Vecākais

ĻAUNUMA DABA

Saulainais rīts pienāca pārāk agri.

Vibrējošā laikrāža uzrauts no miega, Eragons sagrāba medību dunci un izlēca no gultas, jo viņam likās, ka jāatvaira uzbru­kums. Jauneklim aizrāvās elpa no pēdējo divu dienu pārslodzes ķermenis teju ievaimanājās pie katras kustības.

Samirkšķinājis acis, lai slēptu asaras, Eragons uzgrieza laikrādi. Oriks jau bija projām acīmredzot rūķis bija aizlavījies vēl pirms ausmas. Eragons aizkliboja līdz mazgāšanās kambarim, kur dienišķos rīta rituālus izpildīja kā vecs, reimatisma mocīts vīrs.

Kad viņi abi ar Safiru koka pakājē bija gaidījuši minūtes des­mit, pienāca nopietns elfs ar melniem matiem. Viņš paklanījās, pieskārās ar diviem pirkstiem pie lūpām Eragons atkārtoja to pašu un tad pasteidzās pirmais novēlēt: Lai veiksme smaida pār tevi!

Un lai zvaigznes sargā tevi, Eragons atbildēja. Vai tevi atsūtīja Oromiss?

Nelikdamies ne zinis par uzdoto jautājumu, elfs vērsās pie Safi­ras: Esi sveicināts, pūķi! Es esmu Vanirs no Haldtinu nama. Eragons aizkaitināts saviebās.

Esi sveicināts, Vanit:

Tikai tad elfs uzrunāja Eragonu: Es tev parādīšu, kur tu varēsi vingrināties zobena mākslā. Ar šiem vārdiem viņš pagrie­zās un devās projām, negaidīdams, kad Eragons viņu panāks.

Apmācību laukumā varēja redzēt krietnu pulku abu dzimumu elfu, kas cīnījās pāros vai lielākos pulciņos. īpašās ķermenis­kās dotības padarīja cirtienu virknes tik straujas, ka tās skanēja līdzīgi krusas graudu triecieniem pa dzelzs zvanu. Zem kokiem, kuri lokā ieskāva laukumu, vairāki elfi izpildīja Rimgara vingri­nājumus ar tādu lokanību un cēlumu, kādu, Eragonam šķita, viņš nekad nespēs sasniegt.

Pēc tam kad visi laukumā esošie elfi pārtrauca katrs savu nodarbi, lai sasveicinātos ar Safiru, Vanirs izvilka savu šauro asmeni. Ja tu, Sudrabroci, nodrošinātu savu zobenu, mēs varētu sākt.

Eragons ar apbrīnu vēroja pārējo elfu pārcilvēcisko izveicību, cīnoties ar zobenu. Kāpēc man tas jādara? viņš vaicāja. Tas beig­sies ar pazemojumu.

Ar tevi viss būs kārtībā, Safira sacīja, taču jauneklis sajuta, ka arī viņa ir norūpējusies.

Labi.

Kamēr Eragons gatavoja Zaroku, rokas drebēja nelāgās priekš­nojautās. Cīņas sākumā viņš nemetās uz priekšu, bet centās paturēt Vaniru mazliet tālāk no sevis. Jauneklis izvairījās, pielie­coties un metoties te pa labi, te pa kreisi, vienlaikus cenzdamies nepārpūlēties, lai nesāktos jauna sāpju lēkme. Par spīti Eragona izvairīšanās mēģinājumiem, Vanirs straujām kustībām četrreiz pieskārās viņam pie sāniem, kājas un abiem pleciem.

Vanira sākotnējā pacietīgas bezkaislības izteiksme drīz vien pārtapa atklātā nicinājumā. Paspēris pāris dejojošu soļu uz Era­gona pusi, elfs pārslidināja savu zobenu Zarokam visā tā garumā, vienlaikus sagriezdams jaunekļa zobenu tā, ka tas izlauza Era­gona plaukstas locītavu. Eragons ļāva Zarokam izlidot no rokas, nevis mēģināja pretoties elfam, kurš spēka ziņā bija krietni pārāks.

Vanirs nolaida zobenu uz Eragona kakla un noteica: Miris. Atgrūzdams notrulināto asmeni, Eragons aizvilkās pēc zemē nokritušā Zaroka. Tu esi miris, Vanirs atkārtoja. Kā tu iedomājies sakaut Galbatoriksu? Es biju iedomājies, ka pat vārgs cilvēciņš ir spējīgs uz ko vairāk.

Tad kāpēc tu pats nepieveic Galbatoriksu, bet slēpies Duvel­denvārdenā?!

Vanirs dusmās sastinga. Tāpēc, viņš ledaini un augstprātīgi atbildēja, ka es neesmu Jātnieks. Un, ja es būtu Jātnieks, tad ne tāds gļēvulis kā tu.

Laukumā visi stāvēja sastinguši un nebilda ne vārda.

Uzgriezis muguru Vaniram, Eragons pārliecās pāri Zarokam un, pavērsis skatienu pret debesīm, nikni pie sevis nošņāca: Viņš neko nezina. Šis ir tikai vēl viens pārbaudījums, kas tev jāiztur.

Es vēlreiz saku gļēvulis. Tavas asinis ir tikpat šķidras kā pārējiem tavas rases ļautiņiem. Manuprāt, Galbatoriksa burves­tības ir sajaukušas Safirai galvu, tāpēc viņa izvēlējās nepareizo Jātnieku. Elfiem, kas vēroja notiekošo, pēc Vanira vārdiem aizrāvās elpa, un viņi sāka sačukstēties, atklāti izrādot nepatiku pret tik klaju un nekaunīgu etiķetes pārkāpumu.

Eragons sakoda zobus. Jauneklis bija gatavs paciest pret sevi vērstus apvainojumus, bet ne tos, kas noniecināja Safiru. Pūķis jau virzījās uz viņu pusi, kad Eragona vilšanās, bailes un sāpes uzsprāga kā milzīgs vulkāns un viņš, sagriezies kā atspere, lika Zaroka smailei nosvilpt gaisā.

Cirtiens būtu nogalinājis Vaniru, ja vien elfs nebūtu pēdējā mirklī to nobloķējis. Izskatījās, ka uzbrukuma spīvums bija viņu pārsteidzis. Nelikdamies ne zinis par iespējamām sekām, Eragons lika lietā visus spēkus, visu izveicību, lai, neprātīgi durdams un cirzdams, piespiestu Vaniru atkāpties līdz laukuma vidum, cieši nolēmis, ka ievainos elfu, kā vien spēs. Viņš trāpīja Vaniram pa gurnu pietiekami spēcīgi, lai tur, par spīti Zaroka notrulinātajam asmenim, parādītos asinis.

Tajā mirklī pār Eragona muguru pārskrēja tik spēja sāpju lavīna, ka viņš to sajuta ar visām piecām maņām: kā apdullinoši dārdošu ūdenskritumu, kā dzelzs garšu uz mēles, kā svilinošu, etiķim līdzīgu smārdu nāsīs, kā pulsējošas krāsas un pāri visam kā sajūtu, ka Durza tikko vēlreiz pāršķēlis viņa muguru.

Eragons redzēja, ka Vanirs stāv virs viņa, nicinoši smīnēdams. Tad Jātnieks aptvēra, ka elfs ir ļoti jauns.

Lēkmei beidzoties, Eragons ar plaukstu noslaucīja asinis no mutes un parādīja tās Vaniram, vaicādams: Vai gana šķidras? Vanirs neaplaimoja viņu ar atbildi, ielika zobenu atpakaļ makstī un devās projām.

- Kur tad tu iesi? Eragons vaicāja. Mēs nepabeidzām to, ko iesākām.

- Tu neesi spējīgs cīnīties, elfs izsmējīgi novilka.

- Paskatīsimies. Pat ja Eragons daudzējādā ziņā atpalika no elfiem, viņš netaisījās padoties bez cīņas, lai ļautu kādam ar gandarījumu gūt apliecinājumu zemajam viedoklim par viņu. Jauneklis vēlējās panākt cieņu kaut vai ar bezgalīgu neatlaidību, ja ne ar ko citu.

Viņš uzstāja, ka pabeigs Oromisa noteikto stundu. Safira pie­gāja pie Vanira un pieskārās elfa krūtīm ar vienu no saviem ziloņ­kaula krāsas nagiem. Miris, viņa sacīja. Vanirs nobālēja. Pārējie elfi atkāpās no viņa.

Kad abi bija pacēlušies gaisā, Safira sacīja: Oromisam bija taisnība.

Kādā ziņā ?

Tu spēj vairāk, ja tev ir pretinieks.

Pie Oromisa būdas diena ieguva ierasto ritumu: Safira kopā ar Glēdru aizlidoja, bet Eragons palika kopā ar Oromisu.

Eragons ar šausmām uzzināja, ka papildus zobena apmācībām Oromiss vēlas, lai jauneklis izpildītu arī Rimgara vingrojumus. Jauneklim nācās saņemt visu drosmi, lai paklausītu. Taču bažas izrādījās veltīgas, jo Čūskas un Dzērves Deja bija pārāk līgana, lai savainotu viņu.

Rimgars un tam sekojošā meditācija vientuļajā pļaviņā ļāva Eragonam pirmo reizi kopš vakardienas sakārtot domas un apsvērt Oromisa uzdoto jautājumu.

Vienlaikus jauneklis vēroja, kā sarkanās skudras, pieveikda­mas pretiniekus un nolaupīdamas to krājumus, ieņem mazāku skudru pūzni. Kaujas beigās dzīva bija palikusi vien saujiņa sān­cenšu, kas tagad vientuļi un bezmērķīgi klīda milzīgajos un nai­dīgajos priežu skuju līdzenumos.

Gluži kā pūķi Alagēzijā, Eragons nodomāja. Tikko viņš iedo­mājās par pūķu briesmīgo likteni, saikne ar skudrām pagaisa. Pamazām atklājās atbilde uz skolotāja jautājumu atbilde, kurai viņš spēja ticēt un ziedot savu dzīvi.

Beidzis meditāciju, jauneklis atgriezās pie namiņa. Šoreiz Oro­miss izskatījās gluži apmierināts ar Eragona paveikto.

Kamēr Oromiss klāja pusdienu galdu, Eragons sacīja: Es zinu, kāpēc ir vērts cīnīties pret Galbatoriksu, kaut gan, iespē­jams, mirs tūkstošiem cilvēku.

- Tiešām? Oromiss apsēdās. Tad pastāsti man!

- Jo pēdējo simt gadu laikā Galbatorikss ir sagādājis vairāk ciešanu nekā visi citi nelieši Alagēzijas pastāvēšanas vēsturē. Turklāt viņš nav parasts tirāns, lai vienkārši gaidītu viņa nāvi. Ja mēs viņu negāzīsim no troņa, viņš var valdīt gadsimtiem vai pat gadu tūkstošiem ilgi, visu šo laiku vajādams un mocīdams savus pavalstniekus un visus apkārtējos. Ja Galbatorikss kļūtu vēl stip­rāks, viņš varētu doties iekarot rūķu pilsētas un arī Duveldenvārdenu, slepkavojot vai paverdzinot abas šīs rases. Un… Eragons paberzēja plaukstu pret galda malu, … tikai atņemot viņam atlikušās divas olas, mēs varam cerēt, ka izglābsim pūķus.

Oromisa tējkannas spalgais vīteris iejaucās sarunā, pieņemdamies spēkā, līdz Eragonam ausīs sāka zvanīt. Elfs piecēlās un noņēma to no uguns, lai uzlietu melleņu tēju. Grumbiņas ap viņa acīm atmaiga. Tagad, Oromiss sacīja, tu to saproti.

- Saprast gan saprotu, bet gandarījumu tas man nesagādā.

- Nu protams! Bet tagad mēs varam būt pārliecināti, ka tu nenovērsīsies no mērķa, saskaroties ar netaisnībām un vardar­bību, ar kurām tev neizbēgami nāksies saskarties arī vārdenu rīcībā. Mēs nevaram atļauties, lai tu šaubītos brīžos, kad tavs spēks un apņēmība ir visvairāk vajadzīgi. Oromiss salika pirk­stus kā lūdzoties un brīdi vērās tējas tumšajā spogulī, pārdomā­dams naksnīgajā atspulgā ieraudzīto. Vai tu uzskati, ka Galba­torikss ir ļauns?

- Bez šaubām!

- Kā tu domā, vai viņš pats sevi uzskata par ļaunu?

- Nē, nedomāju vis.

Oromiss pabungoja rādītājpirkstus vienu pret otru. Tad tu droši vien uzskati, ka arī Durza bija ļauns?

Atgriezās saraustītās atmiņas, kuras Eragons bija manījis Durzas prātā tad, kad abi cīnījās pie Troņheimas. Tās atgādināja, kā jauno Ēnu toreiz vēl sauktu par Karsaibu sev pakļāva lie­tuvēni, kurus viņš bija izsaucis, lai atriebtu sava skolotāja Hēga nāvi. Viņš pats nebūt nebija ļauns tādi izrādījās gari, kas ieguva varu pār viņu.

- Un kā ar urgļiem? Oromiss jautāja, malkodams tēju. Vai viņi ir ļauni?

Eragons tik cieši sažņaudza karoti, ka pirkstu kauliņi kļuva balti. Kad es domāju par nāvi, es redzu urgļa seju. Viņi ir ļaunāki par plēsoņām. Tas, ko tie nodarīja… Jauneklis papurināja galvu, nespēdams pabeigt teikumu.

- Eragon, kāds būtu tavs viedoklis par cilvēkiem, ja vienīgais, ko tu par viņiem zinātu, būtu kareivju rīcība kaujas laikā?

- Tas nav… Viņš dziļi ieelpoja. Tas ir citādi. Urgļus vaja­dzētu noslaucīt no zemes virsas, visus līdz pēdējam.

- Arī viņu sievietes un bērnus? Tos, kuri nekad nav nodarījuši tev neko ļaunu un, visticamāk, arī nenodarīs? Visus nevainīgos? Vai tu nogalinātu arī viņus un nolemtu veselu rasi iznīcībai?

- Ja rastos tāda iespēja, viņi mūs nesaudzētu.

- Eragon! Oromiss dzēlīgi iesaucās. Es negribu, lai tu vēl kaut reizi izmantotu šo aizbildināšanos, proti, ka tev jārīkojas noteiktā veidā tāpēc, ka tā rīkojies vai varētu rīkoties kāds cits. Tas ir truli, pretīgi un norāda uz zemisku prātu. Vai skaidrs?

- Jā, skolotāj.

Elfs pacēla krūzi pie lūpām un padzērās, ne uz mirkli nenolaizdams spožās acis no Eragona. Ko īsti tu zini par urgļiem?

- Es zinu viņu stiprās un vājās puses, un es zinu, kā viņus nogalināt. Tas ir viss, kas man jāzina.

- Kāpēc viņi neieredz cilvēkus un karo pret tiem? Kā ar viņu vēsturi, ar viņu leģendām, kā ar viņu dzīvesveidu?

- Vai tam ir kāda nozīme?

Oromiss nopūtās. Atceries vienu, viņš klusi sacīja, var pienākt brīdis, kad tavi ienaidnieki var kļūt par taviem sabiedro­tajiem. Tā ir iekārtota dzīve.

Eragons apspieda vēlmi iebilst. Viņš saskaloja tēju, pārvērz­dams šķidrumu melnā atvarā ar baltu putu vainadziņu virpuļa dziļumā. Vai tāpēc Galbatorikss nolīga urgļus?

- Šis nav piemērs, kuru es būtu izvēlējies, bet jā.

- Liekas tik dīvaini, ka viņš spēj sadzīvot ar tiem. Galu galā tieši viņi nogalināja Galbatoriksa pūķi. Rau, ko viņš izdarīja ar mums, ar Jātniekiem, kaut gan mēs pat nebijām vainīgi viņa zaudējumā.

- Ak, Oromiss atbildēja, Galbatorikss gan ir neprātīgs, tomēr viņš vienlaikus ir arī viltīgs kā lapsa. Manuprāt, viņš gra­sījās izmantot urgļus, lai sakautu vārdenus un rūķus, un jebkuru citu, kas stātos ceļā, ja viņam būtu izdevies uzvarēt Farthendurā. Tā Galbatorikss būtu iznīcinājis divus savus ienaidniekus un pie­devām padarījis krietni vājākus urgļus, no kuriem viņš pēc tam varētu atbrīvoties daudz vieglāk.

Senvalodas nodarbībās pēcpusdiena aizlidoja nemanot, bet pēc tam viņi ķērās pie maģijas. Oromisa mācības lielākā daļa vēstīja par to, kā pareizi vadīt dažādas enerģijas piemēram, gaismu, siltumu, elektrību un pat gravitāciju. Skolotājs paskaidroja, ka šie spēki enerģiju patērē krietni straujāk nekā cita veida buramvārdi, tāpēc drošāk bija tos atrast jau pastāvošus dabā un tikai tad pārveidot ar gramārijas palīdzību, nevis mēģināt šos spēkus radīt no nekā.

Mainīdams sarunas tematu, Oromiss pavaicāja: Kā tu nonā­vētu ar maģiju?

- Esmu jau to darījis, turklāt dažādos veidos, Eragons atbil­dēja. Es esmu medījis ar oli vadot un nomērķējot to ar maģiju, esmu izmantojis vārdu jierda, lai salauztu urgļiem kājas un kaklu. Reiz ar thrysta apstādināju kāda vīra sirdi.

- Ir ari iedarbīgāki paņēmieni, atklāja Oromiss. Eragon, kas ir vajadzīgs, lai nogalinātu cilvēku? Ietriekt zobenu krūtīs? Pārlauzt sprandu? Likt viņam noasiņot? Pietiek saspiest vienu vienīgu artēriju smadzenēs vai pāršķelt noteiktu nervu. Ar pie­mērotu burvestību var iznīcināt veselu armiju.

- Man vajadzēja par to iedomāties Farthendurā, Eragons novilka, lādēdams sevi par neattapību. Turklāt ne tikai Farthen­durā, bet arī tad, kad kuiļi dzinās mums pakaļ no paša Hadaraka tuksneša. Atkal jāvaicā: kāpēc Broms man to neiemācīja?

-Jo viņš neiedomājās, ka tev tuvāko mēnešu vai pat gadu laikā nāksies stāties pretī veselai armijai; šīs burvestības parasti nemāca nepārbaudītiem Jātniekiem.

- Ja nogalināt cilvēkus ir tik viegli, kādēļ mēs un Galbatorikss pulcina armiju?

- īsos vārdos taktika. Kad magi cīnās garīgajā sfērā, viņus var viegli pārsteigt ar fizisku uzbrukumu. Tāpēc ir vajadzīgi kareivji, lai burvjus aizsargātu. Savukārt burvjiem ir japarūpējas, lai kareivji, vismaz zināmā mērā, būtu pasargāti no maģiskiem uzbrukumiem, citādi tos apkaus pāris minūšu laikā. Šie trūkumi nozīmē, ka tad, kad armijas stājas viena otrai pretī, magi ir izkai­sīti pa visu karaspēku, tuvu priekšējām līnijām, tomēr ne tik tuvu, lai būtu apdraudēti. Magi abās pusēs atver prātu un mēģina noteikt, vai kāds izmanto vai grasās izmantot maģiju. Ņemot vērā apstākli, ka ienaidnieki var atrasties ārpus magu aizsniedzamības robežas, burvji vienlaikus izveido ap sevi un saviem karavīriem garīgas aizsardzības līnijas, lai novērstu vai vismaz aizkavētu uzbrukumus no lielāka attāluma, piemēram, no jūdzes attāluma ar maģiju triekts olis, kas varētu trāpīt magam pa galvu.

- Viens burvis taču nespētu pasargāt visu armiju, Eragons sacīja.

-Vienatnē nespētu, taču, ja magu ir gana daudz, tad viņi var nodrošināt tīri pieklājīgu aizsardzību. Šādas sadursmes laikā bīstamākais drauds ir atjautīgs mags, kurš spēj izdomāt nepiere­dzētu uzbrukumu, kas apiet aizsardzības līnijas, neiedarbinot tās. Ar to vien var būt gana, lai izšķirtu kaujas likteni.

Vēl, Oromiss turpināja, jāņem vērā, ka spēja izmantot maģiju ir ļoti reti sastopama visās rasēs. Mēs, elfi, neesam izņē­mums, kaut gan būrēju īpatsvars starp mums ir lielāks. Tam par iemeslu ir zvēresti, ar kuriem saistījām sevi pirms daudziem gad­simtiem. Vairumam ar maģiju svētīto nav vērā ņemama talanta. Viņi ar grūtībām spēj sadziedēt parastu zilumu.

Eragons pamāja. Viņš starp vārdeniem bija sastapis arī šādus magus. Tomēr, lai kaut ko paveiktu, tik un tā ir jāpatērē tāds pats enerģijas daudzums.

- Par enerģiju tev taisnība, taču vājāki magi sliktāk par tevi vai mani sajūt maģijas plūsmu un nespēj tai pieslēgties. Vien retais mags ir gana spēcīgs, lai apdraudētu veselu armiju. Un tie, kuri tādi ir, visbiežāk kaujas lielāko daļu aizvada, izvairoties cits no cita, mēģinot atrast cits citu un tad cīnoties savā starpā. No parasto karavīru viedokļa tā ir milzu veiksme, jo citādi tie aizietu bojā pāris acumirkļos.

Eragons satraukts atzina: Starp vārdeniem magu ir ļoti maz.

- Šis ir viens no iemesliem, kāpēc tu esi tik svarīgs.

Pagāja krietns brīdis, kamēr Eragons pārdomāja Oromisa bei­dzamos vārdus. Vai tad, kad aizsardzības līnijas nostrādā, tās patērē tavu enerģiju?

- Patērē gan.

- Vai mēs varam apgalvot, ka, paejot pietiekami ilgam lai­kam, mags var izveidot ap sevi neskaitāmas aizsardzības līnijas? Viņš var kļūt… Eragons mēģināja atrast senvalodā piemērotu vārdu, …neaizskarams?… pasargāts?… pasargāts no jebkura maģiska vai fiziska uzbrukuma.

- Šāda aizsardzība, Oromiss paskaidroja, ir saistīta ar tava ķermeņa spēku. Ja ķermeņa iespējas tiks pārsniegtas, tu aiziesi bojā. Lai cik aizsardzības līniju tu būtu ap sevi izveidojis, tu spēsi novērst uzbrukumus tikai tik ilgi, kamēr tavs ķermenis spēs nodrošināt pietiekamu enerģiju.

- Un Galbatoriksa spēks ar katru gadu tikai pieaug… Kā tas ir iespējams?

Tas bija retorisks jautājums, taču, kad Oromiss klusēdams pie­kala mandelēm līdzīgās acis bezdelīgu trijotnei, kas šaudījās virs galvas, Eragons saprata, ka elfs apsver, kāda būtu labākā atbilde. Putni dzenāja cits citu vairākas minūtes. Kad bezdelīgas pagaisa no skatiena, Oromiss sacīja: Šis brīdis nav īsti piemērots sarunai par tevis uzdoto jautājumu.

- Tātad tu zini, kā viņam tas izdodas? Eragons pārsteigts iesaucās.

- Zinu gan. Taču, pirms to atklāju, tev būtu vēl šis tas jāap­gūst. Tu vēl neesi tam gatavs. Oromiss paskatījās uz Eragonu, it kā gaidītu, ka jauneklis iebildīs.

Eragons paklanījās. Kā vēlies, skolotāj. Viņam nekad iepriekš nebija izdevies izvilināt no elfa ko tādu, ko skolotājs nevēlējās atklāt, tad kāpēc velti mēģināt? Tiesa, jauneklis prā­toja, kas varētu būt tik bīstams, lai Oromiss neuzdrošinātos to atklāt, un kāpēc elfi to bija paturējuši noslēpumā no vārdeniem. Tad Eragonam prātā iešāvās kāda cita doma un viņš sacīja: Ja kaujas starp magiem notiek tā, kā tu aprakstīji, tad kāpēc pie Farthenduras Ažihads ļāva man cīnīties bez kādas aizsardzības? Es pat nezināju, ka man jāpatur prāts atvērts, lai laikus pamanītu ienaidniekus. Un kāpēc Arja nenogalināja vairumu vai pat visus urgļus? Viņu armijā nebija citu magu, izņemot Durzu, un viņš nespētu pasargāt savus kareivjus, atrodoties pazemē.

- Vai tad Ažihads nelūdza Arjai vai kādam no Duvrangragātas izveidot aizsardzības līnijas ap tevi? Oromiss brīnījās.

- Nē, skolotāj!

- Un tu cīnījies tāpat?

- Jā, skolotāj!

Oromisa skatiens aizklīda tālumā, un viņš, nekustīgi stāvē­dams mauriņa vidū, likās ieraujamies sevī. Rūķis pēkšņi ierunā­jās: Es sazinājos ar Arju viņa teica, ka vārdenu Dvīņiem bija pavēlēts novērtēt tavas spējas. Viņi esot paziņojuši Ažihadam, ka tu lieliski pārvaldot visus maģijas veidus, to skaitā aizsardzības apļu izveidi. Nedz Ažihadam, nedz Arjai nebija iemesla apšaubīt viņu atzinumu.

- Nodevīgie, utainie suņi ar lunkanajām mēlēm un plikajiem pauriem! Eragons šķendējās. Viņi gribēja, lai mani nogalina! Pārgājis uz cilvēku valodu, viņš veltīja burvjiem pāris vēl niknāku lamuvārdu.

- Neapgāni gaisu, Oromiss samierinieciski viņu pārtrauca. Tas tev nepiedien… Katrā ziņā man ir aizdomas, ka Dvīņi raidīja tevi kaujā bez aizsardzības nevis tāpēc, lai tevi nogalinātu, bet gan tāpēc, lai Durza spētu tevi sagūstīt.

- Kā tā?

- Tu taču pats stāstīji Ažihadam bijušas aizdomas, ka starp vārdeniem ir kāds nodevējs, kad Galbatorikss ļoti mērķtiecīgi sāka vajāt jūsu sabiedrotos Impērijā. Dvīņiem vārdenu cilvēki bija labi zināmi. Turklāt Dvīņi aizmānīja tevi uz Troņheimas sirdi, tādējādi atšķirot no Safiras un padarot aizsniedzamu Durzam. Tātad secinājums, ka viņi varēja būt nodevēji, ir tikai loģisks.

- Ja viņi bija nodevēji, Eragons sacīja, tagad tam vairs nav nozīmes viņi sen jau ir miruši.

Oromiss pielieca galvu. Lai nu kā, Arja teica, ka urgļu armijā pie Farthenduras esot bijuši daudzi magi viņa pati ar vairākiem esot cīnījusies. Vai neviens no tiem tev neuzbruka?

- Nē, skolotāj!

- Tikai vēl viens pierādījums tam, ka Durzam vajadzēja sagūs­tīt jūs ar Safiru un nogādāt pie Galbatoriksa. Smalkas lamatas.

Nākamās stundas laikā Oromiss iemācīja Eragonam desmit nonāvēšanas veidus un neviens no tiem neprasīja vairāk enerģi­jas kā tintē iemērktas spalvas pacelšana. Kad jauneklis bija iegau­mējis pēdējo no šīm burvestībām, kāda prātā iešāvusies doma lika viņam pasmaidīt. Nākamajā reizē, kad razaki man stāsies ceļā, tiem nebūs ne mazāko izredžu.

- No tiem neradījumiem tev vajadzētu piesargāties, Oromiss brīdināja.

- Kāpēc gan? Trīs vārdi un tie būs pagalam!

- Ko ēd zivjērgļi?

Eragons samiedza acis. Zivis, protams.

- Un, ja kāda zivs būtu mazliet ātrāka un prātīgāka par citām ciltsmāsām, vai tā spētu izbēgt no ērgļa nagiem?

- Šaubos, Eragons nogrozīja galvu. Vismaz ne pārāk ilgi.

- Tāpat kā zivjērgļi ir izveidojušies par labākajiem zivju med­niekiem, tā vilki ir kļuvuši par labākajiem briežu un citu meža zvēru medniekiem. Katram dzīvniekam ir īpašas spējas, kas padara to sevišķi piemērotu tā dzīvesveidam. Un razaki ir īpaši piemēroti, lai medītu cilvēkus. Tie ir tumsā mītoši briesmoņi, mikli naktsmurgi, kas vajā jūsu rasi.

Eragonam pārskrēja baiļu trīsas. Kas tie īsti ir par radīju­miem?

- Tie nav nedz elfi, cilvēki, rūķi, pūķi; nedz zvīņoti, spalvoti vai kažokoti zvēri, abinieki, kukaiņi vai jebkādi citādi dzīvnieki.

Eragons māksloti iesmējās. Kas tad tie ir augi, vai?

- Nē, arī augi tie nav. Razaki vairojas, dējot olas, gluži kā pūķi. Kad izšķiļas mazuļi vai drīzāk kūniņas -, tie apaug ar melnu ārējo skeletu, kas līdzinās cilvēka stāvam. Tas ir ļoti aptuvens, grotesks atdarinājums, taču gana pārliecinošs, lai razaki spētu tuvoties izvēlētajam upurim, to lieki nesatraucot. Visās jomās, kurās cilvēki ir vāji, razaki ir stipri. Tie spēj redzēt pat nomākušās naktīs, dzīt pēdas ne sliktāk par medību suni, tie lec augstāk un vispār kustas krietni ātrāk. Tiesa, spilgta gaisma sagādā razakiem sāpes, un tie nāvīgi baidās no dziļa ūdens, jo nespēj peldēt. Razaku bīstamākais ierocis ir to nelāgā elpa, kas aptumšo cilvēka prātu un daudzus pat padara rīkoties nespējīgus -, tiesa, rūķi ir krietni mazāk uzņēmīgi pret to, bet elfus tā neapdraud itin nemaz.

Eragons nodrebēja, atcerējies pirmo reizi, kad Kārvahallā ieraudzīja razakus un kā nespēja ne pakustēties, kad tie pama­nīja viņu. Tas likās kā sapnis, kurā es gribu bēgt, taču nevaru, lai kā censtos.

- Ļoti atbilstošs apraksts, Oromiss atzina. Kaut gan razaki nespēj izmantot maģiju, neklājas tos novērtēt par zemu. Ja tie nojautīs, ka tu tiem dzen pēdas, razaki nerādīsies atklātās vie­tās, bet turēsies ēnā, kur tie ir īpaši spēcīgi, un mēģinās uzbrukt tev no slēpņa, kā tie rīkojās pie Drasleonas. Pat Broma pieredze nepasargāja viņu no razakiem. Nekļūsti pašpārliecināts, Eragon! Nekļūsti augstprātīgs, jo tad tu kļūsi paviršs un taviem ienaid­niekiem radīsies iespēja izmantot tavu vājumu.

- Jā, skolotāj!

Oromiss cieši paskatījās uz Eragonu. Razaki, pamazām pie­augot, kūniņā pavada divdesmit gadus. Divdesmitā gada pirmajā pilnmēnesī tie nomet ārējos skeletus, izpleš spārnus un iznāk no kūniņas, gatavi medīt jebkuru dzīvu radību, ne tikai cilvēkus.

- Tātad spārnotie radījumi, uz kuriem razaki pārvietojas pa gaisu, īstenībā ir…

- Jā, tie ir razaku vecāki.