Vecākais

OKEĀNA RĪKLE

Zili melni viļņi šūpojās zem "Pūķa spārna", ik pa brīdim uzsviezdami kuģi augstu gaisā. Tur tas mirkli sastinga putu klātā ūdens blāķa draudīgajā virsotnē, lai drīz sagāz­tos uz priekšu un pa viļņa muguru trauktos lejup melnajā, miklajā aizā. Dzeļošas miglas grīstes plandījās dzestrajā gaisā, bet vējš vaidēja un kauca kā milzīgs apsēsts spoks.

Rorans stāvēja, sagrābis klāja labās puses margas, un vēma, noliecies pār kuģa bortu; vētra no kuņģa vairs spēja izspiest vien skābenu žulti. Viņš bija lepojies, ka uz Klovisa baržām jūras sli­mība ne reizes nepiemetās, taču vētra, no kuras viņi mēģināja aizbēgt, bija tik stipra, ka pat Utara vīri visi kā viens sālī un darvā līdz kaulam mērcēti ar grūtībām spēja paturēt izdzerto viskiju sevī.

Roranam likās, ka viņam starp lāpstiņām trāpījusi vai puse aisberga, kad milzīgs vilnis, sitoties pret kuģa sāniem, pāršļāca klājam ūdens kalnu, kas pēc tam nozuda novades lūkās un tālāk putojošajā, pinkainajā, piktajā okeānā, no kura bija nācis. Ar nosalušajiem pirkstiem, kas kustējās neveikli kā koka gabali, viņš izslaucīja no acīm sāļo ūdeni un, piemiedzis tās, paskatījās uz apvārsni tintes melnumā aiz kuģa pakaļgala.

Varbūt vētra nojauks mūsu pēdas. Kopš brīža, kad viņi pabrauca garām Dzelzs klintīm un aplieca ragu, ko Džeods nosauca par Edur Carthungavē, bet Utars dēvēja par Ratbara piesi, "Pūķa spārnam" pakaļ dzinās trīs korvetes ar melnām burām. Kores asteskauls, ko neteiksi, pasmīnēdams zemesragu raksturoja Utars. Sekotāju kuģi bija ātrāki par "Pūķa spārnu", kuru smag­nēju darīja ciematnieku pulks un viņu mantas, tāpēc tie drīz vien panāca tirdzniecības kuģi un pāris reižu nobēra pār to bultu krusu. Ļaunākais bija tas, ka lielākajā korvetē, šķiet, atradās burvis, jo no tās šautās bultas bija pārpasaulīgi precīzas tās pār­šķēla virves, sabojāja ballistas un ieķīlēja vinčas. Uzbrukumi lika

Roranam noprast, ka Impērija ir atmetusi domu par viņa sagūstī­šanu un tagad darīs visu iespējamo, lai viņš neatrastu patvērumu pie vārdeniem. Viņš jau gatavoja kārvahalliešus abordāžas atvai­rīšanai, kad mākoņi virs galvas satumsa draudīgi violeti, sāka gāzties pātagojošs lietus, bet no ziemeļrietumiem viņus panāca plēsonīga vētra. Šobrīd Utars bija iegriezis "Pūķa spārnu" šķēr­sām vējam viņi devās uz Dienvidu salām, kur kapteinis cerēja izbēgt no vajātājiem Beirlendas sēkļu ūfl līču labirintā.

Starp diviem ducīgiem negaisa mākoņiem aizšāvās horizon­tāla zibens šautra, uz mirkli pārvērzdama pasauli bāla marmora cilnī, bet tad visam atkal uzgūlās tumsa. Katrs žilbinošais zibens uzliesmojums atstāja Rorana skatienā nekustīgu ainu, kas tur pulsēja vēl krietnu brīdi pēc tam, kad šautru bija aprijusi nakts.

Tad debesis pārcirta nākamā zibens pātaga un Rorans redzēja gluži kā melnbaltu gleznojumu virknē kā bezānburas stenga sagriezās, nokrakšķēja un iegāzās bangojošajā jūrā pa kreisi no kuģa. Pagrābis glābšanas trosi, Rorans aizvilkās līdz kvarterklājam un kopā ar Bondenu sāka cirst tauvas, kas vēl arvien saistīja stengu ar "Pūķa spārnu", novelkot kuģa priekšgalu uz leju. Pār­cirstās virves aizšāvās gaisā, locīdamās kā čūskas.

Kad tas bija paveikts, Rorans noslīga uz klāja, labo roku ieāķējis margapmalē, lai noturētos vietā, kad kuģis traucās divdesmit… trīsdesmit pēdu lejup starp viļņiem. Pāri augumam pārvēlās kār­tējais ūdens vāls, izdzīdams pēdējo siltumu no kauliem. Jaunekļa ķermeni sāka kratīt nevaldāmi drebuļi.

Neļauj man te nomirt, viņš lūdzās, lai gan nezināja, pie kā īsti ar šo lūgumu vēršas. Ne šajos nežēlīgajos viļņos. Mans mērķis vēl nav sasniegts. Tajā garajā naktī jauneklis glābās atmiņās par Katrīnu, smeldamies tajās mierinājumu, kad likās, ka pārgurušo ķermeni draud atstāt pēdējā cerība.

Vētra ilga divas pilnas dienas un norima, kad nakts sāka griez­ties uz rīta pusi. Nākamais rīts pienāca ar blāvi zaļganu saullēktu, skaidrām debesīm un trim melnām burām pie apvāršņa ziemeļ­pusē. Dienvidrietumos varēja saskatīt dūmakā tīto Beirlendas apveidu, kas dusēja zem mākoņu kroņa apvīta milzu kalna.

Rorans, Džeods un Utars sanāca mazajā priekšgala kajītē plašā kapteiņa kajīte bija atvēlēta sirdzējiem. Utars izritināja uz galda karti un norādīja uz punktu virs Beirlendas. Mēs pašlaik atrodamies šeit, viņš paskaidroja. Tad viņš paņēma lielāku karti, kas attēloja visu Alagēzijas krasta līniju, un pielika pirkstu pie Džietas upes grīvas. Un te mums vajadzētu nokļūt, jo pārtikas līdz Rīvstounai nepietiks. Tiesa, kā turp nokļūt, izvairoties no vajātājiem, es nezinu. Ar salauztu bezānmastu tās nolāpītās korvetes mūs panāks rīt ap pusdienlaiku vai vēlākais pret vakaru, ja mums izdosies labi nostrādāt ar burām.

-Vai mēs spētu uzstādīt rezerves mastu? Džeods vaicāja. Parasti uz tik lieliem kuģiem tādi ir, lai veiktu nepieciešamos remontdarbus.

Utars paraustīja plecus. Tas būtu iespējams, ja vien starp mums būtu kārtīgs kuģa namdaris. Ņemot vērā, ka tāda starp mums nav, es negribētu, lai kāds nepieredzējis cilvēks mēģina uzsliet mastu, tas var nogāzties uz klāja un kādu savainot.

Tad ierunājās Rorans: Ja nebūtu jābaidās no burvja vai burv­jiem, es ieteiktu sagaidīt korvetes un doties pret viņiem tuvcīņā, jo uz šī kuģa ir krietni vairāk ļaužu nekā korvešu apkalpēs. Tomēr šajos apstākļos es vairītos no kaujas. Pastāv liela iespēja, ka mēs negūsim virsroku galu galā bez pēdām ir izgaisuši tik daudzi kuģi, kas devušies palīgā vārdeniem.

Utars krekstēdams uzvilka apli apkārt viņu pašreizējai atraša­nās vietai. Tik tālu mēs varētu aizbūrāt līdz rītdienas vakaram, pieņemot, ka saglabājas mums labvēlīgs vējš. Mēs, ja vēlētos, varētu izkāpt krastā vai nu Beirlendā, vai Nijā, taču es šaubos, vai tas mums kaut kā līdzētu. Tās būtu kā lamatas. Tur mūs viegli nomedītu vai nu korvešu kareivji, vai razaki, vai pats Galbatorikss.

Rorans sarauca pieri, prātodams par bēgļu iespējām. Kauja ar korvetēm likās neizbēgama.

Vairākas minūtes kajītē valdīja klusums, kurā bija dzirdami tikai viļņu šļaksti pret kuģa sāniem. Tad Džeods uzlika pirkstu uz punkta kartē starp Beirlendu un Niju, paskatījās uz Utaru un iejautājās: Un kā ar Kuiļa Aci?

Roranam par lielu pārsteigumu rētu klātais jūrasbraucējs nobālēja. Es to neuzņemšos, Džeod, nekad mūžā. Es drīzāk stā­šos pretī korvešu vīriem un miršu atklātā jūrā, nevis došos uz to nolādēto vietu. Tur nebūtībā ir aizrauts divreiz vairāk kuģu nekā visā Galbatoriksa flotē.

- Es atminos lasījis, Džeods iebilda, atlaizdamies dziļāk krēslā, ka paisuma un bēguma pīķī to var šķērsot pilnīgi droši. Vai tad tā nav?

Ļoti negribīgi Utars atzina: Tiesa. Taču Acs ir tik plata, ka šķērsojums jāsāk tieši pareizajā laikā, lai neaizietu bojā. Un mums tas būs teju neiespējami, lai vienlaikus izbēgtu no korvetēm.

- Toties, ja mums tas izdotos, Džeods uzstāja, ja mums izdotos uzsākt šķērsojumu tieši laikā, korvetes aizietu bojā vai ja viņi zaudētu dūšu būtu spiestas apbraukt Niju. Tad mums būtu gana laika, lai paslēptos kaut kur Beirlendas krastos.

- Pārāk daudz "ja"… Ja kāds no šiem "ja" nepiepildīsies, mēs barosim zivis jūras dibenā.

- Liecies mierā, Utar, bailes nomāc tavu veselo saprātu. Atzīstu, tas, ko es piedāvāju, ir bīstami, taču ne bīstamāk par bēgšanu no Teirmas. Vai tu apšaubi savu spēju šķērsot šaurumu? Vai tev pietrūkst dūšas?

Utars sakrustoja kailās rokas uz krūtīm. Tu, Džeod, nez vai esi redzējis Kuiļa Aci, ko?

- Es melotu, ja teiktu, ka esmu.

- Nav jau tā, ka man trūktu vīra dūšas, taču Acs ir kas pārcilvēcīgs; salīdzinājumā ar to mūsu lielākie kuģi ir kā skaidas, mūsu dižākās ēkas kā leļļu namiņi. Mēģinājums šķērsot to līdzinātos mēģinājumam aizbēgt no lavīnas kalnos; mums tas var izdoties, bet tikpat labi mūs var samalt putekļos.

- Kas, Rorans jautāja, ir Kuiļa Acs?

- Visu aprijoša okeāna rīkle, Utars noskaldīja.

Džeods mierīgākā balsī piebilda: Tas, Roran, ir ūdens vir­pulis, kas veidojas, starp Beirlendu un Niju saduroties paisuma vai bēguma straumēm. Starp bēgumu un paisumu Acs griežas no ziemeļiem uz rietumiem. Starp paisumu un bēgumu tā griežas no ziemeļiem uz austrumiem.

- Tas neizklausās pārāk bīstami.

Utars papurināja galvu tik nikni, ka bize kā pātaga uzšāva pa vēju aprauto kaklu, un iesmējās. Ne pārāk bīstami, ko tu neteiksi! Ha!

- Tas, ko tu nespēj iedomāties, Džeods turpināja, ir atvara lielums. Parasti Acs vidus diametrs ir kāda līga, bet virpuļa malas var sniegties desmit piecpadsmit jūdžu platumā. Kuģis, kam nepa­veicas un ko Acs ierauj sevī, tiek novilkts dzelmē un sašķaidīts pret zemūdens klintīm. Atlūzas bieži tiek izskalotas abu salu pludmalēs.

- Vai kādam ienāks prātā, ka mēs varētu izvēlēties šo ceļu? Rorans gribēja zināt.

- Neienāks gan, un tam ir acīmredzams iemesls, Utars norūca. Džeods tikmēr papurināja galvu.

- Vai pastāv iespēja, ka mums tomēr izdotos šķērsot Aci?

- Mēģināt to būtu pēdējā muļķība.

Rorans pamāja. Utar, es saprotu, ka tevi šī iespēja īsti nevi­lina, taču mums nav daudz variantu. Es neesmu jūrnieks, tāpēc man ir jāpaļaujas uz tavu spriedumu: vai mēs varam šķērsot Aci?

Kapteinis mirkli vilcinājās. Varbūt varam, varbūt ne. Ir jābūt galīgi trakam, lai pie tā briesmoņa piebrauktu tuvāk par piecām jūdzēm.

Izvilcis veseri, Rorans ieblieza pa galdu, atstādams tajā puscollu dziļu robu. Tad es būšu galīgi traks! Viņš izturēja Utara skatienu, līdz kapteinis nepatikā novērsās. Vai man jāatgādina, ka mēs esam nokļuvuši tik tālu, jo darām to, ko, pēc drūvīgu vaimandieniņu domām, nav iespējams vai vismaz nevajadzētu darīt. Mēs, kārvahallieši, uzdrošinājāmies pamest savas mājas un pāriet Kori. Džeods uzdrošinājās iedomāties, ka ir iespējams nozagt "Pūķa spārnu". Kāda, Utar, ir tava uzdrošināšanās? Ja mēs metīsim izaicinājumu Acij un izdzīvosim, lai pavēstītu par to Alagēzijai, tevi paaudžu paaudzēs daudzinās par vienu no dižāka­jiem jūrasbraucējiem šīs zemes vēsturē. Tagad atbildi man, tikai atbildi patiesi: vai to ir iespējams izdarīt?

Utars pārbrauca ar plaukstu sejai. Pēc mirkļa viņš ierunājās klusā balsī, it kā Rorana vārdi būtu likuši viņam atmest bravū­rīgo spītēšanos. Es nezinu, Dižveseri… Ja mēs gaidīsim, lai Acs aprimst, korvetes vai* izrādīties pārāk tuvu, tātad ja izglābsimies mēs, izglābsies arī viņi. Un, ja norims vējš, straume mūs sagrābs un mēs nespēsim izrauties no virpuļa.

Vai tu kā kapteinis vēlies to mēģināt? Nedz Džeods, nedz es mēs nevaram uzņemties "Pūķa spārna" vadīšanu tavā vietā.

Krietnu brīdi Utars, salicis plaukstas vienu uz otras, pētīja kartes. Viņš novilka pāris līniju no viņu pašreizējās atrašanās vietas un, sarakstījis Roranam nesaprotamus skaitļus stabiņos, veica kaut kādus aprēķinus. Beidzot viņš sacīja: Es baidos, ka mēs dodamies nāvē, bet, jā, es darīšu visu, ko spēju, lai mēs tiktu pāri Acij sveiki un veseli.

Rorans gandarīts nolika veseri uz galda. Lai nu tā būtu.