Vecākais

PRETESTĪBAS LABIRINTS

Nasuada sakrustoja rokas uz krūtīm, nemaz necenzdamās slēpt nepacietību, un nopētīja abus priekšā stāvošos vīriešus. Milzim, kas stāvēja pa labi, kakls bija tik resns, ka likās izbīdījis galvu uz priekšu teju taisnā leņķī pret pleciem, piešķirot vīram stūrgalvīgu, aprobežotu izskatu. To vēl vairāk pastiprināja smagā piere ar divām sapinkājušos uzacu klintīm tās izskatījās gana garas, lai teju varētu aizsegt acis, un uzblīdušās lūpas, kas atgādināja sārtu sēni pat tad, kad viņš runāja. Taču vārdenu vadone gluži labi zināja, ka neklājas viņu vērtēt pēc nepatīkamā izskata. Par spīti neglītajam mājoklim, vīra mēle bija izveicīga kā galma ākstam.

Otrā vīra vienīgā iezīme bija bālā āda, kas spītīgi nekļuva tum­šāka arī Surdas svilinošajā saulē, kaut gan vārdeni galvaspilsētā Aberonā bija ieradušies jau pirms vairākām nedēļām. Pēc ādas, matu un acu krāsas Nasuada sprieda, ka viņš dzimis Impērijas pašos ziemeļos. Vīrs rokā turēja adītu vilnas cepurīti, ko uztrau­kumā bija savērpis ciešā virvē.

- Tā, pastāsti, viņa sacīja, norādīdama uz bālo. Cik vistu šis īsti nokāva?

- Trīspadsmit, kundze.

Nasuada atkal pievērsās neglītenim. Nelaimīgs skaitlis, meis­tar Gembl, lai kā mēs uz to raudzītos. Un tāds tas ir izrādījies arī tev. Tu esi vainīgs zādzībā un otra vārdena īpašuma iznīcināšanā, nemaksājot pienācīgu atlīdzību.

- Es nekad to neesmu noliedzis.

- Brīnos tikai par vienu kā tev izdevās apēst trīspadsmit vistu četrās dienās. Vai tu, meistar Gembl, kādreiz jūties paēdis?

Neglītenis rotaļīgi pasmīnēja un pakasīja vaigu. Neapgriezto nagu švīkstēšana pret bārdas rugājiem kaitināja Nasuadu, un viņai nācās likt lietā visu savu gribasspēku, lai nepavēlētu viņam rimties.

- Kundze, es nevēlos izrādīt necieņu, taču mana vēdera pie­pildīšana neradītu nekādas grūtības, ja jūs mūs pienācīgi barotu, ņemot vērā visus darāmos darbus. Es esmu pamatīgs vīrs, un man tak vajag kādu kriksīti gaļas vēderā pēc tam, kad pusi dienas esmu ar lauzni dauzījis akmeņus. Es daru, ko spēju, lai pārvarētu kārdinājumu, tā gan. Taču trūcīgas maltītes trīs nedēļu garumā, ja zemnieki visapkārt gana trekni nobarotus mājlopus un putnus, ar kuriem šie nav gatavi dalīties pat tad, ja tu, cilvēks, ciet badu… Nu ko, atzīstos, tas mani salauza. Ja runājam par pārtiku, tad es neesmu pārlieku savaldīgs. Man patīk, ja ēdiens ir karsts un ja tā ir daudz. Turklāt nedomāju, ka esmu vienīgais; kurš vēlas kādu lieku kumosu sagādāt sev pats.

Tur jau tas suns aprakts, nodomāja Nasuada. Vārdeni nespēj pienācīgi pabarot visus savējos, kaut gan Surdas karalis Orins palīdz viņiem, cik spēj. Orins pat ļāva vārdeniem ņemt naudu no karalistes kases, taču atteicās rīkoties, kā to parasti darīja Galba­torikss, kurš, armijai pārvietojoties pa Impēriju, vienkārši atņēma pārtiku zemniekiem, neko par to nemaksājot. Cēla nostāja, kas gan padara manu uzdevumu vēl grūtāku. Tomēr Nasuada saprata, ka šāda rīcība atšķīra viņu, Orinu, Hrotgaru un Islanzadi no Gal­batoriksa despotisma. Pārkāpt šo robežu, nemaz nemanot, būtu pavisam viegli.

- Meistar Gembl, es saprotu tevis teikto. Kaut gan vārdeni nav valsts un mēs nepakļaujamies nevienam, izņemot mūs pašus, tomēr tas nedod tiesības nedz tev, nedz kādam citam neievērot manu priekšteču rakstītos likumus vai tos, kas tiek ievēroti šeit, Surdā. Tāpēc es pavēlu tev samaksāt vara grasi par katru nozagto vistu.

Gembls pārsteidza Nasuadu, piekrizdams bez kādām iebil­dēm. Kā pavēlēsiet, kundze, viņš atbildēja.

- Tik vien? iesaucās bālais. Viņš savērpa savu cepuri vēl cie­šāk. Tā nav godīga cena. Ja tās pārdotu tirgū, es saņemtu…

Nasuada vairs nespēja valdīties. Tiesa, tu saņemtu vairāk! Bet tā nu ir sanācis, ka es zinu meistars Gembls nevar atļauties tev atlīdzināt pilnu vistas cenu, jo es esmu tā, kas maksā viņam algu! Tāpat kā es maksāju arī tev. Tu piemirsti, ka tad, ja es nolemtu iegādāties tavas vistas vārdenu vajadzībām, tu, iespē­jams, pat grasi par katru nesaņemtu un varētu priecāties par to. Vai tu mani saprati?

- Viņš nedrīkst…

- Vai tu mani saprati?

Pēc brīža bālais vīrs padevās un nomurmināja: Jā, kundze.

- Lieliski. Jūs abi varat iet. Ar nievājošas apbrīnas izteiksmi sejā Gembls pacēla roku pie pieres un paklanījās Nasuadai, tad, kāpdamies atmuguriski, kopā ar savu pretinieku izgāja no akmenī kaltās telpas. Arī jūs esat brīvi, viņa piebilda, vērsdamās pie sargiem, kas stāvēja durvju abās pusēs.

Tikko visi bija projām, Nasuada ar nogurušu nopūtu atgā­zās krēslā un pasniedzās pēc vēdekļa, veltīgi cenzdamās nožāvēt sviedru lāsītes, kas bija izspiedušās uz pieres. Nemitīgais kar­stums izsūca pēdējos spēkus un pat sīkāko pienākumu padarīja par smagu darbu.

Jaunajai sievietei bija aizdomas, ka arī tad, ja tagad būtu ziema, viņa justos nogurusi. Lai cik labi Nasuada pārzināja vār­denu lielākos noslēpumus, tomēr visa dumpinieku pulka pārcel­šana no Farthenduras cauri Beoru kalniem uz Aberonu Surdā bija prasījusi krietni vairāk pūliņu, nekā viņa bija iedomājusies. Viņa nodrebinājās, atcerēdamās garās, mokošās dienas, ko nācās pava­dīt seglos. Aizceļošanas plānošana un pēcāk arī pati došanās uz Surdu bija ļoti sarežģīta tāpat kā iedzīvošanās jaunajā vidē, ko nācās savienot ar gatavošanos iebrukumam Impērijā. Man dienā pietrūkst stundu, lai atrisinātu visas šis problēmas, viņa sūrojās.

Galu galā viņa nosvieda vēdekli un paraustīja zvana auklu, izsaukdama istabeni Fariku. Aizkars pa labi no ķirškoka galda nošūpojās, atveroties slepenām durvīm. Farika ieslīdēja telpā un, nolaidusi acis, nostājās līdzās Nasuadai.

- Vai vēl kāds? vārdenu vadone vaicāja.

- Nē, kundze.

Nasuada apvaldījās, lai atvieglojums nebūtu pārāk acīm­redzams. Reizi nedēļā viņa noturēja atklātas tiesas sēdes, lai atrisinātu dažādus strīdus starp vārdeniem. Ikviens, kuram likās, ka viņam nodarīts pāri, varēja lūgt pieņemšanu pie Nasuadas un uzklausīt viņas spriedumu. Jaunajai sievietei bija grūti iedomāties sūrāku un nepateicīgāku uzdevumu. Nasuada atcerējās, kā tēvs mēdza teikt pēc sarunām ar Hrotgaru: Pēc laba kompromisa panākšanas visi ir pikti. Tagad viņa to izbaudīja uz savas ādas.

Aizgainījusi drūmās domas, viņa vērsās pie Farikas: Es vēlos, lai Gemblu nozīmētu kaut kur citur. Tur, kur noderētu viņa izvei­cīgā mēle. Varbūt armijas apgādē? Tikai skaties, lai viņš saņemtu pilnu pārtikas devu. Es nevēlos, lai man vēlreiz būtu jārunā ar viņu par zagšanu.

Farika pamāja un piegāja pie galda, kur uz pergamenta pie­rakstīja Nasuadas rīkojumus. Šīs prasmes dēļ vien istabene bija nenovērtējama. Farika pavaicāja: Kur varu viņu sameklēt?

- Akmeņlauztuvēs.

- Tiks izpildīts, kundze. Starp citu, kamēr bijāt aizņemta, karalis Orins lūdza, lai jūs ienākot viņa laboratorijā.

- Ko tad viņš tur atkal sadarījis izdedzinājis sev acis? Nasu­ada apslacīja iekšdelmus un kaklu ar lavandas ūdeni, Orina dāvi­nātajā, spoži pulētajā sudraba spogulī paskatoties, pārliecinājās, ka mati ir kārtībā, un saraustīja uz leju kamzoļa piedurknes.

Apmierināta ar savu izskatu, vārdenu vadone kopā ar Fariku izgāja no saviem apartamentiem. Todien saule spīdēja tik spoži, ka Boromeo pils izgaismošanai nebija vajadzīgas lāpas, un tas bija patīkams atvieglojums, jo karstums tāpat likās nomācošs. Cauri krustveida bultu lūkām puskrēslā iespīdēja gaismas strēles un izgaismoja gaiteņa dziļāko sienu, ik pēc pāris soļiem sasvītrodamas gaisu ar zelta puteklīšu stariem. Pa vienu no šaujamlūkām Nasuada palūkojās ārā uz vārtu nocietinājumiem, kur aptuveni trīs desmiti oranžajos kamzoļos tērptu Orina jātnieku devās vienā no ierastajām patruļām ap Aberonu.

Neko daudz jau tas nedotu, ja Galbatorikss pats nolemtu mums uzbrukt, vārdenu vadone ar rūgtumu nodomāja. Vienīgais, kas Surdu un vārdenus no tā pasargāja, bija viltvārža pašlepnums un viņa cerēja Galbatoriksa bailes no Eragona. Visi valdnieki apjēdza, ka viņu troni kāds var apdraudēt, taču paši uzurpatori jo īpaši baidījās no iespējas, ka viens apņēmīgs karotājs var viņus iznīcināt. Nasuada apzinājās, ka iesaistījusies ļoti bīstamā spēlē ar visvarenāko neprāti visā Alagēzijā. Ja viņa bija pārvērtējusi Galbatoriksa pacietību, gan viņa pati, gan pārējie vārdeni varēja aiziet bojā un līdz ar viņiem zustu arī cerība gāzt viltvārdi.

Pils tīrā smarža Nasuadai atgādināja reizes, kad viņa te vie­sojās agrā bērnībā, vēl Orina tēva, karaļa Larkina, valdīšanas laikā. Tolaik viņa Orinu nekad nesatika. Princis bija piecus gadus vecāks par meiteni un jau pildīja troņmantnieka pienākumus. Taču tagad bieži likās, ka viņa ir vecākā no abiem.

Pie Orina laboratorijas durvīm Nasuadai nācās apstāties un pagaidīt, kamēr karaļa miesassargi pieteica ierašanos karalim. Drīz vien kāpņu telpā nodimdēja Orina balss: Lēdija Nasuada! Priecājos, ka varēji atnākt. Gribu kaut ko parādīt.

Sakopojusi visu iecietību, viņa kopā ar Fariku iegāja labora­torijā. Galdu labirintu klāja neticams retoršu, menzūru un kolbu jūklis, kas kā stikla biezoknis ar neskaitāmiem trausliem zariem snaikstījās pēc svešinieku drānu krokām. Metālu garaiņu smagais smārds iecirtās Nasuadai acīs, liekot tām asarot. Pacēlušas kleitas apakšmalu, abas sievietes viena aiz otras aizlīkumoja uz telpas tālo galu, garām smilšu pulksteņiem un svariem, noslēpumai­niem sējumiem ar melnas dzelzs apkalumiem, rūķu darinātiem astrolabiem un fosforescējoša kristāla prizmu kaudzēm, kas ik pa mirklim drudžaini uzplaiksnīja ar zilu gaismu.

Orins stāvēja pie galda ar marmora virsmu un ar trīs pēdas garu, bet tikai ceturtdaļcollu resnu stikla caurulīti, kurai viens gals bija aizkausēts, bet otrs atvērts, maisīja tīģelī dzīvsudrabu.

-Augstība, Nasuada sacīja. Būdama līdzvērtīga karalim, viņa sasveicinājās pilnā augumā, bet Farika dziļi pakniksēja. Izskatās, ka esat atlabis pēc pagājušās nedēļas sprādziena.

Orins labsirdīgi saviebās. Esmu secinājis, ka nav īpaši prātīgi slēgtā traukā sajaukt fosforu un ūdeni. Iznākums var izrādīties visai neparedzams.

Vai dzirde ir atjaunojusies?

- Ne pilnīgi, tomēr… Smaidīdams kā puika, kam uzdāvināts pirmais īstais duncis, viņš pie ogļu pannā gailošajām oglēm aizde­dzināja tievu sveci. Nasuada nesaprata, kā viņš tādā svelmē spēj paciest vēl vienu karstuma avotu. Tad ar degošo sveci rokā Orins piegāja pie sola un aizdedzināja ar aromātiskām tabakas lapām piebāztu pīpi.

- Nezināju, ka jūs pīpējat.

- Īstenībā es nemaz nepīpēju, karalis atzinās, tikai atklāju, ka mana bungādiņa nav pilnībā noslēgusies, tāpēc pagaidām spēju izdarīt šādi… Ievilcis dūmu, viņš piepūta vaigus, un pēc īsa mir­kļa pa Orina kreiso ausi izplūda tieva dūmu strūkliņa un, gluži kā čūska izvijusies no sava midzeņa, saritinājās gaisā līdzās viņa galvai. Notikušais tā pārsteidza Nasuadu, ka viņa sāka smieties. Nākamajā mirklī Orins viņai pievienojās, izpūzdams atlikušos dūmus pa muti. Ļoti savāda sajūta, viņš atzinās. Dūmiem izplūstot no auss, neprātīgi kut.

Atguvusi nopietnību, Nasuada apvaicājās: Vai bija vēl kas, ko vēlējāties apspriest ar mani?

Karalis uzsita knipi. Protams. Iegremdējis garo stikla cau­rulīti atpakaļ tīģelī, viņš piepildīja to ar dzīvsudrabu, aizspieda atvērto galu ar pirkstu un parādīja caurulīti Nasuadai. Vai pie­krītat, ka šajā caurulītē ir tikai dzīvsudrabs?

- Piekrītu. Vai tas ir vienīgais, kāpēc viņš vēlējās mani satikt?

- Un tagad? Ar žiglu kustību viņš apgrieza caurulīti otrādi un ievietoja atvērto galu tīģelī, pirms tam parāvis sāņus pirkstu. Nasuada gaidīja, ka viss dzīvsudrabs izlīs no caurulītes, taču izlija tikai apmēram puse, bet pārējais metāls palika caurulītē. Orins norādīja uz tukšumu virs dzīvsudraba līmeņa. Karalis vaicāja: Un kas atrodas šeit?

- Laikam jau gaiss, sprieda Nasuada.

Orins pasmaidīja un papurināja galvu. Ja tas tā būtu, kā gan gaiss būtu ticis garām dzīvsudrabam? Vai varbūt iesūcies cauri stiklam? Gaiss nekādi nevarēja nokļūt caurulītē. Tad viņš pamāja Farikai. Un kāds ir tavs viedoklis, jaunkundz?

Farika palūkojās uz caurulīti, tad paraustīja plecus un noteica: Tur neatrodas nekas, Augstība.

- Ak, manuprāt, tur ir tieši tas, ko tu teici: nekas. Uzskatu, ka esmu atrisinājis vienu no dabas filozofijas senākajām mīklām, man ir izdevies radīt vakuumu un pierādīt tā esamību. Tas pilnībā apgāž Vahera teoriju un nozīmē, ka Lādins bija īsts ģēnijs. Nolā­pītajiem elfiem vienmēr izrādās taisnība!

Nasuadai nācās savaldīties, lai saglabātu balsī sirsnību. Un kāda gan ir šī atklājuma nozīme?

- Nozīme? Orins palūkojās uz vārdenu vadoni ar patiesu pārsteigumu. Nozīmes tam nav nekādas. Vismaz nespēju to iedomāties. Tomēr šis atklājums palīdzēs izprast mūsu pasau­les mijiedarbības, dažādu parādību izcelsmi un norisi. Tas ir brīnišķīgs atklājums. Kas gan to zina, kādus vēl noslēpumus mums izdosies uzzināt, pateicoties šim atklājumam? Runādams viņš iztukšoja caurulīti un uzmanīgi ielika ar samtu iztapsētā kastē līdzās citiem smalkiem rīkiem. Tiesa, mani īpaši saista iespēja izmantot maģiju, lai izvilinātu no dabas tās noslēpumus. Piemēram, vakar ar vienu vienīgu burvestību Trianna palīdzēja man atklāt divas pilnīgi jaunas gāzes. Iedomājieties, ko visu mēs varētu uzzināt, ja mērķtiecīgi izmantotu maģiju dažādās dabas filozofijas jomās?! Es apsveru iespēju pats apgūt burvestības, ja atklātos, ka man piemīt vajadzīgās dotības, un man izdotos pie­runāt kādus maģijas lietpratējus atklāt viņu noslēpumus. Žēl, ka ar jums nav Pūķu Jātnieka Eragona; esmu pārliecināts, ka viņš spētu man palīdzēt.

Paskatījusies uz Fariku, Nasuada lūdza: Pagaidi mani ārpusē. Sieviete pakniksēja un izgāja no laboratorijas. Kad Nasuada saklausīja aizveramies durvis, viņa sacīja: Orin. Vai esat zaudējis prātu?

- Ko jūs ar to gribat teikt?

- Kamēr jūs aizvadāt cauras dienas, veicot nevienam nesapro­tamus eksperimentus, un apdraudat savu dzīvību, jūsu valstij kuru katru brīdi var uzbrukt. Jūsu lēmumus gaida simtiem jautājumu, bet jūs pūšat no ausīm dūmus un spēlējaties ar dzīvsudrabu.

Karaļa sejas vaibsti nocietinājās. Nasuada, es lieliski apzinos savus pienākumus. Jūs vadāt vārdenus, bet es vēl arvien esmu Surdas valdnieks un ieteiktu jums to atcerēties, pirms ņemat mutē tik nicīgus vārdus. Vai man atgādināt, ka jūsu atrašanās šeit ir atkarīga tikai un vienīgi no manas labvēlības?

Nasuada apzinājās, ka tie ir tukši draudi; pārāk daudzi surdieši bija rados ar vārdeniem. Abas puses bija gana cieši saistītas, lai pamestu viena otru nelaimē. Nē, TDrina aizvainojuma īstais iemesls bija viņa varas apšaubījums. Ņemot vērā, ka ilglaicīgi turēt kaujas gatavībā lielus kareivju pulkus nebija iespējams Nasuada pati bija pārliecinājusies, ka tik liela bezdarbībā nīkstošu vīru skaita pabarošana ir murgains pārbaudījums viņas apgād­niekiem, vārdeni pamazām sāka meklēt darbu, iekopa zemi un citādi iekļāvās Surdas saimnieciskajā dzīvē. Ko pēc kāda laiciņa darīšu es pati ? Komandēšu neesošu armiju ? Kalpošu par Orina ģenerāli vai padomnieku ? Stāvoklis bija neskaidrs. Ja viņa rīkotos pārāk strauji un uzņēmīgi, Orins varētu to uztvert kā apdraudē­jumu un nostāties pret viņu, jo īpaši tagad, kad Nasuada varēja gozēties vārdenu pie Farthenduras izcīnītās uzvaras slavā. Taču, ja viņa vilcinātos pārāk ilgi, viņi zaudētu iespēju izmantot Gal­batoriksa mirkļa vājumu. Nasuadas vienīgais trumpis cīņā pret apkārt valdošo šaubu un pretestības mudžekli bija iemesls, kāpēc viņa bija rīkojusies tik izlēmīgi, proti, Eragons un Safira.

Es neapšaubu jūsu varu, Orin. Tāds nekad nav bijis mans nodoms un atvainojiet, ja jums radās aplams iespaids. Viņš stīvi palocīja galvu. Domādama, kā turpināt sarunu, viņa ar pirk­stiem atbalstījās pret sola malu. Vienīgais… tik daudz kas ir jāpaveic. Es strādāju dienu un nakti pat turu pierakstu tāfelīti blakus gultai, ja nu miegā kas iešaujas prātā, un tik un tā nespēju pagūt visu; mani nepamet izjūta, ka visu laiku staigāju pa briesmīgas nelaimes asmeni.

Orins paņēma lietošanas nomelninātu piestu un sāka to virpināt starp plaukstām vienmērīgā, hipnotizējošā ritmā. Pirms jūs te ieradāties… Nē, tā nebūs pareizi. Pirms jūsu Jātnieks uzra­dās no zila gaisa, gluži kā Moratensiss no savas strūklakas, biju iedomājies, ka nodzīvošu savu mūžu līdzīgi tēvam un vectēvam. Proti, slepeni nepakļaujoties Galbatoriksam. Piedodiet, man droši vien būs vajadzīgs kāds laiciņš, lai sarastu ar jaunajiem apstākļiem.

Nez vai viņa varēja vēlēties dziļāku atvainošanos. Es visu saprotu.

Piesta uz mirkli apstājās karaļa plaukstās. Jūs vārdenu vadību uzņēmāties ļoti nesen, bet es tronī esmu jau vairākus gadus. Ja varu atļauties pārdrošību un piedāvāt jums padomu, esmu atklājis: lai nezaudētu spriestspēju, man zināma dienas daļa jāatvēl tam, kas mani saista.

Es nevaru to atļauties, Nasuada iebilda. Katrs mirklis, ko izniekoju, var izrādīties izšķirošais cīņā ar Galbatoriksu.

Piesta atkal apstājās. Jūs kaitējat vārdeniem, nemitīgi pār­pūloties. Neviens nespēj, kā nākas, rīkoties, ja nevelta laiku mie­ram un klusumam. Šiem atelpas brīžiem nav jābūt gariem, bieži pietiek ar piecām vai desmit minūtēm. Tās var veltīt kaut vai loka šaušanai arī pēc tam var tiekties pēc augstā mērķa, tomēr tas izdosies pilnvērtīgāk… Tieši šī iemesla dēļ es liku iekārtot labora­toriju. Tieši šī iemesla dēļ es pūšu dūmus no ausīm un spēlējos ar dzīvsudrabu, kā jums labpatikās to apzīmēt, es tā rīkojos tāpēc, lai atlikušo dienas daļu man nenāktos gaudot bezspēcīgās dusmās.

Lai gan viņai nenācās viegli mainīt viedokli par Orinu kā par bezrūpīgu vējgrābsli, Nasuada atzina, ka Surdas karaļa vārdos ir patiesības grauds. Es paturēšu prātā jūsu ieteikumu.

Atgriežoties omulīgajai jautrībai, Orins pasmaidīja. Tas ir viss, ko varu lūgt.

Piegājusi pie loga, Nasuada atgrūda slēģus un pavērās lejup uz Aberonu. Lejāk žiglpirkstu tirgotāji mēģināja iemānīt savu preci lētticīgajiem garāmgājējiem; pa rietumu ceļu, saceļot dzeltenus putekļu mākoņus, pilsētas vārtiem tuvojās karavāna, virs jumtu māla dakstiņiem virmoja uzkarsušais gaiss, kurā jautās tabakas lapu un vīraka smarža, kas pacēlās no marmora tempļiem. Ap Aberonu kā ziedlapiņas gūlās lauki.

Nepagriezdamās pret karali, vārdenu vadone jautāja: Vai esat saņēmis mūsu pēdējos ziņojumus no Impērijas?

- Esmu. Arī Orins pienāca pie loga.

- Ko jūs par tiem domājat?

- Ka tie ir pārāk nepilnīgi un neskaidri, lai izdarītu tālejošus secinājumus.

- Nekā labāka mums diemžēl nav. Pastāstiet par savām aizdo­mām un sajūtām! Spriediet, izmantojot jūsu rīcībā esošos faktus, it kā šis būtu viens no jūsu izmēģinājumiem. Viņa pasmaidīja pie sevis. Apsolu, ka jūsu teikto neuztveršu pārāk nopietni.

Orina atbildi Nasuadai nācās kādu mirkli gaidīt, un tad tā izskanēja ar sēru pastardienas pareģojuma nopietnību. Paaug­stināti nodokļi, tukšas kazarmas, zirgu un vēršu atņemšana armi­jas vajadzībām visā Impērijā… Šķiet, ka Galbatorikss gatavo kara­spēku, lai stātos mums pretī, tiesa, es pagaidām nesaprotu, vai viņš gatavojas uzbrukt vai aizsargāties. Aiz loga strazdu bars apmeta vairākus lokus, aizsedzot sauli, un ņirbošās ēnas atvē­sināja sakarsušās sejas. Šobrīd manas domas nodarbina viens jautājums: cik ilgā laikā viņš spēs pabeigt gatavošanos karam? Jo tam būtu jānosaka mūsu stratēģija.

- Pēc pāris nedēļām. Vai mēnešiem. Vai varbūt gadiem. Es nespēju paredzēt viņa rīcību.

Karalis pamāja. Vai jūsu aģenti turpina izplatīt ziņas par Eragonu?

- Turpina gan, taču tas kļūst arvien bīstamāk. Es ceru: ja mums izdosies pārplūdināt tādas pilsētas kā Drasleona ar bau­mām par mūsu Jātnieka izveicību un spēku, kad mūsu pulki nonāks pie šīm pilsētām un to iedzīvotāji ieraudzīs Eragonu, tie brīvprātīgi pievienosies mums. Tā mēs varētu izvairīties no aplenkumiem.

- Karš parasti nav tik vienkāršs.

Nasuada neiebilda. Un kā jums veicas ar armijas mobilizē­šanu? Vārdeni kā vienmēr ir gatavi cīņai.

Orins paplēta rokas, it kā lūgtu atvainošanos. Ziniet, ir grūti uzjundīt tautu cīņai. Man ir jāpārliecina galminieki, jāsagādā bruņas un ieroči, jānodrošina pārtika…

- Bet kā man pa to laiku pabarot savējos? Mums būtu vaja­dzīgs vairāk zemes, nekā esat piešķīris…

- Nu, to es saprotu, viņš sacīja.

- …un pie zemes mēs tiksim tikai tad, kad iebruksim Impē­rijā, -ja vien jūs negrasāties padarīt vārdenus par Surdas pastāvī­gajiem iedzīvotājiem. Ja tā, jums nāksies atrast mājas tūkstošiem ļaužu, kas kopā ar mani ieradās no Farthenduras, un tas nez vai patiks Surdas pilsoņiem. Lai kāda būtu jūsu izvēle, lemiet ātri, jo es baidos: ja turpināsiet vilcināties, vārdeni pārtaps nevaldāmā pūlī. Nasuada pacentās, lai šie vārdi neizklausītos pēc draudiem.

Lai nu kā, Orinam pārmetums diez ko negāja pie sirds. Karaļa augšlūpa savilkās, un viņš sacīja: Jūsu tēvs vienmēr turēja vārdenu vīrus cieši kā dūrē. Es ceru, ka tas izdosies arī jums, ja gribat arī turpmāk būt vārdenu pavēlniece. Kas attiecas uz mūsu gatavošanos karam mēs nevaram pagūt visu tik īsā laikā; jums nāksies nogaidīt, līdz būsim gatavi.

Nasuada sažņaudza palodzi ar tādu spēku, ka uz rokām izspie­dās asinsvadi un nagi iedzēlās plaisās starp akmeņiem, taču viņa parūpējās, lai uzbangojušās dusmas nebūtu dzirdamas balsī: Vai šādā gadījumā jūs varētu aizdot vārdeniem vairāk zelta pārtikas iegādei?

- Nē. Es jums atvēlēju visu naudu, ko varēju atļauties.

- Tad kā es pabarošu savējos?

- Es ieteiktu jums pašiem mēģināt sagādāt līdzekļus.

Pārskaitusies Nasuada uzsmaidīja karalim platāko, žilbino­šāko smaidu un smaidīja tik ilgi, līdz Orins neomulīgi saknosījās. Tad vārdenu vadone dziļi kā kalpone pakniksēja, visu laiku paturot seju savilktu nievājošā grimasē. Palieciet sveiks, Jūsu Augstība. Es ceru, ka dienas atlikusī daļa jums būs tikpat patī­kama kā mūsu saruna.

Orins nomurmināja kaut ko nesaprotamu nopakaļ jaunajai sievietei, kas pagriezās un devās uz laboratorijas durvīm. Dusmās Nasuada ar labo piedurkni aizķēra nefrīta pudelīti un to apgāza. Plānais akmens saplīsa, un viņas piedurkni un svārkus notašķīja dzeltena šķidruma šalts. Neapstādamās viņa atmeta ar roku.

Trepēs Nasuadai piebiedrojās Farika, un viņas abas kopā devās cauri gaiteņu labirintam uz vārdenu vadones mitekli.