Vecākais

BĒRNU SPĒLE

Un šis, Triāna sacīja, ir jaunākais mūsu izgudro­tais raksts.

Nasuada paņēma melnās mežģīnes no burves un pārlaida pār tām pirkstus, apbrīnodama smalkā darinājuma zīdainumu. Cilvēka rokas nespētu radīt neko tik izcilu. Viņa ar ganda­rījumu pārlūkoja uz galda izkārtotās kārbiņas ar Duvrangragātas burvju darināto mežģīņu paraugiem. Lieliski pastrādāts, vār­denu vadone sacīja. Daudz labāk, nekā biju cerējusi. Jūs esat pelnījuši visaugstākās atzinības vārdus. Jūsu darbs ir milzīgs atspaids vārdeniem.

Triāna starodama pielieca galvu. Es nodošu jūsu vārdus pārējiem burvjiem.

-Vai viņiem jau…

Nasuadas iesākto teikumu pārtrauca kņada pie viņas kambara durvīm. Atskanēja sargu skaļās lamas, tad sāpju smilksts. Priekš­telpā dzelzs nozvanīja pret dzelzi. Nasuada satraukumā atkāpās no durvīm un izvilka no maksts dunci.

- Bēdziet, pavēlniec! Triāna uzsauca. Burve nostājās priekšā Nasuadai un uzrāva augstāk piedurknes, atkailinot rokas, gatava ķerties pie maģijas. Izmantojiet kalpu izeju!

Taču, pirms Nasuada paguva pakustēties, atsprāga durvis un maza auguma būtne ietriecās viņai kājās, nogāzdama vārdenu pavēlnieci uz grīdas. Nasuada krītot pamanīja, kā viņai virs galvas nozib sudrabots priekšmets un ar dobju būkšķi ietriecas tālākajā sienā.

Telpā ieskrēja četri sargi un milzīgā juceklī atrāva uzbrucēju no vārdenu pavēlnieces. Kad Nasuadai izdevās atkal piecelties kājās, viņa ieraudzīja vīru varenajās rokās šūpojamies Elvu.

- Ko tas viss nozīmē? Nasuada vēlējās zināt.

Tumšmatainā meitenīte pasmaidīja, tad saliecās un apvēma

bārkstaino paklāju. Pēc tam viņa piekala violeto acu skatienu

Nasuadai un baisā, visu zinošā balsī sacīja: Liec, lai tava burve pārbauda sienu, ak, Ažihada meita, un pārliecinās, vai esmu izpil­dījusi tev solīto.

Nasuada pamāja Triānai, kas pieslīdēja pie skabargainā cau­ruma sienā un noskaitīja buramvārdus. Burve atgriezās pie valdnieces, turēdama rokā metāla šautru. Tā bija ieurbusies kokā.

- Bet no kurienes tā atlidoja? Nasuada neizpratnē vaicāja.

Triāna pamāja uz atvērto logu, aiz kura pavērās Aberonas

pilsēta. Visticamāk, no ārpuses.

Nasuada atkal pievērsās bērnam. Ko tu, Elva, par to zini?

Meitenītes drausmais smaids kļuva vēl platāks. Tas bija slepkava.

- Kas to sūtīja?

- Šim slepkavam tumšās maģijas zintis mācīja pats Galbato­rikss. Smagie plakstiņi daļēji nolaidās pār degošajām acīm, it kā viņa iegrimtu transā. Šis vīrs tevi neieredz. Viņš mēģinās tevi nogalināt. Un viņam tas jau būtu izdevies, ja es neiejauktos. Meitenīte atkal sarāvās un izvēmās, izšķiezdama pussagremoto ēdienu pa grīdu. Nasuadai riebumā aizrāvās elpa. Taču viņu gaida baisas sāpes.

- Kāpēc tad sāpes?

- Tāpēc es tev izstāstīšu viņš mitinās iebrauktuvē Feina ielā, kādā no augšstāva istabiņām. Labāk pasteidzies, citādi slep­kava aizbēgs… aizbēgs. Elva ievaidējās kā ievainots dzīvnieks un satvēra vēderu. Pasteidzies, pirms Eragona burvestība liek man aizkavēt tavu atriebību! To tev nāktos rūgti nožēlot!

Triāna jau steidzās ārā pa durvīm, kad Nasuada uzsauca:

- Izstāsti Jormunduram, kas notika, tad ņem talkā savus labā­kos burvjus un notveriet šo vīru, vislabāk dzīvu. Ja neizdodas, nogaliniet viņu. Kad burve bija projām, Nasuada palūkojās uz saviem vīriem un ievēroja, ka to kājas klāja daudzas sīkas, asiņo­jošas brūcītes. Tikai tad viņa aptvēra: Elva bija cīnījusies, lai tā savainotu pieaugušus, spēcīgus vīriešus. Ejiet, viņa pavēlēja. Sameklējiet dziednieku, kas apkops jūsu ievainojumus.

Sargkareivji papurināja galvu, un to komandieris sacīja: Nē, kundze. Mēs paliksim jums blakus, līdz būsim pārliecināti, ka atkal esat drošībā.

- Kā teiksiet, kapteini.

Vīri aizbarikādēja logus tas padarīja Boromeo pilī valdošo svelmi vēl neciešamāku, tad viņi visi papildu drošībai nocietinājās apartamentu dziļumā.

Nasuada staigāja šurpu turpu pa telfm, sirdij strauji sitoties: viņa tik tikko bija par mata tiesa izglābusies no nāves. "Kas būtu noticis ar vārdeniem, ja slepkavas nodoms būtu izdevies?" viņa prātoja. "Kurš nāktu manā vietā?" Viņa ar šausmām aptvēra, ka nav atstājusi nekādas norādes vārdeniem, kā rīkoties viņas bojāejas gadījumā, kas šobrīd likās esam liktenīga tuvredzība. "Es taču nedrīkstu pieļaut, ka vārdenus pārņem haoss, ja esmu piemirsusi piesardzību!"

Viņa apstājās. Esmu tev parādā, Elva.

- Tagad un mūžīgi mūžos.

Nasuada saminstinājās, kārtējo reizi meitenes atbildes apmul­sināta, tad turpināja: Piedod, ka neesmu piekodinājusi sargiem tevi ielaist pie manis jebkurā diennakts laikā. Man vajadzēja paredzēt šādu notikumu pavērsienu.

- Vajadzēja gan, Elva izsmējīgi piekrita.

Nasuada atsāka soļot pa istabu gan lai izvairītos no nepie­ciešamības uzlūkot Elvas akmens balto, ar pūķa zīmi apzīmogoto seju, gan lai izkliedētu pašas nervu spriedzi. Kā tu izkļuvi no sava mitekļa bez pavadības?

- Es pateicu savai aprūpētājai Grētai to, ko viņa vēlējās dzirdēt.

- Tik vienkārši?

Elva piemiedza acis. Tas, ko teicu, padarīja viņu ļoti laimīgu.

- Kur bija Andžela?

- Viņa no rīta aizgāja darīšanās.

- Lai nu kā būtu, esmu tev ļoti pateicīga, ka izglābi man dzīvību. Prasi, ko vēlies, un, ja vien tas būs manā varā, es tev to sagādāšu.

Elva, pārlaidusi skatienu greznajai guļamistabai, pavaicāja: Vai tev ir kas ēdams? Es esmu izsalkusi.