Vecākais

SARKANAIS ASMENS UN BALTAIS ASMENS

Tajā mirklī, kad virs koku iezīmētā apvāršņa parādījās saule, Eragons sāka elpot dziļāk, lika sirdij sisties straujāk un, atgūdams pilnu apziņu, atvēra acig. Kopš piedzīvotās pār­vērtības viņam miegs vairs nebija vajadzīgs. Kad jauneklis jutās noguris un atlaidās, lai atpūstos, viņš mēdza ieiet stāvoklī, kas līdzinājās nomoda sapnim. Šādos brīžos viņu piemeklēja daudzi brīnumaini redzējumi un viņš spēja doties garās pastaigās starp atmiņu pelēkajām ēnām, tomēr vienlaikus apzināties visu, kas notiek ap viņu.

Viņš brīdi vēroja saullēktu, bet tad prātu piepildīja domas par Arju. Tiesa, kopš Agaeti Blddhren noslēguma pirms divām dienām tās bija pastāvīgas jaunekļa apziņas viešņas. Nākamajā rītā pēc svinībām viņš devās uz Tialdari namu, lai sameklētu elfu cerot, ka izdosies izlūgties piedošanu par uzvedību iepriekšējā naktī, taču izrādījās, ka viņa jau devusies ceļā uz Surdu. "Kad es viņu atkal satikšu?" jauneklis prātoja. Gaišā dienas laikā Eragons aptvēra, cik ļoti Agaeti Blddhren svinību naktī viņa prātu bija apdullinājusi elfu un pūķu maģija. "Iespējams, es rīkojos kā muļ­ķis, tomēr tā nebija tikai mana vaina vien. Es nesapratu, ko daru, gluži tāpat, it kā būtu piedzēries."

Tiesa, jauneklis zināja, ka ikvienu Arjai pateikto vārdu viņš bija domājis no visas sirds pat ja parastos apstākļos būtu saval­dījies, lai neatklātu savu patieso jūtu dziļumu. Elfas atraidījums neizsakāmi sāpināja Eragonu. Atbrīvojies no apmātības, kas svētku naktī bija aizmiglojusi apziņu, viņš bija spiests atzīt, ka daudzējādā ziņā viņai, iespējams, bija taisnība, ka vecumu star­pība bija pārāk liela. Jauneklim nenācās viegli to atzīt, taču tad, kad viņš to pieņēma, šī atziņa tikai vairoja ciešanas.

Eragons arī iepriekš bija dzirdējis teicienu "salauzta sii'ds". Līdz šim viņš to uzskatīja par krāšņu, tēlainu izteicienu, ne īstu, fizisku sajūtu. Tagad jauneklis izjuta dziļas sāpes krūtīs tā, kā

reizēm mēdza sāpēt pārpūlēts muskulis, ko pastiprināja katrs sirdspuksts.

Vienīgo mierinājumu sniedza Safira. Pēdējās divās dienās viņa ne reizes nebija pārmetuši svinību nakts rīcību. Viņa teju vienmēr atradās līdzās savam Jātniekam, sniedzot atbalstu ar savu klāt­būtni vien. Turklāt Safira daudz runāja ar Eragonu, darīdama visu iespējamo, lai izvilinātu viņu no klusēšanas čaulas.

Lai mazāk nāktos lauzīt galvu par Arju, Eragons uz nakts­galdiņa sameklēja Orika gredzenus un sāka tos virpināt starp pirkstiem, izbrīnīts par to, cik asa kļuvusi arī taustes sajūta. Viņš spēja sataustīt katru mazāko skrambiņu vai nelīdzenumu metālā. Pētīdams gredzenus, viņš pēkšņi saskatīja loģiku zelta apļu izkār­tojumā, loģiku, kas līdz šim bija palikusi viņam slēpta. Uzticēda­mies instinktam, jauneklis salika gredzenus tā, kā vedināja domāt novērojums. Eragonam par lielu sajūsmu izrādījās, ka visi astoņi apļi tiešām saguļas vienā veselumā. Viņš uzslidināja gredzenu uz labās rokas zeltneša, apbrīnodams, kā gaisma atstarojas smalko dzīsliņu vijumā.

Iepriekš tu to nespēji, Safira atzīmēja, laiskodamās savas guļ­vietas iedobē.

Es spēju saskatīt daudzas lietas, kas iepriekš bija no manis slēptas.

Eragons aizgāja uz mazgāšanās kambari, lai noskalotos un noskūtos kā nu jau ierasts, ar maģijas palīdzību. Par spīti tam, ka tagad viņš daudz vairāk līdzinājās elfam, bārda nebija pārstā­jusi augt.

Oriks sagaidīja Eragonu un Safiru cīņu apmācības laukumā. Rūķa acis iemirdzējās, kad jauneklis pacēla roku un parādīja salikto gredzenu. Tev tātad izdevās tikt ar to galā!

- Tas man prasīja vairāk laika, nekā biju iedomājies, Eragons atzina, taču tagad esmu to pieveicis. Vai arī tu atnāci pacīnī­ties?

- Eh. Es jau mazliet pavicināju savu veco cirvīti kopā ar kādu elfu, kurš ar negantu prieku iebelza man pa galvu. Nē… es labāk paskatīšos, kā veiksies tev.

- Tu taču jau esi redzējis, kā es cīnos, Eragons iebilda.

- Ne beidzamajā laikā.

- Tu gribi teikt, ka tevi māc ziņkāre, kā notikušās pārvērtī­bas ir ietekmējušas manu spēju rīkoties ar zobenu? Oriks tikai paraustīja plecus.

Pāri laukumam uz viņu pusi nāca Vanirs. Viņš pa gabalu uzsauca: Ēnkāvi, vai tu esi gatavs cīņai? Elfa nicinājums kopš pēdējā dueļa pirms Agaeti Blodhren svinībām likās gājis mazumā, bet tikai par mata tiesu.

- Esmu gan.

Eragons un Vanirs atrada brīvāku laukumiņu un stājās viens otram pretī. Iztukšojis prātu, Eragons satvēra Zaroku un ar zibe­nīgi ātru rokas kustību izrāva to no maksts. Viņš pārsteigts seci­nāja, ka zobens likās sveram ne vairāk par vītola rīksti. Neizjūtot gaidīto pretestību, Eragona roka iztaisnojās pārāk strauji, tāpēc ierocis izrāvās no plaukstas, nolidoja jardus divdesmit pa labi un ietriecās kādas priedes stumbrā.

- Jātniek, vai tu vairs nespēj pat zobenu rokā noturēt? Vanirs irgoja.

- Piedod, Vanir-vodhr, Eragonam bija aizrāvusies elpa. Viņš satvēra elkoni un sāka to berzēt, lai mazinātu sāpes locītavā. Es nenovērtēju savus spēkus.

- Raugi, lai otrreiz tā vairs nenotiktu. Piegājis pie koka, Vanirs satvēra Zaroka spalu un mēģināja izraut asmeni no kok­snes. Ierocis nepakustējās ne par mata tiesu. Elfs sarauca uzacis par sarkanā zobena nepakļāvību, jo viņam radās aizdomas, ka te iejaukta kāda burvestība. Saņēmis visus spēkus, Vanirs vēlreiz parāva Zaroku. Šoreiz, stumbram nokrakšķot, viņam izdevās izvilkt zobenu no priedes.

Eragons paņēma ieroci no Vanira un pasvārstīja to rokā, bažī­damies par tā neparasto vieglumu. Kaut kas nav kārtībā, viņš nodomāja.

- Ieņem vietu!

Šoreiz uzbrukumā devās Vanirs. Vienā lēcienā viņš pārvarēja attālumu starp abiem un mēģināja trāpīt Eragonam labajā plecā.

Jauneklim likās, ka elfs kustas lēnāk nekā parasti, it kā Vanira straujums būtu gājis mazumā un tagad līdzinātos parasta cilvēka iespējām. Eragons viegli atvairīja elfa zobenu. Tiem cērtoties vie­nam pret otru, gaisā pašķīda zilas dzirksteles.

Vanirs pārsteigts uz mirkli sastinga. Tad elfs atkal metās uz priekšu, bet šoreiz Eragons izvairījās no zobena, vienkārši noliek­damies atpakaļ, gluži kā vēja šūpots bērzs. Cits citam sekoja vēl vairāki strauji cirtieni, taču Eragons te izvairījās no tiem, te atsita ar Zaroku vai zobena maksti, padarīdams veltus Vanira pūliņus.

Eragons drīz aptvēra, ka pūķa gars no Agaeti Blodhren ir mai­nījis ko vairāk par viņa ārējo izskatu; tagad jauneklim piemita arī elfa fiziskā izveicība un spēks viņš ne ar ko neatpalika no viņu labākajiem karotājiem.

Šīs atziņas spārnots un vēlēdamies pārliecināties par jauna­jām iespējām, Eragons palēcās gaisā. Zaroks sarkani uzmirdzēja saules staros, jauneklis uzlidoja savu desmit pēdu augstumā, kā akrobāts apmeta kūleni un piezemējās Vaniram aiz muguras.

No Eragona lūpām izlauzās spīvi smiekli. Tagad viņš vairs nebija bezspēcīgs elfu, ēnu un citu maģisku būtņu priekšā. Viņam vairs nebūs jāpiedzīvo Vanira un pārējo elfu nievas. Viņam vairs nenāksies paļauties uz Safiras vai Arjas palīdzību, lai paglābtos no tādiem ienaidniekiem kā Durza.

Viņš metās uzbrukumā Vaniram, un laukumam pārskanēja dusmīgu cirtienu zvani. Abi cīnījās kā zvēri, te mezdamies uz priekšu, te atkāpdamies pa nomīdīto zāli. Cirtienu spējums sacēla vēja brāzmas, kas sajauca matus pinkās. Koku zari virs galvas drebēja un birdināja pār cīnītāju galvām skuju šaltis. Cīniņš ilga krietnu brīdi, jo, par spīti Eragona jauniegūtajām spējām, Vanirs vēl arvien bija cienīgs pretinieks. Taču galu galā Eragons guva virsroku. Nozibinājis Zaroku plašā lokā virs galvas, viņš pašāva to garām Vanira mēģinājumam atvairīt cirtienu un trāpīja elfam pa apakšdelmu, salauzdams pretiniekam roku.

Nobālējis sāpēs, Vanirs izlaida zobenu no rokas. Cik gan ātrs ir tavs zobens, viņš bilda, un Eragons atcerējās, ka tā ir rinda no slavenās "Balādes par Umhodanu".

- Augstie dievi! Oriks iesaucās. Šī bija labākā divcīņa, kādu man jebkad nācies vērot, bet es taču redzēju, kā tu cīnījies ar Arju Farthendurā.

Tad Vanirs izdarīja ko tādu, ko Eragons nebija gaidījis: veselo roku uzticības žestā pielika pie krūtīm un paklanījās. Lūdzu, piedod man agrāko uzvedību, Eragon-elda. Es uzskatīju, ka tu esi nolēmis manu rasi iznīcībai, tāpēc bailēs izturējos nožēlojami. Tagad redzu, ka tava izcelsme vairs neapdraud mūsu mērķus. Un tad elfs it kā nelabprāt piebilda: Tagad tu esi Jātnieka vārda cienīgs.

Arī Eragons paklanījās. Tas man ir liels gods. Piedod, ka savainoju tev roku. Vai ļausi to sadziedēt?

- Nē, es ļaušu, lai viss notiek tā, kā daba lēmusi, atstājot man piemiņu par to, ka reiz krustoju zobenus ar pašu Eragonu Ēnkāvi. Taču neuztraucies par rītdienas divcīņu mana kreisā roka ir tikpat izveicīga.

Abi vēlreiz paklanījās, un tad Vanirs aizgāja.

Oriks uzsita ar plaukstu pa gurnu un iesaucās: Tagad mums ir cerība uzvarēt, liela cerība! Es to jūtu savos kaulos. Mēdz teikt, ka rūķu kauli esot kā akmens. O, šī ziņa bezgalīgi iepriecinās gan Hrotgaru, gan Nasuadu.

Eragons saglabāja mierīgu sirdi un rūpīgi noņēma Zaroka asmenim truluma nobūrumu, piebilstot Safirai: Ja Galbatoriksa sakaušanai būtu vajadzīgs tikai spēks, elfi to būtu paveikuši jau pirms daudziem gadiem. Tiesa, nevarēja noliegt, ka jaunās spējas sagādā viņam prieku tāpat kā sengaidītā atbrīvošanās no mugu­ras sāpēm. Bez pastāvīgajām, mokošajām lēkmēm jauneklis jutās tā, it kā būtu izklīdusi prātā sabiezējusī migla, ļaujot viņam atkal domāt skaidri jo skaidri.

Atlika vēl kāds brīdis līdz laikam, kad viņiem bija norunāta tikšanās ar Oromisu un Glēdru, tāpēc Eragons noraisīja pie Safi­ras segliem piesieto loku un bultu maku un aizgāja līdz laukuma tālajam galam, kur elfi slīpēja loka šaušanas prasmi. Ņemot vērā, ka elfu loki bija daudz jaudīgāki par viņējo, jauneklim nācās šaut no pusceļa, jo citādi elfu mērķi bija pārāk mazi un pārāk tāli.

Ieņēmis ierasto vietu, Eragons uzlika uz stiegras bultu un uzvilka loku, priecādamies, cik viegli tas viņam padodas. Viņš nomērķēja, atlaida stiegru un uz mirkli sastinga, vērodams, vai trāpīs mērķī. Kā traks irsis šāviņš aiztraucās līdz mērķim un ietriecās pašā vidū. Jauneklis pasmaidīja. Viņš raidīja uz mērķi bultu pēc bultas, līdz ar pieaugošo pārliecību izšaudams tās arvien straujāk un straujāk, līdz šaušanas ātrums sasniedza trīsdesmit bultu minūtē.

Gatavodams izšaušanai trīsdesmit pirmo bultu, viņš uzvilka stiegru mazliet stiprāk, nekā jebkad iepriekš to bija darījis vai spējis to izdarīt. Ai" skaļu sprakšķi īves loks viņa kreisajā rokā pārlūza uz pusēm, noskrambādams pirkstus un sašķīzdams sīkās šķēpelēs. Trieciens izrādījās tik spēcīgs, ka roka notirpa.

Zaudējuma apbēdināts, Eragons uzmeta skatienu ieroča atlie­kām. Pirms trijiem gadiem to viņam kā dzimšanas dienas dāvanu bija pagatavojis Garovs. Kopš tā brīža loks tika likts lietā teju katru nedēļu. Tas ne reizi vien bija palīdzējis sagādāt maltīti mājiniekiem arī tad, kad citādi būtu nācies doties pie miera tuk­šiem vēderiem. Ar šo loku Eragons savulaik nošāva savu pirmo briedi. Ar šo loku viņš nogalināja savu pirmo urgli. Un ar šo loku rokās viņš pirmo reizi izmantoja maģiju. Zaudējot ierasto ieroci, Eragons jutās tā, it kā būtu zaudējis vecu draugu, uz kuru varēja paļauties pat visdraņķīgākajos brīžos.

Safira apostīja koka gabalus, kas karājās stiegrā, un noteica: Izskatās, ka tev būs vajadzīgs jauns stibu metējs. Eragons norū­cās prāts viņam nenesās uz sarunām un pikti aizsoļoja pie mērķa, lai paņemtu izšautās bultas.

No apmācības laukuma viņš kopā ar Safiru aizlidoja līdz bal­tajai Telnēras kraujai. Oromisu viņi satika sēžam uz soliņa mājas priekšā un ar vērīgajām acīm pētām kaut ko tālumā aiz kraujas malas. Elfs ierunājās: Vai tu, Eragon, esi pilnībā atguvies no Asinszvēresta svinību varenās maģijas?

Esmu, skolotāj.

Iestājās ilgāks klusums, kura laikā, no tasītes dzerdams kazeņu tēju, Oromiss turpināja vērot seno mežu. Eragons pacietīgi gaidīja;

kopš iepazīšanās ar veco Jātnieku viņš jau bija pieradis pie šādiem brīžiem. Beidzot Oromiss sacīja: Glēdrs, cik nu labi spēja, izstās­tīja man, kas ar tevi notika svinību laikā. Šis ir pirmais tāds gadī­jums Jātnieku vēsturē… Pūķi apliecināja, ka spēj ko vairāk, nekā mēs varējām iedomāties. Viņš iedzēra malciņu tējas. Glēdrs īsti nezināja, kādas pārmaiņas tevi gaida, tāpēc es vēlos, lai tu izstāsti visus sīkumus par notikušo pārvērtību, izskatu ieskaitot.

Eragons raiti izklāstīja to, ko bija pāfhanījis, sākot ar to, ka asākas bija kļuvušas visas maņas redze, oža, dzirde un tauste, un beidzot ar secinājumiem, kurus varēja izdarīt pēc divcīņas ar Vaniru.

- Un kā, Oromiss vaicāja, tas liek tev justies? Vai tevi apbē­dina, ka tavs ķermenis ir pārvērsts bez tavas piekrišanas?

- Nē, nē! Nepavisam nē! Es par to, iespējams, būtu uztraucies pirms Farthenduras kaujas, bet tagad es esmu bezgala pateicīgs, jo muguras sāpes ir zudušas. Lai atbrīvotos no Durzas lāsta, es būtu gatavs arī uz lielākām pārmaiņām. Nē, es jūtu tikai bezga­līgu pateicību.

Oromiss pamāja. Priecājos, ka esi gana prātīgs, lai uztvertu notikušo šādi, jo pūķu dāvana ir vērtīgāka par visu pasaules zeltu. Tā beidzot ļauj mums nostāties uz pareizā ceļa. Elfs iedzēra vēl vienu tējas malku. Tad nu turpināsim. Safira, Glēdrs tevi gaida pie Sašķaidīto Olu akmens. Bet tu, Eragon, šodienas mācības sāksi ar trešā līmeņa Rimgaru, ja vien spēsi. Es vēlos izzināt tavu jauno spēju robežas.

Eragons devās uz nomīdīto klajumiņu, kur viņi parasti izpil­dīja Čūskas un Dzērves deju, bet tad, redzēdams, ka sudrabsirmais elfs paliek sēžam, saminstinājās. Skolotāj, vai tad tu man nepiebiedrosies?

Pār Oromisa seju pārslīdēja skumjš smaids. Ne šodien, Era­gon. Asinszvēresta svinību burvestības man prasīja daudz spēka. Un kopā ar manu… kaiti. Man nācās sakopot visus atlikušos spē­kus, lai iznāktu no mājas.

- Man ļoti žēl, skolotāj. "Vai viņš nožēlo, ka pūķi neizdziedi­nāja arī viņu?" Eragons iedomājās un tūlīt arī atmeta šīs aizdo­mas. Oromiss nevarēja būt tik sīkumains.

Tev neklājas izjust žēlumu. Ne jau tu esi vainojams manā kroplumā.

Nopūlēdamies ap Rimgara trešo līmeni, Eragons bija spiests atzīt, ka viņam vēl arvien trūkst īsti elfiskas līdzsvara sajūtas un lokanības. Tiesa, arī pašiem elfiem nācās krietni piestrādāt, lai attīstītu šīs spējas līdz pilnībai. Savā ziņā viņš priecājās par šiem trūkumiem, jo, ja viņš būtu ideāls, viņam vairs nebūtu, uz ko tiekties.

Nākamās nedēļas nebija vieglas. No vienas puses, apmācība virzījās uz priekšu milzu soļiem: tagad viņam raiti padevās arī tie priekšmeti, kuri iepriekš bija sagādājuši pamatīgas grūtības. Oro­misa nodarbības vēl arvien bija izaicinājumu pilnas, taču Eragons vairs nejutās kā ierauts paša mazspējas atvarā. Lasīt un rakstīt bija kļuvis vieglāk, un spēku pieaugums nozīmēja, ka tagad viņš spēja izmantot arī tos elfu buramvārdus, kas prasīja īpaši daudz enerģijas un iepriekš būtu nonāvējuši parastu cilvēku. Jauniegū­tais spēks arī ļāva beidzot apjaust, cik gan vājš salīdzinājumā ar citiem elfiem bija Oromiss.

Taču, par spīti šiem sasniegumiem, Eragonu māca arvien pieaugoša neapmierinātība. Lai kā viņš censtos izmest no galvas Arju, katra nākamā diena tikai vairoja viņa alkas. Šo agoniju jo mokošāku vērta apziņa, ka elfa nevēlējās nedz viņu redzēt, nedz ar viņu sarunāties. Turklāt jaunekli urdīja priekšnojauta, ka aiz apvāršņa milst vētra vētra, kas varēja sākties kuru katru mirkli un traukties pāri zemei, izpostot visu savā ceļā.

Arī Safirai bija nemierīgs prāts. Pasaule, Eragon, ir nosprie­gota līdz pēdējam. Drīz šis vadzis lūzīs un visapkārt sāks trakot neprāts. Tu jūti to pašu, ko jūtam mēs, pūki, un ko jūt elfi neno­vēršamu baisas nolemtības vilni, kas iezīmē mūsu laikmeta bei­gas. Sēro par tiem, kuri kritīs viesulī, kas brāzīsies pāri Alagēzijai. Un ceri, ka mums ar tava zobena un vairoga, kā arī manu ilkņu un nagu palīdzību izdosies izcīnīt gaišāku nākotni.