Vecākais

KAD VESERIS KRĪT

Kad Rorans izrausās no telts, kurā nakšņoja kopā ar Baldoru, augstu virs galvas karājās spožs mēness. Jauneklis aizčāpoja līdz nometnes robežai un nomainīja sardzē stā­vošo Albrihu.

Neko neparastu nemanīju, Albrihs nočukstēja un aizslīdēja tumsā.

Rorans nospriegoja loku un iesprauda zemē pa ķērienam trīs bultas ar zosu spalvām galā, tad ietinās ciešāk segā un saritinājās pie klints, kas slējās pa kreisi no viņa. No šīs vietas varēja lieliski pārskatīt nogāzi un tuvējos tumšos pakalnus.

Rorans bija pieradis sadalīt apkārtni kvadrātos un tad katru rūpīgi pētīt veselu minūti, mēģinot ieraudzīt kādu kustību vai gaismas atblāzmu, kas varētu liecināt par ienaidnieka tuvošanos. Taču drīz vien jaunekļa domas aizklīda no šīs garlaicīgās nodar­bes, sapņainā juceklībā svaidīdamās no viena priekšmeta pie cita. Viņš iekoda vaiga iekšpusē, lai piespiestu sevi sakopot uzmanību. Tik siltā laikā bija grūti palikt nomodā…

Rorans priecājās, ka viņam nebija iekritusi kāda no divām sardzes maiņām pirms rītausmas, jo tās neļāva kārtīgi izgulēties, tāpēc visu dienu viņš jutās noguris.

Uzbrāzmoja vējš, pakutinādams ausi un likdams pār kaklu pār­skriet nelāgai nojausmai. Savādais pieskāriens nobiedēja Roranu, nodzēsdams visas sajūtas un to vietā atstādams vien pārliecību, ka viņam un pārējiem kārvahalliešiem draud nāves briesmas. Sirdij strauji sitoties, viņš drebēja kā drudzī, savaldīdamies, lai nebūtu jāņem kājas pār pleciem.

Kas ar mani notiek ?! Pat bultas uzlikšana uz stiegras prasīja neticamu piepūli.

Austrumos pie apvāršņa pavīdēja ēna. Saskatāma vien kā tukšums starp zvaigznēm, tā līdzīgi saplosītam šķidrautam slī­dēja pār debesīm, līdz aizsedza mēnesi, kur tā uz brīdi aizkavējās.

Izgaismotus no aizmugures, Rorans ieraudzīja razaku dīvainā auļotāja caurspīdīgos spārnus.

Melnais neradījums atvēra knābi un izgrūda garu, griezīgu spiedzienu. Rorans saviebās skaņas skaļums un augstums sāpīgi iedzēla ausīs, asinis stindzināja, bet prieku un cerību pārvērta nomāktībā un izmisumā. Kliedziens pamodināja visu mežu. Putni un dzīvnieki daudzu jūdžu apkārtnē pamodās ar satrauktu, baiļu pārņemtu balsu kori, un, Roranam par lielu satraukumu, tiem pievienojās arī kārvahalliešu nu jau pavisam nelielais ganām­pulks.

Streipuļodams no koka pie koka, Rorans atgriezās nometnē, čukstēdams ikvienam sastaptajam: Tuvumā ir razaki. Esiet klusi un palieciet savās vietās. Viņš ievēroja, ka arī pārējie sargi steidzīgi apstaigā ciematniekus, atgādinādami tiem ko līdzīgu.

No telts ar šķēpu rokā izmetās Fisks un ierēcās: Vai mums uzbrūk? Kas sacēla šo nolāpīto… Tajā mirklī Rorans uzgāzās virsū namdarim, lai apklusinātu viņu, un, nogāzies uz ievainotā labā pleca, sāpēs izgrūda apslāpētu vaidu.

- Razaki, Rorans nogārdza.

Fisks sastinga un čukstus vaicāja: Ko man darīt?

- Palīdzi nomierināt lopus.

Abi kopā aizlavījās cauri nometnei uz tuvējo pļaviņu, kur nakšņoja kazas, aitas, ēzeļi un zirgi. Zemnieki, kam piederēja vairums mājlopu, gulēja tuvāk saviem aizbilstamajiem; viņi bija pamodušies un mēģināja nomierināt dzīvniekus. Rorans pateicās liktenim, ka savā paranojā bija uzstājis, lai lopus piesietu gar pļa­vas malu, kur koki un krūmi palīdzētu tos paslēpt no nevēlamām acīm.

Mēģinādams nomierināt aitu pulciņu, Rorans pacēla skatienu uz baiso melno ēnu, kas vēl arvien aizsedza mēnesi kā milzīgs sikspārnis. Jauneklis ar šausmām pamanīja, ka tā sāk virzīties uz viņu slēptuves pusi. "Ja tas briesmonis atkal iebrēksies, mēs būsim pagalam."

Tad, kad razaks parādījās virs nometnes, vairums dzīvnieku bija apklusuši, izņemot kādu ēzelīti, kurš spītīgi turpināja īdēt.

Rorans, ilgi negaidīdams, nometās uz viena ceļa, uzmeta bultu uz stiegras un ietrieca to lopiņam starp ribām. Šāviens trāpīja tieši mērķī, un dzīvnieks bez skaņas novēlās zemē.

Tomēr izrādījās par vēlu ēzeļa brēcienus bija sadzirdējis razaks. Briesmonis pagrieza galvu klajuma virzienā un sāka nolaisties, izstiepis nagus uz priekšu un apdvesdams visu ar neiz­turamu smirdoņu.

"Ir pienācis laiks, lai pārliecinātos, vai mēs spējam nogalināt visļaunākos murgus," Rorans nodomāja. Fisks, nometies kņūpus viņam līdzās, pasvārstīja rokā šķēpu, gatavodamies sviedienam, tikko bi'iesmonis nonāktu aizsniedzamības robežās.

Mirklī, kad Rorans uzvilka loku cerēdams sākt un beigt kauju ar vienu trāpīgu šāvienu -, viņa uzmanību novērsa kus­tību vilnis mežmalā. No krūmiem izlēkšoja briežu bars. Tie aizauļoja pāri pļavai, nelikdamies ne zinis par kārvahalliešiem un lopiem, jo dzīvniekus dzina vienīgi alkas izglābties no razaka. Gandrīz veselu minūti brieži šāvās garām Roranam, sacirzdami mālaino augsni ar saviem asajiem nagiem un pa brīdim pazibinādami mēnessgaismā balto ieloku ieskautās acis. Pārbiedētie radījumi atradās tik tuvu, ka jauneklis spēja saklausīt to saraus­tīto elpu.

Šķita, ka daudzie brieži izkliedējuši briesmoņa aizdomas un novērsuši tā uzmanību no ciematniekiem, jo spārnotais monstrs likās pārdomājam, tad apmeta vēl vienu loku pār pļavu, lai pēcāk pagrieztos uz dienvidu pusi un aizslīdētu tālāk gar kori, beigu beigās pazuzdams naktī.

Rorans un pārējie kārvahallieši palika kā sastinguši savās slēptuvēs, līdzīgi plēsoņas medītiem trušiem, kuri baidās, ka razaka aizlidošana ir tikai manevrs, lai izvilinātu tos atklātā vietā, kur tiem uzbruktu otrs radījums, kas palicis uzglūnēt no slēpņa. Saspringuši un uztraukti viņi nogaidīja vairākas stun­das, vairīdamies pakustināt kaut pirkstu, ja nu vienīgi tādēļ, lai uzvilktu loku.

Kad mēness sāka laisties uz rietu, tālumā atskanēja razaka sirdi stindzinošā kliedziena atbalss… un tad viss noklusa.

"Mums paveicās," Rorans nosprieda, pamozdamies nākamajā rītā. "Bet mēs nevaram paļauties, ka veiksme mūs izglābs arī nākamajā reizē."

Pēc razaka parādīšanās nevienam vairs nebija iebildumu pret ceļošanu baržā. Gluži pretēji, visi vēlējās pēc iespējas ātrāk doties projām, daudzi pat apjautājās Roranam, vai nevar sarunāt aizce­ļošanu jau šodien, nevis gaidīt līdz rītam.

- Kaut nu tas būtu iespējams, viņš atbildēja, taču mums vēl ir pārāk daudz darāmā.

Vēl pirms brokastīm viņš kopā ar Horstu un vēl vairākiem vīriem devās uz Nardu. Rorans apzinājās, ka viņš riskē, jo varēja tikt sazīmēts, tomēr veicamais uzdevums bija pārāk svarīgs, lai uzticētu to kādam citam. Turklāt jauneklis bija pārliecināts, ka šobrīd viņa izskats stipri atšķiras no plakātā attēlotā, tāpēc nevie­nam neienāks prātā, ka tas varētu būt viens un tas pats cilvēks.

Šoreiz viņi iekļuva pilsētā bez kādām grūtībām, jo pie vārtiem stāvēja cits sargu pāris. Viņi devās uz ostu un aizgādāja Klovisam salīgtos divus simtus kronu. īpašnieks komandēja vīru pulciņu, kas gatavoja baržas braucienam.

- Paldies tev, Dižveseri, kapteinis pateicās, piesiedams mai­siņu ar monētām pie jostas. Kas gan labāk par zeltu padara gai­šāku cilvēka dienu? Viņš aizveda kārvahalliešus pie darba galda un izritināja uz tā Nardas apkārtnes ūdeņu karti ar piezīmēm par dažādu straumju stiprumu, klinšu, smilšu sēkļu un citu bīstamu veidojumu izvietojumu un dziļuma mērījumiem daudzu gadu des­mitu garumā. Ar pirkstu novilcis līniju līdz mazam līcītim tieši uz dienvidiem no Nardas, Kloviss sacīja: Te mēs uzņemsim jūsu lopus. Šajā gadalaikā paisumi un bēgumi nav lieli, taču mēs nevē­lamies cīnīties ar tiem, tāpēc neņemiet ļaunā, bet mums jādodas projām tūlīt pēc tam, kad paisums sasniegs augstāko punktu.

- Paisums? Rorans pārvaicāja. Vai tad vieglāk nebūtu sagaidīt bēgumu un ļaut tam iznest mūs jūrā?

Kloviss pielika pirkstu pie deguna un piemiedza aci. Jā, tas tiesa, un arī es esmu tā sācis ne vienu vien braucienu. Taču šoreiz negribam atrasties pludmalē, dzenot jūsu lopus uz klāja, kad sāk celties ūdens, tas aiznestu mūs tālāk uz zemes pusi. Ja izvēlēsimies paisumu, tad tādas briesmas nedraudēs. Tiesa, mums jākustas raiti, lai nepaliktu uz sēkļa, kad ūdeņi sāks atkāpties. Ja tas izdosies, jūra papūlēsies mūsu vietā, ko?

Rorans pamāja. Viņš uzticējās Klovisa pieredzei. Cik viru vajadzēs, lai aizpildītu komandas?

- Nu, man izdevās atrast septiņus puišus spēcīgus, uzti­camus, labus jūrniekus, kas piekrita šim mazajam, dīvainajam piedzīvojumam. Lieciet aiz auss, vairums vīru vakar, kad viņus sadzinu rokā, strēba grādīgo, nodzerdami pēc pēdējā brauciena saņemto algu, bet rīt no rīta viņi būs skaidri kā stikliņi, to es varu apsolīt. Tā kā varēju atrast tikai septiņus, man vajadzētu vēl četrus.

- Skaidrs. Būs četri, Rorans atbildēja. Mani vīri neko nesa­prot no jūrā braukšanas, toties ir spēcīgi un gatavi mācīties.

Kloviss nokrekšķējās. Katrā braucienā es šā vai tā parasti ņemu līdzi pārīti jauniņo. Ja tik šie izpildīs pavēles, viss būs kārtībā. Ja ne, dabūs ar atsaites tapu pa galvu, to es apsolu. Man vajadzēs deviņus sargus pa trim uz katras liellaivas. Bet tiem nu gan nevajadzētu būt tik zaļiem kā jūsu jūrnieki, citādi es nekustēšu projām no šīs piestātnes, pat ja jūs piesolītu man visu pasaules viskiju.

Rorans atļāvās drūmi pasmaidīt. Katrs mans vīrs ir daudz­kārt pārbaudīts kaujā.

- Un viņi visi pakļaujas tev, Dižveseri? vaicāja Kloviss. Vēro­dams Gedriku, Delvinu un pārējos, kurus viņš redzēja pirmo reizi, kapteinis pakasīja zodu. Cik daudz vīru tev ir?

- Pietiekami.

- Pietiekami, tu saki. Es tikai lauzīju galvu. Tad Kloviss atmeta ar roku. Neliecies par mani ne zinis! Mana mēle reizēm skrien pa priekšu veselajam saprātam vismaz tēvs mani par to strostēja. Mans pirmais palīgs, vārdā Torsons, šobrīd pie tirgotāja iepērk pārtiku un aprīkojumu. Jums tak lopi būs jābaro, ja pareizi saprotu?

- Tas tiesa.

- Tad varbūt atgādājiet barību šurp! Sakrausim tilpnēs, tikko būsim uzslējuši mastus.

Visu rīta cēlienu un pēcpusdienu Rorans un pārējie Kārva­hallas vīri nopūlējās vaiga sviedros, lai nogādātu Loringa dēlu sagādāto pārtiku no noliktavas, kur tā glabājās, uz nojumēm, kur ceļam tika postas baržas.

Kad Rorans pa laipu uznesa uz "Edelīnas" klāja un padeva jūrniekam, kas gaidīja tilpnē, maisu ar miltiem, Kloviss nogrozīja galvu: Vairums te nebūt nav lopu barības, Dižveseri.

- Tas tiesa, Rorans atbildēja. Bet mums tas viss ir vaja­dzīgs. Viņam par lielu atvieglojumu, Kloviss neuzmācās ar izprašņāšanu.

Kad viss bija sanests tilpnēs, Kloviss pasauca Roranu. Jūs varat doties atpakaļ. Mēs ar puišiem sakārtosim pārējo. Tikai atceries trīs stundas pēc saullēkta tev ar visiem solītajiem vīriem ir jābūt piestātnē, citādi mēs nokavēsim paisumu.

- Mēs būsim klāt.

Atgriezies nometnē, Rorans palīdzēja Elēnai un pārējiem sasai­ņot mantas. Tam nevajadzēja daudz laika, jo viņi bija pieraduši ik rītu nometni nojaukt. Tad viņš izvēlējās duci vīru, kuriem kopā ar viņu nākamajā rītā vajadzēja doties uz Nardu. Visi ciema vīri bija dūšīgi karotāji, taču Rorans lūdza labākos, tādus kā Horsts un Delvins, palikt kopā ar pārējiem kārvahalliešiem, gadījumāja parādītos Impērijas kareivji vai atgrieztos razaki.

Kad iestājās nakts, ciematnieki sadalījās divās grupās. Rorans, tupēdams uz klintsbluķa, noskatījās, kā Horsts aizved ļaužu rindu lejup pa nogāzi uz līcīti, kur tie rīt sagaidīs liellaivas.

Pienāca Orvals un sakrustoja rokas uz krūtīm. Kā tu, Dižve­seri, domā, vai viņi būs drošībā? Viņa balsī jautās uztraukums, gluži kā uzvilkta loka stiegra.

Arī Rorans bija nemierīgs, tomēr viņš atbildēja: Domāju, ka viss būs kārtībā. Varu saderēt ar tevi uz mucu sidra, ka viņi vēl saldi gulēs, kad mēs rīt piestāsim krastā. Tu, sev par prieku, varēsi pamodināt Nollu. Kā tas izklausās? Orvals pasmaidīja, kad Rorans pieminēja viņa sievu, un pamāja, vismaz ārēji atguvis sirdsmieru.

Es ceru, ka man ir taisnība. Rorans palika tupam uz bluķa, salīcis kā skarba gārgola, kamēr ciematnieku tumšā virkne nepagaisa no skatiena.

Vīri pamodās stundu pirms rītausmas, tikko debesis sāka iekrāsoties gaiši zaļas. Miklais nakts gaiss stindzināja roku pirk­stus. Rorans apslacīja seju ar ūdeni, tad uzsēja mugurā loku un bultu maku, aizbāza aiz jostas veseri un paņēma rokās Fiska gata­voto vairogu un Horsta kalto šķēpu. Arī pārējie apbruņojās līdzīgi, tikai aplikdami kaujās pie Kārvahallas iegūtos zobenus.

Visi trīspadsmit vīri skriešus devās lejup pa nogāzi, līdz nonāca pie Nardas ceļa un drīz pēc tam arī pie pilsētas galvenajiem vārtiem. Rorans ar bažām ievēroja, ka sardzē atkal stāv tie divi kareivji, kuri bija prašņājuši viņus pirmajā reizē. Arī tagad ieeju pilsētā aizšķērsoja sakrustotas āvas.

- Šoreiz jūsu ir krietni vairāk, sirmais secināja. Arī sejas ir citas. Izņemot tevi. Viņš norādīja uz Roranu. Laikam tu gribi, lai es noticu, ka arī šķēpu un vairogu tu izmanto, lai virpotu podus?

- Nē. Mūs salīga Kloviss, lai mēs aizsargātu viņa liellaivas ceļā līdz Teirmai.

- Jūs? Algotņi? Kareivji sāka smieties. Tak iepriekš teicāt, ka tirgotāji.

- Par sargāšanu maksā labāk.

Sirmais vīrs saviebās. Tu melo. Es reiz izmēģināju algotņa amatu un biežāk gāju gulēt neēdis nekā ēdis. Cik tad jūsu tirgotāju pulks ir liels? Septiņi vakar un divpadsmit šodien trīspadsmit, ieskaitot tevi. Izskatās pārāk liels pulks pāris vei­kalnieku pavadīšanai. Sarga acis samiedzās šaurāk, kad viņš ņēmās pētīt Rorana seju. Tu izskaties kaut kur redzēts. Kā tad tevi godāt?

- Dižveseris.

- Un varbūt tavs priekšvārds ir Rorans, ko…

Rorans trieca šķēpu uz priekšu, caururbdams sirmā kareivja kaklu. Izšļācās spilgti sarkanu asiņu šalts. Atlaidis šķēpa kātu, Rorans izrāva veseri un pagriezās, lai ar vairogu atvairītu otra kareivja āvu. Tad veseris apmeta gaisā slaidu loku un Rorans sašķaidīja vīra bruņucepuri.

Viņš elsodams stāvēja starp abiem līķiem. Tagad esmu noga­linājis desmit. ^

Orvals un pārējie vīri satriekti vērās uz Roranu. Nespēdams izturēt viņu skatienus, Rorans uzgrieza tiem muguru un pamāja uz caurteku, kas bija izbūvēta zem ceļa. Paslēpiet ķermeņus, pirms kāds tos ir pamanījis, viņš strupi pavēlēja. Vīri metās izpildīt rīkojumu, bet Rorans tikmēr nopētīja mūrus, vai nemanīs vēl kādu sargu. Par laimi, nevienu nemanīja nedz uz mūriem, nedz uz ielas vārtu tuvumā. Viņš noliecās un izrāva savu šķēpu, ar zāles kumšķi notīrīja asmeni.

- Darīts, izrāpies no grāvja, ziņoja Mandels. Par spīti bārdai, jaunais vīrietis izskatījās bāls.

Rorans pamāja un, saņēmis dūšu, vērsās pie vīriem. Klau­sieties. Mēs dosimies uz piestātnēm raitā, bet nosvērtā solī. Mēs neskriesim. Ja sacelsies trauksme iespējams, kāds tomēr kaut ko dzirdēja vai manīja -, izturieties pārsteigti, izrādiet ziņkāri, bet ne bailes. Lai ko jūs darītu, nedodiet cilvēkiem iemeslu turēt mūs aizdomās. No tā ir atkarīgas jūsu tuvinieku un draugu dzīvības. Ja mums uzbruktu, jāparūpējas tikai par vienu lai baržas dotos ceļā. Nekam citam nav nozīmes. Vai visi visu saprata?

- Skaidrs, Dižveseri, vīri atbildēja.

- Tad ejam.

Soļodams cauri Nardai, Rorans izjuta tādu spriedzi, ka likās viņš varētu uzsprāgt tūkstoš sīkās lauskās. Par ko es esmu sevi padarījis? viņš prātoja. Jauneklis nopētīja katru pretimnācēju vīrus, sievietes, bērnus, pat suņus, mēģinādams saskatīt iespēja­mos ienaidniekus. Viss apkārt šķita nedabiski spilgts un izzīmēts līdz katram sīkumam; likās, ka viņš spēj saskatīt katru diedziņu cilvēku drānās.

Ostā viņi nonāca bez kādiem kavēkļiem. Kloviss ieminējās: Agri gan, Dižveseri. Man tas cilvēkos patīk. Ļaus mums visu sakārtot uz Ūsiņu, pirms dodamies jūrā.

- Vai mēs varam būrāt projām jau tagad? Rorans vaicāja.

- Tas nu gan nebūtu prāta darbs. Jāpagaida, līdz paisums būs beidzis kāpt, jā gan. Kloviss apklusa un pirmo reizi kārtīgi nopētīja trīspadsmitnieku. Tad kapteinis sacīja: Klau, kas noti­cis, Dižveseri? Jūs izskatāties tā, it kā būtu redzējuši vecā labā Galbatoriksa rēgu.

- Tas nav nekas tāds, ko pāris stundās svaigā jūras gaisā nevarētu izvēdināt, Rorans attrauca. Viņš bija tā uztraucies, ka nespēja pasmaidīt, tomēr izdarīja visu iespējamo, lai sejas izteiksme kļūtu kaut nedaudz rāmāka, tā cerot nomierināt kap­teini.

Kloviss uzsvilpa un pasauca divus jūrniekus no baržām. Abi bija nosauļojušies lazdu rieksta brūnumā. Šis te ir Torsons, mans pirmais palīgs, kapteinis iepazīstināja, norādīdams uz vīru labajā pusē. Uz Torsona kailā pleca bija ietetovēts lidojošs pūķis. Viņš būs galvenais uz "Meribellas". Un šis melnais suns ir Flints. Viņš komandēs "Edelīnu". Kamēr esat uz klāja, katrs viņu vārds ir likums tāpat kā manējais uz "Sarkanā vepra". Jūs visi paklausieties viņiem un man, nevis Dižveserim… Tagad, ja sapratāt mani, varat to apliecināt ar skaļu "jā".

- Jā, atsaucās kārvahallieši.

- Tā, tagad tiekam skaidrībā: kuri būs palīgi un kuri apsargi? Pat ja no tā būtu atkarīga mana dzīvība, es nespētu atšķirt vienus no otriem.

Jau piemirsuši Klovisa piekodinājumu, ka tagad visu noteiks viņš, nevis Rorans, ciematnieki pievērsās jauneklim, lai saprastu, vai paklausīt kapteinim. Rorans pamāja, un vīri sagrupējās divos pulciņos, kurus Rorans sadalīja vēl sīkākās grupiņās, norādot, uz kuras baržas katram kārvahallietim kāpt.

Turpmākās pusstundas laikā Rorans kopā ar jūrniekiem bei­dza gatavot "Sarkano vepri" ceļam, vienlaikus klausīdamies, vai nemanīs kādu trauksmes zīmi. Mūs sagūstīs vai pat nogalinās, ja kavēsimies ilgāk, viņš nodomāja un, uzmetis skatienu ūdenslīme­nim pie piestātņu pāļiem, norausa no pieres sviedrus.

Rorans satrūkās, kad Kloviss saņēma viņa apakšdelmu.

Gluži neapzināti jauneklis paķēra veseri un līdz pusei izvilka no aizjostes. Nemiers bija aizžņaudzis kaklu.

Klovisu šāda iztrūkšanās pārsteidza. Klau, Dižveseri, es tevi visu laiku vēroju un netieku gudrs kā tu panāc tādu uzticību no saviem vīriem? Esmu burājis ar neskaitāmiem kapteiņiem, pat nespēšu visus atcerēties, tomēr neviens no tiem nav spējis panākt tādu paklausību, nepaceļot balsi.

Rorans nesavaldījās un iesmējās. Es tev atklāšu savu noslē­pumu. Es viņus izglābu no verdzības vai pat apēšanas.

Klovisa uzacis uzrāvās augšup teju līdz vietai, kur sāka augt mati. Vai tiešām? Tas nu būtu stāsts, ko es gribētu dzirdēt.

- Negribētu vis.

Pēc mirkļa Kloviss atzina: Nē, laikam tev taisnība. Viņš paskatījās pāri bortam. Kaut mani pakārtu. Cik nu saprotu, mēs varam atdot galus. O, un tur nāk mana mazā Galina, tieši laikā kā tāds pulkstenītis.

Ducīgais vīrs pārlēca uz laipas, no tās uz piestātnes, kur apskāva tumšmatainu, gadus trīspadsmit vecu meiteni un sie­vieti, kura, pēc visa spriežot, bija viņas māte. Kloviss sabužināja meitenes matus un noteica: Uzvedies godīgi, kamēr būšu pro­jām, sarunājuši?

- Jā, tēt.

Vērodams, kā Kloviss atvadās no savējiem, Rorans iedomā­jās kareivjus, kas gulēja grāvī pie pilsētas vārtiem. "Arī viņiem, iespējams, bija ģimene. Sievas un bērni, kuri viņus mīlēja, un mājas, kurās katru vakaru atgriezties…" Kaklā sakāpa nelabums, tāpēc, lai nesāktu vemt, viņš piespieda sevi domāt par gaidāmo ceļojumu.

Kārvahallieši uz liellaivām izskatījās arvien satrauktāki. Bai­dīdamies, ka viņi varētu zaudēt savaldību, Rorans izstaigājās pa klāju un izstaipījās, izlikdamies pilnīgi mierīgs. Beidzot Kloviss uzkāpa atpakaļ uz "Sarkanā vepra" un uzsauca: Atdodam galus, puiši! Mūs sauc sāļie plašumi!

Viri uzvilka laipas uz klāja, atraisīja virves, kas noturēja liel­laivas pie piestātnēm, un uz visām trijām baržām pacēla buras. Gaisā ieskanējās pavēles, ko drīz nomainīja dziedoša sasaukša­nās tur vīri ritmā vilka tauvas.

Viņiem aiz muguras uz piestātnes palika stāvam Galina un viņas māte, vērodamas, kā baržas dodas jūrā. Viņas sastingušas klusēja, un pāri abu drūmajām sejām tumšas ēnas meta kapuces.

- Mums, Dižveseri, ir paveicies, Kloviss noteica, uzsizdams jauneklim pa plecu. Šodien vējš mums bišķi palīdz. Varbūt mums pat nevajadzēs ķerties pie airiem, lai tiktu līdz līcītim, pirms paisumu nomainīs bēgums!

Kad "Sarkanais vepris" bija Nardas līča vidū un vēl savas desmit minūtes līdz atklātas jūras solītajai brīvībai, notika tas, par ko Rorans bija baidījies, pāri viļņiem no akmens ēku puses atskanēja zvanu un tauru skaņas.

- Kas tur? viņš vaicāja.

- Nezinu gan, Kloviss novilka. Saraucis pieri, viņš vēroja pilsētu. Varētu būt ugunsgrēks, tiesa, dūmus nekur nemana. Varbūt apkaimē pamanīti urgļi… Tad kapteiņa sejā iezagās rūpju rieva. Vai jūs no rīta kādu uz ceļa nemanījāt?

Rorans papurināja galvu, baidīdamies, ka balss viņu var nodot.

Flints iznāca viņiem līdzās uz "Edelīnas" klāja un uzsauca:

- Kaptein, vai griezīsimies atpakaļ? Rorans sagrāba baržas sānu ar tādu spēku, ka sadzina skabargas zem nagiem, gatavs iejaukties, tomēr negribēdams izskatīties pārāk satraukts.

Atrāvis skatienu no Nardas, Kloviss noaurojās: Nē. Mēs nokavēsim paisumu.

- Skaidrs, kaptein! Bet es atdotu dienas algu, lai uzzinātu, kas tur par traci.

- Es arī, Kloviss nomurmināja.

Ēkām un mūriem aiz muguras sarūkot arvien mazākiem, Rorans notupās baržas pakaļgalā, apņēma ceļgalus ar rokām un atspiedās pret kajītēm. Viņš paskatījās debesīs, izbrīnīts par to dziļumu, dzidrumu un krāsu, tad pameta skatienu atpakaļ "Sar­kanā vepra" mutuļojoši zaļajā ķīļūdenī, kurā plīvoja jūraszāļu lentes. Liellaivas šūpošanās ieaijāja viņu kā šūpulis. "Cik gan skaista diena," viņš nodomāja, pateicīgs, ka var to piedzīvot.

Kad baržas tika ārā no ostas Roranam par milzīgu atvieg­lojumu jauneklis pa kāpnēm uzkāpa uz klāja aiz kajītēm, kur stāvēja Kloviss, turēdams roku uz stūres sviras un vadīdams liellaivu. Kapteinis sacīja: O, ceļojuma pirmā diena vienmēr ir priecīga satraukuma pilna, tikai vēlāk tu saproti, cik draņķīgs ir ēdamais, un sāc ilgoties pēc mājām.

Rorans apzinājās, ka viņam vajag izdibināt pēc iespējas vairāk par baržas vadīšanu, tāpēc iztaujāja Klovisu par dažādu uz klāja redzamu ierīču nosaukumiem un pielietojumu. Kapteinis ar lielu prieku izstāstīja jauneklim par baržu un kuģu vadīšanu, kā arī par burāšanas mākslu kopumā.

Pēc divām stundām Kloviss norādīja uz šauru pussalu, kas stiepās šķērsām viņu kursam. Aiz tās būs mūsu līcītis. Rorans izslējās pilnā augumā pie laivas borta un izstiepa kaklu, mēģinā­dams pārliecināties, ka ar kārvahalliešiem viss ir kārtībā.

Kad "Sarkanais vepris" aplieca akmeņaino zemesragu, līcīša tālajā malā atklājās balta smilšu pludmale, kurā bija sapulcējušies bēgļi no Palankāra ielejas. Ļaudis uzgavilēja un sāka māt, kad aiz klintīm parādījās baržas.

Rorans atviegloti nopūtās.

Līdzās stāvošais Kloviss nešpetni nolamājās. Man bija nelāga nojauta no pirmā brīža, kad tu, Dižveseri, parādījies manā pagalmā. Mājlopi, ko tu neteiksi. Bāc! Apvedi mani ap stūri kā puiku, tā gan!

- Tu aizvaino mani, Rorans atbildēja. Es nemeloju. Šis ir mans ganāmpulks, un es esmu tā gans. Vai tad es nedrīkstu viņus nosaukt par "avīm", ja vēlos?

- Sauc šos, kā gribi, bet es nesalīgu vest cilvēkus uz Teirmu. Kādēļ gan tu man neatklāji, ko taisies pārvadāt, es tagad sāku prātot un vienīgā atbilde, ko spēju saskatīt pie apvāršņa, liecina: lai kas tev būtu aiz ādas, tas nozīmē nepatikšanas… nepatikšanas tev un nepatikšanas man. Man vajadzētu jūs vienkārši izsēdināt krastā un atgriezties Nardā.

- Bet tu to nedarīsi, Rorans stindzinoši klusi noskaldīja.

- Tiešām? Kāpēc tad ne?

- Tāpēc, Klovis, ka man šīs baržas ir vajadzīgas, un es darīšu visu iespējamo, lai tās paturētu. Visu. Izpildi salīgto, un tevi gaida mierīgs ceļojums un atkalredzēšanās ar Galinu. Ja ne… Draudi izklausījās draņķīgāk, nekā bija domāti; Rorans netaisījās noga­lināt Klovisu, tomēr, ja kapteinis nepiekristu, viņš bija gatavs nardieti izsēdināt jebkurā piekrastē.

Klovisa seja piesarka, taču viņš pārsteidza Roranu, nokremšļojoties un nosakot: Skaidrs, Dižveseri. Apmierināts ar kap­teiņa piekrišanu, Rorans atkal pievērsās pludmalei.

Tad aiz viņa kaut kas noklakšķēja.

Gluži instinktīvi Rorans pieliecās, palēca sāņus un aizsedza galvu ar vairogu. Viņa roka nodrebēja, kad pret vairogu sašķīda atsaites tapa. Rorans nolaida aizsegu un drūmi paskatījās uz Klo­visu, kurš pa klāju lēnām kāpās atpakaļ.

Rorans papurināja galvu, nenovērsdams acis no pretinieka.

- Tu, Klovis, mani nepieveiksi. Es vaicāšu vēlreiz: vai tu pildīsi salīgto? Ja ne, es izsēdināšu tevi krastā, pārņemšu laivas savā ziņā un piespiedīšu tavus vīrus kopā ar mani doties līdz Teirmai. Es nevēlos izpostīt tavu arodu, bet ja tu mani piespiedīsi to darīt… Kā būs? Šis var būt parasts, mierīgs brauciens, ja tu mums palīdzēsi. Atceries, mēs tev jau samaksājām.

Saņēmies un lepni izriezis krūtis, Kloviss atbildēja: Ja es piekritīšu, tad tev būs jāpagodina mani ar skaidrojumu, kāpēc bija vajadzīga šī krāpšanās, kāpēc šie cilvēki atrodas krastā un no kurienes viņi nāk. Lai cik zelta tu man solītu, es nedarīšu neko tādu, kas neatbilst maniem uzskatiem; nedarīšu gan. Vai jūs esat laupītāji? Vai kalpojat nolāpītajam karalim?

- Tas, ko es varu izstāstīt, pakļaus tevi vēl lielākām bries­mām.

- Es uzstāju.

- Vai esi dzirdējis par Kārvahallu Palankāra ielejā? Rorans vaicāja.

Kloviss pasvārstīja plaukstu. Reizi vai divas. Kāpēc tu jautā?

- Tu redzi šo ciematu tur, pludmalē. Mums bez kāda iemesla uzbruka Galbatoriksa kareivji. Mēs pretojāmies, bet, kad stā­voklis kļuva ļaunāks, šķērsojām Kori un gar krastu sasniedzām Nardu. Galbatorikss ir piedraudējis ikviens kārvahallietis, lai tas būtu vīrs, sieva vai bērns, tiks nogalināts vai padarīts par vergu. Lai izdzīvotu, mums ir tikai viena iespēja nokļūt līdz Surdai. Rorans apzināti neminēja razakus; viņš negribēja pārbiedēt Klovisu līdz nāvei.

Rūdītais jūras vilks izskatījās nobālējis. Vai jums vēl arvien dzenas pakaļ?

- Dzenas gan. Tikai Impērijai mūs vēl ir jāatrod.

- Un vai tu zini, kāpēc pilsētā sacēlās trauksme?

Ļoti klusu Rorans atzina: Es nogalināju divus kareivjus, kas atpazina mani. Atzīšanās pārsteidza Klovisu kapteinim iepletās acis, viņš paspēra pāris soļu atpakaļ, un, sažņaudzoties dūrēm, zem apakšdelmu ādas noviļņoja muskuļi. Kāda būs tava izvēle, Klovis? Krasts jau ir tuvu.

Kad jūrnieka pleci nošļuka un no sejas nozuda bramanīgā izteiksme, Rorans zināja, ka guvis virsroku. Velns par stenderi! Es karalim neesmu nekāds draugs; aizgādāšu jūs līdz Teirmai. Bet pēc tam vairs negribu jūs ne acīs redzēt.

- Vai apsoli, ka nemēģināsi kādu nakti aizšmaukt vai kā citādi mūs piemānīt?

- Apsolu, apsolu.

Smiltis un akmeņi nošvirkstēja zem "Sarkanā Vepra" priekšvadņa, baržai piestājot pludmalē. Tai sekoja arī abas pārējās baržas. Ūdens bezgalīgā, ritmiskā sišanās pret krastu atgādināja milzīga briesmoņa elpošanu. Kad buras bija nolaistas un laipas izmestas krastā, Torsons un Flints ieradās uz "Sarkanā Vepra", lai noprasītu Klovisam, kas te īsti notiek.

- Mums ir mainījušies plāni, Kloviss atbildēja.

Rorans izskaidroja stāvokli paturēdams pie sevis patieso iemeslu, kāpēc kārvahallieši bija spiesti pamest Palankāra ieleju, tad izlēca smiltīs un devās ļaužu pūlī sameklēt Horstu. Pama­nījis kalēju, Rorans pavilka viņu sāņus un izstāstīja par diviem nogalinātajiem Nardā. Ja viņi sapratīs, ka es aizburāju jūrā kopā ar Klovisu, mums pakaļ var dzīties jātnieki. Tāpēc, jo ātrāk visi tiks uz baržām, jo labāk.

Horsts ieskatījās jauneklim dziļi acīs. Tu esi kļuvis par skarbu vīru, Roran, par tik skarbu, kāds es nekad nebūšu.

- Dzīve mani piespieda.

- Tikai neaizmirsti, kas tu esi.

Nākamās trīs stundas Rorans pavadīja, kraudams un kārto­dams ciematnieku mantas "Sarkanajā Veprī", līdz Kloviss atzina, ka viss ir kārtībā. Saiņus vajadzēja nostiprināt, lai tie, pēkšņi veļoties, kādu nesavainotu, turklāt tos nācās izvietot tā, lai barža taisni sēdētu ūdenī. Tas izrādījās visai sarežģīts uzdevums, jo saiņi bija dažāda lieluma un smaguma. Tad nācās uzmānīt uz klāja arī dzīvniekus, kuriem tas diez ko nepatika, un piesiet tos pie laivu bortā iestiprinātajiem dzelzs riņķiem.

Visbeidzot laivās sāka kāpt cilvēki. Arī viņus vajadzēja sasēdi­nāt līdzsvarā, lai baržas neapgāztos. Galu galā Kloviss, Torsons un Flints stājās liellaivu priekšgalā un izrīkoja tilpnē sakāpušos kārvahalliešus.

Kas tur noticis? Rorans izdzirdēja, ka pludmalē uzplaiksnījis strīds. Viņš aizspraucās līdz vietai, kur skanēja paceltās balsis, un ieraudzīja Kalitu tupam līdzās savam patēvam Veilandam un mēģinām nomierināt veco vīru.

- Nē! Es nekāpšu tajā briesmonī! Jūs mani nepiespiedīsiet, sūrojās Veilands. Viņš mētājās ar izkaltušajām rokām un daudzīja papēžus pret zemi, mēģinot izrauties no Kalitas skavām. No vīra mutes uz visām pusēm šķīda siekalas. Atlaid mani, es teicu! Atlaid!

Vairīdamās no sitieniem, Kalita sacīja: Viņš izturas dīvaini kopš pagājušā vakara.

"Visiem būtu bijis labāk, ja vecais vīrs būtu nomiris Korē, nevis sacēlis tādu traci tagad," Rorans nodomāja. Viņš pievienojās Kalitai, un kopā viņiem izdevās nomierināt Veilandu tiktāl, ka večuks pārstāja aurot un vicināt rokas. Kā atlīdzību par labo uzvedību

Kalita sagādāja viņam kaltētas gaļas gabaliņu, kas novērsa sirmā vira uzmanību. Kamēr Veilands savā bezzobu mutē kāri žļembāja gaļu, Roranam izdevās uzmānīt viņu uz "Edelīnas" klāja un iekār­tot nomaļākā stūrītī, kur viņš pārāk netraucētu pārējos.

- Kustiniet savas pēcpuses, miegamices, Kloviss uzsauca. Tūlīt sāksies bēgums. Hop, hop, hop.

Liellaivās vēl tika sasteigti pēdējie kārtošanas darbi, tad laipas ievilka baržās. Pludmalē palika savi divdesmit vīri, kas sadalījās pulciņos pie katras no baržām, lai iestumtu tās atpakaļ ūdenī.

Rorans vadīja vīrus pie "Sarkanā vepra". Skaļi saukdams, lai saskaņotu grūšanas ritmu, viņš kopā ar pārējiem pielika plecu milzīgajai baržai. Kājas dziļi grima pelēkajās smiltīs, baļķi un virves vaidēja, un gaisā jautās sviedru smārds. Brīdi likās, ka viņiem neizdosies izkustināt liellaivu, taču tad "Sarkanais vepris" nodrebēja un ieslīdēja par pēdas tiesu dziļāk ūdenī.

- Vēlreiz! Rorans uzsauca. Pēdu pa pēdai viņi iestūma baržu jūrā, līdz aukstais ūdens sniedzās stūmējiem līdz viduklim. Kāds lielāks vilnis pārvēlās pāri Rorana galvai, piešļākdams muti ar sālsūdeni. Viņš krietnu brīdi spļaudījās, mēģinot atbrīvoties no neparastās garšas, sāļums izrādījās krietni izteiktāks, nekā viņš bija iedomājies.

Kad barža bija nostumta no krasta un sāka līgoties viļņos, Rorans piepeldēja pie "Sarkanā vepra" un pa vienu no pāri bor­tam pārmestajām virvēm uzrāpās uz klāja. Tikmēr jūrnieki ar garām kārtīm ņēmās stumt liellaivu arvien tālāk no krasta; tāpat rīkojās arī "Meribellas" un "Edelīnas" komandas.

Tikko viņi bija nonākuši gana tālu no pludmales, Kloviss pavēlēja aizvākt kārtis un ķerties pie airiem; ar tiem jūrnieki iegrieza "Sarkanā vepra" priekšvadni līcīša mutes virzienā. Tad tika uzvilkta bura, iegriezta vieglajā vējiņā, un baržu trijotnes priekšgalā "Sarkanais vepris" pāri bangojošās jūras noslēpumai­najai dzelmei uzņēma kursu uz Teirmu.