Vecākais

LIESMOJOŠAIS LĪDZENUMS

Kad Safira cauri dūmu vāliem nolaidās zemāk un pagriezās uz dūmakā paslēptās Džietas upes pusi, Eragons sāka klepot. Viņš samiedza acis un norausa no tām asaras. Izgarojumi koda acis.

Tuvāk zemei dūmu bija mazāk, tāpēc Eragons varēja saskatīt viņu ceļa mērķi. Melni sarkano dūmu viļņojošais plīvurs filtrēja saules starus tā, ka zemes tuvumā viss šķita apliets ar neiztu­rami spilgtu oranžu krāsu. Pa brīdim vējš kādā vietā pārplēsa izgarojumu drūmo segu, un tad zemi sasniedza bālas gaismas svēdras, kas stāvēja laukā kā caurspīdīga stikla pīlāri, līdz tos atkal nodzēsa klaiņojošie dūmu mākoņi.

Trijotnes priekšā pavērās Džietas upe plata un uzblīdusi kā čūska, kas tikko aprijusi trusi. Ūdens sašvīkātā virsma bija tajā pašā spocīgajā krāsā, kas klāja visu Liesmojošo līdzenumu. Pat vietās, kur straumi uz brīdi apspīdēja garaiņu neizkropļota gaisma, ūdens likās krītaini balts, necaurspīdīgs, ar varavīkšņainu atspīdumu gandrīz vairāk līdzinādamies kāda baisa briesmoņa pienam. Likās, ka pati upe izstaro savādu gaismu.

Gausi plūstošās upes austrumu krastā bija izkārtojušās divas armijas. Uz dienvidiem aiz vairākām žogu un grāvju rindām stā­vēja vārdeni un Surdas karapulki. Gaisā plīvoja krāsaini karogi, nometnē slējās lepnas teltis, un starp tām dīžājās piesietie karaļa Orina ka Valērijas zirgi. Lai gan pirmajā acu uzmetienā armija likās liela, tā nobālēja salīdzinājumā ar pulkiem, kas bija sapulcēti tālāk ziemeļos. Galbatoriksa karapūļi bija tik milzīgi, ka armija pletās jūdzes trīs līdzenuma dziļumā, bet garumā tā stiepās tik tālu, ka pie apvāršņa atsevišķu kareivju stāvi saplūda ēnainā masā.

Starp nāvīgajiem ienaidniekiem pletās apmēram divas jūdzes plats lauks. Gan šo zemes strēmeli, gan nometņu teritoriju klāja neskaitāmas atveres, no kurām lēkāja zaļas uguns liesmas. No šīm nedabiskajām lāpām vēlās dūmu mutuļi, kas aizsedza sauli. Izkaltušajā zemē bija izdedzināta katra zālīte, katrs krūmiņš, atstājot vien melnu, oranžu un dzeltenzaļu ķērpju plankumus, kas no gaisa izskatījās kā kreveles un pūžņojoši iekaisumi.

Šī bija visbaisākā ainava, kādu Eragonam bija nācies skatīt.

Safira pārlidoja neitrālajai joslai, kas šķīra abas drūmās armi­jas, tad pagriezās un iespējami lielākā ātrumā piķēja uz vārdenu pusi, jo tikmēr, kamēr viņi atradās Impērijas armijas redzeslokā, viņus apdraudēja Galbatoriksa burvju uzbrukumi. Eragons papla­šināja apziņu uz visām pusēm, cik tālu vien spēja, meklēdams naidīgi noskaņotus prātus, kas sajustu viņa pieskārienu un sāktu rīkoties, viņš meklēja magu prātus un to apziņas, kas bija apmā­cītas atvairīt burvju uzbrukumus.

Tomēr vispirms viņš sajuta pēkšņu baiļu vilni, kas pārņēma vārdenu sargkareivjus, Eragons saprata, ka daudzi no viņiem nekad iepriekš nav redzējuši Safiru. Bailes vīriem lika aizmirst veselo saprātu, un gaisā uzšāvās dzelkšņainu bultu spiets, lai pūķi aizkavētu.

Pacēlis labo roku, Eragons iesaucās: Letta orya thorna! Bul­tas sastinga uz vietas. Pamājis ar roku un pateicis vārdu "Gānga", viņš raidīja šautras uz neitrālās teritorijas pusi, kur tās ieurbās tuksnesīgajā zemē, nenodarot nekādu postu. Tiesa, viņš palaida garām vienu bultu, kuru kāds izšāva pāris sekunžu pēc pirmās zalves.

Eragons paliecās pa labi, cik tālu spēja, un brīdī, kad bultašāvās garām Safirai, viņš ātrāk par jebkuru parastu cilvēku satvēra to plaukstā.

Tikai simt pēdu virs zemes Safira izpleta spārnus, lai nobrem­zētu stāvo kritienu, tad piezemējās vispirms uz pakaļkājām, bet pēc tam arī uz priekšķetnām un noskrēja vēl krietnu gabaliņu starp vārdenu teltīm.

Drūvīgi, Oriks noņurdēja, atraisīdams saites, kas turēja viņa kājas. Es labāk cīnos ar duci kuiļu, nekā vēlreiz piedzīvoju šādu nolaišanos. Rūķis pieķērās pie segliem un tad, mirkli karājies gaisā, nolēca uz Safiras priekškājas, bet no turienes uz zemes.

Kamēr Eragons kāpa nost no pūķa muguras, vairāki duči kareivju sapulcējās ap Safiru. No viņu pulciņa iznāca milzīgs, lācīgs vīrs, kuru Eragons pazina: tas bija Fredriks, vārdenu ieročmeistars no Farthenduras, vēl arvien tērpies spalvainajās vēršādas bru­ņās. Nu tak rimstieties, ļenganie mīkstmieši! Fredriks norēcās. Nestāviet te, mutes iepletuši! Visi atpakaļ uz saviem posteņiem, citādi es dažam labam pierakstīšu papildu sardzes maiņas! Pēc milža pavēles vīri, sačukstoties un ik pa brīdim pametot skatienu atpakaļ, sāka izklīst. Kad Fredriks pienāca tuvāk, Eragons pama­nīja, kā meistaru pārsteidz pārvērtības jaunekļa ārienē. Bārdai­nais vīrs darīja visu iespējamo, lai neizrādītu izbrīnu; pieskāries pierei, viņš teica: Sveicināts, Ēnkāvi. Tu esi ieradies tieši laikā… Man ir milzīgs kauns par uzbrukumu. Šī kļūda gulsies kā melns traips uz visu sargu sirdsapziņas. Vai kāds no jums ir ievainots? -Nē.

Fredrika sejai pārslīdēja atvieglojuma izteiksme. Labi, ka tā. Vainīgie ir atsaukti no sardzes. Katrs saņems kārtīgu pērienu un tiks pazemināts dienesta pakāpē… Vai šāds sods tevi apmierinās, Jātniek?

Es vēlos viņus redzēt, Eragons sacīja.

Milzu vīrs pēkšņi izskatījās nobažījies; acīmredzot viņš baidī­jās, ka Eragons vēlas baisi un nežēlīgi atriebties sargkareivjiem. Fredriks, neatklājis sava uztraukuma iemeslu, noteica: Tad sekojiet man, lūdzu.

Cauri nometnei viņš aizvadīja trijotni līdz svītrotai virsnieku teltij, kurā savi divi desmiti nelaimīga izskata vīru, apsargu acīgi pieskatīti, lika kaudzē ieročus un bruņas. Ieraudzījuši Eragonu un Safiru, apcietinātie nometās uz viena ceļa un uzsauca: Lai dzīvo Ēnkāvis!

Nebilzdams ne vārda, Eragons nogāja gar vīru rindu, pētī­dams to prātus. Zābaki ar draudīgu čirkstu lūza cauri zemes apdegušajai garozai. Visbeidzot viņš ierunājās: Jūs varat būt lepni, ka tik strauji reaģējāt uz mūsu parādīšanos. Ja uzbruktu Galbatorikss, jums jārīkojas tieši tāpat, lai gan es šaubos, vai bultas būtu īpaši iedarbīgākas pret viņu, nekā tās izrādījās pret mani un Safiru. Nespēdami noticēt savām ausim, sargkareivji pacēla pret runātāju sejas, kuras mainīgā gaisma bija iekrāsojusi apsūbējuša misiņa toni. Tikai viens lūgums nākamreiz, lūdzu, pirms šaušanas veltiet mazu bridi, lai noskaidrotu, kas tuvojas draugs vai ienaidnieks. Var izrādīties, ka nepamanu jūsu bultas. Vai sapratāt mani?

- Jā, Ēnkāvi! viņi cits caur citu sauca.

Apstājies, pie pirmspēdējā vīra rirfflā, Eragons pastiepa uz priekšu bultu, kuru, sēdēdams Safirai mugurā, bija noķēris gaisā.

- Šī, Hārvin, laikam ir tava.

Apmulsušais Hārvins paņēma šautru. Patiesi! Uz tās ir baltā josla, kādu es uzkrāsoju uz visām savām bultām, lai varētu tās pazīt starp citām. Paldies, Ēnkāvi!

Eragons pamāja un tad tā, lai viņu dzirdētu visi klātesošie, uzrunāja Fredriku: Šie ir labi un uzticami vīri, un es nevēlos, lai viņi ciestu pārpratuma dēļ.

- Es pats par to parūpēšos, Fredriks noteica un pasmaidīja.

- Un tagad mēs labprāt satiktu lēdiju Nasuadu.

- Klausos, Ēnkāvi.

Sargkareivji palika teltī. Eragons zināja, ka viņa laipnības dēļ šie vīri būs uzticami viņam līdz kapa malai, savukārt viņa rīcību drīz pārrunās visa vārdenu armija.

Ceļš starp teltīm, kuru izvēlējās Fredriks, lika Eragonam cieši saskarties ar bezgalīgu skaitu apziņu tik daudz prātu vienlai­kus viņš nekad iepriekš nebija aptvēris. Simtiem domu, attēlu un sajūtu ņudzēja ap viņa apziņu. Par spīti centieniem paturēt tās zināmā attālumā no sevis, jauneklis tomēr uzsūca dažu labu atklāsmi par apkārtējo dzīvēm. Daudzas Eragonam likās satrieco­šas, citas bezjēdzīgas; vienas viņu aizkustināja, bet citas, gluži pretēji, izraisīja riebumu. Netrūka arī atklāsmju, kas lika viņam justies neērti. Dažu ļaužu pasaules uztvere tik ļoti atšķīrās no citu cilvēku skatījuma, ka tādus prātus nebija iespējams nepamanīt.

Cik gan viegli būtu šos vīrus uzlūkot vienkārši kā priekšmetus, ar kuriem es un vēl daži citi spēj manipulēt, kā vēlas. Taču katram no viņiem ir cerības un sapņi, iespējas kaut ko sasniegt un atmi­ņas par jau paveikto. Un viņi visi izjūt sāpes.

Vairāki prāti, kuriem viņš pieskārās, sajuta kontaktu un izvai­rījās no tā, paslēpdami sava īpašnieka iekšējo dzīvi aiz dažāda stipruma aizsardzības. Pirmajā mirklī Eragonu pārņēma satrau­kums viņš iedomājās, ka atklājis vārdenu rindās milzumu ienaidnieka spiegu, taču, ieklausījies mazliet rūpīgāk, saprata, ka tie ir Duvrangragātas burvji.

Safira noteica: Viņi droši vien ir pārbijušies līdz nāvei, domā­dami, ka viņiem tūlīt uzbruks kāds nepazīstams burvis.

Kamēr viņi mani bloķē, es nespēšu nevienu pārliecināt par pretējo.

Tev vajadzētu satikties ar viņiem vaigu vaigā, pirms viņi nolemj apvienoties un uzbrukt tev.

Tiesa. Lai gan nedomāju, ka viņi varētu mūs nopietni apdrau­dēt… Duvrangragātas nosaukums vien norāda uz viņu nepilnī­gajām zināšanām. Pareizā senvalodā bija jābūt Dugātavrangra.

Nu viņi bija sasnieguši ceļa mērķi lielu, sarkanu telti vār­denu nometnes dziļumā, virs kuras plīvoja karogs ar izšūtu melnu vairogu un diviem slīpiem, paralēli izvietotiem zobeniem zem tā. Fredriks pavēra ieejas audumu, un Eragons kopā ar Oriku iegāja teltī. Safira teltī iebāza galvu, lai pāri abu pleciem varētu vērot notiekošo.

Mēbelētās telts vidū atradās plats galds. Vienā galda galā, ar rokām atbalstījusies uz virsmas, stāvēja Nasuada, pētīdama karšu un vīstokļu kalnu. Eragona vēders sarāvās čokurā pretējā galda pusē viņš ieraudzīja Arju. Abas sievietes bija tērpušās bruņās gluži kā vīri pirms došanās kaujā.

Nasuada pagrieza mandeļveida seju pret ienācējiem. Era­gon? viņa nočukstēja.

Jaunekli pārsteidza prieks, kas viņu pārņēma, ieraugot Nasu­adu. Ar platu smaidu sejā viņš elfiem pieņemtajā uzticības žestā pielika roku virs saules pinuma un paklanījās. Esmu gatavs pakalpot.

Eragon! Šoreiz Nasuadas balsī izskanēja gan prieks, gan atvieglojums. Arī Arja izskatījās gandarīta. Kā tev izdevās tik ātri saņemt mūsu ziņu?

- Es to nesaņēmu. Par Galbatoriksa armiju es uzzināju, kad mēģināju pieredzēt tevi. Tajā pašā dienā es devos projām no Eles­mēras. Viņš vēlreiz uzsmaidīja Ažihada meitai. Es priecājos, ka atkal varu būt starp vārdeniem.

Kamēr Eragons runāja, Nasuada viņu ziņkāri nopētīja. Kas ar tevi ir noticis?

Laikam Arja nav viņai neko stāstījusi, Safira ieminējās.

Tad Eragons visos sīkumos izklāstīja, ko viņi piedzīvojuši, kopš pirms tik ilga laika Farthendurā viņi bija šķīrušies. Daudz no stāstītā Nasuadai likās jau zināms vai nu no rūķiem, vai Arjas, taču viņa nepārtrauca runātāju. Par mācībām Eragonam nācās runāt aplinkus, jo viņš bija apņēmies bez atļaujas neatklāt to, ka Oromiss, viens no vecajiem Jātniekiem, vēl ir dzīvs. Arī nodar­bību saturu viņš nedrīkstēja necik daudz atklāt, tomēr jauneklis centās, cik labi vien spēja, dot Nasuadai pietiekamu priekšstatu par jauniegūtajām iemaņām un ar tām saistītajiem riskiem. Par Agaeti Blodhren svinībām viņš vienkārši piebilda: … un svētku laikā pūķi pārvērta manu ķermeni, piešķirot man elfa izveicību un spēku, kā arī sadziedējot muguru.

- Vai tagad tava rēta ir sadzijusi? Nasuada jautāja. Eragons pamāja. Stāstījuma nobeigumā viņš piebilda vēl pāris teikumu, īsi izklāstot iemeslu, kāpēc viņi devās projām no Duveldenvārdenas, un pastāstot, kā viņi nonāca līdz Surdai. Nasuada papurināja galvu. Tas tik bija stāsts! Kopš Farthenduras jūs esat piedzīvo­juši neticami daudz.

- Tāpat kā tu. Viņš norādīja uz telti. Tu esi paveikusi neti­cami daudz. Ne mazumu pūļu droši vien prasīja vārdenu ceļojums uz Surdu… Vai Vecajo padome tev sagādāja daudz grūtu brīžu?

- Reizēm, bet tas nebija nekas īpašs. Šķiet, viņi ir samierinā­jušies ar mani kā vārdenu vadoni. Bruņām žvadzot, Nasuada apsēdās lielā krēslā ar augstu atzveltni un pievērsās Orikam, kurš vēl nebija bildis ne vārda. Viņa sasveicinājās ar rūķi un apjautā­jās, vai viņam būtu kas piebilstams Eragona vēstījumam. Oriks izstāstīja vien pāris smieklīgu atgadījumu, ko viņi bija piedzīvo­juši Elesmērā, tāpēc Eragonam bija aizdomas, ka īsto notikumu pārstāstu rūķis pietaupa savam karalim.

Kad Oriks beidza, Nasuada turpināja: Mani stiprina ziņa, ka tad, ja mums izdosies atsist šo uzbrukumu, mums palīgā nāks arī elfi. Vai, lidodami šurp no Aberonas, jūs nemanījāt Hrotgara vīrus? Mēs gaidām viņu papildspēkus.

Nē, ar Eragona muti atbildēja Safira. Tiesa, mēs lidojām tumsā, un es bieži atrados virs mākoņiem vai sta?-p tiem. Šādos apstākļos es viegli varēju nepamanīt nometni. Turklāt šaubos, vai mūsu ceļi varēja krustoties, jo es lidoju no Aberonas taisni uz šejieni, bet rāki, visticamāk, izmantoja jau iebrauktus ceļus, nevis lauzās cauri mežiem un brikšņiem.

- Kāds, Eragons vaicāja, ir mūsu pašreizējais stāvoklis?

Nasuada nopūtās un izklāstīja, kā viņa un Orins uzzinājuši

par Galbatoriksa armiju un pie kādiem drastiskiem pasākumiem bijuši spiesti ķerties, lai Liesmojošo līdzenumu sasniegtu pirms karaļa karavīriem. Beigās vārdenu pavēlniece piebilda:

- Impērijas armija ieradās pirms trim dienām. Kopš tā laika mēs esam apmainījušies ar divām ziņām. Vispirms viņi piepra­sīja mūsu padošanos, un mēs to noraidījām, bet tagad gaidām viņu atbildi.

- Cik liela ir viņu armija? Oriks noņurdēja. No Safiras muguras tā likās makten varena.

- Tiesa. Mūsu aplēses liecina, ka Galbatoriksam ir izdevies sapulcināt kādus simt tūkstošus vīru.

Eragons nespēja savaldīties: Simt tūkstošus?! No kurienes tie radušies? Liekas neiespējami, ka viņš varētu atrast kaut duci cilvēku, kas viņam kalpotu no brīvas gribas.

- Viņus vienkārši iesauca. Mēs varam tikai cerēt, ka no mājām atrautie ļaudis nebūs īpaši kaismīgi karotāji. Ja mums izdotos viņus gana stipri pārbiedēt, viņi varētu neizturēt un mesties bēgt. Šobrīd mūsu armija ir lielāka nekā pie Farthenduras, jo mums pievienojās arī karaļa Orina armija, turklāt kopš brīža, kad sākām izplatīt ziņas par tevi, Eragon, mums pievienojas arvien jauni brīvprātīgie. Tomēr mēs vēl esam krietni vājāki par Impēriju.

Tad Safira uzdeva baisu jautājumu un Eragons bija spiests to atkārtot skaļi: "Kādas, tavuprāt, ir mūsu izredzes uzvarēt?"

Tas, uzsvērdama katru vārdu, atbildēja Nasuada, lielā mērā ir atkarīgs no tevis un Eragona, kā arī no burvjiem, kas atrodas mūsu rindās. Ja jums izdosies atrast un iznicināt ienaid­nieka magus, tad Impērijas armija paliks bez aizsardzības un jūs varēsiet droši viņiem uzbrukt. Izšķiroša uzvara, manuprāt, šobrīd ir mazticama, taču, iespējams, mēs spēsim apturēt Galbatoriksa uzbrukumu, līdz viņiem beigsies pārtika vai mums palīgā nāks Islanzadi. Bet… ja kaujā dosies pats Galbatorikss… Tad, es baidos, vienīgā iespēja būs atkāpšanās.

Tajā bridi Eragons sajuta tuvojamies savādu prātu. Par spīti jaunekļa apziņas pieskārienam, tas neatrāvās. Prāts likās esam auksts, skarbs, aprēķina pilns. Nobažījies, ka viņiem varētu drau­dēt briesmas, Eragons pavērās telts dziļumā. Tur viņš ieraudzīja to pašu melnmataino meitenīti, kuru bija redzējis, no Elesmēras pieredzot Nasuadu. Bērns, ieskatoties viņā ar violetajām acīm, sacīja: Priecājos tevi redzēt, Ēnkāvi. Priecājos redzēt arī tevi, Safira.

Balss lika Eragonam nodrebēt tā bija pieauguša cilvēka balss. Jaunekļa mute sametās sausa, un viņš jautāja: Kas tu esi?

Neteikdama ne vārda, meitenīte atstūma no pieres mirdzošās cirtas un parādīja sudrabaini balto zīmi, kas mats matā līdzi­nājās Eragona gedwēy ignasia. Jauneklis saprata, kas stāv viņa priekšā.

Neviens nekustējās, izņemot Eragonu, kurš piegāja pie bērna, un Safiru, kas izstiepa kaklu dziļāk telts iekšienē. Nometies uz viena ceļa, jauneklis paņēma meitenītes labo roku savējā tā bija tik karsta, it kā viņu kratītu drudzis. Elva nepretojās Eragonam, bet vienkārši ļāva rokai gulēt jaunekļa tvērienā. Senvalodā un arī prātā, lai bērns viņu saprastu, Eragons sacīja: Man ir loti žēl. Vai tu spēsi man piedot to, ko nodarīju tev ?

Meitenītes skatiens atmaiga, viņa noliecās uz priekšu un noskūpstīja Eragonu uz pieres. Es tev piedodu, viņa nočuk­stēja, pirmo reizi izklausoties pēc bērna. Kā gan es spētu tev nepiedot? Jūs ar Safiru padarījāt mani par to, kas es esmu, un zinu, ka jums nebija ļauna nodoma. Es tev piedodu, taču gribu, lai tas, ko tev atklāšu, līdz mūža galam mocītu tavu sirdsapziņu: tu mani esi nolēmis apzināties visas ciešanas man apkārt. Pat šobrīd tavi buramvārdi dzen mani palīgā kādam vīram trīs teltis tālāk, kurš tikko sagriezis roku, dzen palīgā jaunam karognesē­jam, kurš rata spieķos salauzis kreiso rādītājpirkstu, dzen palīgā neskaitāmiem citiem vīriem un sievām, kuri cietuši vai tūlīt cietīs kādā nelaimē. Man nākas dārgi maksāt par atteikšanos pakļau­ties šīm dziņām, jo īpaši tad, ja es apzināti nodaru kādam pāri, kā, piemēram, tagad, kad visu to saku… Mana līdzjūtība neļauj man pat naktīs aizmigt. Tāda ir tava dāvana, Jātniek. To sakot, meitenītes balsī bija atgriezies rūgtais, izsmējīgais tonis.

Safira iespraucās starp Eragonu un meitenīti un ar purnu pieskārās zīmei bērna pierē. Lai miers ar tevi, Pārtapusi! Tavā sirdī mājo daudz dusmu.

- Tev nav visa dzīve jāaizvada šādās mocībās, Eragons iemi­nējās. Elfi man iemācīja atsaukt burvestības, un es domāju, ka spētu atbrīvot tevi no lāsta. Tas nebūtu viegli, tomēr paveicami.

Meitenīte likās uz mirkli zaudējam savu apskaužamo pašsavaldību. No viņas lūpām izlauzās tikko dzirdamas elsas, roka Eragona plaukstā nodrebēja, un acīs iezaigojās asaras. Tad tikpat strauji viņa paslēpa jūtas zem ņirdzīga uzjautrinājuma maskas:

- Paskatīsimies, paskatīsimies. Lai nu kā, tev nevajadzētu mēģināt mani atburt pirms šīs kaujas.

- Es aiztaupītu tev milzīgas sāpes.

- Tev neklātos tērēt spēkus brīdī, kad no tavām spējām var izrādīties atkarīga mūsu visu izdzīvošana. Es nemēģinu sevi mānīt tu esi svarīgāks par mani. Meitenes sejai pārslīdēja vil­tīgs smīns. Turklāt, ja tu atbursi mani tagad, es nespēšu palīdzēt nevienam no vārdeniem, kam draudēs briesmas. Tu taču nevēlies, lai tavas labās sirds dēļ aizietu bojā Nasuada, vai ne?

- Nevēlos gan, Eragons atzina. Viņš krietnu brīdi klusēja, apsvērdams stāvokli, tad sacīja: Labi, es pagaidīšu. Bet apzvēru: ja mēs uzvarēsim šajā kaujā, es izlabošu savu kļūdu.

Meitenīte piešķieba galvu sānis. Es tevi, Jātniek, turēšu pie vārda.

Pieceldamās no krēsla, Nasuada atgādināja: Elva bija tā, kas Aberonā izglāba mani no slepkavas.

-Vai tiešām? Tad es esmu tavs parādnieks… Elva… tu pasar­gāji manu pavēlnieci.

- Tagad iesim, Nasuada aicināja. Man jāstāda jūs priekšā karalim Orinam un viņa augstmaņiem. Orik, vai tu jau esi ticies ar karali?

Rūķis papurināja galvu. Es pirmoVeizi esmu tik tālu rietu­mos.

Nasuada gāja visiem pa priekšu ar Elvu līdzās, Eragons savu­kārt mēģināja iekārtoties tā, lai varētu aprunāties ar Arju, taču, tiklīdz viņš tuvojās elfai, viņa pielika soli un panāca Nasuadu. Arja iedama pat nepaskatījās uz viņa pusi šī nevērība sāpināja viņu vairāk par jebkuru dzīvē pārciesto fizisko ievainojumu. Elva atskatījās uz Jātnieku, un viņš saprata, ka meitenīte jūt viņa sirdēstus.

Drīz vien viņi nonāca pie citas lielas telts šī bija balti dzeltenā krāsā. Tiesa, Liesmojošajam līdzenumam raksturīgās spokainās atblāzmas dēļ īsti saprast, kādā tonī ir audums, bija visai grūti. Kad nācējus ielaida teltī, Eragonam par lielu pārsteigumu, viņus sagaidīja ekscentriska menzūru, retoršu un citu dabas filozofijas piederumu jūra. Kuram gan ienācis prātā stiept visu šo līdzi uz kaujas lauku ? viņš samulsis prātoja.

- Eragon, Nasuada ierunājās, es vēlos stādīt tevi priekšā Orinam, Larkina dēlam, Surdas karaļvalsts monarham.

No juceklīgā stikla kolbu meža parādījās visai slaids, glīts vīrie­tis; matus, kas nokarājās viņam pāri pleciem, saturēja vienkāršs zelta kronis. Arī viņa prātu, tāpat kā Nasuadas apziņu, sargāja dzelzs sienas acīmredzot viņš bija labi apmācīts šajā prasmē. Sarunas laikā Orins atstāja gana patīkamu iespaidu, ja nu vienīgi viņš likās par zaļu un maz pieredzējušu, lai komandētu kara­pulku kaujas laukā, turklāt viņš atstāja liela savādnieka iespaidu. Kopumā Eragons vairāk uzticējās Nasuadas spējai vadīt armiju.

Atbildējis uz neskaitāmiem Orina jautājumiem par uzturēša­nos pie elfiem, Eragons krietnu brīdi bija spiests veltīt pieklājības prasību ievērošanai. Jauneklis, smaidīdams un laipni mādams ar galvu, sasveicinājās ar grāfiem, kas garā virknē soļoja viņam garām, paspiežot roku un paziņojot, kāds gan gods esot tikties ar Jātnieku. Visi kā viens ielūdza viņu apmeklēt savas grāfistes. Era­gons uzcītīgi iegaumēja daudzos vārdus un titulus viņš zināja, ka Oromiss to vēlētos, un darīja visu iespējamo, lai saglabātu mieru, jo iekšēji viņu plosīja neizpratne par notiekošo.

Mums tūlīt ir jādodas kaujā pret lielāko armiju Alagēzijas vēsturē, bet mēs te tērējam laiku, apmainīdamies ar laipnībām.

Pacietību, noteica Safira. Daudz viņu vairs nav atlicis. Starp citu, palūkojies uz notiekošo no citas puses: ja mēs šodien uzva­rēsim, tu būsi mums nodrošinājis lepnus mielastus visa gada garumā, ja var ticēt viņu solījumiem.

Eragons apspieda smieklus. Es domāju, ka viņi būtu krietni atturīgāki, ja zinātu, cik daudz tu spēj apēst. Nemaz nerunājot par to, ka tu spētu vienā vakarā iztukšot viņu alus un vīna pagrabus.

Es nekad nerīkotos tik pārgalvīgi, viņa nošņaukājās un pie­bilda: Es mēģinātu savaldīties un izturēt divus vakarus.

Kad beidzot viņi izkļuva no Orina telts, Eragons vaicāja Nasu­adai: Ko mums tagad darīt? Kā es varu tev palīdzēt?

Nasuada izbrīnīti nopētīja viņu. Kā, tavuprāt, tu vari man palīdzēt? Tu pārzini savas spējas krietni labāk par mani. Pat Arja bija pievērsusies Eragonam un gaidīja viņa atbildi.

Jauneklis palūkojās asinssarkanajās debesīs, apsvērdams atbildi. Es varētu pārņemt Duvrangragātas vadību, kā viņi reiz mani lūdza, un izvietot mūsu burvjus tā, lai varētu kaujas laikā tos komandēt. Ja darbosimies kopā, mūsu izredzes pieveikt Gal­batoriksa magus krietni pieaugs.

- Tā ir lieliska doma.

Vai te ir kāds kakts, Safira apvaicājās, kur Eragons varētu atstāt savas somas ? Es vēlētos pēc iespējas ātrāk tikt vaļā gan no saiņiem, gan šiem segliem.

Kad Eragons atkārtoja pūķa lūgumu skaļi, Nasuada atbildēja:

- Protams. Pagaidām jūs visu šobrīd nevajadzīgo varat atstāt manā teltī, bet es došu rīkojumu, lai tev, Eragon, uzceļ atsevišķu telti, kur jūsu mantas atrastos, kamēr būsim Liesmojošajā līdze­numā. Vēl es ieteiktu uzreiz ietērpties bruņās. Tās var noderēt kuru katru mirkli… Starp citu, Safira, tas man atgādināja, ka mums līdzi ir arī tavas bruņas. Es likšu tās izsaiņot un aizgādāt tev.

- Un ko darīt man? Oriks vaicāja.

- Kopā ar mums ir vairāki Durgrimstu Ingeituma knurlani viņi gādā par zemes nocietinājumu izbūvi. Ja velies, vari stāties viņu priekšgalā.

Šķiet, Oriku iepriecināja iespēja atkal satikties ar savas rases pārstāvjiem, vēl jo vairāk tāpēc, ka tie bija no viņa paša klana. Viņš teatrāli iesita ar dūri pa krūtīm un atbildēja: Tā arī darīšu. Atvainojiet mani, es tūliņ ķēros pie darba. Pat neatskatīdamies rūķis aizčāpoja cauri nometnei uz ziemeļu pusi, kur tika celts brustvērs.

Pārējie atgriezās pie Nasuadas telts. Tur vārdenu pavēlniece sacīja Eragonam: Ziņo man uzreiz, tikko būsi vienojies par visu ar Duvrangragātu. Tad viņa pastūma sāņus ieejas audumu un abas ar Elvu nozuda tumšajā atverē.

Kad Arja devās pakaļ Nasuadai, Eragons pieskārās viņas rokai un senvalodā lūdza: Pagaidi. Elfa apstājās un paskatījās uz jaunekli. Viņas skatienā nevarēja nolasīt itin neko. Eragons neno­vēršoties izturēja Arjas skatienu, dziļi ielūkodamies elfas acīs, kas likās izstarojam savādu gaismu. Arja, es neatvainošos par savām jūtām pret tevi. Tiesa, es gribēju, lai tu zini, ka nožēloju savu izturēšanos Asinszvēresta svinību laikā. Tonakt, šķiet, es biju zaudējis jebkādu savaldīšanos. Citādi es nekad nebūtu tik tiešs ar tevi.

- Un tu tā nekad vairs nerīkosies?

Jauneklis apspieda smieklus, kuros bija maz prieka. Ja es ko līdzīgu izdarītu vēlreiz, tas taču neuzlabotu mūsu attiecības, vai ne? Kad elfa neatbildēja, viņš piebilda: Lai kā nu būtu… Es nevēlos satraukt tevi, pat ja tu… Tad viņš aprāva sakāmo pusvārdā, jo zināja, ka iecerēto teikuma nobeigumu viņam pēcāk nāksies rūgti nožēlot.

Arjas vaibsti kļuva nedaudz laipnāki. Eragon, es necenšos nodarīt tev pāri. Tev tas ir jāsaprot.

- Es to saprotu, jauneklis bez īstas pārliecības balsī atbildēja.

Iestājās garš neveikla klusuma brīdis. Cik nopratu, lidojuma

laikā jūs nepiedzīvojāt neko nepatīkamu?

- Nē, viss bija kārtībā.

- Vai tuksnesī nesaskārāties ar kādām grūtībām?

- Par ko tu runā?

- Es tikai apvaicājos. Tad vēl maigākā balsī nekā iepriekš Arja jautāja: Pastāsti, Eragon, kā tev ir klājies kopš svinībām! Es dzirdēju, ko tu stāstīji Nasuadai, bet tu tikai garāmejot pieminēji muguru.

- Es… Jauneklis mēģināja melot, jo nevēlējās, lai elfa uzzina, cik ļoti bija ilgojies pēc viņas, taču senvaloda apslāpēja vārdus un neļāva izdvest ne skaņas. Beidzot viņš ķērās pie paņēmiena, kuru jo bieži izmantoja paši elfi: viņš mēģināja izstāstīt daļu patiesības tā, lai radītu visai patiesībai pretēju iespaidu. Es jūtos labāk nekā iepriekš, Eragons sacīja, prātā pārcilādams savainotās muguras stāvokli.

Tomēr nelikās, ka šī mazā viltība pārliecinātu Arju. Taču viņa neturpināja tincināt Eragonu, tikai piebilda: Tas mani ieprie­cina. No telts atskanēja Nasuadas balss, Arja uz mirkli pagriezās tās virzienā, tad atkal pievērsās jauneklim: Mani gaida citur, Eragon… Mūs abus gaida citur. Drīz sāksies kauja. Pacēlusi audekla aizkaru, viņa palika stāvam pie ieejas tumšajā teltī, tad saminstinājās un piebilda: Esi uzmanīgs, Eragon Ēnkāvi.

Pateikusi šos vārdus, viņa nozuda.

Izmisums likās piekalis Eragonu vietai, kur viņš stāvēja. Viņš bija izdarījis to, ko vēlējās izdarīt, bet šķita, ka tas ne par mata tiesu nav mainījis attiecības starp viņu un Aiju. Jauneklis sažņau­dza rokas dūrēs, nolaida plecus un, cerību sabrukumam plosot sirdi, krietnu brīdi, neko neredzēdams, blenza vienā punktā.

Kad Safira ar purnu piebakstīja Eragonam pie pleca, viņš satrū­kās. Saņemies, mazais, pūķis sirsnīgi teica. Tu nevari te palikt uz visiem laikiem, turklāt man no šiem segliem niez mugura.

Eragons pavilka ap pūķa kaklu aplikto siksnu, tad klusi nosodījās, kad kaut kas sprādzē saķērās. Pirmajā brīdī viņš pat vēlējās, lai siksnas āda pārtrūktu. Pēc tam viņš atsprādzēja pārējās siks­nas, ļaudams segliem kopā ar visām mantām noslīdēt zemē lielā, juceklīgā kaudzē. Cik patīkami tikt no tiem vaļā, Safira noteica, izvingrinādama varenos plecus.

Sameklējis seglu somās bruņas, Eragons ietērpās spožajā kara tērpā. Vispirms viņš pāri elfu kamzolim pārvilka bruņukreklu, tad piesprādzēja gravējumiem klātās kāju bruņas un inkrustācijām rotātos roku sargus. Galvā viņš vispirms uzvilka polsterēto ādas cepuri, tad rūdīta tērauda kapuci un visbeidzot arī zeltā un sudrabā mirdzošo bruņucepuri. Pašās beigās viņš parasto cimdu vietā uzvilka bruņucimdus ar tērauda gredzentiņu virspusēm.

Zaroks karājās pie jaunekļa sāniem Belota Viedā siksnā. Era­gons pārlika pār plecu Islanzadi dāvināto bultu maku ar bultām, ko rotāja baltās gulbju spalvas, un tikai tad sev par lielu prieku atklāja, ka pie bultu maka var piestiprināt arī elfu karalienes izdziedāto loku pat tad, ja tas bija nospriegots.

Noglabājis savas un Orika mantas teltī, Eragons un Safira devās sameklēt Triānu, pašreizējo Duvrangragātas vadoni. Viņi tikko bija paspēruši pāris soļu, kad Eragons kaut kur tuvumā sajuta labi aizsargātu prātu. Nospriedis, ka tam jābūt vienam no vārdenu burvjiem, viņš devās meklēt tā īpašnieku.

Pavisam netālu no Nasuadas telts viņi uzgāja mazu, zaļu audekla namiņu, pie kura durvīm bija piesiets ēzelītis. Pa kreisi no telts uz metāla trijkāja virs vienas no atverēm, kas izvēma zemes dzīlēs dzimušās, smirdīgās liesmas, karājās nomelnējis čuguna katls. Uz pāri katla mutei pārstieptajām auklām bija izklāti dažādi augi un sēnes: te bija naktene, velnarutks, rodo­dendrs, kazaku kadiķis un īves koka miza, kā arī zaļās mušmires un plankumainās tīmeklenes. Visus šos augus un sēnes Eragons bija iemācījies pazīt Oromisa stundās, kurās viņi runāja par indēm. Līdzās katlam, ar garu koka karoti maisīdama virumu, stāvēja zālīšu zinātāja Andžela, bet viņai pie kājām sēdēja Solem­bums.

Kaķacis žēli ieņaudējās, un Andžela pacēla acis no sava brūvē­juma. Sīkās sprogās savītie mati veidoja milzīgu negaisa mākoni ap viņas nosvīdušo seju. Sievietei saraucot pieri, seja likās kļūs­tam pavisam spocīga, jo to no apakšas izgaismoja drebelīga, zaļa liesma. Tātad jūs esat atgriezušies, ko?

- Esam gan, Eragons atbildēja.

- Vai tas ir viss, ko tu spēj pateikt par piedzīvoto? Vai tu jau satiki Elvu? Vai tu redzēji, ko esi nodarījis nabaga meitenītei?

-Jā.

- Jā?! Andžela iesaucās. Cik gan mazvārdīgs var būt viens puiša cilvēks? Veselu mūžību nomācījies Elesmērā pie elfiem un tik vien spēj pateikt kā "jā"? Tad, aunapiere, ļauj man izteikties tavā vietā: ikviens, kurš ir tik stulbs, lai izdarītu to, ko tu esi izdarījis, ir pelnījis…

Eragons salika rokas aiz muguras un nogaidīja, kamēr Andžela, izmantojot viennozīmīgus, nepārprotamus un varen radošus tēlai­nās izteiksmes līdzekļus, aprakstīja, cik liels aunapiere viņš esot. Viņa tā aizrāvās, ka piedēvēja vienam no viņa vecvecākiem kopo­šanos ar urgļiem, kā arī "piedāvāja" baisos sodus, kas viņam būtu jāsaņem par plānprātīgo rīcību. Ja kāds cits būtu aizvainojis Eragonu ar līdzīgiem vārdiem, viņš izaicinātu aizskārēju uz div­kauju, taču Andželas žultaino izturēšanos viņš pacieta, jo zināja, ka nevar mērīt zāļenieci ar to pašu mērauklu kā citus cilvēkus, turklāt jauneklis zināja, ka viņas dusmas ir pamatotas viņš patiešām bija pieļāvis briesmīgu kļūmi.

Kad Andžela apklusa, lai ievilktu elpu, Eragons iejaucās: Tev ir pilnīga taisnība, es centīšos atsaukt burvestību, tiklīdz kaujas liktenis būs izšķirts.

Zāļu sieva trīsreiz pēc kārtas samirkšķināja acis, tad uz mirkli pavēra muti, lai izmocītu klusu "O!", un atkal aizvēra lūpas. Ar zināmu aizdomīgumu balsī viņa pavaicāja: Tu taču nesaki to tādēļ vien, lai izpatiktu man?

- Es nemūžam tā nerīkotos.

- Un tu tiešām taisies noņemt savu lāstu? Man likās, ka šādas burvestības ir uz mūžu mūžiem.

- Elfi ir atklājuši dažādus paņēmienus, kā apieties ar maģiju.

-O… Nu, tad jau viss tiks atrisināts, ko? Andžela plati uzsmaidīja Eragonam, tad piegāja pie Safiras un papliķēja pūķa vaigus. Es priecājos tevi atkal redzēt. Tu esi paaugusies.

Arī es priecājos tevi satikt.

Andžela atsāka maisīt savu brūvējumu, un Eragons ieteicās:

- Tā bija iespaidīga tirāde.

- Paldies. Es pie tās strādāju vairākas nedēļas. Žēl, ka tu nedzirdēji beigas tās būtu neaizmirstamas. Ja gribi, es varu tās tev noskaitīt.

- Nē, nē, būs jau labi. Es gluži labi varu iedomāties, kādas tās bija. Ar acs kaktiņu pametis skatienu uz Andželas pusi, Eragons bilda: Tu neizskaties pārsteigta par to, kā es esmu mainījies.

- Man ir savi ziņu avoti. Manuprāt, pārvērtība ir nākusi tev par labu. Pirms tam tu biji… ak, kā lai pasaka?… mazliet nepa­beigts, vai?

- Tas gan tiesa. Jauneklis pamāja uz augiem un sēnēm. Ko tu taisies darīt ar šiem?

- Ak, man ir viena iecere vai projekts, ja tev labpatikas.

- Skaidrs. Pētīdams krāsu svēdras uz izkaltušas sēnes cepu­rītes, kas šūpojās viņam deguna priekšā, Eragons apvaicājās: Vai tev izdevās noskaidrot, kā tur ir ar tiem krupjiem?

- Vai zini, izdevās gan! Cik nu es saprotu, visi krupji ir vardes, bet ne visas vardes ir krupji. Ja mēs raugāmies no šāda viedokļa, tad krupju nav, tātad man bija taisnība no paša sākuma. Tad Andžela pēkšņi aprāva čalošanu pusvārdā, paliecās sāņus un, paķērusi no sola, kas stāvēja viņai līdzās, krūzi, piedāvāja to Era­gonam: Še, iedzer kādu malku tējas!

Eragons vispirms pārlaida skatienu nāvīgo augu klājienam, tad ieskatījās Andželas atklātajā sejā un tikai pēc tam paņēma krūzi. Tomēr pirms dzeršanas viņš klusītēm pie sevis lai zāļu sieva to nedzirdētu nomurmināja trīs buramvārdus indes noteikšanai. Pārliecinājies, ka tējā nav nekā aizdomīga, Eragons uzdrošinājās iedzert malku. Karstais dzēriens izrādījās ļoti gards, kaut gan viņš nespēja noteikt tā sastāvdaļas.

Tajā brīdī Solembums piegāja pie Safiras un, uzmetis kūkumu, pieglaudās pūķa kājai gluži kā parasts kaķis. Pagriezusies, Safira noliecās lejup un pārslidināja degungalu pār kaķača muguru. Pūķis ierunājās: Elesmērā es satiku kādu tavu paziņu.

Solembums pārstāja glausties un piešķieba galvu. Vai tiešām?

Tiešām. Viņu dēvēja par Straujkepu un Sapņu Dejotāju, kā arī par Modu.

Solembuma zeltainās acis iepletās. Viņa augums notrīsēja dobjā, aizsmakušā murrājienā, un viņš ar jaunu sparu ņēmās glausties pie Safiras.

- Starp citu, Andžela ierunājās, cik noprotu, ar Nasuadu, Arju un karali Orinu jūs jau tikāties. Eragons pamāja. Un ko tu domā par veco labo Orinu?

Eragons atbildēja, rūpīgi apdomājot katru vārdu, jo viņš apzi­nājās, ka runā par karali. Kā lai saka… izskatās, ka viņam ir ne viena vien aizraušanās.

- Jā, viņš ir aptaurēts kā mēnessērdzīgais pilnmēness naktī. Lai gan tādi jau visi mēs esam, tādā vai citādā ziņā.

Andželas atklātības uzjautrināts, Eragons atzina: Viņam ir jābūt trakam, lai no pašas Aberonas stieptu uz šejieni tādu stikla trauku lērumu.

Zāļu sieva izbrīnā parāva uz augšu vienu uzaci. Par ko tu runā?

-Vai tad tu neesi redzējusi, kā izskatās viņa telts iekšienē?

- Atšķirībā no daža laba, viņa pavīpsnāja, es neskrienu glai­mot kuram katram karalim, ko nākas sastapt. Tad nu Eragons izstāstīja Andželai par dažādajiem traukiem un instrumentiem, kurus Orins bija atgādājis uz Liesmojošo līdzenumu. Andželu stāsts tā aizrāva, ka viņa pat pārstāja maisīt savu virumu. Tikko jauneklis bija pabeidzis stāstīt, zāļu sieva sāka rosīties ap katlu, celdama nost no auklām augus, pa brīdim to darīdama ar garām knaiblēm. Pēc mirkļa viņa noteica: Tā, man laikam tomēr jādo­das vizītē pie Orina. Jums abiem par Elesmērā piedzīvoto nāksies pastāstīt kādu citu reizi… Tagad, tiš, abi! Pazūdiet!

Vēl arvien turēdams rokās tējas krūzi, Eragons papurināja galvu, bet mazā sieviņa tik dzina viņus abus ar Safiru projām no savas telts. Sarunas ar viņu vienmēr ir tik…

… savādas? Safira piedāvāja.

Tieši tā.