēcās, triekdams dūri pret krēsla malu. Vai tad tu iedomājieš, ka eš varētu izprecētieš ārā no sava klana? Viņa ir manaš tanteš Vardrunas Hrotgara trešāš pakāpeš māsīcaš mazmeita ar baltiem, apaļiem, atlaša maiguma lieliem un ābolu šarkanuma vaigiem viņa ir daiļākā rūķu jaunava, kāda jebkad dzīvojuši.

Bez šaubām, Safira novilka.

- Esmu pārliecināts, ka drīz vien tu atkal satiksi viņu, Era­gons sacīja.

- Hm. Oriks pašķielēja uz Eragonu. Vai tu tici milžiem? Milzīgiem milžiem, štipriem milžiem, rešņiem un bārdainiem milžiem ar lāpstas lieluma pirkštiem?

- Neesmu nevienu redzējis, nedz arī dzirdējis par kādu, Era­gons atzinās, ja nu vienīgi pasakās. Ja tādi kaut kur dzīvo, tad ne Alagēzijā.

- Nē, viņi paštāv! Paštāv! izsaucās Oriks, šūpodams pudeli virs galvas. Pasaki man, Jātniek, ja baisš milziš tevi satiktu uz dārza takaš, par ko viņš tevi sauktu, ja ne par vakariņām?

- Manuprāt, par Eragonu.

- Nē, nē. Viņš sauktu tevi par rūķi, jo tu viņam liktos kā rūķis. Oriks vareni iesmējās un iebakstīja Eragonam sānos ar cieto elkoni. Vai tagad saproti? Cilvēki un elfi ir milži. Visaš malaš ir pilnaš ar šiem, te, tur, visur kur, šie tik štampā apkārt uz savām milzu kājām un met uz mumš bezgalīgaš ēnaš. Viņš turpināja smieties, šūpodamies krēslā, līdz tas apgāzās un rūķis ar skaļu būkšķi nokrita uz grīdas.

Palīdzējis Orikam tikt uz kājām, Eragons sacīja: Labāk paliec tepat pa nakti. Tavā stāvoklī nebūtu īpaši prātīgi rausties lejā pa šīm kāpnēm aklā tumsā.

Oriks jautrā bezrūpībā piekrita. Viņš ļāva Eragonam atsprā­dzēt bruņukreklu un noguldīt sevi vienā gultas pusē. Tad Eragons nopūtās, aizsedza lukturus un atlaidās otrā guļvietas malā.

Jauneklis aizmiga, klausoties, kā rūķis murmina: Hvedra… Hvedra… Hvedra…