Vecākais

KARALIENE ISLANZADI

Fantastiskajā zālē, ko veidoja augošu koku stumbri, teju mītis­kajā zemē, Eragons nometās uz ceļa elfu karalienes un viņas padomnieku priekšā, tomēr satriekts viņš bija par kaut ko pil­nīgi citu: Arja ir princese! Savā ziņā tas viņai pat piestāvētu elfa vienmēr bija izturējusies mazliet pavēlnieciski, taču Eragonam šis Jaunums sagādāja rūgtu vilšanos, jo uzcēla vēl vienu šķērsli starp viņiem abiem brīdī, kad viņš vairāk par visu alka tos visus noār­di!. Jaunums atstāja mutē mieles. Jauneklis atcerējās Andželas pravietojumu, ka iemīlēšot kādu augstdzimušu sievieti… un viņas brīdinājumu, ka viņa neredzot, vai tas beigšoties labi vai slikti.

Viņš sajuta, ka arī Safiru vispirms pārņem pārsteigums, bet tad pūķis likās esam uzjautrināts. Izskatās, ka, nemaz nezinot, esam ceļojuši karaliskas personas klātbūtnē.

Kāpēc viņa to mums nepateica?

Iespējams, tad viņai draudētu lielākas briesmas.

Islanzadi Drottning, Arja sausi noteica.

Karaliene parāvās atpakaļ, it kā viņai būtu iedzelts, un tad atkārtoja senvalodā: O, mana meita, es biju netaisna pret tevi! Valdniece aizklāja seju. Kopš brīža, kad tu pazudi, es nespēju ne aizmigt, ne norīt kaut kumosu. Man miera nelika tavs liktenis, un es baidījos, ka nekad vairs tevi neredzēšu. Aizliegums tev parādī­ties manā tuvumā ir lielākā kļūda, ko jelkad esmu pieļāvusi… Vai tu spēsi man piedot?

Sapulcējušies elfi pārsteigumā saknosījās.

Arja krietnu brīdi klusēja, bet tad beidzot teica: Septiņdes­mit gadus es esmu dzīvojusi un mīlējusi, cīnījusies un nogalinā­jusi, nepārmijot ne vārda ar tevi, māt. Mūsu dzīves gan ir garas, bet, pat ņemot to vērā, tas nav nekāds īsais brīdis.

Islanzadi atlieca muguru un pacēla zodu. Pār viņas augumu pārskrēja trīsas. Es nespēju mainīt pagātni, Arja, lai kā es to vēlētos.

- Un es nespēju aizmirst pārciesto.

- Tev nekas nav jāaizmirst. Islanzadi saņēma meitas rokas.

- Arja, es mīlu tevi. Tu esi man tuvākais cilvēks. Ej, ja tev jāiet, bet, ja vien tu nevēlies atteikties no manis, es gribētu izlīgt ar tevi.

Garu, biedējošu brīdi likās, ka Arja neatbildēs karalienei vai, vēl ļaunāk, noraidīs viņas piedāvājumu. Eragons redzēja, kā Arja svārstās un pārlaiž ašu skatienu pārējiem klātesošajiem. Tad viņa, nolaidusi acis, sacīja: Nē, māt. Es nespētu aiziet. Islan­zadi nedroši pasmaidīja un vēlreiz apskāva meitu. Šoreiz arī Arja apskāva māti, un pārējo elfu sejās atplauka smaidi.

Baltais krauklis palēcās uz savas laktas, izķērkdams: Šais durvīs mūžu mūžos viedais raksts ir kalts, kas mūsu sirdīs allaž mājo tīrs un balts.

- Kuš, Blagden! Islanzadi apsauca kraukli. Paturi savas peršas pie sevis! Atraisījusies no meitas skāviena, karaliene pagriezās pret Eragonu un Safiru. Man ir jāatvainojas, ka biju nepieklājīga un nepievērsos jums, mūsu svarīgākajiem viesiem.

Eragons pieskārās lūpām, bet labo roku uzlika saules pinu­mam, kā Arja bija to mācījusi. Islanzadi Drottning. Atra esterni ono thelduin. Viņam nebija ne mazāko šaubu par to, kuram šajā situācijā jārunā pirmajam.

Islanzadi tumšās acis iepletās. Atra du evarinya ono varda.

-Un atra mor'ranr lifa unin hjarta onr) Eragons atbildēja, pabeigdams rituālu. Viņš juta, ka elfu paražu pārzināšana ir pār­steigusi visus klātesošos. Prātā viņš dzirdēja, kā Safira atkārto viņa sveicienu karalienei.

Kad pūķis bija galā ar laba vēlējumiem, Islanzadi vaicāja:

- Pūķi, kāds ir tavs vārds?

Safira.

Karalienes sejai pārslīdējusī izteiksme liecināja, ka viņa šo vārdu pazīst, tomēr viņa neko neteica. Laipni lūgta Elesmērā! Un kā sauc tevi, Jātniek?

- Eragons Ēnkāvis, Jūsu Augstība. Šoreiz pār elfiem, kas sēdēja viņiem aiz muguras, pārskrēja labi dzirdamas sačukstēša­nās vilnis; pat Islanzadi izskatījās pārsteigta.

- Tu nes diženu vārdu, viņa klusi piebilda, mēs tādu reti ilodam saviem bērniem… Laipni lūgts Elesmērā, Eragon Ēnkāvi. Mēs gaidījām tevi ļoti ilgi. Karaliene pievērsās Orikam, apsveici­nājās ar rūķi, tad atgriezās savā tronī un pārmeta samta apmetņa npakšmalas stūri pār roku. Spriežot pēc tā, ka tu atrodies šeit tik īsu brīdi pēc Safiras olas izšķilšanās, pēc gredzena tev pirkstā un zobena pie tava sāna, es noprotu, ka Broms ir miris un ka skolo­šanās pie viņa palikusi nepabeigta. Es vēlos noklausīties visu tavu stāstu arī par to, kā krita Broms un kā tu satiki manu meitu vai kā viņa satika tevi, kā nu tur īsti bija. Tāpat es labprāt uzzinātu par tavu misiju, rūķi, un par tevis piedzīvoto, Arja, kopš nodevīgā uzbrukuma Duveldenvārdenā.

Eragons par pieredzēto bija stāstījis jau iepriekš, tāpēc viņam nenācās grūti to vēlreiz pārstāstīt karalienei. Nedaudzajās reizēs, kad jaunekli pievīla atmiņa, Safira spēja palīdzēt ar notikumu precīzu atstāstu. Par vairākiem piedzīvojumiem viņš vienkārši ļāva vēstīt pūķim. Kad viņi bija beiguši, Eragons no mugursomas izvilka Nasuadas tīstokli un pasniedza to Islanzadi.

Karaliene paņēma pergamenta rulli, pārlauza sarkano vaska spiedogu un, izlasījusi vēstījumu, nopūtās un uz brīdi aizvēra acis.

- Tagad es saskatu savas kļūdīšanās patieso dziļumu. Manas sēras būtu galā krietni agrāk, ja es nebūtu atsaukusi mūsu kareiv­jus un nelikusies zinis par Ažihada ziņnešiem pēc tam, kad uzzi­nāju par uzbrukumu Arjai. Es nedrīkstēju vainot vārdenus viņas bojāejā. Es reizēm rīkojos pārāk muļķīgi vismaz tik vecai elfai…

Iestājās ilgs klusums, jo neviens neuzdrīkstējās nedz piekrist, nedz iebilst. Saņēmis visu savu dūšu, Eragons sacīja: Ja reiz Arja ir atgriezusies dzīva, vai jūs piekristu palīdzēt vārdeniem tāpat kā iepriekš? Citādi Nasuadai nav nekādu cerību uz panākumiem, un es esmu zvērējis viņai palīdzēt.

- Manas domstarpības ar vārdeniem ir kā putekļi vējā, Islan­zadi atbildēja. Nebīsties mēs palīdzēsim vārdeniem, kā iepriekš to darījām, pat vairāk gan tevis dēļ, gan tāpēc, ka viņi uzva­rēja urgļus. Atbalstījusies uz vienas rokas, karaliene paliecās uz priekšu. Vai tu, lūdzu, pasniegtu man Broma gredzenu? -

Nevilcinādamies ne mirkli, viņš novilka to no pirksta un padev karalienei, kas ar saviem smalkajiem pirkstiem paņēma gredzen no jaunekļa plaukstas. Tev, Eragon, nevajadzēja to nēsāt, jo ta nebija domāts tev. Tomēr, ņemot vērā visu, ko tu esi paveicis vārdenu un manas ģimenes labā, es tagad pasludinu tevi par Elfu Draugu un piešķiru šo gredzenu, sauktu par Ārenu, tieši tev, lai ikvien elfs, lai kurp tu dotos, zinātu, ka tev var uzticēties, un palīdzētu tev.

Eragons pateicās Islanzadi un uzmauca gredzenu atpakaļ pirk stā, juzdams, ka karaliene turpina viņu vērot ar satraucoši pētīgu, ciešu skatienu. Jauneklim šķita, ka Islanzadi zina visu, ko viņš varētu teikt vai darīt. Karaliene sacīja: Tik daudz jaunumu, cik pastāstīji tu, mēs te, Duveldenvārdenā, nebijām dzirdējuši dau­dzu gadu garumā. Mēs esam pieraduši pie lēnāka dzīves ritējuma nekā pārējā Alagēzija, un mani satrauc, ka daudz kas ir noticis tik strauji, bet ne vārds nav sasniedzis manas ausis.

- Kā būs ar manām apmācībām? Eragons pameta žiglu ska­tienu uz sēdošajiem elfiem, prātodams, vai kāds no viņiem varētu būt Togira Ikonoka būtne, kas bija ienākusi viņa prātā un pēc Farthenduras kaujas atbrīvojusi no Durzas nelāgā nospieduma. Viņa bija iedrošinājusi Eragonu doties uz Elesmēru.

- Tā sāksies, kad tai jāsākas. Tomēr baidos, ka tava apmācība būs veltīga, iekams tu neatbrīvosies no ievainojuma sekām. Ja tu nespēsi pieveikt Ēnas maģiju, tu būsi vien bandinieks. Tu vari būt noderīgs, bet tikai kā mūsu vairāk nekā gadsimtu loloto cerību ēna. Islanzadi balsī nedzirdēja pārmetumu, tomēr viņas vārdi ķēra Eragonu kā vesera triecieni. Viņš zināja, ka elfu valdniecei ir taisnība. Tu neesi vainīgs pie sava stāvokļa, un man ir sāpīgi nosaukt šīs lietas skaļi, tomēr tev ir jāsaprot šīs tavas varēšanas vai nevarēšanas nopietnās sekas… Man ļoti žēl.

Tad Islanzadi vērsās pie Orika: Ir pagājuši gari gadi, kopš kāds no tavas rases pārstāvjiem ir apciemojis mūsu pilsētas. Eragons-finiarels izskaidroja tavas klātbūtnes iemeslus, bet vai tev pašam arī ir kas piebilstams?

- Es tikai vēlos nodot cieņas pilnus sveicienus no mūsu karaļa Hrotgara un lūgumu, kas nu jau ir lieks, atkal atbalstīt vārdenus.

Man jāpārliecinās, ka līgums, ko panāca Broms starp elfiem un cilvēkiem, turpina darboties.

- Mēs pildām solījumus, dotus šajā mēlē vai senvalodā. Es pie­ņemu Hrotgara sveicienus un lūdzu nosūtīt viņam savējos. Vis­beidzot Islanzadi pievērsās Arjai un Eragons bija pārliecināts, ka elfu valdniece gaidījusi šo mirkli jau kopš viesu ierašanās. Viņa palūkojās uz Arju un vaicāja: Pastāsti mums, ko tu esi piedzī­vojusi!

Arja lēni plūstošā balsī izstāstīja vispirms par sagūstīšanu, tad par ilgo ieslodzījumu un spīdzināšanu Gileadā. Safira un Eragons apzināti bija izvairījušies izklāstīt gūsta šausmas, taču pati Arja par piedzīvoto likās stāstām bez kādām grūtībām. Viņas bez­kaislīgie vārdi Eragonā iesvēla tikpat spējas dusmas kā tad, kad viņš pirmoreiz ieraudzīja ceļabiedres vātis. Elfi Arjas stāsta laikā neizdvesa ne skaņas, lai gan rokas sažņaudzās ap zobenu spaliem un seja meta nāvējoši asus, auksta naida pilnus skatienus. Pa Islanzadi vaigu noritēja viena vienīga asara.

Kad Arja apklusa, kāds smalks elfu augstmanis sāka soļot šurpu turpu starp krēsliem pa sūnu klāto velēnu. Es, Arja Drotningu, zinu, ka paudīšu mūsu visu domas, sakot, ka mana sirds gruzd skumjās, klausoties par tavām ciešanām. Tādam noziegu­mam nevar būt piedošanas vai izlīdzinājuma, un Galbatorikss par to ir jāsoda. Turklāt mēs esam tavi parādnieki, jo tu neizpaudi Ēnai mūsu pilsētu atrašanās vietu. Vien retais no mums būtu spējis pretoties viņam tik ilgi.

- Pateicos tev, Dethedr-vor.

Tad ierunājās Islanzadi, un viņas balss starp kokiem dimdēja kā zvans. Gana. Mūsu viesi ir noguruši no garā ceļa, un mēs pietiekami ilgi esam klausījušies par briesmīgiem notikumiem. Es nevēlos, lai satikšanās prieku aptumšotu atmiņas par pagātnes ciešanām. Viņas lūpās uzmirdzēja žilbinošs smaids. Ir atgrie­zusies mana meita, mums ir piebiedrojies pūķis un Jātnieks, un es vēlos to pienācīgi nosvinēt! Karaliene piecēlās slaida un valdo­nīga tumši sarkanajā tunikā un sasita plaukstas. Pāri klātesošo galvām no divdesmit pēdu augstuma nolija liliju un rožu lietus.

Ziedi laidās lejup kā krāsainas sniegpārsliņas, piepildot gaisu ar galvu reibinošām smaržām.

Viņa neizmantoja senvalodu, ievēroja Eragons.

Jauneklis pamanīja, ka brīdī, kad visi apbrīnoja krītošos zie­dus, Islanzadi maigi pieskaras Arjas plecam un teju nedzirdami nomurmina: Ja tu būtu paklausījusi mani, tev nebūtu nācies piedzīvot tādas ciešanas. Man bija taisnība, kad iebildu pret tavu lēmumu pieņemt yawē.

- Tas bija lēmums, ko vajadzēja pieņemt man pašai.

Karaliene, brīdi klusējusi, pamāja un pastiepa roku. Blag-

den! Savicinājis spārnus, krauklis pārlaidās no laktas uz viņas kreiso plecu. Kad Islanzadi devās uz zāles galu, pārējie klātesošie nolieca galvas. Atgrūdusi durvis, kas atklāja skatienam pamatīgu elfu pulku, karaliene kaut ko īsi pateica senvalodā, bet Eragons viņas teikto nesaprata. Elfi uzgavilēja un sāka šaudīties šurpu turpu.

- Ko viņa sacīja? Eragons čukstus jautāja Nari.

Elfs pasmaidīja. Viņa lika atvērt labāko dzērienu mucas un iekurt pavardus ēdienu gatavošanai, jo šī nakts piederēšot svi nēšanai un dziesmām. Nāc! Viņš paņēma Eragonu zem rokas un vadīja nopakaļ karalienei, kas aizlīkumoja starp pinkainām priedēm un spurainām paparžu audzēm. Kamēr viņi atradās zālē, saule bija nolaidusies zemu virs apvāršņa, pieliedama mežu ar dzintarainu gaismu, kas klāja kokus un augus kā mirdzoša eļļas kārtiņa.

Tu taču saprati, ierunājās Safira, ka Lifēna pieminētais kara­lis Evandars, visticamāk, ir Arjas tēvs ?

Eragons gandrīz paklupa. Tev taisnība… Un tas nozīmē, ka viņu nogalināja vai nu Galbatorikss, vai Atkritēji.

Apli, kas pārklājas.

Viņi apstājās neliela pakalna virsotnē, kur vairāki elfi bija uzstādījuši garu galdu uz steķiem un salikuši tam abās pusēs krēslus. Visapkārt mežs vai zumēja no priecīgas steigas. Vakaram tuvojoties, Elesmēru izraibināja ugunskuru jautrās liesmas, bet netālu no galda dega pamatīgs sārts.

Kāds pasniedza Eragonam kausu, kas bija pagatavots no tās pašas savādās koksnes, kuru viņš ievēroja jau Serisā. Jauneklis Iedzēra traukā ielieto caurspīdīgo dzērienu, un tā ugunīgums lika iii /.sisties elpai. Tas atgādināja sidra un miestiņa sajaukumu, kas uzkarsēts kopā ar garšvielām. Dzira lika tirpām pārskriet no pirkstu galiem līdz pat ausīm, un vēl pēc mirkļa viņu pārņēma brīnišķīgas skaidrības sajūta. Kas tas,ir? viņš jautāja Nari.

Elfs iesmējās. Fēlnirvs? Mēs to brūvējam no saspaidītām plūškoka ogām un savērptiem mēnesstariem. Ja nepieciešams, spēcīgs vīrs var ceļot trīs dienas, nebaudot neko citu.

Safira, tev tas ir jāpagaršo. Pūķis apostīja kausu, tad pavēra muti un ļāva Eragonam ieliet atlikušo fēlnirvu sev rīklē. Safiras acis iepletās, un aste noraustījās.

Garšīgs gan! Vai varam dabūt vēl kādu malku?

Pirms Eragons paguva atbildēt, piesoļoja Oriks. Karalienes meita, rūķis, purinādams galvu, norūca. Gribētu gan es šito izstāstīt Hrotgaram un Nasuadai. Viņi to labprāt uzzinātu.

Islanzadi apsēdās krēslā ar augstu atzveltni un vēlreiz sasita plaukstas. No pilsētas puses atsteidzās elfu četrotne ar mūzikas instrumentiem. Diviem muzikantiem bija ķirškoka arfas, treša­jam no niedrēm gatavotas stabules, bet ceturtajai elfai bija vien viņas balss, kuru dziedātāja nekavējās likt lietā, izvijot rotaļīgu meldiju, kas klausītāju ausīm šķita viegla kā deja.

Eragons saprata vien katru trešo dziesmas vārdu, taču arī tie lika viņam pasmaidīt. Stāsts vēstīja par briedi, kurš nespēj nodzerties no ezera, jo šim nekādi neliek mieru kāda žagata.

Kamēr jauneklis klausījās dziesmā, viņa skatiens aizklīda maz­liet nostāk, un viņš pamanīja mazu meiteni, kas līkņāja karalienei aiz muguras. Ieskatījies vērīgāk, Eragons saprata, ka pinkainie mati nav vis sudrabaini kā tik daudziem elfiem, bet gan vecuma izbalināti un ka večas seja ir grumbu izvagota kā izkaltis, sačervelējies ābols. Viņa nebija nedz elfu, nedz rūķu, nedz vismaz Era­gonam tā likās cilvēku rases pārstāve. Savādā būtne uzsmaidīja jauneklim, un viņš pamanīja asu zobu rindu.

Kad dziesma beidzās, ieskanējās dūdas un lautas, un Eragons ievēroja, ka ap viņu drūzmējas krietns elfu pulciņš tie gribēja iepazīties ar viņu un vēl vairāk, Jātnieks nojauta ar Safiru.

Elfi stādījās priekšā, viegli paklanīdamies un pieskardamiea lūpām ar īkšķi un lielo pirkstu. Eragons atbildēja ar to pašu, atkal un atkal atkārtojot sveicienu senvalodā. Elfi pieklājīgi apvaicājās Jātniekam par viņa paveikto, taču krietni plašāk tie izvaicāja Safiru.

Sākumā Eragons pat priecājās, ka pūķis var izrunāties pēc sirds patikas, jo šī bija pirmā reize kopīgo gaitu laikā, kad kādu interesēja saruna tikai un vienīgi ar Safiru. Tomēr drīz viņu sāka kaitināt, ka par viņu neliekas ne zinis; Eragons bija pieradis, ka tad, kad runāja viņš, pārējie uzmanīgi ieklausījās. Aptvēris, ka ļāvies skaudībai, jauneklis drūmi pasmaidīja, samulsis par to, ka kopš pievienošanās vārdeniem kļuvis teju atkarīgs no apkārtējo uzmanības. Eragons piespieda sevi atslābt un ļauties svinībām.

Drīz vien klajumā sāka smaržot ēdiens, un ap galdiem šaudījās elfi, kas iznēsāja ar dažādiem gardumiem piekrautas paplātes. Izņemot siltas maizes klaipus un mazas, apaļas medusmaizītes, pārējie ēdieni bija gatavoti tikai un vienīgi no augļiem, dārzeņiem un ogām. Visvairāk bija ogu no tām bija gatavota gan melleņu zupa, gan aveņu mērce, gan kazeņu želeja. Ar sīrupu aplietas un meža zemenēm apbārstītas ābolu šķēles bija novietotas līdzās sēņu pīrāgiem ar spinātu, timiāna un upeņu pildījumu.

Gaļas ēdienus nemanīja, pat zivis vai putnus ne un tas mulsināja Eragonu. Kārvahallā un arī citur Impērijā gaļa bija sabiedriskā stāvokļa un greznības zīme. Jo vairāk zelta tev bija, jo biežāk tu varēji atļauties liellopa un teļa gaļu. Pat sīki muižnieciņi katrā ēdienreizē baudīja gaļu. Citāda rīcība nozīmētu apkauno­jošu naudas trūkumu. Taču elfiem šāda pārliecība bija sveša par spīti viņu acīmredzamajai pārticībai un tam, cik viegli viņi spēja medīt, izmantojot maģiju.

Eragons nobrīnījās, ar kādu steigu elfi sasēdās pie galda. Goda vieta pienācās Islanzadi, kam uz pleca sēdēja krauklis Blagdens; pie viņas kreisās rokas apsēdās Dethedrs, pie labās Arja un

I'lragons. Otrā pusē galdam sēdēja Oriks, bet tālāk pārējie elfi, Htarp viņiem arī Nari un Lifēns. Galda tālajā galā krēslu nebija, I ikai milzīgs no koka izgrebts šķīvis Safirai.

Maltītei turpinoties, viss ap Eragonu notiekošais šķita izšķīstam čalu un smieklu ņirbā. Līksmības pārņemts, viņš aizmirsa lnika ritējumu, manīdams vien apkārt valdošo jautrību, nesa­protamus vārdus, kas virmoja virs galvas, un silto starojumu, kas pārņēma vēderu pēc pāris fēlnirva kausiem. Ausis palaikam noglāstīja gaisīgas arfu spēles melodijas, kas lika sajūsmas tirpām pārskriet pār muguru. Brīdi pa brīdim viņa uzmanību piesaistīja bērnsievietes ieslīpo acu laiski pētīgais skatiens, kuru viņa neno­laida no Eragona pat maltītes laikā.

Sarunu ieaijāts, Eragons pagriezās pret Arju, kura svinību laikā bija pateikusi labi ja duci vārdu. Jātnieks neko neteica, tikai skatījās uz elfu un prātoja, kāda viņa ir īstenībā.

Arja saknosījās. To nezināja pat Ažihads.

- Par ko tu?

- Ārpus Duveldenvārdenas par mani neviens neko nezināja. Vienīgais izņēmums bija Broms galu galā mēs iepazināmies šeit, bet pēc mana lūguma viņš neizpauda šo mazo noslēpumu.

Eragons prātoja, vai Arja viņam to skaidro pienākuma izjūtas dēļ vai arī juzdamās vainīga, ka slēpusi savu izcelsmi no viņa un Safiras. Broms reiz teica, ka tas, ko elfi noklusē, bieži esot sva­rīgāks par to, ko viņi pasaka.

- Viņš mūs saprata labāk nekā daudzi citi.

- Bet kāpēc? Vai tad kaut kas mainītos, ja kāds to zinātu?

Arja uz mirkli saminstinājās. Kad devos projām no Elesmē-

ras, es nevēlējos, lai kāds atcerētos manu vietu elfu sabiedrībā. Turklāt nelikās, ka tas palīdzētu pildīt man doto uzdevumu starp vārdeniem un rūķiem. Tam nebija nekādas nozīmes, darot to, ko es darīju… tajā, par ko es kļuvu… tajā, kas es esmu. Viņa paska­tījās uz karalieni.

- Varēji pateikt vismaz mums ar Safiru.

Likās, ka pārmetums Eragona balsī sadusmo Arju. Man nebija nekāda iemesla uzskatīt, ka Islanzadi ir mainījusi savas

domas par mani, turklāt tas, ka būtu jums to izstāstījusi, nek nemainītu. Manas domas pieder man vienai, Eragon. Viņ nosarka, nojauzdams, ko Arja gribēja teikt: kāpēc gan viņai, dip lomātei, princesei, elfai, kas bija vecāka gan par viņa tēvu, g vectēvu, lai kas viņi būtu, vajadzētu uzticēties sešpadsmitgadī­gam cilvēku rases puišelim?

- Tu vismaz, viņš nomurmināja, izlīgi ar māti.

Elfa savādi pasmaidīja. Vai man bija cita izvēle?

Tajā mirklī Blagdens nolaidās no Islanzadi pleca un pa galda

vidu, šūpodams galvu, it kā klanītos abās pusēs sēdošajiem, aizgāja līdz galda galam. Putns apstājās Safiras priekšā, dobji nokrekšķi­nājies, noķērca:

Pūķiem kā mucām Ir sāni.

Pūķiem kā krūkām Ir kakli.

Ja mucās un krūkās var alu liet, Tad pūķi briežu medībās iet!

Elfi sastinga, gaidot, kā rīkosies Safira. Pēc krietna klusuma brīža pūķis pacēla acis no sava cidoniju pīrāga un izpūta dūmu mutuli, kas uz brīdi paslēpa kraukli no skatiena. Mums garšo arī mazi putneļi, viņa noteica, ļaudama šīs domas saklausīt ikvie-j nam. Elfi atviegloti iesmējās, kad Blagdens, grīļodamies, sašu-j tumā ķērkdams un vicinādams spārnus, lai izkliedētu dūmus, pastreipuļoja atpakaļ.

- Man jāatvainojas par Blagdena dīvainajiem skaitāmpanti-! ņiem, Islanzadi bilda. Mūsu krauklis vienmēr ir izcēlies ar veiklu mēli, kaut gan mēs esam mēģinājuši panākt, lai putns vismaz reizēm to pievalda.

Atvainošanos pieņemu, Safira mierīgi noteica un turpināja maltīti.

- Kā krauklis nokļuva pie karalienes? Eragons vaicāja, no vienas puses, mēģinādams nolīdzināt uzsprēgājušos negludumus, no otras -, patiesi ieinteresēts dzirdēt ko vairāk par savādo putnu.

- Blagdens, Arja atbildēja, reiz izglāba manam tēvam il/ivību. Cīnoties pret kādu urgli, Evandars paklupa un izlaida no rokām zobenu. Pirms urglis paguva viņu sakapāt, Blagdens uzmetās uzbrucējam uz sejas un ieknāba tam acī. Neviens nezina, kāpēc putns to izdarīja, taču tēvs atkal tika kājās un nogalināja briesmoni. Mans tēvs vienmēr izcēlies ar augstsirdību un dās­numu, tāpēc viņš pateicās krauklim, maģiski apveltot putnu ar gudrību un ilgu mūžu. Tiesa, šīm burvestībām bija arī divas nepa­redzētas izpausmes: Blagdena spalva zaudēja krāsu un krauklis ieguva spēju reizēm pareģot gaidāmos notikumus.

- Vai tas spēj saskatīt nākotni? Eragons pārsteigts vaicāja.

- Saskatīt? Nē. Bet, iespējams, Blagdens spēj sajust to, kas gaidāms. Lai nu kā, krauklis vienmēr runā mīklās, kurās parasti ir krietna deva muļķību. Tāpēc, ja putns pienāk pie tevis un kaut ko saka un ja šis pateiktais nav joks vai vārdu spēle, labāk ieklau­sies tā vārdos.

Kad visi bija paēduši, Islanzadi piecēlās, liekot sarosīties un piecelties kājās arī pārējiem. Tad karaliene sacīja: Ir jau vēls, un es vēlos atgriezties savā lapenē. Safira, Eragon, nāciet man līdzi, es parādīšu, kur varat pārnakšņot. Islanzadi pamāja ar roku Arjai, tad devās projām no mielasta galda. Arja viņai sekoja.

Iedams apkārt galdam pie Safiras, Eragons apstājās pie bērnsievietes, viņas kaķīgā skatiena apburts. Viss viņas izskatā no acīm līdz pinkainajiem matiem un baltajiem ilkņiem viņam kaut ko atgādināja. Tu esi kaķace, vai ne? Būtne samirkšķināja acis un atieza zobus bīstamā smaidā. Es satiku vienu no tavas dzim­tas, Solembumu, Teirmā un pēc tam arī Farthendurā.

Kaķaces smaids kļuva platāks. Ak jā. Viņš ir jauks. Cilvēki mani garlaiko, taču viņam liekas saistoši ceļot kopā ar to raganu, Andželu. Izgrūdusi skaņu, kas pa pusei atgādināja rūcienu, pa pusei atzinīgu murrājienu, būtne pievērsās Safirai.

Kā tevi sauc? Safira vaicāja.

- Duveldenvārdenas sirdī vārdi var izrādīties neticami spēcīgi, tā gan, pūķi. Bet… starp elfiem mani dēvē par Vērotāju, Straujķepu un Sapņu Dejotāju, un jūs varat mani saukt par Modu.

Kaķace sapurināja krēpju stīvās, baltās lēkšķes. Steidziet pakaļ karalienei, jaunuļi; viņai nepatīk muļķi un sliņķi.

- Bija prieks ar tevi, Mod, iepazīties, Eragons sacīja. Viņš paklanījās, un Safira pielieca galvu. Eragons pameta skatienu uz Oriku, prātodams, kur elfi izguldīs rūķi, un tad devās pakaļ Islanzadi.

Viņi panāca karalieni mirklī, kad Islanzadi piegāja pie viena no kokiem. Uz stumbra izcēlās smalki pakāpieni, kas aizvijās augšup līdz ieapaļu namiņu pudurim, kuru koka lapotnē balstīja zaru saišķi.

Islanzadi pacēla smalko roku un norādīja uz platformu kokā.

- Tev, Safira, būs jāuzlido tur pašai. Audzējot kāpnes, mums. neienāca prātā, ka pa tām reiz varētu iet pūķis. Tad karaliene pievērsās Eragonam: Te parasti apmetās Pūķu Jātnieku vado­nis, kad uzturējās Elesmērā. Es uzticu šo mājokli tev, ja reiz tu esi ieņēmis šo vietu… Tas ir tavs mantojums. Pirms jauneklis paguva pateikties, Islanzadi pagāja viņam garām. Arja veltīja Eragonam ilgu, ciešu skatienu, bet tad kopā ar māti izgaisa pilsētas krēslā.

Vai palūkosim, kādu naktsmītni elfi mums sarūpējuši ? apvai­cājās Safira. Pūķis palēcās gaisā un ciešā lokā aplidoja kokam, pavērsis viena spārna galu pret zemi teju perpendikulāri zemei.

Eragons uzkāpa uz pirmā pakāpiena un ieskatījās Islanzadi bija taisnība, kāpnes un koks bija viens vesels. Miza zem kājām bija daudzu soļu nogludināta un izlīdzināta, tomēr tā vēl arvien bija daļa no stumbra, tāpat kā liektais, zirnekļtīkla smalkuma margu režģis un pašas margas zem viņa labās plaukstas.

Kāpnes bija veidotas, ņemot vērā elfu spēku un izveicību, tāpēc tās likās stāvākas nekā parasti, un Eragona kāju muskuļi drīz vien iesmeldzās. Kad jauneklis sasniedza mitekļus un cauri lūkai ielīda vienā no istabām, viņš elsoja tik smagi, ka nācās ar rokām atbalstīties pret ceļgaliem un noliekties, lai atgūtu elpu. Pēc vairākām dziļām ieelpām un izelpām viņš iztaisnojās un nopē­tīja telpu, kurā bija nonācis.

Eragons atradās apaļā priekšnamā ar paaugstinājumu vidū no tā slējās skulptūra, kurā divas rokas vijās viena ap otru, tā arī

nesaskaroties. Priekšnama sienās bija trīs durvis vienas veda uz vienkārši iekārtotu viesistabu, kurā varētu papusdienot ne vairāk pnr desmit cilvēkiem, aiz otrām atklājās neliels kambaris ar iedo­bumu grīdā, kura izmantojumu Eragons nespēja iedomāties, bet pēdējās durvis vērās uz guļamistabu, no kuras atklājās skats pāri I luveldenvārdenas koku galotnēm.

Nocēlis lukturi no āķa, piestiprināta pie griestiem, Eragons iegāja guļamistabā, likdams uzvirmot ēnu pulkam, kas virpuļoja un lēkāja pa telpu kā neprātīgu dejotāju viesulis. Arējā sienā bija izveidots ūdens lāses apveida atvērums gana liels, lai tur varētu iekārtoties pūķis. Gulta bija novietota tā, lai, guļot uz muguras, varētu vērot debesis un mēnesnīcu; pavards bija pagatavots no pelēka koka, kas zem pirkstu galiem likās ciets un auksts kā tērauds, it kā koksne būtu saspiesta līdz neticamam blīvumam; grīdā pletās milzīga, ar mīkstām segām izklāta "bļoda" ar zemām malām tā bija Safiras guļvieta.

Kamēr Eragons aplūkoja guļamistabu, pūķis nolaidās uz atvē­ruma malas. Safiras zvīņas zaigoja kā zilu zvaigznīšu galaktika. Aiz viņas pāri mežam plūda saules pēdējie stari, iekrāsodami pakalnus un kalnu grēdas dūmakaina dzintara tonī, kas lika skujām zaigot kā nokaitētai dzelzij un izdzenāja ēnas līdz pat violetajam apvār­snim. Viņi atradās tik augstu, ka no pilsētas varēja saskatīt vien vairākas spraugas bezgalīgajā lapotnē, atsevišķas miera saliņas šalcošajā okeānā. Tikai tagad varēja apjaust Elesmēras patieso lie­lumu tā aizstiepās vairākas jūdzes uz rietumiem un ziemeļiem.

Ja Vrēls parasti dzīvoja šādi, tad mana cieņa pret Jātniekiem tikai aug augumā, Eragons sacīja. Te ir daudz pieticīgāk, nekā biju iedomājies. Viss miteklis viegli nošūpojās vēja brāzmā.

Safira apostīja segas. Mēs vēl neesam bijuši Vrongārdā, viņa brīdināja, kaut gan varēja nojaust, ka pūķis viņam piekrīt.

Aizbīdīdams guļamistabas aizvirtni, Eragons telpas stūrī pama­nīja vītņu kāpnes, kas pirmajā apskates reizē bija paslīdējušas garām skatienam. Tās aizvijās augšup tumša koka tunelī. Pacēlis lukturi virs galvas, viņš uzmanīgi, pakāpienu pa pakāpienam, devās augšup. Apmēram divdesmit pēdu augstāk jauneklis nonāca kabinetā ar rakstāmgaldu uz tā stāvēja spalvas, tintes pude lītes, papīrs, tikai pergamentu nemanīja un vēl vienu ligzdu kur iekārtoties pūķim. Kabinetā bija atvērta arī pretējā siena, la pūķis varētu izlidot cauri telpai.

Safira, paskaties uz šo!

Kā ? viņa jautāja.

Pa ārpusi. Eragons piemiedza acis, jo, Safirai pa mitekļa ārsienu rāpjoties augšup, gaisā nošķīda nagu atšķeltas mizas loks nes. Patīk? viņš apvaicājās, kad Safira tika līdz kabinetam. Pūķis palūkojās Jātniekā ar savām zilajām acīm, tad nopētīja telpas sienas un mēbeles.

Tikai vienu es nesaprotu, viņa noteica, kā elfi te nenosalst, ja telpas ir atklātas visām dabas stihijām ?

Nezinu gan. Eragons izpētīja sienas atveres abās pusēs, pārlaiz­dams roku abstraktajiem rakstiem, ko elfu dziesmas bija izvilinā­jušas no koka. Pēc mirkļa viņš sataustīja vertikālu izcilni mizā. Eragons to pavilka, un no gropes sienā izritinājās caurspīdīga, plāna žalūzija. Pavilcis to zemāk pāri atverei, viņš atklāja otru gropi, kurā varēja nostiprināt aizkara apakšmalu. Tikko Eragons to izdarīja, gaiss likās kļūstam biezāks un kabinetā kļuva krietni siltāk. Te arī ir atbilde uz tavu jautājumu, viņš noteica. Kad jauneklis atbrīvoja žalūzijas malu, tā, šūpodamās šurpu turpu, ieritinājās atpakaļ griestos.

Kad viņi atgriezās guļamistabā, Eragons izkravāja somas, bet Safira tikmēr saritinājās savā ligzdā. Jauneklis rūpīgi novie­toja vairogu, rokusargus, kājsargus, bruņukapuci un ķiveri, tad novilka kamzoli un arī bruņukreklu ar ādas mugurdaļu. Izģērbies līdz viduklim, viņš apsēdās uz gultas un brīdi vēroja saeļļotos gre­dzenus, pārsteigts, cik ļoti tie līdzinās Safiras zvīņām.

Mēs esam to paveikuši, viņš mazliet samulsis noteica.

Garš ceļojums… bet, jā, mēs esam to pievārējuši. Laimīgā kārtā ceļā negadījās nekādas īpašas nelaimes.

Jātnieks pamāja. Drīz mēs uzzināsim, vai tas ir bijis visu grūtību vērts. Reizēm es prātoju, ka varbūt vajadzēja palikt, lai palīdzētu vārdeniem.

Eragon! Tu taču saproti, ka mums jāturpina apmācība. To būtu vēlējies arī Broms. Turklāt Elesmēra un Islanzadi vien ir ceļojuma vērta.

Iespējams. Visbeidzot viņš pajautāja: Kādi ir pirmie iespaidi ?

Safira mazliet pavēra žokļus tā, ka pazibēja asie zobi. Nezinu. Elfi man šķiet pat noslēpumaināki par Bromu, un ar burvestībām vini spēj paveikt to, kas man vienmēr ir licies neiespējami. Man nav ne mazākās nojausmas, kādus paņēmienus elfi izmanto, lai liktu šiem kokiem augt tik savādos veidos, tāpat es nesaprotu, kā Islanzadi uzbūra gaisā ziedus. Man pietrūkst padoma.

Eragons atviegloti uzelpoja neba viņu vienīgo šodien piere­dzētais bija pārsteidzis. Un Arja?

Kas ir ar Arju ?

Nu, tas, ka viņa izrādījās karalienes meita.

Viņa nav m,ai,nījusies, mainījusies ir tikai tava uztvere. Dziļi Safiras rīklē atskanēja smiekli, kas atgādināja divu dzirnakmeņu beršanos vienam pret otru. Tad pūķis nolaida galvu uz priekškājām.

Debesīs spoži mirdzēja zvaigznes, un Elesmēras klusumā brīdi pa brīdim ieskanējās pūču klusā sasaukšanās. Nomierinājusies un pieklususi, pasaule ļāvās plūstošās nakts dusai.

Eragons ieritinājās zem pūkainajiem palagiem un pastiepa roku, lai aizvērtu luktura slēģīti, taču sastinga pussprīdi no gais­mekļa durtiņām. Te nu viņš bija elfu galvaspilsētā, vairāk nekā simt pēdu augstumā, gultā, kurā reiz bija dusējis Vrēls.

Šī doma lika viņam nodrebēt.

Jauneklis pieslējās sēdus, ar vienu roku paķēra laternu, ar otru Zaroku un pārsteidza Safiru, ierāpdamies pūķa ligzdā un iekārtodamies pie viņas siltā sāna. Safira klusi iedūcās un ar samtaino spārnu pārsedza Jātnieku, bet viņš izdzēsa lukturi un aizvēra acis.

Tā viņi Elesmēras sirdī iegrima ilgā un dziļā miegā.