Vecākais

PĀRI KUIĻA ACIJ

Dienas gaitā korvetes arvien tuvojās "Pūķa spārnam". Kad vien iespējams, Rorans vēroja Impērijas karakuģus, uztraukdamies, ka tie varētu pietuvoties bēgļiem pietie­kami tuvu, lai uzbruktu, pirms "Pūķa spārns" sasniegtu Aci. Taču izskatījās, ka Utaram izdosies saglabāt pietiekamu attālumu no vajātājiem, vismaz tik ilgi, lai uzsāktu pārdrošo manevru.

Izpildot Utara pavēli, Rorans un pārējie ciematnieki sakārtoja kuģi pēc vētras un sagatavoja to gaidāmajam pārbaudījumam. Līdz tumsai darbi bija pabeigti, un bēgļi izdzēsa visus lukturus uz klāja, tā cerot novērst Impērijas jūrnieku uzmanību no "Pūķa spārna" mērķa. Šī mazā viltība izdevās, jo, kad uzlēca saule, Rorans ieraudzīja, ka korvetes novirzījušās apmēram jūdzi uz ziemeļrietumiem, tomēr ātrie karakuģi drīz vien atguva iekavēto.

Vēlāk tajā rītā Rorans uzrāpās mastā un ierausās masta grozā krietnas simt trīsdesmit pēdas virs klāja no turienes cilvēki izskatījās ne lielāki par mazo pirkstiņu. Ūdens un debesis, "Pūķa spārnam" svaidoties viļņos, likās draudīgi šūpojamies ap viņu.

Rorans pielika pie acs līdzpaņemto tālskati un brīdi regulēja, līdz varēja skaidri saskatīt korvetes, kas atradās nepilnas četras jūdzes aiz muguras un tuvojās straujāk, nekā viņam būtu gribē­jies. "Viņi laikam ir sapratuši, ko grasāmies darīt," viņš nodo­māja. Pagriezis tālskati pretējā virzienā, Rorans sāka pētīt okeāna virsmu, cerēdams ieraudzīt kādas Kuiļa Acs pazīmes. Viņš apstā­jās, pamanījis salas lieluma putu apli, kas griezās no ziemeļiem uz austrumiem. "Mēs esam nokavējuši," viņš nodomāja, vēderam bailēs saraujoties. Paisums jau bija beidzies, un, ūdenim atplūstot no sauszemes, Kuiļa Acs pieņēmās ātrumā un spēkā. Rorans pavērsa tālskati lejup, pāri masta groza malai, un ieraudzīja, ka mezglainā virve, ko Utars bija piesējis kuģa aizmugurē pie labā borta, lai noteiktu, kad "Pūķa spārns" nonāks virpuļa darbības laukā tā šobrīd peldēja līdzās kuģim, nevis aiz tā kā iepriekš.

Vienīgā mazā priekšrocība viņi traucās Acs straumes virzienā, nevis pretī tai. Ja būtu otrādi, viņiem atliktu tikai viens gaidīt, kad bēgums beigsies un sāksies paisums.

Rorans dzirdēja, kā lejā Utars sauc ciematniekus pie airiem. Vēl pēc mirkļa "Pūķa spārna" sānos parādījās divas rindas kāršu, kas lika kuģim izskatīties kā milzīgam ūdensmērītājam. Atskanot vēršādas bungu sitienam, ko ar saucienu papildināja Bondens, kuram bija uzticēts uzturēt airēšanas ritmu, airi šāvās uz priekšu, ienira zaļajā ūdenī un tad atkal pacēlās virs okeāna virsmas, atstādami aiz sevis baltu, sakultu putu pēdas. "Pūķa spārns" uzņēma ātrumu, tagad traucoties straujāk par korvetēm, kuras vēl atradās ārpus Acs ietekmes.

Rorans baisā apbrīnā vēroja izrādi, kas norisinājās viņa acu priekšā. Teju svarīgākais "lugas" elements, no kura atkarīgs iespējamais iznākums, bija laiks. Kaut arī viņi iebrauca virpulī par vēlu, vai "Pūķa spārns", liekot lietā gan airus, gan buras, būs gana ātrs, lai šķērsotu Aci? Un vai korvetēm arī to komandas bija ķērušās pie airiem izdosies samazināt attālumu līdz bēg­ļiem, lai nodrošinātu savu izglābšanos? Viņš to neprata noteikt. Dārdošās bungas likās skaitām minūtes; Rorans spilgti izjuta katru garām skrienošo mirkli.

Jauneklim par lielu pārsteigumu, uz groza malas pēkšņi parā­dījās roka, bet aiz tās arī Baldora seja. Kalēja dēls paskatījās uz viņu un teica: Padod, lūdzu, roku! Citādi es tūlīt novelšos atpa­kaļ lejā.

Rorans sasprindzināja augumu un palīdzēja Baldoram ieraus­ties grozā. Kalēja dēls pasniedza viņam sausiņu un kaltētu ābolu sauju. Iedomājos, ka tu varbūt gribi kaut ko uzkost. Pateicībā pamājis galvu, Rorans nokoda sausiņa gabalu un atkal paņēma tālskati. Kad Baldors pavaicāja: Vai tu jau redzi Aci? Rorans iedeva viņam tālskati un pats pievērsās ēdienam.

Nākamās pusstundas laikā putu virpuļa griešanās kļuva arvien ātrāka, līdz tas riņķoja kā vilciņš. Ūdens apļa malās sāka pakāpeniski celties augšup, bet putas likās nozūdam milzīgas bed­res dibenā. Tumšais atvars kļuva arvien lielāks un dziļāks. Gaisu virs tā piepildīja virpuļojošas miglas ciklons, bet no bezdibeņa piķa melnās rīkles izlauzās mokpilns kauciens, kas atgādināja ievainota vilka gaudas.

Ātrums, ar kādu veidojās Kuiļa Acs, satrieca Roranu. Labāk kāp lejā un izstāsti Utaram, ko redzējām, viņš sacīja.

Baldors izkāpa no groza. Piesien sevi pie masta, citādi tevi izsviedīs no groza.

Labi, labi.

Aptinot virves ap augumu, Rorans atstāja rokas brīvas, lai tad, ja rastos nepieciešamība, viņš varētu izvilkt no maksts nazi un pārgriezt valgus. Spriedze auga augumā. Atvara centrs tagad atradās apmēram jūdzi aiz "Pūķa spārna" pakaļgala, savukārt korvetes jūdzes divas aiz bēgļiem; Acs strauji pieņēmās spēkā. Tad notika kas ļaunāks sagrieztā ūdens masa likās paraujam sev līdzi arī vēju: te tas pūta no vienas, te no otras puses. Buras uz mirkli piepūtās, tad atkal noplaka, tad atkal piepūtās, apjuku­šajam vējam mētājoties ap kuģi.

Iespējams, Utaram bija taisnība, Rorans nodomāja. Iespējams, es gāju soli par tālu un stājos ceļā pretiniekam, kuru nevar pie­veikt ar pārliecības spēku vien. Iespējams, es esmu nolēmis visus ciematniekus nāvei. Dabas spēkus nav iespējams iebiedēt.

Kuiļa Acs virpuļa ārējā robeža veidoja gandrīz deviņas ar pusi jūdzes lielu apli. Cik jūras asu dziļa tā bija, nezināja neviens, tikai tie, ko Acs savulaik bija nogremdējusi. Atvara malas slējās četrdesmit piecu grādu slīpumā; tās likās seklu rievu sašvīkotas, gluži kā mikls māls, ko uz ripas veido izveicīgas podnieka rokas. Dobjais kauciens kļuva vēl skaļāks, līdz Roranam likās: pasaulei jāsabirst putekļos no vibrācijas spēka. No miglas pāri virpuļojoša­jam bezdibenim pacēlās pasakaini skaista varavīksne.

Ūdens plūsma šķita kļuvusi vēl straujāka; cērtoties ap vir­puļa malu, tā rāva "Pūķa spārnu" neticamā ātrumā, padarīdama arvien mazāk un mazāk ticamu iespēju, ka kuģim izdosies izrau­ties no atvara skavām Acs dienvidu pusē. Virpuļa straujums bija licis "Pūķa spārnam" sagāzties tik tālu uz labā borta pusi, ka Rorans karājās gaisā virs putojošā ūdens.

Par spīti "Pūķa spārna" ātrumam, korvetes likās virzāmies arvien tuvāk un tuvāk. Impērijas kuģi peldēja līdzās cits citam ar nepilnas jūdzes atstarpi. To airi tika vēzēti pilnīgā saskaņā, gluži kā divas spuras, kas cilājas pie laivas korpusa, arot okeāna virsmu. Rorans ar apbrīnu noskatījās uz šo ainu.

Tad jauneklis aizbāza tālskati aiz krekla tas vairs nebija vajadzīgs. Korvetes atradās pietiekami tuvu, lai saskatītu tās ar neapbruņotu aci, savukārt atvaru arvien blīvāk aizsedza baltas miglas mākoņi, kas cēlās no konusa malas. Pēc tam arī mākoņus ievilka virpuļa dziļumā, līdz migla atgādināja gaisīgu Kuiļa Acs dubultnieku.

Kādā brīdī "Pūķa spārns" mainīja halzi, novirzīdamies no straumes, lai pēc Utara pavēles mēģinātu izlauzties atklātā jūrā. Ķīlis nodrebēja sakultajā ūdenī, un kuģa ātrums nokritās uz pusi, "Pūķa spārnam" raujoties ārā no Kuiļa Acs nāvīgā skāviena. Drausmīgas trīsas uzskrēja augšup pa mastu, likdamas Rorana zobiem noklabēt, un masta grozs nošūpojās tik spēcīgi, ka jau­neklim noreiba galva.

Kuģis virzījās uz priekšu arvien lēnāk, un Roranu pārņēma bailes. Viņš pārgrieza virves un, nelikdamies ne zinis par drošību, pārliecās pāri groza malai, pieķērās pie vantīm un sāka rāpties lejup pa takelāžu tik strauji, ka reiz pat nesatvēra virvi un noli­doja vairākas pēdas brīvā kritienā, līdz spēja atkal pieķerties vantīm. Viņš nolēca uz klāja, aizskrēja līdz priekšgala lūkai un nolaidās lejup pie airētājiem, kur pievienojās Baldoram un Albri­ham pie garā ozolkoka aira.

Neviens nerunāja ne vārda, tikai izmisīgi cilāja airus, elpai smagi gārdzot kaklā, bungām neprātīgi dārdot, Bondenam aiz­smakušā balsī saucot ritmu un Kuiļa Acij aiz borta rēcot. Rorans juta, kā varenais atvars pretojas katram aira vilcienam.

Tomēr, par spīti pūliņiem, "Pūķa spārns" teju apstājās. Mums tas neizdosies, Rorans nodomāja. Mugura un kājas smeldza no piepūles. Plaušās dūra. Starp bungu sitieniem viņš dzirdēja, kā Utars pavēl jūrniekiem virs klāja pagriezt buras tā, lai pēc iespējas labāk izmantotu mainīgo vēju.

Teins un Ridlijs sēdās Darmena un Hamunda vietā, bet nogu­rušie airētāji atkrita garšļaukus ejā un palika tur guļam, trīcot pie visām miesām. Pēc nepilnas minūtes vēl kāds no vīriem sabruka savā vietā, un viņu tūlīt aizstāja Birgita un vēl kāda no sievietēm.

Ja mēs izdzīvosim, Rorans saprata, tad tikai tāpēc, ka mums ir gana daudz cilvēku, lai uzturētu lielāko iespējamo ātrumu tik ilgi, cik nepieciešams.

Likās, viņš veselu mūžību cīnās ar airi pustumšajā, slikti vēdi­nātajā telpā, vispirms celdams to uz priekšu, tad vilkdams atpakaļ un darīdams visu iespējamo, lai nepievērstu uzmanību smeldzei ķermenī, kas kļuva arvien neizturamāka. Kakls sāpēja, jo galvu nācās turēt noliektu, lai neapdauzītu pret zemajiem griestiem. Aira roktura tumšo koku klāja asinis no pārplīsušajām tulznām. Viņš norāva kreklu, nomezdams tālskati uz grīdas, un, aptinis audumu ap airi, turpināja airēt.

Beidzot arī Rorana spēki bija galā. Kājas saļima, un viņš nogā­zās uz sāniem, sviedrainajam augumam ieslīdot ejā starp soliem. Viņa vietā sēdās Orvals. Rorans palika uz grīdas, līdz viņam izde­vās atgūt elpu, tad jauneklis uzrausās uz ceļgaliem un aizrāpoja līdz lūkai.

Kā drudža apdullināts, viņš uzlīda augšā pa kāpnēm, šūpo­damies līdzi kuģim un ik pa brīdim atspiezdamies pret sienu, lai atpūstos. Izkļuvis uz klāja, Rorans mirkli izbaudīja svaigo gaisu, tad aizstreipuļoja uz kuģa pakaļgalu, kur atradās stūre. Likās, ka viņa kājas kuru katru mirkli saraus krampji.

Kā mums veicas? jauneklis izdvesa, vērsdamies pie Utara, kurš stāvēja pie stūres rata.

Utars papurināja galvu.

Paskatījies pāri aizmugures bortam, Rorans pamanīja, ka visas trīs korvetes atrodas pusjūdzes attālumā mazliet uz rietumiem, tuvāk Acs centram. Izskatījās, ka Impērijas kuģi stāv uz vietas vismaz salīdzinājumā ar "Pūķa spārnu".

Sākumā Roranam likās, ka visu četru kuģu atrašanās vieta nemainās. Tad pēkšņi viņš sajuta kustību, it kā kuģis būtu šķērsojis kādu lūzuma punktu un spēki, kas to kavēja, pamazām kļūtu vājāki. Starpība ātrumā bija niecīga, tās varbūt bija pāris pēdu minūtē taču pietiekami liela, lai redzētu, ka attālums starp bēgļu kuģi un korvetēm sāk palielināties. Ar katru airu vēzienu "Pūķa spārnu" ātrums pieauga.

Korvetes nespēja pārvarēt atvara baiso spēku. To airi cilājās arvien lēnāk un lēnāk, līdz cits pēc cita kuģi sāka slīdēt atpakaļ miglā, kas slēpa piķa melnā ūdens virpuļojošās sienas un nežēlī­gās klintis okeāna dzelmē.

Viņi vairs nespēj paairēt, Rorans aptvēra. Viņu komandas ir pārāk mazas, viņi ir pārāk noguruši. Pret paša gribu viņš izjuta žēlumu pret korvešu vīriem.

Tajā brīdī no tuvākās korvetes tika izšauta bulta, un, uzlies­mojusi zaļās ugunīs, tā traucās uz "Pūķa spārna" pusi. Acīmre­dzot šautru nesa burvestības spēks, jo citādi tā nespētu aizlidot tik tālu. Kad bulta trāpīja bezānburai, tā sašķīda eļļainās uguns lodītēs, kas aizdedzināja visu, ar ko saskārās. Pēc pāris mirkļiem gar mastu, uz klāja un zem tā liesmoja divdesmit mazi uguns­grēki.

- Mēs nespējam nodzēst liesmas, kliedza viens no jūrniekiem ar šausmu izteiksmi sejā.

-Atskaldiet visu, kas deg, un sviediet pār bortu! norēcās Utars.

Izrāvis pie jostas piekārto dunci, Rorans ņēmās izgriezt no klāja dēļiem zaļi kvēlojošu uguns liesmu, kas dega viņam pie kājām. Pagāja vairākas spriedzes pilnas minūtes, līdz izdevās atbrīvoties no pārdabiskajām ugunīm un kļuva skaidrs, ka kuģis ir pasargāts no ugunsgrēka.

Kad atskanēja sauciens "Viss kārtībā!", Utars atlaida vaļīgāk stūres ratu. Ja tas ir viss, uz ko ir spējīgs viņu burvis, tad es uzdrošinos apgalvot, ka varam no viņa vairs nebaidīties.

- Mēs taču tiksim ārā no Acs, vai ne? Rorans jautāja, uztraukti gaidīdams, ka jūrasbraucējs apstiprinās viņa cerības.

Utars iztaisnoja muguru un nozibināja žiglu smaidu, vienlai­kus lepodamies ar tikko paveikto un īsti nespēdams tam noticēt.

- Gluži tūlīt mums tas neizdosies, bet daudz vairs nav atli­cis. Mēs netiksim daudz tālāk no virpuļojošā briesmoņa, kamēr nebeigsies paisums. Aizej pasaki Bondenam, lai mazliet palēnina ritmu; es nevēlos, lai ļaudis pie airiem zaudētu samaņu, kad tas vairs nav vajadzīgs.

Nokāpis zem klāja, Rorans noairēja vēl vienu maiņu, bet, kad viņš atkal iznāca svaigā gaisā, atvars pamazām norima. Virpuļa spokainos kaucienus bija nomainījusi vēja ierastā šalkšana. Ūdens virsma izskatījās mierīga un gluda, it kā te vēl nupat nebūtu plosījusies baisa dabas stihija; saraustītie miglas vāli, kas bija spokaini vijušies virs bezdibeņa, izkusa saules siltajos staros, un gaiss tagad bija dzidrs kā stikls. No pašas Kuiļa Acs pāri nepalika nekas kā Rorans pārliecinājās, ieskatījies tālskatī, tikai tas pats dzelteno putu aplis, kas lēni griezās uz ūdens virsmas.

Jauneklim likās, ka šī apļa vidū viņš spēj tik tikko izšķirt trīs salauztus mastus un melnu buru, kas griezās un griezās nebei­dzamā virpulī. Bet, iespējams, tā bija tikai viņa iztēle.

Vismaz viņš tā iegalvoja pats sev.

Elēna nostājās līdzās jauneklim, uzlikusi roku uz lielā vēdera. Klusā balsī viņa sacīja: Mums, Roran, paveicās, paveicās vairāk, nekā varējām cerēt.

- Tiesa gan, viņš piekrita.

♦ ♦ ♦