Vecākais

PRETSPARS

Kad Rorans bija piekritis vīru iecerei, Horsts izdalīja visiem lāpstas, mēslu dakšas, spriguļus rīkus, kas likās piemē­roti kareivju un razaku patriekšanai.

Rorans paņēma lauzni, bet tad nolika to atpakaļ. Kaut gan viņš nekad nebija pievērsis lielu uzmanību Broma stāstiem, viens no tiem, "Dziesma par Gerandu", saviļņoja Roranu katrā klau­sīšanās reizē. Dziesma vēstīja par dižāko sava laika karotāju Gerandu, kurš atteicās no zobena, lai apņemtu sievu un strādātu lauku sētā. Tomēr mieru dižais vīrs nerada, jo kāds greizsirdīgs kungs uzsāka asinsatriebību pret Geranda dzimtu, un tas pie­spieda Gerandu atkal nogalināt. Tiesa, viņš vairs nepacēla dau­dzināto zobenu, bet cīnījās ar vienkāršu veseri.

Piegājis pie sienas, Rorans paņēma vidēja lieluma veseri ar garu kātu un noapaļotu vienu galvas pusi. Viņš to pasvārstīja rokās, tad piegāja pie Horsta un vaicāja: Vai drīkstu aizņemties šo te?

Horsts paskatījās vispirms uz darbarīku, tad uz Roranu. Tikai liec to lietā ar prātu. Tad kalējs vērsās pie pārējiem: Atcerie­ties mēs grasāmies pabiedēt viņus, ne nogalināt. Salauziet kādu kaulu, bet neaizraujieties. Un, lai ko jūs darītu, nestāviet uz vietas kā iemieti un neiesaistieties kaujā. Lai cik varonīgi un bezbailīgi jūs justos, atminieties, ka viņi ir labi apmācīti karotāji.

Kad ikviens no vīriem bija apgādāts ar kādu ieroci, pulciņš pameta smēdi un, metot līkločus cauri Kārvahallai, nonāca līdz razaku nometnei. Kareivji jau bija devušies pie miera, vien četri sargi vēroja to, kas notika ap pelēkajām teltīm. Abu razaku zirgi bija piesieti līdzās izplēnošam ugunskuram.

Horsts klusā balsī deva pavēles, likdams Albriham un Delvinam tikt galā ar vienu sargkareivju pāri un uzticēdams Parram un Roranam uzbrukt pārējiem diviem.

Rorans ar aizturētu elpu piezagās karavīram, kurš neko neno­jauta. Kad locekļos kā zibens iecirtās enerģijas vilnis, jaunekļa sirds nodrebēja. Viņš trīsēdams paslēpās aiz mājas stūra un gai­dīja Horsta zīmi. Gaidi.

Gaidi.

Ar varenu rēcienu Horsts izlēca no savas slēptuves un vadīja vīrus uzbrukumā teltīm. Rorans metās uz priekšu un novicināja veseri. Viņš trāpīja sargkareivim pa plecu, un tas nelāgi nobrakšķēja.

Vīrs ieaurojās un nometa zemē savuāvu. Kad nākamie Rorana triecieni ķēra ribas un muguru, viņš sagrīļojās. Rorans vēlreiz pacēla veseri, un nabaga vīrs metās bēgt, saukdams palīgā.

Rorans skrēja viņam pakaļ, kaut ko nesakarīgi kliegdams. Viņš iezvēla pa telts sānu, notriekdams no kājām neredzamo ienaidnieku, nākamais belziens ķēra bruņucepuri, kas parādījās citas telts atverē. Metāls nošķindēja līdzīgi zvanam. Rorans ar acu kaktiņu pamanīja, kā garām aizdejo Lorings vecais vīrs gārdzoši smējās un tumsā auroja, bakstīdams kareivjus ar dakšām. Visap­kārt valdīja apjukums, vīri klupa cits pār citu, radīdami ķermeņu ņudzekli.

Pametis skatienu atpakaļ, Rorans pamanīja kareivi, kurš mēģina nospriegot loku. Jauneklis metās uz priekšu, un tērauda vesera zvēliens sašķaidīja loku. Karavīrs deva kājām ziņu.

Drausmīgi spiegdami, razaki izpiņķējās no savām teltīm ar zobeniem rokā. Taču, pirms viņi paguva kādam uzbrukt, Baldora atsietie zirgi auļos metās putnubiedēkļiem līdzīgo stāvu virzienā. Razaki skrēja katrs uz savu pusi, tad atkal sameklēja cits citu, bet panikas pārņemto kareivju bēgšanas vilnis aizrāva viņus līdzi.

Tad viss bija galā.

Rorans klusumā skaļi elsoja, rokai vēl arvien krampjaini žņau­dzot vesera kātu. Pēc mirkļa viņš, līkumodams starp sagāzto telšu un izmētāto segu kaudzēm, devās pie Horsta. Kalēja kuplajā bārdā vīdēja smīns. Sitais bija jestrākais kautiņš, kāds man nācis priekšā beidzamo gadu laikā.

Vīriem aiz muguras modās Kārvahalla ļaudis mēģināja saprast, kas tā par jezgu nakts vidū. Rorans manīja, kā aiz aiz­slēģotajiem logiem iedegas lukturi, bet tad klusa raudāšana lika viņam pagriezties.

Nolfavrels, Kvimbija puika, tupēja līdzās kāda kareivja nekusļ tīgajam ķermenim un elsodams atkal un atkal trieca nazi nabaga i krūtīs. Piesteidzās Gedriks un Albrihs un nocēla Nolfavrelu no līķa.

- Viņam nevajadzēja nākt kopā ar mums, Rorans bilda.

Horsts paraustīja plecus. Mēs nevarējām viņam to liegt.

"Tomēr razaku vīra nāve tikai apgrūtinās neradījumu paļ

triekšanu," viņš nodomāja. Mums būtu jāuzbūvē barikādes uz ceļa un starp mājām, lai viņi nevarētu mūs pārsteigt. Pārlaidis skatienu vīriem, vai kāds nav ievainots, Rorans pamanīja, ka Delvinam ir pāršķelts apakšdelms. Zemnieks to bija nosaitējis ar strēmeli, noplēstu no asinīm klātā krekla.

Ar pāris strupiem uzsaucieniem Horsts izrīkoja savus vīrus. Albriham un Baldoram bija jāatgādā Kvimbija rati no smēdes, ! bet Loringa dēliem un Parram uzticēja savākt no kārvahalliešiem visu, kas varētu derēt ciema nostiprināšanai.

Kamēr viņš deva pavēles, lauka malā sapulcējās cilvēki, blenz­dami uz razaku nometnes atliekām un mirušo kareivi. Kas notika? Fisks uzsauca.

Lorings panācās uz priekšu un ieskatījās namdarim tieši acīs. Kas notika? Es tev tūlīt izstāstīšu, kas notikal Mēs patriecām tos sūdabrāļus… pārsteidzām ar nolaistām biksēm un pamatīgi noslānījām!

- Man prieks par jums, vīri. Tā bija Birgitas balss. Rudmatainā sieviete stāvēja, Nolfavrelu piespiedusi pie krūtīm, kaut arī puikas seja bija asinīm notašķīta. Viņi ir pelnījuši gļēvuļu nāvi par to, ka nogalināja manu vīru.

Ciematnieku rindas pāršalca atzinīga murmināšana, bet tad ierunājās Teins: Vai tu, Horst, esi galīgi nojūdzies? Pat ja tu aiz­biedēji razakus un viņu kareivjus, Galbatorikss nākamreiz atsūtīs lielāku pulku. Impērija neliksies mierā, kamēr nedabūs Roranu.

- Mums viņš ir jāizdod, noņurdēja Slouns.

Horsts pacēla rokas. Es piekrītu, neviens atsevišķs cilvēks nav tik svarīgs kā visa Kārvahalla kopumā. Bet, pat ja mēs izdosim Roranu, vai jūs uzskatāt, ka Galbatorikss mūs nesodīs par preto­šanos? Viņa acīs mēs neesam ne ar ko labāki par vārdeniem.

- Tad kāpēc jūs uzbrukāt? Teins uzstājīgi jautāja. Kas piln­varoja jūs pieņemt šo lēmumu? Tagad jūs esat nolēmuši postam inūs visus!

Šoreiz atbildēja Birgita: Vai tu ļautu viņiem nogalināt savu ,sievu? Viņa piespieda abas plaukstas dēla sejai un tad pacēla l>ret Teinu asinīm klātās rokas. Vai tu ļautu viņiem nodedzināt visu ciemu?… Kur ir tava vīrišķība, kaļķeniek?

Uzrunātais nolaida acis, nespēdams izturēt Birgitas liesmo­jošo skatienu.

- Viņi nodedzināja manas mājas, Rorans ierunājās, aprija Kvimbiju un gandrīz nolīdzināja Kārvahallu līdz ar zemi. Tādi noziegumi nedrīkst palikt nesodīti. Vai mēs esam pārbiedēti tru­sīši, kas gatavi nolaist ausis un bezspēcīgi gaidīt nokaušanu? Nē! Mums ir tiesības aizstāvēties. Kad ielas galā, vilkdami ratus, parādījās Albrihs ar Baldoru, viņš apklusa. Mēs varam sprie­delēt vēlāk. Tagad ir jāgatavojas aizsardzībai. Kurš nāks mums palīgā?

Pieteicās vēl kādi četrdesmit vīri. Kopīgiem spēkiem viņi ķērās pie sarežģīta uzdevuma kā padarīt Kārvahallu neieņemamu. Rorans strādāja, nenolaižot rokas, te nagloja žogu latiņas starp mājām, te cēla akmeņiem piebērtas mucas citu uz citas, tā veido­jot pagaidu mūrus, te vilka baļķus pāri galvenajam ceļam, ko vīri aizbarikādēja, apgāzdami uz sāniem divus ratus.

Kad Rorans steidza no viena paveikta darba pie nākamā, kādā šķērsielā viņu pārsteidza Katrīna. Viņa apskāva jaunekli un atzi­nās: Es tā priecājos, ka esi atgriezies, ka esi sveiks un vesels!

Viņš maigi noskūpstīja meiteni. Katrīna… Mums ir jāaprunā­jas, tikko būsim tikuši ar visu galā. Meitene mīklaini pasmaidīja, bet viņas acīs uzmirdzēja cerību uguntiņa. Tev bija taisnība. Vilcinoties es rīkojos kā muļķis. Katrs brīdis, ko pavadām kopā, ir zelta vērts, un es negribu izšķiest laiku, kas mums dots, ja kuru katru mirkli likteņa kaprīze var izšķirt mūs.

Brīdī, kad Rorans laistīja ar ūdeni Kiselta mājas jumtu, lai tas neaizdegtos, atskanēja Parra kliedziens: Razaki!

Nometis spaini, Rorans metās pie ratiem, kur bija atstājis savu veseri. Paķēris ieroci, viņš pacēla acis loka šāviena attālumā, ceļa vidū apturējis zirgu, notiekošo vēroja viens no razakiem. Neradījumu apgaismoja lāpa, kuru viņš turēja kreisajā rokā, bet labā likās atliekta atpakaļ, it kā viņš gatavotos kaut ko mest.

Rorans iesmējās. Vai šis taisās mūs ar akmeņiem nomētāt? Viņš taču atrodas pārāk tālu, lai trāpītu… Tomēr Rorans aprā­vās pusvārdā razaks šāva roku uz priekšu, gaisā uzmirdzēja stikla pudele un trāpīja pa ratiem, kas atradās pa labi no jaunekļa. Mirkli vēlāk uguns bumba uzsvieda ratus gaisā, bet svilinoša gaisa dūre trieca Roranu pret tuvējo mūri.

Apdullis viņš nokrita knūpus, mēģinādams atgūt elpu. Cauri ausīs pulsējošai dunoņai Rorans saklausīja zirga auļu dipu. Viņš piespieda sevi iz slieties stāvus un pavērties uz skaņas pusi. Jau­neklis tikko paguva parauties sāņus, kad garām cauri degošu barikāžu spraugai aiztraucās abi razaki.

Tie apturēja savus rikšotājus un sāka ar zobeniem kapāt apkār­tējos cilvēkus. Rorans redzēja, kā trīs vīri saļimst, bet Horsts un Lorings, nokļuvuši līdz neradījumiem, ar dakšām sāk tos spiest atpakaļ. Taču, pirms cieminieki paguva attapties, cauri barikādēm sāka velties karavīri, tumsā akli skaldot pa labi un pa kreisi.

Rorans saprata, ka uzbrucēji jāaptur, citādi viņi ieņems Kārva­hallu. Viņš metās virsū tuvākajam karavīram un pārsteidza to ar vesera triecienu tieši sejā. Kareivis, neizdvesis ne skaņas, sabruka zemē. Kad uz viņa pusi metās kritušā biedri, Rorans izrāva no ienaidnieka ļenganās rokas vairogu par laimi, pēdējā brīdī, jo vēl pēc acumirkļa jauneklim nācās atvairīt pirmo zobena cirtienu.

Atkāpdamies uz razaku pusi, Rorans atvairīja vēl vienu dūrienu, tad vēza veseri pret kareivja zodu. Arī šis uzbrucējs saļima. Pie manis! iesaucās Rorans. Sargājiet savas mājas! Jauneklis izvairījās no kārtējā cirtiena, uzmanīdamies, lai pieci kareivji nepagūtu viņu ielenkt. Pie manis!

Pirmais viņam piebiedrojās Baldors, tad arī Albrihs. Dažus mirkļus vēlāk piesteidzās Loringa dēli, pēc tam arī citi vīri. No sānielām sievietes un bērni nomētāja karavīrus ar akmeņu krusu.

- Turieties kopā! Rorans pavēlēja, neatkāpdamies ne par sprīdi. Mūsu ir vairāk.

Redzēdami, ka cieminieku rindas viņu priekšā kļūst arvien blī­vākas, kareivji saminstinājās. Juzdams, ka aiz viņa sapulcējušies savi simt vīri, Rorans pamazām sāka virzīties uz priekšu.

- Uzbrūcsssiet, muļķi! viens no razakiem nošņācās, izvairī­damies no Loringa dakšām.

Uz Rorana pusi šņākdama šāvās vientuļa bulta. Viņš ar vai­rogu to atvairīja un iesmējās. Tagad razaki bija atspiesti līdzās karavīriem un bezspēcīgās dusmās spēja vien šņākt. Neradījumi blenza uz cieminiekiem no savu piķa melno kapuču apakšas. Pēkšņi Roranu pārmāca miegs un bezgalīgs nespēks; likās, viņš nespēj ne tikai pakustēties, bet arī padomāt. It kā spēku izsīkums būtu pieķēdējis viņa rokas un kājas pie zemes.

Tad kaut kur tālāk starp Kārvahallas mājām atskanēja Birgitas spalgais kliedziens. Vēl pēc mirkļa pāri Rorana galvai aizšāvās akmens, kas lidoja uz razaka pusi. Viņš gan ar pārdabiski strauju kustību paguva no tā izvairīties. Tomēr šis it kā acumirklīgais traucēklis atbrīvoja Rorana prātu no miegu uzdzenošās miglas. "Vai tā bija maģija?" viņš pie sevis nodomāja.

Jauneklis nometa vairogu, satvēra veseri abās rokās un pacēla augstu virs galvas gluži kā Horsts, kad kala tēraudu. Rorans pastiepās uz pirkstgaliem, atlieca ķermeni tālu atpakaļ un tad ar svilpienu vēza rokas uz priekšu. Veseris aizvirpuļoja gaisā un triecās pret razaka vairogu, atstādams tajā pamatīgu iedobi.

Ar diviem uzbrukumiem bija gana, lai izkliedētu razaku dīvai­nās burvestības iespaidu. Viņi žigli apmainījās ar vairākiem klik­šķiem, bet cieminieki aurodami tikmēr virzījās uz priekšu. Bei­dzot razaki pievilka savu auļotāju pavadas un pagrieza tos projām no ciema.

- Atkāpjamies, viņi noņurdēja, jādami garām kareivjiem. Purpurā tērptie karavīri sapīkuši virzījās ārā no Kārvahallas, cirzdami katram, kurš pienāca pārāk tuvu. Tikai atkāpušies krietnu gabalu no degošajiem ratiem, viņi uzdrīkstējās pagriezt ciemam muguru.

Rorans nopūtās un aizgāja pacelt savu veseri, pirmo reizi sajuzdams sasitumus uz sāniem un muguras no triekšanās pret mūri. Ieraudzījis, ka sprādziens nonāvējis Parru, jauneklis nolieca galvu. Krituši bija vēl deviņi vīri. Sievu un māšu vaimanas jau plosīja nakts klusumu.

"Kā gan šeit varēja notikt kaut kas tāds?"

- Nāciet šurp! atskanēja Baldora sauciens.

Rorans samiedza un atkal atvēra acis, tad devās pie Baldora, kurš stāvēja ceļa vidū. Tikai jardus divdesmit tālāk zirgā sēdēja vabolei līdzīgs razaks. Neradījums ar līki savilktu pirkstu norādīja uz Roranu un sacīja: Tu… tu od pēcssss sssava brālēna. Mēs nekad neaizmirstam sssmaržu.

- Ko jūs gribat? Rorans iesaucās. Kāpēc jūs esat atvilkušies uz šejieni?

Razaks iesmējās tie bija spalgi, kukainiski smiekli. Mēs gribam… informāciju. Neradījums atskatījās pāri plecam, kur tumsā bija nozuduši viņa sabiedrotie, tad iekliedzās: Atdodiet mums Roranu, un jūsss tiksssiet pārdoti verdzsssībā. Aizssstāviet viņu un mēsss apēdīsssim jūsss visssusss. Apdomājiet sssavu atbildi mēsss drīzsss atgriezīsssimiesss. Un apdomājiet, lai tā būtu pareizsssā atbilde!

♦ ♦ ♦