Vecākais

DIMANTI NAKTĪ

Impērija izpostīja manas mājas. Tā prātoja Rorans, ieklausīdamies iepriekšējās nakts kaujā ievainoto viru mokošajos vaidos. Viņa ķermeni tik ilgi raustīja baiļu un naida drebuļi, līdz šķita, ka visu būtību pārņem dru džainas trīsas, kas liek vaigiem degt un kaklam aizžņaugties. Un vēl viņu māca bezgalīgas, bezgalīgas skumjas… it kā razaki būtu izpostījuši viņa bērnības atmiņu nevainīgumu.

Atstājis dziednieci Ģertrūdi gādājam par cietušajiem, Rorans devās uz Horsta māju. Pa ceļam viņš pamanīja barikādes, kas aizšķērsoja ceļu starp mājām: tās veidoja dēļi, mucas, akmeņu kaudzes, turpat mētājās arī abu razaku saspridzināto ratu atlie­kas. Barikādes izskatījās nožēlojami trauslas.

Nedaudzie cilvēki, kurus viņš sastapa Kārvahallas ielās, nāca pretī stingiem skatieniem, it kā viņus būtu apstulbinājušas skum­jas, šoks un pārgurums. Arī Rorans jutās piekusis tik piekusis, kā nekad iepriekš dzīvē nebija juties. Kopš aizpagājušās nakts viņš nebija ne acu aizvēris, un rokas un mugura sāpēja no vesera cilāšanas kaujā.

Jauneklis iegāja Horsta mājā un pirmo pamanīja Elēnu viņa stāvēja pie pavērtajām ēdamistabas durvīm un klausījās sarunu vien­mērīgajā plūdumā. Ar rokas mājienu viņa paaicināja Roranu tuvāk.

Pēc tam kad ciematniekiem bija izdevies atsist razaku pret­uzbrukumu, Kārvahallas ievērojamākie iedzīvotāji nošķīrās no pārējiem, lai izspriestu, kā rīkoties turpmāk un vai Horsts ar saviem atbalstītājiem jāsoda par sadursmes uzsākšanu. Pulciņš lauza šķēpus jau kopš paša agra rīta.

Rorans pameta skatienu ēdamistabā. Pie garā galda sēdēja Birgita, Lorings, Slouns, Gedriks, Delvins, Fisks, Morns un vēl vairāki ciematnieki. Galda galā bija piesēdis Horsts.

… bet es saku, ka tas bija neapdomīgi un muļķīgi! Kiselts izsaucās, atbalstījies uz kaulainajiem elkoņiem. Tev nebija nekāda iemesla apdraudēt…

Morns atmeta ar roku. Šo mēs izrunājām jau iepriekš. Vai vajadzēja darīt to, kas ir izdarīts, vairs nav apspriešanas vērts. Tam es piekrītu. Galu galā Kvimbijs bija mans draugs tāpat kā daudziem citiem, un man bail pat iedomāties, ko tie briesmoņi izdarītu ar Roranu, bet… bet tas, ko es vēlos zināt, ir: kā mums rīkoties šajā kļūmīgajā stāvoklī?

- Vienkārši apsitam tos zaldātus, norēja Slouns.

- Un pēc tam? Viņiem pa pēdām atsūtīs nākamos, līdz mēs noslīksim sarkanu kamzoļu jūrā. Pat ja mēs atdosim Roranu, tas mūs neglābs paši dzirdējāt, ko teica tas razaks: šie mūs noga­lināšot, ja mēģināsim puisi aizstāvēt, un padarīšot par vergiem, ja atdosim viņu tiem. Nezinu, ko domā citi, bet es drīzāk mirstu, nevis aizvadu savas mūža dienas kā vergs. Morns papurināja galvu, sakniebis lūpas plānā, taisnā svītrā. Mums nav nekādu izredžu izdzīvot.

Fisks paliecās uz priekšu. Mēs varētu doties projām.

- Mums nav kurp doties, attrauca Kiselts. Aiz mūsu mugu­rām slejas Kore, ceļu ir aizsprostojuši kaveivji, bet aiz viņiem plešas pārējā Impērija.

- Tu pie visa esi vainīgs! kratīdams pirkstu uz Horsta pusi, iesaucās Teins. Tevis dēļ viņi nosvilinās mūsu mājas un nokaus mūSu bērnus! Tevis dēļ!

Horsts pielēca kājās tik strauji, ka krēsls atsprāga atpakaļ un apgāzās. Kur ir tavs vīra godaprāts? Vai tu ļautu viņiem mūs dzīvus apēst, nemaz nemēģinot pretoties?!

- Jā, ja otra iespēja ir tīrā pašnāvība. Teins aplaida drūmu skatienu ap galdu, tad garām Roranam izmetās ārā no telpas. Vīra seju bija saverkšķījušas dzīvnieciskas bailes.

Tajā brīdī Gedriks ievēroja Roranu un pamāja, lai puisis nāk tuvāk. Nāc, nāc, mēs tevi gaidījām.

Rorans salika rokas uz muguras, un viņā ieurbās krietns ducis pētīgu acu. Kā es varu līdzēt?

- Manuprāt, sacīja Gedriks, esam vienisprātis, ka, nododot tevi Impērijai, mēs šobrīd neko nepanāktu. Vai mēs būtu tam gatavi, ja tas kaut ko mainītu, ir cits jautājums. Viss, ko varam darīt, ir gatavoties nākamajam uzbrukumam. Horsts izkals šķēpu uzgaļus un citus ieročus, ja pietiks laika, un Fisks ir piekritis uzmeistarot kādus vairogus. Par laimi, viņa galdniecība nav cie­tusi no uguns. Un kādam vajadzētu pārbaudīt mūsu aizsardzības būves. Mēs vēlamies to uzticēt tev. Pārējie, kā spēs, tev palīdzēs.

Rorans pamāja. Darīšu visu, kas manos spēkos.

Līdzās Mornam kājās piecēlās Tara. Garāka par vīru, viņa bija pamatīga sieva ar sirmām svēdrām matos un krampīgām rokām, kas vienlīdz labi prata apgriezt vistai kaklu vai izšķirt divus kaušļus. Viņa noteica: Dari gan, Roran, citādi mūs gaida jaunas bēres. Tad viņa pievērsās Horstam: Pirms dodamies katrs pie saviem darbiem, mums vēl ir jāapglabā kritušie. Varbūt vajadzētu bērnus aizsūtīt uz kādu drošāku vietu, piemēram, uz Koliju sētu pie Nosta strauta. Arī tev vajadzētu iet kopā ar bērniem, Elēn.

- Es palikšu kopā ar Horstu, mierīgi atbildēja kalēja sieva.

Tara saspurojās. Te nav īstā vieta sievietei, kas jau piekto

mēnesi gaidībās. Ja turpināsi tā skraidīt apkārt, paliksi bez mazuļa.

- Man vairāk skādēs mocīšanās neziņā nekā palikšana tepat. Esmu iznēsājusi visus savus dēlus. Un palikšu līdzās vīram tāpat kā tu un visas citas Kārvahallas sievas līdzās savējiem.

Horsts apgāja apkārt galdam un ar maigu sejas izteiksmi saņēma Elēnas roku. Un es nevēlos, lai tu būtu kur citur kā vien man līdzās. Bet bērniem gan vajadzētu turēties no šejienes pa gabalu. Kolijs par viņiem parūpēsies, vienīgi mums jāpārliecinās, vai ceļš līdz viņa sētai ir brīvs.

- Vēl kas, nosēcās Lorings, mums šobrīd nevajadzētu sazināties ar saimēm, kas dzīvo zemāk ielejā, protams, izņemot Koliju. Viņi nespētu palīdzēt, un mēs nevēlamies, lai pēc tam šie apgānītāji kluptu krāgā viņiem.

Visi piekrita, ka Loringam ir taisnība, tad arī sapulce bija galā un tās apmeklētāji izklīda pa visu Kārvahallu. Tiesa, drīz vien visi sapulcējās vēlreiz kopā ar vairumu pārējo cieminieku mazajā kapsētiņā aiz Ģertrūdes mājas. Desmit baltā tērptu nelaiķu tika izkārtoti līdzās izraktajiem kapiem, uz sastingušajām krūtīm katram uzlikts pa egles zariņam un ap kaklu pa sudraba amu­letam.

Ģertrūde paspēra soli uz priekšu un nosauca kritušo vārdus: Parrs, Viglifs, Geds, Bardriks, Farolds, Heils, Gārners, Kelbijs, Melkolfs un Albems. Viņa uzlika melnus oļus uz bojāgājušo plakstiņiem, tad pacēla rokas virs galvas un acis pret debesīm un drebošā balsī uzsāka izvadīšanas dziesmu. No viņas aizvērto acu kaktiņiem sīkās straumītēs plūda asaras, bet balss tikmēr nopūz­damās un vaidēdama cēlās un krita, izdziedādama kopš neatmi­namiem laikiem no paaudzes paaudzē nodotos vārdus, paužot visa ciema pārdzīvotās bēdas. Dziedniece dziedāja par zemi, par nakti un par cilvēku dzimuma bezgalīgajām skumjām, no kurām nebija pasargāts neviens.

Kad klusumā bija izskanējusi pēdējā izvadīšanas dziesmas nots, kritušo radi daudzināja aizgājēju paveiktos darbus un labās rakstura īpašības. Tad viņus apglabāja.

Kamēr Rorans klausījās Ģertrūdes dziedājumā, viņa skatienu piesaistīja beznosaukuma pauguriņš, kur atdusējās trīs nonāvētie karavīri. "Vienu nogalināja Nolfavrels, bet pārējos es." Viņš vēl arvien izjuta primitīvo triecienu un to, kā padodas muskuļi un kauli… kā tie salūst… sašķīst zem viņa vesera. Viņam sametās nelaba dūša un nācās saņemties, lai nesāktu vemt visa ciema acu priekšā. "Tos puišus nogalināju tieši es." Rorans nekad nebija iedomājies, ka viņam nāksies nonāvēt, viņš nekad nebija to vēlē­jies un, par spīti tam, uz viņa sirdsapziņas gūlās vairāk dzīvību nekā jebkuram citam Kārvahallā. Roranam pat sāka likties, ka viņa piere ir iezīmēta ar asinīm.

Viņš aizgāja no bērēm, tikko tas likās iespējams, pat nepakavēdamies, lai aprunātos ar Katrīnu. Rorans uzkāpa Korē līdz vietai, kur visa Kārvahalla bija kā uz delnas, un sāka prātot, kā labāk aizsargāt ciematu. Diemžēl mājas bija celtas pārāk tālu cita no citas, lai varētu izveidot aizsardzības loku, vienkārši aizbarikādējot ejas starp ēkām. Arī doma, ka karavīri kautos ciematnieku pagalmos, izbradājot rūpīgi koptos dārziņus, nelikās īpaši prātīga. "Anoras upe sargā mūsu kreiso spārnu," viņš prātoja, "bet pārējo

Kārvahallu mēs nespētu nosargāt pat no nebēdņa puikas… Vai gan mēs spējam pāris stundu laikā uzcelt ko tādu, kas puslīdz droši aizkavētu kareivjus?"

Vēl pēc mirkļa viņš jau bija noskrējis lejā līdz ciematam un sauca: Visi, kas ir brīvi, nāciet man palīgā gāzt kokus! Drīz vien no mājām ielās iznāca vīri. Nāciet visi, kas spēj cilāt cirvi, man vajadzēs daudz cilvēku! Jāpalīdz katram, kurš spēj! Rorans nogaidīja, līdz ap viņu sanākušo pulks likās gana liels.

Darmens, viens no Loringa dēliem, izspraucās līdz Roranam.

- Ko esi iecerējis?

Rorans ierunājās skaļāk, lai visi viņu dzirdētu. Mums ap Kārvahallu jāuzceļ siena. Jo biezāka, jo labāk. Manuprāt, ja mēs nocirstu lielākus kokus, izkārtotu tos līdzās citu citam lokā un noasinātu zarus, razakiem nāktos krietni papūlēties, lai tiktu tiem pāri.

- Kā tev liekas, cik koku mums vajadzēs? vaicāja Orvals.

Rorans pieklusa, cenzdamies prātā aprēķināt Kārvahallas

perimetra garumu. Vismaz piecdesmit. Varbūt visus sešdesmit, lai visu izdarītu kārtīgi. Vīri sāka apspriesties un strīdēties.

- Pagaidiet! Rorans ātri saskaitīja, cik vīru ir sapulcējies. Četr­desmit astoņi. Ja nākamās stundas laikā katrs no jums varētu nogāzt pa kokam, lielo darba daļu mēs būtu paveikuši. Vai spēsiet, vīri?

- Par ko tu mūs turi? Orvals atsaucās. Tad, kad man pēdējo reizi vajadzēja stundu koka nociršanai, es biju desmit gadus vecs!

Tad ierunājās Darmens: Un kā ar kazenājiem? Mēs varētu pie kokiem piesiet visādus dzelkšņainus krūmus. Tad tiem būtu vēl grūtāk pārrāpties pāri.

Rorans pasmaidīja. Lieliska doma. Vīri, kuriem ir dēli, lie­ciet puikām iejūgt zirgus, lai varam atvilkt kokus līdz vajadzīgajai vietai. Veči piekrītoši māja ar galvu, tad izklīda pa Kārvahallu, lai sarūpētu cirvjus un zāģus. Rorans apturēja Darmenu un pieko­dināja: Pārliecinies, lai kokiem visā stumbra garumā būtu zari, citādi tie nederēs.

- Kur būsi tu pats? Darmens vaicāja.

- Būvēšu otro aizsardzības līniju. To pateicis, Rorans atstāja Darmenu vienu un aizskrēja līdz Kvimbija mājai, kur Birgita nagloja ciet logus.

- Ko gribēji? viņa vaicāja, pametusi skatienu uz Rorana pusi.

Viņš ātri izklāstīja savu ieceri par kokiem. Koku loka iekš­pusē varētu izrakt grāvi tas aizkavētu ikvienu, kuram tomēr izdotos izlauzties cauri. Mēs pat varētu grāvja dibenā saspraust noasinātus mietus un…

- Saki, ko tu gribi, Roran!

- Es gribu, lai tu sapulcini visas darbos neaizņemtās sievas un bērnus, vispār ikvienu, ko spēj atrast, lai izraktu grāvi. Es viens ar to netikšu galā, un mums nav daudz laika… Rorans ieskatījās viņai tieši acīs. Lūdzu.

Birgita sarauca pieri. Kāpēc tu to lūdz man?

- Tāpēc, ka tu līdzīgi man ienīsti razakus un es zinu, tu darīsi visu iespējamo, lai apturētu tos briesmoņus.

- Labi, Birgita nočukstēja, tad žirgti sasita plaukstas. Lieliski, darīšu, kā tu gribi. Bet, Roran Garova dēls, es nekad neaizmirsīšu, ka tieši tu un tava dzimta ir vainīga pie mana vīra nāves. Un, pirms Rorans paguva atbildēt, depīgā sieva bija prom.

Viņš ar mierīgu sirdi pieņēma Birgitas pārmetumus pēc tik sāpīga zaudējuma to arī varēja sagaidīt. Labi, ka viņa nepasludināja asinsnaidu. Rorans noskurinājās un aizsteidzās līdz vietai, kur Kār­vahallā ienāca galvenais ceļš. Tas bija ciemata aizsardzības vājākais punkts, un par to vajadzēja parūpēties īpaši rūpīgi. Nedrīkst ļaut razakiem vienkārši uzspridzināt mūsu nocietinājumus.

Rorans sameklēja Baldoru, un abi kopā sāka rakt grāvi šķēr­sām ceļam. Man drīz būs jāskrien, starp cērtes vēzieniem brī­dināja Baldors. Tētim vajadzēs manu palīdzību smēdē.

Rorans tikai noņurdēja, ka dzirdējis, un turpināja rakt. Kamēr viņš strādāja, prātā atkal sāka virmot atmiņas par kareivjiem par to, kā viņi izskatījās pēc vesera trieciena, un par sajūtu, drausmīgo sajūtu, kāda pārņēma, kad viņš sašķaidīja ķermeni kā satrunējušu celmu. Nelabuma pārņemts, Rorans apstājās un pamanīja, ka Kārvahallā valda satraukums: cilvēki gatavojās nākamajam uzbrukumam.

Kad Baldors aizgāja, Rorans vienatnē pabeidza rakt grāvi, kas sniedzās pieaugušam vīram līdz viduklim, bet pēc tam devās uz Fiska darbnīcu. Ar galdnieka atļauju viņš ar zirgiem aizvilka līdz grāvim piecus kārtīgi nostāvējušos baļķus. Rorans nostiprināja baļķus grāvī stāvus tā, ka tie izveidoja nepārvaramu šķērsli, kas noslēdza ieeju Kārvahallā.

Brīdī, kad Rorans beidza nomīdīt zemi ap ieraktajiem mie­tiem, piesteidzās Darmens. Koki ir nogāzti. Šobrīd nogādājam tos īstajā vietā. Rorans kopā ar jaunekli aizgāja līdz Kārvahallas ziemeļu nomalei, kur ducis vīru izkārtoja rindā četras kuplas, zaļas priedes, bet zirgu iejūgs, kuru vadīja jauns puika, devās atpakaļ uz Kores piekāji. Vairums no vīriem palīdz izkārtot nocirstos kokus. Pārējie laikam ir aizrāvušies kad skrēju pēc tevis, likās, ka viņi ir gatavi nogāzt visus kokus šajā mežā.

Lieliski, papildu baļķi mums noderēs.

Darmens norādīja uz pamatīgu kazenāju kaudzi, kas bija sakrauta Kiselta lauka malā. Es tos sacirtu pie Anoras. Liec lietā, kā uzskati par vajadzīgu, es sacirtīšu vēl.

Rorans uzsita jauneklim uz pleca, tad devās uz Kārvahallas austrumu pusi. Tur garā, līkumotā rindā sastājušās sievietes, bērni un vīri raka zemi. Piegājis tuvāk, viņš ievēroja Birgitu pamatīgā sieva komandēja pārējos kā dzimis ģenerālis un dalīja racējiem ūdeni. Grāvis jau bija piecas pēdas plats un divas pēdas dziļš. Kad Birgita noklusa, lai atvilktu elpu, Rorans viņu uzsla­vēja: Iespaidīgi!

Pat nepaskatīdamās uz viņu, Birgita atrausa matu šķipsnu no pieres un noteica: Mēs sākām ar to, ka uzarām zemi. Tā rakt ir krietni vieglāk.

-Vai te ir kāda lāpsta, kuru es varētu likt lietā? Rorans vaicāja. Birgita norādīja uz darbarīku kaudzi grāvja otrā galā. Iedams pēc lāpstas, Rorans starp līkņājošajām mugurām pama­nīja Katrīnas matu kodaļas kapara spīdumu. Līdzās viņai Slouns ar niknu, apmātu enerģiju kapāja mīksto smilšmālu, it kā censtos pārplēst un nodīrāt zemes mālu ādu, lai atklātu zem tās paslēp­tos muskuļus. Slouna acis mežonīgi mirdzēja, zobi vīdēja, atiezti saspringtā izteiksmē, neliekoties ne zinis par putekļiem un zemes pikučiem, kas bija izraibinājuši viņa lūpas.

Slouna izskata satraukts, Rorans nodrebinājās un steidzās tālāk, novērsdams skatienu, lai nebūtu jāredz Katrīnas tēva asinīm pieplūdušās acis. Rorans paķēra lāpstu un trieca to zemē, cenzdamies ar fizisku piepūli pēc iespējas ātrāk aizgaiņāt prātu pārņēmušās bažas.

Diena turpinājās tikpat drudžaini, cilvēki nepārtrauca darbu, nedz lai paēstu, nedz lai atpūstos. Grāvis kļuva arvien garāks un dziļāks, līdz apjoza divas trešdaļas ciemata un sasniedza Anoras krastu. Izraktā zeme bija sakrauta gar grāvja iekšmalu, lai apgrū­tinātu ikvienu, kurš mēģinātu pārlēkt pāri grāvim vai izrāpties no tā.

Agrā pēcpusdienā arī koku siena bija gatava. Rorans meta mieru rakšanai, lai palīdzētu noasināt neskaitāmos zarus tos, cik nu iespējams, savija kopā, pāri pārklājot dzelkšņu klēpjus. Palaikam viņiem nācās pavilkt kādu stumbru sāņus, lai ielaistu ciema iekšienē tuvējo sētu zemniekus, piemēram, Ivoru ar viņu lopiņiem.

Pret vakaru nocietinājumi izskatījās pamatīgāki un drošāki, nekā Rorans bija uzdrošinājies cerēt. Tiesa, pie tiem vēl vajadzēja piestrādāt pāris stundu, lai visu paveiktu godam.

Rorans sēdēja, piemeties uz zemes, un grauza rupjmaizes ņuku, brīdi pa brīdim pamezdams noguruma apmiglotās acis pret zvaigznēm. Viņa plecam pieskārās roka, un, pacēlis ska­tienu, Rorans ieraudzīja Albrihu. Te būs. Albrihs pasniedza no apzāģētiem dēļiem rupji sanaglotu vairogu un pēdas sešas garu šķēpu. Rorans pateicās, Albrihs devās tālāk, dalīdams šķēpus un vairogus katram, ko satika.

Rorans pieslējās kājās, pie Horsta savāca savu veseri un, tā apbruņots, devās uz ieeju ciematā pie galvenā ceļa, kur sardzē stāvēja Baldors un vēl divi viri. Pamodiniet mani, kad gribēsiet atpūsties, Rorans piekodināja un apgūlās mīkstajā zālē zem tuvējās mājas pakša. Viņš sakārtoja ieročus tā, lai spētu tos atrast arī tumsā, un aizvēra acis, kārodams kādu brīdi nosnausties.

- Roran?

Čuksts atskanēja tieši pie viņa labās auss. Katrīn? Puisis uzrausās sēdus, samiegdams acis, kad meitene pavēra luktura slēģus un gaismas stars apspīdēja viņa kāju. Ko tu šeit dari?

- Es gribēju satikt tevi. Lielās acis noslēpumaini mirdzēja bālajā sejā, kuru vēl izteiksmīgāku padarīja nakts ēnas. Meitene paņēma Rorana roku un aizveda jaunekli līdz kādas pamestas mājas lievenim, kur viņus nespēja saklausīt nedz Baldors, nedz pārējie sargi. Tad Katrīna saņēma Rorana seju plaukstās un maigi noskūpstīja. Rorans jutās pārāk noguris un trauksmainu domu nomocīts, lai atbildētu meitenei ar tādu pašu maigumu. Viņa atvirzījās nostāk un nopētīja draugu. Kas noticis, Roran?

No jaunekļa lūpām kā rējiens izlauzās tukši smiekli bez mazā­kās prieka pieskaņas. Tu jautā, kas noticis? Viss ir noticis! Pasaule liekas apgāzta kājām gaisā. Viņš trieca pamatīgo dūri sev pret krūtīm. Es pats sev liekos apgāzts kājām gaisā. Ik reizes, kad mēģinu atbrīvoties, es redzu tos kareivjus saļimstam zem mana vesera. Tos vīrus, kurus es, Katrīn, nogalināju. Un viņu acis… viņu acisl Karavīri zināja, ka tūlīt mirs, un zināja, ka nespēj tur neko mainīt. Viņš nodrebēja pie visām miesām. Viņi to zināja… es to zināju… un tik un tā man tas bija jādara. Es nespēju… Tad Roranam aizlūza balss un viņš juta, kā pāri vaigiem sāk plūst karstu asaru tērcītes.

Kamēr Rorans izraudāja pēdējo dienu satriecošos notikumus, Katrīna turēja drauga galvu klēpī apskautu. Jauneklis raudāja par Garovu un Eragonu, par Parru, Kvimbiju un pārējiem bojāgāju­šajiem; viņš raudāja pats par sevi; un viņš raudāja par likteni, kas gaidīja Kārvahallu. Rorans šņukstēja, līdz jūtu spriedze pamazām atslāba, atstādama viņu sausu un tukšu kā veca miežu vārpa.

Ar lielu piespiešanos Rorans dziļi ieelpoja, tad paskatījās uz Katrīnu un ieraudzīja asaras arī meitenes acīs. Viņš ar īkšķi tās notrausa tās likās kā mazi dimantiņi nakts tumsā. Es tevi mīlu, Katrīn. Tad viņš vēlreiz atkārtoja šos vārdus. Mana mīļā. Man nav nekā cita, ko tev dot, kā vien mana mīlestība. Tomēr… es gribu tev uzdot šo jautājumu. Vai tu nāksi pie manis par sievu?

Drebošajā laternas starā viņš redzēja tīru prieku un izbrīnu izgaismojam mīļotās seju. Viņa mirkli vilcinājās un Rorans uztraukumā jau sāka šaubīties. Viņam^taču neklājās lūgt mei­tenes roku, viņai neklājās atbildēt bez Slouna piekrišanas… Bet tad Rorans aptvēra, ka nu jau viņam ir vienalga. Viņam vajadzēja uzzināt un uzzināt tūlīt, vai Katrīna ir gatava nodzīvot savu dzīvi viņam līdzās.

Tad viņa klusītēm atbildēja: Jā, Roran, es iešu.