Vecākais

KĀ DRAUGS DRAUGAM

Vecajo padomes locekļi staroja, līksmodami, ka Nasuada ir piekritusi viņu vēlmei. Mēs uzstājam, apstiprināja Jormundurs, tevis pašas un visu vārdenu labā. Arī pārējie vecajie māja ar galvu un vēlīgi pauda savu atbalstu, bet Nasuada pieņēma šīs labvēlības izpausmes ar skumju smaidu. Manīdama, ka Eragons neiesaistās sajūsmas paušanā, Sabreja uzmeta viņam piktu skatienu.

Laipnību apmaiņas laikā Eragons vēroja Arju, cerēdams ierau­dzīt kādu reakciju uz Safiras pavēstīto vai padomes paziņojumu. Nedz viens, nedz otrs jaunums nelika mainīties elfas bezkaislīga­jai sejas izteiksmei. Tiesa, Safirai bija kas sakāms. Viņa pēc tam vēlas aprunāties ar mums.

Pirms Eragons paguva atbildēt, Falberds uzrunāja Arju: Vai elfiem šāds lēmums būtu pieņemams?

Arja brīdi skatījās uz vīru, līdz, caururbjošā skatiena samulsi­nāts, viņš sāka lauzīt pirkstus. Es nevaru runāt savas karalienes vārdā, bet man pašai pret to nekas nav iebilstams. Lai Nasuadu pavada mana svētība!

Kā gan viņa būtu riskējusi kaut ko iebilst, ņemot vērā to, ko mēs viņai pastāstījām ? Eragons ar rūgtumu nodomāja. Mēs visi esam iedzīti stūrī.

Arjas teiktais acīmredzami iepriecināja padomi. Nasuada pateicās elfai un vaicāja Jormunduram: Vai ir vēl kas apsprie­žams? Es jūtos nogurusi.

Jormundurs papurināja galvu. Mēs veiksim visus priekšdar­bus. Es apsolu, ka neviens tevi netraucēs līdz pašām bērēm.

Vēlreiz pateicos. Vai tagad varat atstāt mani vienu? Man ir vajadzīgs laiks, lai apsvērtu, kā vislabāk parādīt godu tēvam un kalpot vārdeniem. Jūsu piedāvājums prasīs garas pārdomu stun­das. Ar šiem vārdiem Nasuada piespieda plaukstu tumšajam audumam, kas klāja viņas augumu.

Likās, Umerts jau grasījās iebilst pret to, ka padomi lūdz aiz­iet, taču Falberds pamāja ar roku, dodams zīmi klusēt. Protams, ja tas sniedz tev mieru. Ja vajadzīga palīdzība, mēs esam gatavi tev pakalpot. Ar žestu devis pārējiem norādījumu sekot, viņš garām Arjai gāja uz durvīm.

- Eragon, vai tu varētu mirkli pakavēties?

Pārsteigtais Eragons atslīga atpakaļ krēslā, nelikdamies zinis par padomes locekļu tramīgajiem skatieniem. Falberds mirkli vil­cinājās pie durvīm, pēkšņi vairs nevēlēdamies doties projām, bet tad tomēr lēnām izgāja no telpas. Arja aizgāja pēdējā. Pirms aiz­vērt durvis, viņa palūkojās uz Eragonu, un viņas acīs atspoguļojās bažas un nelāgas priekšnojautas, ko līdz šim elfa bija veiksmīgi slēpusi.

Nasuada sēdēja, daļēji aizgriezusies no Eragona un Safiras. Tad nu mēs atkal esam satikušies, Jātniek. Tu mani nesveici­nāji. Vai esmu tevi aizvainojusi?

- Neesi gan, Nasuada. Es nevēlējos runāt, jo baidījos pateikt ko nepieklājīgu vai muļķīgu. Pašreizējie apstākļi nav īsti piemēroti pārsteidzīgiem paziņojumiem. Eragonu sagrāba nepārvaramas aizdomas, ka viņus varētu noklausīties. Izlauzies cauri prāta cel­tajiem mūriem, viņš ķērās pie burvestības un noskandēja: -Atra nosu ivaise vārdo fra eld hornya… Tagad mēs varam sarunāties, nebaidoties, ka mūs varētu dzirdēt cilvēks, rūķis vai elfs.

Nasuadas saspringtā sejas izteiksme noskaidrojās. Paldies, Eragon! Tu pat nespēj iedomāties, cik vērtīga reizēm ir šī spēja. Viņas vārdi skanēja brašāk un pašpārliecinātāk nekā iepriekš.

Aiz Eragona krēsla sarosījās Safira. Pūķis uzmanīgi apgāja apkārt galdam un nostājās Nasuadas priekšā. Safira nolaida savu milzīgo galvu, līdz viena no safīrzilajām acīm ieskatījās Nasuadas melnajās acīs. Pūķis veselu minūti pētīja Ažihada meitu, tad klusi nosprauslājās un atkal izslējās pilnā augumā. Pasaki Nasuadai, Safira lūdza, ka skumstu līdz ar viņu šajā milzu zaudējuma brīdī. Un arī to, ka viņas spēkam ir jākļūst par vārdenu spēku, kad viņa stāsies Ažihada vietā. Vārdeniem būs vajadzīgs par sevi pārlieci­nāts vadonis.

Eragons atkārtoja pūķa vārdus, piebilzdams: Ažihads bija dižens vīrs, viņa vārds saglabāsies mūsu atmiņā uz laiku laikiem… Man tev kaut kas ir jāizstāsta. Pirms nāves Ažihads man uzdeva, nē, pat pavēlēja rūpēties, lai vārdenus nepārņemtu jukas. Tie bija viņa pēdējie vārdi. Arī Arja tos dzirdēja. Es biju domājis tos patu­rēt noslēpumā iespējamo seku dēļ, taču tev ir tiesības tos dzirdēt. Neesmu īsti drošs, ko tieši Ažihads ar teikto domāja, ko tieši viņš gribēja, lai es darītu, bet par vienu gan esmu pārliecināts: es vien­mēr ar visiem spēkiem aizstāvēšu vārdenus. Es vēlējos, lai tu to zinātu, kā arī to, ka man nav ne mazākās vēlmes uzurpēt vārdenu vadoņa vietu.

Nasuadas smiekli izklausījās vienlaikus cieti un trausli. Bet arī man taču nav atvēlēta vadoņa loma, vai ne? Jaunās sievietes atturība bija pagaisusi, atstājot tikai nosvērtību un apņēmību. Es zinu, kāpēc tevi šurp uzaicināja pirms manis, es zinu, ko mēģina panākt padome. Vai tiešām tu domā, ka garajos gados, strādādami plecu pie pleca ar tēvu, mēs ne reizes neapspriedām šādu apstākļu iespējamību? Es paredzēju, ka padome rīkosies tieši tā, kā rīkojās. Un tagad viss ir sagatavots, lai es varētu stāties vārdenu priekšgalā.

- Tu netaisies pieļaut, ka viņi izrīko tevi? Eragons pārsteigts jautāja.

- Netaisos. Lūdzu, saglabā Ažihada norādes noslēpumā. Nebūtu prātīgi tās izplatīt pa visu pasauli, jo cilvēki varētu nospriest, ka Ažihads savā vietā vēlējās redzēt tevi. Tas sašūpotu manu autoritāti un radītu nevajadzīgu viļņošanos starp vārde­niem. Viņš izteica to, kas, viņaprāt, bija jāsaka, lai pasargātu vār­denus. Es britu rīkojusies tieši tāpat. Mans tēvs… Viņa uz mirkli aprāvās. Es pabeigšu tēva aizsākto, kaut arī tas novestu mani nāvē. Es vēlētos, lai Tu kā Jātnieks to saprastu. Visas Ažihada ieceres, stratēģijas un mērķi tagad ir manējie. Es nepievilšu tēvu, būdama vāja. Impēi'ija tiks sakauta, Galbatorikss tiks nomests no troņa, un viņa vietā tiks iecelts pilntiesīgs un taisnīgs valdnieks.

Kad Nasuada beidza savu sakāmo, pār viņas vaigu noritēja asara. Eragons apstulbis skatījās uz meiteni, lieliski izprazdams viņas stāvokļa sarežģītību un ievērodams rakstura noteiktību, ko līdz šim nebija saskatījis. Un kas, tavuprāt, man būtu jādara vārdenu rindās?

Viņa ieskatījās Eragonam tieši acīs. Tu vari rīkoties tā, kā pats vēlies. Padomes locekļi ir stulbi, ja iedomājās, ka varēs pakļaut tevi savai varai. Tu esi varonis ne tikai vārdenu un rūķu acīs, arī elfi daudzinās tavu uzvaru pār Durzu, kad ziņas par to nonāks līdz viņu zemēm. Ja tu nostāsies pret padomi vai pret mani, mums nāksies piekāpties, jo cilvēki par tevi stāvēs un kritīs. Šobrīd tu esi varenākais starp vārdeniem. Bet, ja pieņemsi mani kā savu vadoni, es raudzīšu, lai viss notiktu tā, kā bija iecerējis Ažihads: tu kopā ar Arju dosies pie elfiem, turpināsi mācības un pēc tam atgriezīsies pie vārdeniem.

Kāpēc viņa ir tik atklāta pret mums? Eragons brīnījās. Un, ja viņai ir taisnība, vai tiešām mēs varējām noraidīt padomes prasības ?

Safira neatbildēja uzreiz. Lai nu kā, tagad jau ir par vēlu. Tu esi piekritis viņu vēlmēm. Es domāju, ka Nasuada ir tik atklāta tāpēc, ka tava burvestība ļauj viņai tādai būt, un vēl tāpēc, ka viņa cer: mēs nostāsimies viņas, ne vecajo pusē.

Pēkšņi Eragonam iešāvās prātā kāda ideja, taču, pirms to izklāstīt, viņš vaicāja Safirai, vai mēs varam būt droši, ka viņa pildīs to, ko nupat teica? Tas ir ļoti svarīgi.

Pildīs, atbildēja Safira. Viņa runāja no visas sirds.

Tad Eragons izklāstīja savu ieceri Safirai. Pūķis tai piekrita, tāpēc Jātnieks izvilka Zaroku un devās pie Nasuadas. Viņš manīja, ka meitenes acīs pazib bailes, viņa žigli pameta skatienu uz durvju pusi un, ieslidinājusi roku drānu krokā, kaut ko satvēra dūrē. Eragons nostājās Nasuadas priekšā un, nometies uz ceļa, pasniedza Zaroku jaunajai sievietei.

Nasuada, mēs ar Safiru ieradāmies šeit gluži nesen. Tomēr šajā laikā Ažihads iemantoja mūsu cieņu un tagad mūsu cieņu esi iemantojusi arī tu. Tu cīnījies pie Farthenduras, kad citi slē­pās drošībā, ieskaitot abas padomes kundzītes. Tu izturējies pret mums atklāti, nevis ar viltu. Tāpēc es piedāvāju tev savu zobenu… un savu Jātnieka uzticību.

Eragons izteica šos vārdus, apzinādamies to svaru. Viņš zināja arī to, ka pirms kaujas tos nekad nebūtu bildis. Tomēr tik daudzu vīru nāve turpat, rokas stiepiena attālumā, bija mainījusi viņa pasaules redzējumu. Cīņa pret Impēriju vairs nebija vientuļa vilka atriebība par viņam nodarītu pārestību, bet gan karš, lai palīdzētu vārdeniem un visiem tiem, kas smaka Galbatoriksa jūgā. Lai cik ilga būtu šī kauja, viņš bija nolēmis to izcīnīt līdz galam. Un šobrīd visnoderīgākā bija kalpošana vārdeniem.

Tiesa, uzticības zvērēšana Nasuadai pakļāva Eragonu un Safiru milzīgam riskam. Padome pret to nevarētu iebilst, jo Jāt­nieks bija solījis zvērēt uzticību, bet nebija pateicis kam tieši. Viņi ar Safiru nevarēja būt pilnīgi pārliecināti, ka Nasuada tiešām izrādīsies izcila vārdenu vadone. Labāk ir zvērēt uzticību godīgam muļķim, ne melojošam prātniekam, izlēma Eragons.

Nasuadas sejai pārskrēja pārsteiguma izteiksme. Viņa saņēma Zaroka spalu, pacēla zobenu un vērodama asinssarkano asmeni nolaida smaili uz Eragona galvas. Es pieņemu tavu uzticības zvērestu, Jātniek! Pildi godam visus pienākumus, ko tev uzdošu. Celies, manu bruņiniek, un ņem savu zobenu!

Eragons paklausīja. Piecēlies viņš piebilda: Tagad es tev kā savai pavēlniecei varu visu atklāti izstāstīt. Padome piespieda mani zvērēt vārdeniem pēc tam, kad tu būtu iecelta par vadoni. Šis bija vienīgais veids, kā mēs ar Safiru varējām apiet vecajos.

Nasuadas smieklos izskanēja patiess uzvaras prieks. Raugos, ka tu jau esi iemācījies spēlēt mūsu spēlītes. Ļoti jauki! Vai tu kā mans pirmais un vienīgais bruņinieks piekristu zvērēt man uzti­cību vēlreiz visu priekšā, kad padome gaidīs tavu solījumu?

- Protams.

- Lieliski! Tas noliks vecajos pie vietas. Tagad, lūdzu, atstājiet mani vienu. Man ir vajadzīgs laiks, lai visu saplānotu un sagata­votos bērēm… Ņem vērā, Eragon, ka šīs saistības ir abpusējas es uzņemos atbildību par tavu rīcību, tāpat kā tu uzņemies kalpot man. Nedari man kaunu!

- Un tu nedari kaunu man.

Nasuada uz brīdi apklusa, tad ieskatījās Eragonam acīs un klusākā balsī piebilda: Izsaku līdzjūtību arī tev, Eragon. Es apzinos, ka ne man vienai šis ir sēru brīdis; es esmu zaudējusi tēvu, tev ir zudis draugs. Man Murtags patika, ir tik skumji, ka viņš nu ir prom… Visu labu, Eragon!

Eragons pamāja un saknieba lūpas, atceroties rūgto zaudē­jumu. Tad Jātnieks kopā ar pūķi izgāja no zāles. Gaitenis visā savā pelēkajā garumā bija tukšs. Eragons atbalstīja plaukstas pret gurniem, atlieca galvu un nopūtās. Diena bija tik tikko sākusies, bet trauksme un emocijas, kas bija brāzušās pāri viņam, lika jus­ties iztukšotam.

Safira ar purnu pabakstīja viņu. Uz turieni. Neko vairāk nepa­skaidrojusi, viņa devās uz tuneļa labo pusi. Pūķa pulētie nagi klikšķēja uz cietās grīdas.

Eragons saviebās, bet sekoja Safirai. Kurp mēs ejam? Pūķis neatbildēja. Safira, lūdzu, atbildi! Viņa tikai nošūpoja asti. Jāt­niekam atlika vien gaidīt, tāpēc viņš turpināja. Mūsu stāvoklis ir pamatīgi mainījies. Es vairs nezinu, ko man gaidīt no nākamās dienas vien to, ka tā nesis jaunas bēdas un asinsizliešanu.

Nav jau tik ļauni, Safira iebilda. Mēs tomēr izcīnījām lielu uzvaru. Tā būtu jāsvin, nevis jāļaujas sērām.

Ja jācīnās ar visādām muļķībām, šl apziņa īsti neglābj.

Safira dusmīgi nosprauslojās. Smaila liesmu mēlīte izšāvās viņai no nāsīm un apsvilināja Eragona plecu. Viņš sāpēs iekliedzās un atlēca sāņus, sakozdams zobus, lai apvaldītu lamu straumi, kas lauzās no mutes. Ak! noteica Safira un papurināja galvu, lai izkliedētu dūmus.

Ak! Tu gandrīz uzšmorēji manas ribiņas!

Tas nebija tīšām. Es vēl mēdzu piemirst, ka sāku elpot uguni, kad neesmu piesardzīga. Iedomājies ja ik reizes, kad tu paceltu roku, līdzās iespertu zibens. Nebūtu grūti ar nevilšu mājienu kaut ko netīšām iznicināt.

Tas tiesa… Piedod, ka pukojos uz tevi.

Pūķis piemiedza aci zvīņu klātie plakstiņi pievērās ar kau­lainu klikšķi. Neņem galvā. Es vienkārši gribēju atgādināt, ka pat Nasuada nevar piespiest darīt tevi to, ko nevēlies.

Bet es taču devu viņai Jātnieka vārdu!

Iespējams, taču, ja man nāksies to lauzt, lai pasargātu tevi, vai lai rīkotos tā, kā uzskatu par pareizu, es ne mirkli nevilcināšos. Tā ir nasta, kuru varu nest bez kādām grūtībām. Es gan esmu saistīta ar tevi, mans gods nav atraujams no tava zvēresta. Tomēr esmu neatkarīga būtne, kuru šis zvērests nesaista. Ja man nāksies to darīt, es nolaupīšu tevi. Tādā gadījumā vainu par nepaklausību nevarēs uzvelt tev.

Cerams, ka līdz šādai nepieciešamībai nenonāksim. Ja mums vajadzēs ķerties pie šādiem trikiem, lai rīkotos godpilni, tad Nasu­ada un vārdeni būs nežēlīgi pievīluši visus, kas viņiem tic.

Safira apstājās. Viņi stāvēja pie akmens kalumiem grezno­tās ieejas Troņheimas bibliotēkā. Milzīgajā telpā valdīja klu­sums, tāpēc tā likās tukša, tomēr cieši izvietoto plauktu rindas ar kolonnām starp tām spētu paslēpt simtiem cilvēku. Lukturi lēja nespodru gaismu pār sienām, ko klāja senu vīstokļu jūra, un izgaismoja lasāmkabinetus, kas bija iekārtoti līdztekus plauk­tiem.

Līkumodama starp tiem, Safira aizvadīja Eragonu līdz vienam no lasāmkabinetiem, kur sēdēja Arja. Eragons mirkli vilcinājās, vērodams elfu. Tik satrauktu jauneklis viņu nekad nebija redzējis, lai gan šo satraukumu varēja nojaust vien saspringtajās kustībās. Šoreiz elfa bija bruņota ar zobenu, ko greznoja elegants spals, kuru Arja bija satvērusi.

Eragons apsēdās marmora galda pretējā pusē. Safira iekārto­jās starp jaunekli un elfu, lai ne viens, ne otrs nevarētu izvairīties no viņas skatiena.

- Ko tu esi izdarījis? negaidīti naidīgi vaicāja Arja.

- Kas noticis?

Elfa paslēja augšup zodu. Ko tu apsolīji vārdeniem? Ko tu esi izdarījis?

Pēdējie vārdi sasniedza Eragonu arī garā. Viņš aptvēra, ka elfa varētu teju teju zaudēt apvaldu. Jaunekļa sirdij pārskrēja baiļu ēna. Mēs rīkojāmies tā, kā apstākļi spieda. Es nepārzinu elfu ieražas, tāpēc, ja esam tevi apbēdinājuši, lūdzu, piedod mums. Bet dusmas gan neko nevērsīs uz labu.

- Muļķis! Tu par mani neko nezini. Jau septiņus gadu desmi­tus es šeit pārstāvu mūsu karalieni piecpadsmit gadus rūpējos par Safiras olas aizgādāšanu no elfiem pie vārdeniem un atkal atpakaļ. Visu šo laiku esmu pūlējusies, lai vārdeniem būtu vieds, spēcīgs vadonis, kurš spētu pretoties Galbatoriksam un uzklausītu mūsu ieteikumus. Broms palīdzēja man, panākot vienošanos par jauno Jātnieku par tevi. Ažihads piekrita, ka tev jāsaglabā neat­karība, lai nodrošinātu spēku līdzsvaru. Bet tu nostājies, apzināti vai neapzināti, Vecajo padomes pusē, lai kontrolētu Nasuadu! Tu esi iznīcinājis pūliņus cilvēka mūža garumā! Ko tu esi izdarījis?

Satriektais Eragons meta pie malas visas viltības. īsos, skaid­ros vārdos viņš izstāstīja, kāpēc bija piekritis padomes prasībām un kā viņi ar Safiru bija mēģinājuši tās apiet.

Kad jauneklis beidza runāt, Arja noteica: Tā.

- Tā. Septiņdesmit gadu. Lai gan viņš zināja, ka elfi dzīvo ļoti ilgi, viņam nekad nebija ienācis prātā, ka Aija ir tik veca un pat, iespējams, krietni vecāka, jo pēc izskata viņa atgādināja sievieti, kas nesen pārkāpusi divdesmit gadu slieksni. Sejā, kurā nemanīja ne grumbiņas, vienīgā vecuma liecība bija elfas smaragdzaļās acis dziļas, zinošas, visbiežāk nopietnības pilnas.

Arja atliecās atpakaļ, turpinādama pētīt Jātnieku. Tu esi nonācis stāvoklī, kādā tevi skatu nelabprāt, tomēr tas nav tik ļauns, kā sākotnēji likās. Es izturējos nepieklājīgi. Safira… tu… saproti vairāk, nekā spēju iedomāties. Panākto kompromisu elfi pieņems, tomēr tu nekad nedrīksti aizmirst, ka par Safiru tev ir jāpateicas mums. Bez mūsu pūliņiem nekādu Jātnieku nebūtu.

- Šī pateicība deg manās asinīs un manā plaukstā, Era­gons atbildēja. Klusumā, kas iestājās pēc šiem vārdiem, jauneklis izmisīgi prātā meklēja sarunas turpinājuma pavedienu, jo vēlējās pagarināt sarunu un, ja iespējams, uzzināt ko vairāk par Arju. Tu jau tik ilgi esi projām no mājām; vai tev nepietrūkst Elesmēras? Vai tu mitinājies kaut kur citur?

- Elesmēra bija un vienmēr būs manas mājas, Arja atbildēja, skatīdamās kaut kur tālumā jauneklim aiz muguras. Es neesmu dzīvojusi mūsu ģimenes mājā, kopš devos pie vārdeniem. Toreiz sienas un logus klāja pirmo pavasara ziedu vītnes. Pēc tam es Elesmērā esmu bijusi vien īsus brīžus, kas elfa ilgajā mūžā līdzi­nās vien izgaistošiem atmiņu puteklīšiem.

Viņš atkal sajuta, ka no elfas uzvēdī saberztu priežu skuju dvesma. Smarža bija tikko jaušama, tomēr viegli dzēlīga, tā lika atvērties Eragona maņām un atsvaidzināja jaunekļa prātu. Droši vien nav viegli dzīvot starp visiem šiem rūķiem un cilvēkiem te, kur nav neviena savējā.

Arja pielieca galvu. Tu runā par cilvēkiem tā, it kā pats nebūtu cilvēks.

- Iespējams… Eragons saminstinājās, iespējams, es esmu kas cits… divu rasu jauktenis. Safira dzīvo manī tikpat lielā mērā, kādā es dzīvoju viņā. Mums ir kopīgas jūtas, maņas, domas, reizēm man šķiet, ka mēs esam viens gars, ne divi. Safira piekrizdama pielieca galvu, ar vareno purnu gandrīz sadragādama galdu.

- Tā arī ir jābūt, Arja paskaidroja. Jūs saista daudz senāks un daudz varenāks līgums, nekā spējat aptvert. Tiesa, tu īsti nesa­pratīsi, ko nozīmē būt Jātniekam, iekams nebūs beigušās tavas mācības. Bet par to mēs spriedīsim pēc bērēm. Bet līdz tam lai zvaigznes apgaismo tavu ceļu!

Ar šiem vārdiem elfa devās projām, ieslīdēdama bibliotēkas tumstošajās dzīlēs. Eragons samiedza acis. Izskatās, ka šodien ne tikai es, bet arī citi svaidās no vienas galējības otrā. Kaut vai Arja te viņa ir dusmīga kā negaisa mākonis, bet jau nākamajā mirklī dod man savu svētību.

Neviens nejutīsies pārāk omulīgi, līdz lietas neatgriezīsies ierastajā gultnē.

Kur ir tā ierastā gultne ?

♦ ♦ ♦