Vecākais

VECĀKO PADOME

Eragons pamodās un, aizvēlies līdz gultas malai, pārlaida skatienu istabai, ko vāri izgaismoja lukturis ar pievērtām durtiņām. Viņš piecēlās sēdus unjjrīdi vēroja Safiru. Pūķa muskuļotie sāni pacēlās un nolaidās, plaušu milzīgajām plēšām dzenot gaisu caur zvīņotajām nāsīm. Eragons prātoja par ugunīgo elli, kuru viņa tagad prata izsaukt, kad vien vēlējās, un varenā, rēcošā straumē triekt no mutes pret jebkuru ienaidnieku. Tas bija varens skats, kad liesmas, kas spētu izkausēt metālu, plūda pār viņas mēli un spoži baltajiem zobiem, nenodarot pašai ne mazāko ļaunumu. Viņa pirmo reizi bija spļāvusi uguni, Eragonam cīnoties ar Durzu, no Troņheimas augstumiem traukdamās viņam palīgā. Safira bija varen lepna par jauniegūto spēju. Viņa pastāvīgi spēlē­jās ar mazām liesmu strūkliņām un izmantoja katru iespēju kaut ko aizdedzināt.

Tagad, kad Isidara Mitrims bija sašķaidīts, Eragons un Safira vairs nevarēja uzturēties pūķu mājoklī virs Troņheimas. Rūķi viņiem ierādīja mājokli kādā tukšā sardzes telpā pilsētas zemā­kajā līmenī. Telpa bija pamatīga, tiesa, griesti bija zemāki un sienas tumšākas.

Atceroties vakardienas notikumus, Eragonu atkal pārņēma izmisums. Jaunekļa acīs sakāpa asaras un sāka plūst lejup pa vaigiem. Vienu no karstajām lāsēm Eragons notvēra uz plaukstas. Līdz pat vēlam vakaram no Arjas nebija saņemtas nekādas ziņas. Līdz ar tumsas iestāšanos viņa iznāca no pazemes ejas nogurusi un noberztām kājām. Par spīti pieliktajām pūlēm un izmantotajām burvestībām, urgļi bija kā ūdenī iekrituši. Vie­nīgais, ko es atradu, bija šis, viņa sacīja un izritināja vienu no Dvīņu purpura talāriem, Murtaga apmetni un ādas cimdus. Drēbes bija saplosītas un asinīm klātas. Šīs lietas bija izmētā­tas melna bezdibeņa malā. Turp neveda neviena no rūķu ejām. Visticamāk, urgļi ir paņēmuši upuru bruņas un ieročus, bet

pašus nometuši no kraujas. Es mēģināju pieredzēt gan Murtagu, gan Dvīņus, bet man izdevās saskatīt vien bezdibeņa ēnas. Elfa ieskatījās Eragonam acīs. Piedod, bet viņu vairs nav.

Eragons skuma par Murtagu. Drausmīgo stindzinošā zaudē­juma un šausmu izjūtu vēl vairāk pastiprināja apziņa, ka pēdējo mēnešu laikā viņš sāk pie tās pierast.

Eragons nopētīja asaru, kas gulēja plaukstā, mazu, mirdzošu kupoliņu un tad nolēma pieredzēt pazudušo trijotni pats. Viņš apzinājās, cik bezcerīgi un veltīgi tas bija, bet vajadzēja pašam pārliecināties, ka Murtags ir zudis. Tomēr viņš nebija pārliecināts, vai vēlas gūt panākumus tajā, kas Arjai nebija bijis pa spēkam, vai justos labāk, ja izdotos saskatīt Murtaga sadragāto ķermeni guļam melnā bezdibenī kaut kur zem Farthenduras.

Eragons nočukstēja: Draumr kopa. Asaru apņēma tumsa, pārvērzdama to niecīgā nakts punktiņā uz jaunekļa sudrabotās plaukstas. Nozibēja neskaidra kustība, it kā putns būtu aizšāvies garām mākoņu aizsegtam mēnesim… un viss.

Līdzās pirmajai asarai nokrita otra.

Eragons ievilka dziļu elpu, atlaidās gultā un mēģināja nomie­rināties. Kopš Durzas cirstās brūces sadziedēšanas viņš apzinā­jās vienu tā bija pazemības pilna apziņa, ka uzvarēt izdevies, tikai pateicoties veiksmei. Ja nāksies cīnīties ar citu Ēnu, kādu razaku vai pašu Galbatoriksu, man ir jābūt stiprākam, lai cerētu uz uzvaru. Broms varēja man iemācīt vairāk, es zinu, ka varēja. Tomēr bez viņa atliek tikai viens doties pie elfiem.

Safiras elpa kļuva ātrāka, viņa atvēra acis un plati nožāvājās. Labrīt, mazais!

Vai tiešām šis rīts ir labs ? Eragons paskatījās lejup un atbalstī­jās uz dūrēs sažņaugtajām rokām. Tas ir briesmīgi… Murtags un Ažihads… Kāpēc gan ejās izvietotie sargkareivji nebrīdināja mūs par urgļiem? Kā gan tie briesmoņi spēja sekot Ažihada vienībai, palikdami nepamanīti?… Arjai ir taisnība, vakardienas notikumi bija dīvaini.

Iespējams, mēs nekad neuzzināsim, kas īsti tur notika, Safira samierinoši sacīja. Viņa piecēlās, ar spārniem skardama zemos griestus. Tev būtu jāpaēd, pēc tam mums jānoskaidro, kā vārdeni iecerējuši rīkoties. Nekavēsimies jauno vadoni var izvēlēties tuvāko stundu laikā.

Eragons piekrita, atcerēdamies, kā vakar visi bija izklīduši kur nu kurais Oriks ar nelaimes vēsti aizsteidzās pie karaļa Hrotgara, Jormundurs nogādāja Ažihada ķermeni uz vienu no Troņheimas zālēm, kur tas atradīsies līdz bērēm, tikai Aija viena un sastingusi vēroja pārējo gaitas.

Eragons piecēlās, apjoza Zaroku, uzmeta plecā loku, tad pie­liecās un pacēla Ledusliesmas sedlus. Tad viņa ķermenī iecirtās sāpju sirpis, likdams saļimt. Jauneklis locījās uz grīdas, pūlē­damies pieskarties mugurai. Viņš jutās tā, it kā viņu zāģētu uz pusēm. Kad plosošā sāpe sasniedza Safiru, pūķis ieņurdējās. Viņa ar prātu mēģināja remdēt Eragona ciešanas, taču neveiks­mīgi. Pūķa aste instinktīvi paslējās augšup, it kā gatavotos cīņai.

Pagāja vairākas minūtes, līdz lēkme pierima un no pēdējā sāpju dūriena palika vien atbalss. Eragons smagi elsoja. Seju klāja sviedri, mati bija salipuši šķipsnās, un acis sūrstēja. Viņš atlieca roku atpakaļ un trīcošiem pirkstiem aptaustīja rētu. Apdzijusī brūce šķita iekaisusi un svila. Pieskāriens lika tai iesmelgties. Safira pieliecās un piedūra purnu Jātnieka rokai. Turies, mazais…

Šoreiz bija ļaunāk, viņš sacīja, grīļīgi piesliedamies stāvus. Safira nostājās līdzās, lai Eragons varētu atbalstīties pret viņas plecu. Jauneklis noslaucīja seju un sāka piesardzīgi virzīties uz durvju pusi.

Vai jūties gana spēcīgs, lai ietu ?

Mums ir jāiet. Kā pūķim un Jātniekam mums visu priekšā ir jāizdara izvēle par labu nākamajam vārdenu vadonim. Iespējams, mums pat nāksies ietekmēt šo izvēli. Mums neklātos nelikties ne zinis par mūsu vārda svaru; tagad tam vārdenu acīs būs īpaša nozīme. Vismaz te vairs nav Dvīņu, kuri droši vien mēģinātu iesēs­ties Ažihada vietā. Pašreizējos apstākļos tā ir vienīgā labā ziņa.

Labi, bet lai Durza cieš tūkstošgadu mocības par to, ko noda­rīja tev.

Eragons kaut ko norūca pie sevis. Bet turies man līdzās.

Kopā viņi devās cauri Troņheimai uz tuvākās virtuves pusi. Gaiteņos un zālēs ļaudis apstājās un klanījās viņiem, murminot "Argetlam" vai "Ēnkāvi". Pat viens otrs rūķis pielieca galvu, tiesa, ne pārāk daudzi. Eragonu pārsteidza cilvēku nopietnās, drūmās sejas un tumšās drānas, kuras viņi bija apģērbuši, lai parādītu dziļās skumjas. Daudzas sievietes bija tērpušās pilnīgi melnā, un viņu sejas sedza mežģīņu plīvuri.

Virtuvē Eragons paņēma akmens paplāti ar ēdienu un apsē­dās pie zema galda. Safira vēroja savu Jātnieku, uzmanīdama, vai nesākas vēl viena lēkme. Vairāki cilvēki grasījās pienākt pie viņiem, bet pūķis atieza zobus un ieņurdējās, tā atgaiņājot nelūg­tos ciemiņus. Eragons brīdi knakstījās ap ēdienu, izlikdamies, ka apkārtējais viņu neinteresē. Beidzot, mēģinādams izmest no prāta domas par Murtagu, viņš vērsās pie Safiras ar jautājumu. Kuram, tavuprāt, ir gana liels atbalsts, lai uzņemtos vārdenu vadību tagad, kad Ažihads un Dvīņi ir zuduši ?

Viņa mirkli vilcinājās. Šāds atbalsts, iespējams, būtu tev, ja mēs tulkotu Ažihada pēdējos vārdus kā svētību savas lomas man­totājam. Pret tevi nez vai kāds iebilstu. Tomēr man tā neliktos prātīga izvēle. Ilgākā laikā tā sagādātu daudz galvassāpju.

Piekrītu. Turklāt tam nepiekristu Arja, un viņa var būt bīs­tama pretiniece. Elfi senvalodā nespēj melot, taču mūsu mēlē viņus nekas nekavē ja viņai tas liktos nevēlami, Arja varētu noliegt, ka Ažihads jelkad būtu teicis ko tamlīdzīgu. Nē, es nevēlos stāties vārdenu priekšgalā… Ko tu domā par Jormundwu?

Ažihads dēvēja viņu par savu labo roku. Diemžēl mēs nezinām neko daudz ne par viņu, ne citiem vārdenu vadoņiem. Kopš mūsu ierašanās ir pagājis tik īss laika sprīdis. Mums nāksies pieņemt lēmumu, balstoties uz izjūtām un iespaidiem, jo šajā reizē pieredze nepalīdzēs.

Eragons stumdīja zivs gabaliņu ap kartupeļu biezeņa pikuci. Neaizmirsti Hrotgaru un rūku klanus. Viņiem noteikti būs savs viedoklis. No elfiem tikai Arjai ir kāda teikšana jaunā vadoņa izvēlē šis lēmums tiks pieņemts, pirms elfi uzzinās par Ažihada bojāeju. Tomēr ar rūķiem nāksies rēķināties. Hrotgars ir labvēlīgs vārdeniem, bet, ja iebildīs pārāk daudz klanu, viņš var būt spiests atbalstīt vārdenu, kurš nav īsti piemērots vadoņa lomai.

Un kurš tas varētu būt?

Kāds viegli iespaidojams cilvēks. Eragons aizvēra acis un atlaidās sēžamajā. Šādu cilvēku Farthendurā nav mazums, par to nav nekādu šaubu.

-Ar

Krietnu brīdi abi klusējot prātoja par gaidāmajiem notiku­miem. Pirmā ierunājās Safira. Eragon, kāds vēlas runāt ar tevi. Es nespēju viņu aizbiedēt.

Kas? Jātnieks pavēra acis un tad atkal samiedza, līdz tās aprada ar gaismu. Pie galda stāvēja bāls jauneklis. Zēns blenza uz Safiru tā, it kā baidītos nokļūt viņai uz kārā zoba. Kas noticis? vaicāja Eragons, mēģinādams kliedēt jaunekļa bailes.

Zēns sastomījās, uztraukumā saminstinājās un visbeidzot paklanījās. Argetlam, tevi aicina Vecajo padome!

- Kas viņi tādi būtu?

Šis jautājums vēl vairāk samulsināja jaunekli. Padome bija… ir… cilvēki, kurus mēs tas ir, vārdeni, bijām izvēlējušies mūsu vārdā runāt ar Ažihadu. Tie bija viņa uzticamie padomdevēji, un tagad viņi vēlas tikties ar tevi. Tas ir liels gods! izmocījis savu sakāmo, zēns žigli pasmaidīja.

- Vai tu mani pavadīsi pie viņiem?

- Tieši tā.

Safira jautājoši palūkojās uz Eragonu. Viņš paraustīja plecus, atstāja ēdienu pusapēstu un pamāja zēnam, lai rāda ceļu. Jaunek­lis mirdzošām acīm vēroja Zaroku, bet tad sakautrējies nolaida acis.

- Kā tevi sauc? vaicāja Eragons.

- Džārša, kungs.

- Labs vārds. Un tu biji lielisks, nododot man šo svarīgo ziņu, vari būt lepns. Džārša starodams pielika soli.

Viņi nonāca pie arkveida akmens durvīm. Džārša tās atstūma. Skatam pavērās apaļa telpa, kuras zilos velvju griestus grez­noja zvaigznāji. Zāles vidū stāvēja apaļš marmora galds, kuru greznoja Dūrgrimst Ingeitum vapenis veseris, ko ieskāva div­padsmit zvaigžņu aplis. Pie galda sēdēja Jormundurs un vēl divi vīri viens slaids, otrs plecīgs; līdzās viņiem sieviete ar cieši sakniebtām lūpām, tuvu izvietotām acīm un rūpīgi nosmiņķētiem vaigiem un vēl kāda kundze ar milzīgu sirmu matu kodeļu un mātišķi mīļu seju, ar kuru krasi kontrastēja kuplā tērpa krokās manāmais dunča spals.

- Tu esi brīvs, Jormundurs vērsās pie Džāršas. Jauneklis aši paklanījās un izgāja no zāles.

Apzinādamies, ka viņu vēro, Eragons nopētīja telpu, tad apsē­dās brīvu krēslu rindas vidū tā, ka padomes locekļiem nācās pagriezties, lai viņu redzētu. Safira nometās viņam cieši aiz mugu­ras. Jātnieks juta, kā pūķa karstā elpa pa brīdim apdveš viņa skaustu.

Jormundurs paslējās krēslā, lai viegli paklanītos, tad nolai­dās atpakaļ sēdeklī. Paldies, ka varēji ierasties, Eragon, par spīti drauga zaudējumam. Šis ir Umerts, Ažihada padomdevējs norādīja uz garo vīru, Falberds tā sauca plecīgo, tad Sabreja un Elesari, viņš iepazīstināja ar abām sievietēm.

Eragons pielieca galvu, tad pēc mirkļa vaicāja: Vai arī Dvīņi bija šīs padomes locekļi?

Sabreja strauji nogrozīja galvu un ar garu nagu piesita pie galda. Viņiem nebija nekādas daļas gar padomi. Viņi bija glumi tipi pat vēl ļaunāk. īstas dēles, kas rūpējas tikai par savu labumu. Viņi nebūt nevēlējās kalpot vārdeniem. Tāpēc viņiem padomē nebija vietas. Pat galda otrā pusē Eragons juta viņas biezās, eļļainās smaržas, kas atgādināja trūdošu ziedu. Iedomājies šo salīdzinājumu, viņš aši apspieda smaidu.

- Gana. Mēs šeit neesam sapulcējušies, lai apspriestu Dvīņus, iejaucās Jormundurs. Ažihada bojāeja ir radījusi krīzi, kas ātri un pienācīgi jāatrisina. Ja Ažihada pēcteci neizvēlēsimies mēs, to izdarīs kāds cits. Hrotgars jau sazinājās ar mums, lai izteiktu līdz­jūtību. Lai cik pieklājīgs būtu rūķu karalis, viņš šobrīd noteikti kaļ pats savus plānus. Mums ir jāpatur prātā arī Duvrangragāta, burvestību zinātāji. Vairums no viņiem ir uzticami vārdeniem, tomēr pat mierīgākos laikos ir bijis grūti paredzēt viņu rīcību. Viņi var nolemt stāties pretī mūsu viedoklim, lai gūtu labumu paši sev. Mums ir vajadzīgs tavs atbalsts, Eragon, lai nodrošinātu papildu atbalstu cilvēkam, kuram būs jāstājas Ažihada vietā.

Falberds pieslējās stāvus un atbalstīja gaļīgās plaukstas pret galdu. Mēs pieci jau esam izlēmuši, ko atbalstīsim. Mēs esam vienisprātis, ka tā ir pareizā izvēle. Bet, vīrs pacēla resnu pirk­stu, pirms mēs to atklājam, tev ir jādod godavārds, ka nekas no sarunas nenonāks ārpus šīs telpas sienām. Vai nu tu piekritīsi mūsu izvēlei, vai neatbalstīsi to.

Kāpēc tādi nosacījumi ? Eragons vērsās pie Safiras.

Nezinu. Viņa nosprauslājās. Iespējams, tie ir slazdi… Bet šo izaicinājumu tev nāksies pieņemt. Tiesa, tu droši vien ievēroji, ka man viņi neko nelūdza zvērēt. Vajadzības gadījumā es varēšu izstāstīt Arjai visu, ko viņi teiks. Cik muļķīgi no viņu puses pie­mirst, ka esmu tikpat saprātīga būtne kā jebkurš cilvēks.

Pūķa vārdi nomierināja Eragonu, un viņš teica: Ļoti labi, es dodu savu godavārdu. Kam, jūsuprāt, būtu jākļūst par vārdenu vadoni?

Nasuadai.

Šis vārds izrādījās tik negaidīts, ka Eragons nolaida skatienu, drudžaini domādams. Nasuadu kā iespējamo Ažihada aizstājēju viņš nebija iedomājies meitenes jaunības dēļ viņa bija tikai pāris gadu vecāka par Eragonu. Protams, nebija īstu iemeslu, kāpēc Nasuada nevarētu stāties tēva vietā, tikai kāpēc Vecajo padome bija izvēlējusies tieši Ažihada meitu? Kāds viņiem no tā labums? Jaunais Jātnieks atminējās Broma padomu un mēģināja apcerēt tikko uzzināto no visiem iespējamiem viedokļiem, vienlaikus apzi­nādamies, ka lēmums viņam jāpieņem tūlīt un tagad.

Nasuadai ir dzelžains tvēriens, Safira atgādināja. Viņa līdzi­nāsies tēvam.

Iespējams, bet kāpēc viņi ir izvēlējušies tik jaunu meiteni ?

Lai iegūtu laiku, Eragons vaicāja: Kāpēc ne tu, Jormundur? Ažihads tevi dēvēja par savu labo roku. Vai tas nenozīmē, ka viņa vietā bija jāstājas tev?

Padomes locekļi neveikli saminstinājās. Sabreja iztaisnoja jau tā neticami taisno muguru un sažņaudza rokas sev priekšā uz galda. Umerts un Falberds drūmi saskatījās, bet Elesari tikai pasmaidīja, dunča spalam zvārojoties starp varenajām krūtīm.

- Tāpēc, Jormundurs iesāka, rūpīgi izvēlēdamies vārdus,

- ka toreiz Ažihads runāja par karošanas lietām, ne par ko vairāk. Turklāt es esmu šīs padomes loceklis, un mums ir kāda teikšana tikai tik ilgi, kamēr atbalstām cits citu. Būtu muļķīgi un bīstami vienam no mums pacelties pāri pārējiem. Kad Jormundurs beidza savu sakāmo, padome atviegloti uzelpoja un Elesari pat paplikšķināja pa Jormundura augšdelmu.

Ha! Safira iesaucās. Viņš, visticamāk, labprāt būtu stājies Aži­hada vietā, ja vien varētu piespiest pārējos šo atbalstīt. Paskat, kā viņi blenž uz Jormunduru. Kā avis uz vilku.

Vai drīzāk kā šakāļi.

- Vai Nasuadai pietiks pieredzes? Eragons vaicāja.

Elesari paliecās uz priekšu, uzgāzdamās galda malai. Es šeit

biju nodzīvojusi jau septiņus gadus, kad Ažihads pievienojās vār­deniem. Esmu vērojusi, kā Nasuada pieaug no mīļas meitenītes par nelokāmu sievieti. Varbūt viņai vēl reizēm vējš galvā, bet viņa ir laba izvēle vārdenu vadoņa lomai. Cilvēki viņu iemīlēs. Es, Elesari sirsnīgi paplikšķināja pa krūtīm, un mani draugi šajā padomē vienmēr palīdzēsim Nasuadai pārvarēt jebkuras grūtības. Viņai nekad netrūks mūsu padoma. Pieredzes trūkumam nevaja­dzētu kļūt par šķērsli tam, lai viņa ieņemtu tēva vietu.

Tagad Eragons visu saprata. Viņi grib izvēlēties raustāmu ķiparu!

- Ažihada bēres notiks pēc divām dienām, iestarpināja Umerts.

- Mēs esam iecerējuši uzreiz pēc tam iecelt Nasuadu par vārdenu jauno vadoni. Mums vēl ir jālūdz viņas piekrišana, bet, esmu pār­liecināts, viņa piekritīs. Mēs vēlamies, lai tu esi klāt brīdī, kad pasludinām viņu par Ažihada pēcteci, tad neviens, pat Hrotgars, nevarēs neko iebilst. Tad pat tu varētu zvērēt uzticību vārdeniem. Tas atdotu cilvēkiem ticību, kas līdz ar Ažihada nāvi ir sašķobīju­sies, un novērstu iespējamos šķelšanās mēģinājumus.

Uzticības zvērests!

Safira strauji pieskārās Eragona garam. Ievēro, viņi nevēlas, lai tu zvērētu Nasuadai, tikai vārdeniem kopumā.

Jā, un viņi vēlas būt tie, kas ieceļ Nasuadu, tas norādītu, ka padome ir varenāka par jauno vadoni. Viņi varēja lūgt Arjai vai mums, lai ieceļam Nasuadu, bet tas nozīmētu, ka viņi atzīst šīs darbības veicējs ir varenāks par ikvienu no vārdeniem. Ja viss notiks pēc viņu ieceres, viņi uzsvērs savu pārākumu pār Nasu­adu, ar uzticības zvēresta palīdzību iegūs varu pār mums, turklāt uzspodrinās savas spalvas ar to, ka Jātnieks būs visu priekšā atbalstījis Nasuadu.

- Kas notiktu, Eragons vaicāja, ja es izlemtu nepiekrist jūsu piedāvājumam?

- Piedāvājumam? Falberds, šķietami apmulsis, pārvaicāja. Kāpēc tu tā jautā? Nekas, protams, nenotiks. Tikai būtu varen nelāgi, ja tevis nebūtu klāt Nasuadas iecelšanas brīdī. Ja Fart­henduras kaujas varonis novēršas no viņas, viņai gribot negribot jādomā, ka šis Jātnieks neuzskata viņu par atbalstīšanas cienīgu un vārdenus kalpošanas vērtus! Kurš gan spētu pārciest tādu kaunu?

Tātad padomes atbilde bija skaidrāka par skaidru. Eragons zem galda sažņaudza Zaroka spalu. Jauneklis vēlējās kliegt, ka nevajag viņu ar varu piespiest atbalstīt vārdenus, ka viņš to būtu darījis arī no brīva prāta. Taču tagad viņš instinktīvi vēlējās dum­poties, izvairīties no važām, kurās viņu mēģināja iekalt. Ņemot vērā to, ka Jātniekus tur augstā godā un cieņā, es domāju, ka mani pūliņi būtu visauglīgākie, ja pats nostātos vārdenu priekšgalā.

Gaisotne telpā kļuva nospiedoša. Tas nebūtu prātīgs lēmums, Sabreja noskaldīja.

Eragons prātā meklēja izeju no saspīlētās situācijas. Tagad, pēc Ažihada nāves, Safira ierunājās, var izrādīties neiespējami saglabāt neatkarību no visām ieinteresētajām pusēm, kā to būtu vēlējies viņš. Mēs nedrīkstam sadusmot vārdenus, un, ja šī padome spēs saglabāt savu spēku arī tad, kad par vadoni kļūs Nasuada, mums jāsaglabā labas attiecības arī ar viņiem. Atceries, arī viņu rīcību tāpat kā mūsējo nosaka vēlme saglabāt savu vietu starp vārdeniem.

Bet ko viņi prasīs no mums tad, kad būsim zvērējuši tiem uzticību? Vai viņi saglabās spēkā vārdenu vienošanos ar elfiem un ļaus mums doties uz Elesmēru pabeigt mācības vai varbūt pavēlēs mums darīt ko citu ? Jormundurs liekas esam godavīrs, bet kā ar pārējiem padomes locekļiem ? To es nezinu.

Safira ar zodu iedrošinoši pieskārās Jātnieka galvai. Piekriti piedalīties ceremonijā par godu Nasuadai! To, manuprāt, mums nāktos darīt jebkurā gadījumā. Ja runājam par uzticības zvē­rēšanu, raugies, lai tevi nepiespiež rīkoties tā, kā tu nevēlies. Iespējams, līdz ceremonijai vēl notiks kas tāds, kas mainīs mūsu stāvokli… Varbūt Arja ieteiks kādu labu risinājumu.

Eragons negaidīti pamāja ar galvu un paziņoja: Lai notiek, kā vēlaties. Es piedalīšos ceremonijā, kurā Nasuadu iecels par vārdenu vadoni.

Šķita, ka Jormundurs atviegloti uzelpo. Labi, ļoti labi. Pirms tu dodies projām, mums gan ir jāatrisina vēl viena lieta jāsaņem Nasuadas piekrišana. Ja reiz visi esam sanākuši vienuviet, nav iemesla to atlikt uz vēlāku laiku. Es lūgšu uzaicināt Nasuadu un arī Arju mums ir vajadzīga elfu piekrišana, pirms paziņojam par šo lēmumu publiski. Arjas piekrišanai nevajadzētu radīt grū­tības viņa taču neiebildīs mūsu padomei un tev, Eragon. Viņai nāksies piekrist mūsu viedoklim.

- Pagaidiet, atskanēja Elesari pavēlošā balss, un viņas acīs iedzalkstījās tērauda spīdums. Tavs godavārds, Jātniek! Vai tu piekriti ceremonijas laikā dot uzticības zvērestu?

- Jā, to tev vajadzētu apsolīt, Falberds piebalsoja. Tas būtu apkaunojums vārdeniem, ja mēs nespētu tevi pienācīgi pasargāt.

Cik skaisti viņš to aprakstīja!

Bija vērts mēģināt, Safira viņu mierināja. Šķiet, ka šobrīd tev nav citas iespējas kā vien piekrist.

Viņi neuzdrošināsies kaut ko uzsākt pret mums, pat ja es atteikšos.

Neuzdrošināsies gan, taču viņi var pamatīgi bojāt mums dzīvi. Ne jau sevis tevis paša dēļ es saku: piekriti. Ir neskaitāmas briesmas, no kurām es nespēju tevi, Eragon, pasargāt. Ņemot vērā, ka mums būs jāstājas pretī Galbatoriksam, tev ir vajadzīgi sabiedrotie, nevis ienaidnieki. Mēs nevaram vienlaikus stāties pretī Impērijai un vārdeniem.

- Es došu uzticības zvērestu. Ap galdu bija skaidri manāmas atvieglojuma zīmes pat Umerts nemākulīgi mēģināja noslēpt uzelpu. Viņi baidās no mums!

Un pareizi dara. Safiras teiktajā izskanēja izsmiekls.

Jormundurs paaicināja Džāršu un ar strupu pavēli aizsū­tīja pēc Nasuadas un Arjas. Kamēr zēns bija projām, sarunas apsīka un zālē iestājās neveikls klusums. Eragons nelikās zinis par padomi viņš prātoja, kā labāk atrisināt pēdējo dienu noti­kumu radīto dilemmu. Pagaidām pieņemamu atbildi viņš nespēja saskatīt.

Kad durvis atkal pavērās, visi paskatījās uz nācējiem. Pirmā pāri slieksnim kāpa Nasuada augsti paceltu galvu, stingru, tiešu skatienu. Viņas izšūtais tērps likās melnāks par melnu, tumšāks pat par meitenes ādu. To atdzīvināja vien karaliska purpura josla, kas šķērsoja kleitu no pleca līdz gurnam. Aiz Ažihada meitas vieglā un līganā kaķenes solī nāca Arja, bet aiz abām sievietēm galvu snaikstīja acīmredzami apstulbušais Džārša.

Kad zēns bija aizraidīts, Jormundurs palīdzēja Nasuadai apsēsties. Eragons piecēlās, lai palīdzētu Arjai, taču viņa izlikās nemanām šo laipnību un nostājās nostāk no galda. Safira, Jāt­nieks vērsās pie pūķa, izstāsti viņai, kas šeit notika. Man ir aiz­domas, ka padome nepavēstīs viņai, kā pārliecināja mani zvērēt uzticību vārdeniem.

- Arja, Jormundurs paklanījās pret elfu, tad pievērsās Nasu­adai. Nasuada, Ažihada meita, Vecajo padome vēlas izteikt tev vissirsnīgāko līdzjūtību sakarā ar milzīgo zaudējumu, kas tevi skar dziļāk nekā mūs, pārējos… Klusākā balsī viņš piebilda: Arī mēs personiski izsakām tev līdzjūtību. Mēs visi zinām, kā jūtas cilvēks, kad kādu no viņa tuvākajiem nonāvē Impērija.

- Pateicos, Nasuada klusi nomurmināja, novērsdama mandeļveida acu skatienu. Viņa sēdēja pie galda nokautrējusies un atturīga. Ap viņu likās virmojam trausla ievainojamības gaisotne, kas Eragonā radīja vēlēšanos pažēlot meiteni. Ažihada meitas izturēšanās tik ļoti atšķīrās no enerģiskās jaunās sievietes, kas pirms kaujas apciemoja viņu un Safiru pūķu mītnē.

- Lai arī šis tev ir skumju laiks, ir kāds jautājums, kas mums nekavējoties jāatrisina. Šī padome nevar stāties vārdenu priekš­galā. Un kādam pēc tava tēva bērēm ir jāstājas viņa vietā. Mēs esam nolēmuši lūgt tevi kļūt par vārdenu vadoni. Šis gods tev pienākas kā viņa mantiniecei vārdeni cer, ka tu to nesīsi godam.

Nasuadas acis mirdzēja, viņa nolieca galvu. Meitenes balsī bija skaidri saklausāmas dziļas bēdas: Es nespēju iedomāties, ka mani aicinās stāties tēva vietā, esot tik jaunai. Taču… ja jūs uzstā­jat, ka tāds ir mans pienākums… es stāšos vārdenu priekšgalā.